Indras Vilipsones kultūrpieturas nedēļai. Kas jāapmeklē no 22. decembra līdz 31. decembrim?
“Ak Dievs, cik skaisti!” – katrs no mums ir tā iesaucies ne reizi vien, ieraugot patiesu skaistumu, kas sajūsmina, aplaimo, saviļņo! Šoreiz šie vārdi mani iepriecināja jo īpaši, jo tāds ir mūsu izcilās mākslinieces Helēnas Heinrihsones jaunākās izstādes nosaukums un moto!
Izstāde skatāma galerijā “Māksla XO”. Helēna Heinrihsone ir harizmātiska māksliniece, šarmanta sieviete, dzīves gudra, tai pašā laikā vienmēr pozitīva, humora pilna un atvērta dzīvei un radošumam, ceļa vārdiem kalpos no galerijas aizgūts ekspresintervijas fragments par šo izstādi:
“Ak Dievs, cik skaisti! Vai šajā nosaukumā ietverta ironija? Vai rozes ir ironija? Jā! Protams! Bet izstāde nav tikai par rozēm, tā ir par cilvēka brīvību. Katrs, kurš glezno, grib būt brīvs, un reti, kad to var sasniegt. Šajā gadījumā manai atbrīvošanai kalpo rozes un ironija. Motīvs. Kas šajā izstādē ir ironisks? Krāsa un forma. Pārspīlētais skaistums, kas rozēm tiek piedēvēts. Jēdziens. Roze kā skaistuma apzīmējums. Pārspīlētais viss ir ironisks. Un, ja tu pārspīlē, tad labāk ar ironiju, nevis naidu, vai uzbrukumu. Ironija glābj no tā, ka tu uzbrūc ar krāsu, ar formu.’’
Man pašai vēl ļoti spilgts un tverams emocionāls nospiedums ir Helēnas Heinrihsones izstāde “Klejotāji’’, kas pērn piepildīja ar mākslu toreiz vēl tikko renovētā Mārstaļu ielas 6 nama telpas, vēl tikai gaidot ekspozīciju “Prokrastinācija un radīšana’’. Tieši šī izstāde ar savu elpu iepūta mākslas un radošuma garu vēl pēc krāsas smaržojošajās telpās… Te vietā turpināt par Heinrihsonu dinastiju, jo tieši Anna Heinrihsone ir ekspozīcijas “Prokrastinācija un radīšana’’ scenogrāfe un māksliniece. Es jau reiz kultūrpieturās aicināju ielūkoties šajā Mārstaļu ielas namā un darīšu to vēlreiz, izmantojot muzeja direktores Ivetas Ruskules ceļa vārdus: “Prokrastinācija un radīšana” ir kultūrsociāls skatījums uz divām no skaistākajām latviešu nacionālās kultūras valodām – rakstniecību un mūziku – laika posmā no 19. gadsimta beigām līdz mūsdienām.
Ekspozīcijā atklājas rakstnieku un mūziķu cilvēciskā pasaule – vaļasprieki, ieradumi un prokrastinācijas stigas, kas bieži vien kļūst par radīšanas ceļu. Ekspozīcija apzināti izpludina tradicionāli ierastās muzeja ekspozīcijas un tās pieredzes robežas.
Vitrīnās izgaismotie oriģinālie priekšmeti veido dialogu ar scenogrāfiskiem tēliem un poētiskām dzīvesstila atkāpēm, ļaujot apmeklētājam iejusties vēl nepieredzētās pasaulēs un tajās atrast sev pazīstamo. Ekspozīcijas vide un valoda – no radoši dauzonīgas līdz meditatīvi apcerīgai – vienmēr saglabā cieņu pret vēsturisko patiesību un autentiskumu.
Cienot latviešu mīlestību pret muzejiem, senām ēkām, literatūru un mūziku, ekspozīcija te papildina, te pieradina telpu, aicinot nevis iegaumēt, bet nesteidzīgi pieredzēt. Tā ļauj sastapt neparasto un cilvēciski pazīstamo personībās, kuras apbrīnojam, lasot grāmatas, klausoties koncertus un mūzikas ierakstus, piešķirot starptautiskas balvas.
