Neērtais bērnu jautājums: “Vai Ziemassvētku vecītis tiešām ir īsts?”
Ir vecāki, kuri jau no paša sākuma atklāti saka – dāvanas zem eglītes noliek mamma un tētis. Ir arī tādi, kuri vēlas svētku burvību saglabāt pēc iespējas ilgāk. Kura pieeja ir pareizāka? Viennozīmīgas atbildes nav. Taču skaidrs ir viens – tiem, kuri izvēlas pasaku noturēt dzīvu, agrāk vai vēlāk nākas saskarties ar lielo jautājumu: “Vai Ziemassvētku vecītis ir īsts?”
Kā to atbildēt, nemelojot un nebojājot brīnumu?
Pretjautājums, kas glābj situāciju
Diskusiju platformā “Reddit” kāds vecāks dalījās ar vienkāršu, bet ļoti efektīvu pieeju: ja bērns jautā par Ziemassvētku vecīša īstumu, uzdodiet pretjautājumu – “Kā tev pašam šķiet?”
Viņa piecgadīgā meita sāka aizrautīgi izklāstīt savas teorijas par vecīti un pavisam aizmirsās, ka gaidījusi konkrētu atbildi. Šādi iespējams izvairīties no tiešas atbildes, nemelojot un vienlaikus neatņemot svētkiem noslēpumu.
Ja vecākais bērns jau zina patiesību
Situācija kļūst sarežģītāka, ja vecākais bērns jau ir sapratis, ka Ziemassvētku vecītis nav īsta persona, bet ģimenē ir jaunāki bērni, kuri vēl tic brīnumam. Kāds vecāks iesaka – iesaistiet vecāko bērnu “slepenajā misijā”.
“Kad mans dēls paziņoja, ka zina – Ziemassvētku vecītis esmu es –, mana atbilde bija: ‘Tātad tagad arī tu esi Ziemassvētku vecītis.’ Es viņam atgādināju, cik īpaša bija sajūta, kad viņš pats vēl ticēja, un lūdzu palīdzēt saglabāt šo maģiju jaunākajiem bērniem.”
Vecākais tika iesaistīts dāvanu iesaiņošanā, zeķu pildīšanā un pat agrā celšanās rituālā, lai no rīta zem eglītes “parādītos” dāvanas. Sajūta esot bijusi kā iestāties slepenā biedrībā – un svētki ieguvuši pavisam citu nozīmi. Šo pieeju var izmantot arī plašākā ģimenē, iesaistot vecākus brālēnus un māsīcas.
Kas tad īsti ir Ziemassvētku vecītis?
Daži vecāki atzīst – viņi patiešām tic Ziemassvētku vecītim. Ne kā vienai konkrētai personai, bet kā idejai. Ziemassvētku vecītis ir visi tie, kuri rada svētku sajūtu – vecāki, vecvecāki, radi un draugi, kas ar savu rūpību un mīlestību palīdz noticēt brīnumam.
Kāds tētis uz bērna jautājumu, kas tad īsti ir Ziemassvētku vecītis, atbildējis pavisam vienkārši: “Es esmu.” Kad bērni norādījuši, ka viņam nav ne bārdas, ne ragavu, ne ziemeļbriežu un viņš neprot līst pa skursteni, tētis tikai paraustījis plecus: “Tā tiešām ir.”
Sirdsapziņa tīra – melots nav. Un brīnums joprojām dzīvs.
