Vai tiešām PSRS dzīvokļus piešķīra bez maksas: par cik varēja iegādāties mājokli
Mūsdienās bieži var dzirdēt naratīvu, ka PSRS mājokļus visiem strādājošajiem cilvēkiem piešķīra bez maksas. Tā ir taisnība, taču tikai daļēji...
Cik dzīvokļi maksāja 70. gados, kā arī citos PSRS pastāvēšanas periodos, un kas un kā varēja kļūt par mājokļa īpašnieku?
Vai PSRS varēja nopirkt dzīvokli un cik tas maksāja
Padomju Savienībā pastāvēja divu veidu dzīvokļi — valsts un kooperatīvie. Pirmā tipa mājokļus tiešām "piešķīra", taču ar noteiktiem nosacījumiem — ne vienkārši tāpat, savukārt otrā tipa kvadrātmetrus varēja iegādāties pašiem, ja tam bija līdzekļi.
Valsts mājokļi
Lai saņemtu dzīvokli no valsts, bija jāstājas rindā, un prioritāte šajā rindā tika noteikta atkarībā no ģimenes locekļu skaita, bērnu esamības, pretendenta ieņemamā amata, kā arī no nozares un uzņēmuma, kurā viņš strādāja.
Dzīvojamo rajonu izvēlēties nebija iespējams — katrai rūpnīcai vai citai iestādei bija piesaistīta konkrēta lokācija noteiktā pilsētas daļā, un dzīvokli varēja saņemt tikai tur.
Mājokli nepiešķīra uzreiz — savu kārtu varēja gaidīt 3, 5, 10 vai pat 15 gadus. Šajā laikā cilvēki bieži paspēja izveidot ģimeni un piedzima bērni, taču joprojām dzīvoja kopā ar vecākiem vai pārcēlās uz kopmītnēm. Lai nebūtu jāgaida tik ilgi, padomju pilsoņi centās iekārtoties darbā organizācijās, kuras pašas būvēja mājas saviem darbiniekiem. Tādā veidā par kārotā ordera īpašnieku varēja kļūt uzreiz pēc mājas pabeigšanas un nodošanas ekspluatācijā.
Nereti var dzirdēt viedokli, ka PSRS dzīvokļus tomēr nepiešķīra bez maksas — pretī cilvēks atdeva savus spēkus, laiku un dzīves gadus, strādājot rūpnīcā vai organizācijā un gaidot mājokļa saņemšanu, vai pat pats savām rokām piedalījās daudzdzīvokļu mājas būvniecībā. Tāpēc to nevar viennozīmīgi saukt par valsts dāvanu.
Interesanti, ka dzīvoklis tik un tā nepiederēja pašam cilvēkam — viņš kļuva par tā mūža īrnieku, viņam nebija likumīgu tiesību īpašumu dāvināt vai pārdot, un vienīgais, kas nebija aizliegts, bija apmaiņa. Pēc cilvēka nāves šādu mājokli varēja mantot ģimenes locekļi, bet, ja tas nenotika, dzīvoklis atgriezās valstij. Par pilntiesīgiem mājokļa īpašniekiem cilvēki varēja kļūt tikai pēc 1991. gada, kad PSRS beidza pastāvēt — tad dzīvokli varēja privatizēt un pēc tam pārdot vai uzdāvināt citai personai.
Kooperatīvais mājoklis
Otrs variants, kas bija pieejams arī padomju pilsoņiem, kuri vēlējās kļūt par sava mājokļa īpašniekiem, bija dzīvokļa iegāde. 1958. gadā PSRS parādījās dzīvokļu celtniecības kooperatīvi (DZK jeb ŽSK). Iestājoties šādā organizācijā, cilvēks iemaksāja sākotnējo iemaksu 20–30% apmērā no mājokļa vērtības, bet atlikušo summu maksāja pa daļām.
Svarīgi, ka padomju pilsonis, kurš iestājās kooperatīvā, vairs nevarēja stāties rindā un pretendēt uz valsts dzīvokli, tāpēc šis ceļš nebija īpaši populārs.
Turklāt kooperatīvais dzīvoklis PSRS bija salīdzinoši dārgs — tā cena mainījās atkarībā no istabu skaita, platības, rajona, pilsētas, reģiona, mājas tipa un daudziem citiem faktoriem.
Piemēram, laika posmā no 1970. līdz 1980. gadam, desmit gadu laikā, PSRS centrālajos reģionos 1 kvadrātmetrs maksāja apmēram 160 rubļu, bet Ziemeļos un citos reģionos ar skarbu klimatu — līdz pat 200 rubļiem. Vienistabas dzīvokli varēja iegādāties par 5–6 tūkstošiem rubļu, trīsistabu — par aptuveni 11 tūkstošiem.
Cik maksāja dzīvokļi 1985. gadā, nav noslēpums — pēc dažiem datiem, laika posmā no 1980. līdz 1990. gadam cenas ievērojami pieauga: par divistabu dzīvokli ar aptuveni 42 kvadrātmetru platību bija jāmaksā no 15 000 līdz 22 000 rubļu.
Zīmīgi ir arī tas, kādi bija šāda mājokļa iegādes nosacījumi — padomju pilsonim uzreiz bija jāiemaksā 20–30% no kopējās vērtības (piemēram, ja tā bija trīsistabu dzīvoklis par 11 tūkstošiem rubļu, tad skaidrā naudā vajadzēja samaksāt 2200–3300 rubļu, pie vidējās mēnešalgas ap 160–200 rubļu), bet atlikušo summu veidoja hipotekārais kredīts uz 10–15 gadiem bez procentiem vai ar likmi, kas nepārsniedza 2% gadā.