Ekspozīcijas stāsts nav noslēgta pasaule – deviņās tematiskajās daļās ietvertās 98 personības ir vēstneši, kuru pieredzē atklājas latviešu radošuma plašums. Muzejs atver durvis un ieslēdz gaismu. Turpinājums var būt arī tavās domās, balsī vai tukšā lappusē.’’
Turpināšu ar vizuālās māksla pasauli, jo interesantu un intriģējošu ziņu atsūtīja mākslinieks Ritums Ivanovs, viņam atkal viena ļoti konceptuāla izstāde, tālu no Rīgas, bet kur tik mēs nedodamies apciemot radus un draugus, var būt jums pa ceļam - un tā ir Rituma Ivanova personālizstāde "Tikšanās" Roberta Mūka memoriālajā muzejā Galēnos. Izstādes ideja ir ļoti pārskatāma mākslinieka un mākslas vēsturnieka Raimonda Kalēja kopējā vēstījumā:
“Mākslinieka Rituma Ivanova uzmanības lokā vienmēr ir bijušas radošas un viedas personības, kas ar savu harizmu, novatoriskām un drosmīgām idejām ir spējušas aizraut un pārliecināt neskaitāmus civilizācijas "patiesību" meklētājus. Mākslinieki, filozofi, mūziķi, reliģiskie līderi un zinātnieki autoram ir gana svarīgi, lai aizrautīgi pētītu viņu pienesumu pasaules kultūras ģenēzē un savas personīgās radošās prakses attīstībā, kas vainagota šo ģēniju portretu sērijās, apliecinot cieņu un personīgu pateicību par viņu pienesuma pievienoto vērtību katra skaidri domājoša un inteliģenta cilvēka dzīvē. Rituma Ivanova "tikšanās" ar portretējamajām autoritātēm, ņemot vērā, ka vairāki no tiem jau devušies mūžībā, notikusi lasot viņu darbus, skatoties dokumentālas intervijas vai vētījot zinātniski analītiskus pētījumus par attiecīgajām personībām, un tad, subjektīvi izvērtējot izvēlētā tēla raksturīgākos identificējošos vaibstus, glezniecības, zīmējuma vai ciļņa medijā radītu viņa portretu. Ņemot vērā, ka mākslinieka vecvecāki nākuši no Balviem, ir saprotama viņa padziļinātā interese par Latgali un no tās nākušajām radošajām personībām, - kā Roberts Mūks filozofijā, dzejā un pasaules reliģiju pētniecībā, vai abstraktā ekspresionisma stūrakmens Marka Rotko daiļrade, bez kuras šodien nav iedomājama neviena Rietumu mākslas vēstures grāmata. Izstādes "Tikšanās" kontekstā par centrālo vadmotīvu kļuvis Roberts Mūks ar savu monumentālo pienesumu radošā domāšanā un reliģiju analīzē, savukārt pārējie ar saviem portretiem tikšanās dalībnieki ir viņa idejām radniecīgie Alans Vots (Alan Watts, 1915.-1973.), britu izcelsmes amerikāņu filozofs, kurš interpretēja Rietumu kultūras kontekstā Austrumu filozofijas idejas, amerikāņu garīgais skolotājs, mūsdienu jogas guru, psihologs un rakstnieks Rams Dass (Ram Dass, 1931.-2019.), šveiciešu psihiatrs un filozofs, analītiskās psiholoģijas skolas dibinātājs Karls Jungs (Carl Jung, 1875.-1961.), kā arī Dalailama (Dalai Lama, 1935.-), kurš ir augstākais garīgais skolotājs no Tibetas Gelugpas skolas. Kā šo dižgaru tikšanās lieciniekus autors ekspozīcijā pievienojis arī savus pašportretus un sev ļoti tuvu cilvēku atainojumus, kā dzīvesbiedres Kaisas un latviešu dziesminieka, dzejnieka, rakstnieka un gleznotāja Valda Atāla tēlojumu. Izstāde ir sava veida unikāla iespēja ar autoram nozīmīgu personību portretiem "savest" viņus kopā vienotā himnā par šodienas pasaules trauksmaino un nenoteikto likteni, kura pozitīvs risinājums būtu gūstams no šīs pravietiskās tikšanās Galēnos.’’
Kur tad atrodas vieta ar tik skanīgu nosaukumu - Galēni? No Rīgas, skatos, - 221 kilometrs braucams.
Un visbeidzot literatūras pasaule, kas mūs nesaista pie datumiem un pulksteņlaikiem un varam brīvi izvēlēties, kad to apmeklēt. Man te ir savs sakāmais, par grāmatām, kuras šī gada laikā bijušas ar mani gan priecīgos , gan ne tik saulainos brīžos, ceļojumos, lidmašīnās , viesnīcās, pludmalēs un mājās protams, es tik padalīšos, varbūt noder. Pāri visam un kopā ik dienu ar mani Valentīnas Freimanes biogrāfiskais romāns “Antigones likums” – kā draugs, kā skolotājs, kā mentors, kā balstošs plecs, viss viens kuru lappusi izvēlos atkārtoti lasīt – tā ir bauda un dzīves ziņa vienlaicīgi.
Pa bērnības takām mani tiešā nozīmē aizvirpināja Zanes Daudziņas “Bērnudienas Komunālijā’’, gadījās to lasīt, atrodoties Malagā, – biju tur viena pati un pievērsu apkārtējo uzmanību ar saviem skaļajiem smiekliem un izsaucieniem, it kā atrodoties vienatnē ar grāmatu… /Lo siento /…Tas bija jautri un bērnības saldā un dīvainā atmiņu garša ar tika kārtīgi izgaršota. Paldies Zanei par šo darbu.
Vēl, protams, katram iesaku iepazīties ar Joahima Meierhofa romānu "Ak, šī plaisa, sasodītā plaisa!" Dabūju to ilgtermiņa īrē un ļauju katru dienu tik vien kā 10 minūtes prieka šīs grāmatas baudīšanai, lai ilgāk paliek. Tieši tā…
Gundara Āboliņa kontā jau ir vairākas iztulkotas grāmatas – to vidū Vladimira Zismana darbs "Ceļvedis orķestra pasaulē un tās pažobelēs", kas ielūkojas mūziķu dzīvē, un gruzīnu režisora Georgija Danelijas stāsti "Pasažieris bez biļetes", kas atklāj kino uzņemšanas aizkulises. Šī savukārt dod iespēju dziļāk iepazīt aktiera pasauli, aktiera veidošanās procesu, jo romāna darbība galvenokārt risinās laikā, kad galvenais varonis studē teātra skolā Minhenē. Gundars Āboliņš visās savās radošajās izpausmēs ir nepārspējams un perfekts līdz vīlītei, bet šajā tulkojumā mani personīgi fascinē tas, ka viena ļoti spilgta personība spēj sadarboties ar autoru tik perfektā un lasītājam komfortablā duetā. Tas ir tiešām brīnišķīgi. Es joprojām klusi esmu Inges un Hermaņa namā, man tur ļoti tīk, man viņi paši patīk un viņu dienas kārtība un viņu smalkais stils. Paldies abiem izcilajiem aktieriem par šo grāmatu, bet Gundara Āboliņa salīdzinoši nesens ieraksts sociālajā vietnē “Facebook” ir iepriecinošs; “Moooaaahhh! Mums ar Joahimu ir nācis pasaulē vēl viens bērns! Arī mammas ir vairākas: Kristine Jurjane, Gundega Blumberga, Sanda Rapa un Iveta Mielava! Iegādāties (pagaidām) var TIKAI Jaunajā Rīgas teātrī (pirms izrādes un starpbrīžos) kā arī izdevniecības “Upe” internetveikalā Vecrīgā. Daži attapīgākie jau ir paspējuši... Cena paceļama.’’
Jaunā romāna nosaukums – “Var krist arī augšup” – “Ļoti gaidu šīs grāmatas uznācienu arī manā dzīvē, jo tieši tas vajadzīgs… Jaunais gads drīz būs klāt, lai tas mums visiem paceļams Priecīgus svētkus un tiksimies Laimīgajā 2026. gadā.
LAIMĪGI! Indra
