Skumjais stāsts par putniņu. Recenzija par Kristas Burānes jauno filmu "Pasaka par tukšo telpu"

Scenogrāfija ir maģiska – tā rodas mākslinieka galvā, iepazīstoties ar materiālu, kas tiks iestudēts uz skatuves. Tas ir veids, kā radīt pasauli no jauna, no nekā. No tukšās skatuves telpas. Un tieši par šo tukšo telpu un to, kā ir to apdzīvot (un arī tajā dzīvot), stāsta Kristas Burānes jaunā dokumentālā filma «Pasaka par tukšo telpu».

Vārds «pasaka» nav izmantots nejauši – filmā dokumentālais materiāls vijas ar Toma Burāna animāciju, kas savienota ar Mārtiņa Rozenfelda lellēm. Paralēli īstajam, dzīvajam Andrim Freibergam darbojas arī burvīga, skumīga viņa lelle – klejojot pa atmiņas ainām gan no dzīves, gan scenogrāfa veidotajiem skatuviskajiem brīnumiem. Filmā redzam gan to, kā Andris Freibergs māca jaunos scenogrāfus, gan izstādes iekārtošanu Krievijā, gan viesošanos Prāgas kvadriennālē, gan to, kā top (it kā) izrāde «Andris Freibergs», kurā pats mākslinieks atveido uz skatuves to, kā viņš sevi parādītu ar scenogrāfiskiem paņēmieniem.

Kristas Burānes filma ir trausls un personisks stāsts par to, kā top māksla, kāda ir mākslinieka personība un kāda ir gluži cilvēciska sajūta, dzīvei sliecoties uz otru pusi. Nav nejauši, ka uzdevums, ko šis Latvijas Mākslas akadēmijas pasniedzējs liek saviem studentiem, ir veidot scenogrāfiju Rūdolfa Blaumaņa novelei «Nāves ēnā».

Krasts attālinās

Tā kā pati esmu studējusi teātra režiju, bija ārkārtīgi interesanti gūt ieskatu šajās scenogrāfu nodarbībās. Jo pārsvarā jau tiekamies tikai darba apstākļos, nevis kopīgās studijās. Kopīgi lasot Blaumaņa slaveno noveli, ir redzams, ka Andris Freibergs ne tikai ar milzu pietāti un cieņu attiecas pret autoru, bet arī sajūt milzīgu aizkustinājumu. Un tikai filmas beigās atklājas iemesls, kāpēc šis noveles mirklis ir tik skaudri sāpīgs.

Arī darbā ar studentiem Andris Freibergs atklājas kā meistars ar milzīgu dzīves un profesionālo pieredzi. Lai gan Prāgā, gan Krievijā iezīmējas jebkura mākslinieka neiztrūkstošā īpašība – bailes no neizdošanās, nepārliecinātība par sevi. Lai arī esi nepārspēts profesionālis. Un tas padara Andra Freiberga tēlu filmā tik cilvēcisku.

Dzīve kā pārveidojama telpa

Tas, kā filma ir uzbūvēta, ir skaista vizuāla reference par Andra Freiberga scenogrāfa rokrakstu (operators Valdis Celmiņš ir izdarījis lielisku darbu). Turklāt arī gluži konceptuāli ideja, ko par tukšo telpu meistars nodod saviem studentiem, arī pārtop par Freiberga pašportretu uz skatuves. Šī ir fantastiska iespēja katram, kam nav bijis nekādas saskares ar teātra aizkulisēm, ieraudzīt to, kā vispār izrāde top. Cik ilgas stundas tiek pavadītas, kārtojot gaismas partitūru, bīdot kulises pa centimetriem, un kā skatuves darbinieki strādā, lai iedzīvinātu mākslinieka vīziju.

Turklāt katrs kadrs ir iekomponēts tā, lai pats par sevi izskatītos kā izstrādāta scenogrāfija. Mēs ieraugām Andri Freibergu gan reālā, gan pastarpināti reālā «viņa vidē» – gan strādājot pie skatuves iekārtojuma, gan pašam tajā darbojoties. Tikai kadra ietvaros iekārtotā scenogrāfijā.

Visa dzīve nāves ēnā

Andra Freiberga personiskais stāsts atklājas pamazām un neuzbāzīgi. Ir jāapbrīno režisores pietāte, kas nekļūst kaitinoša vai neobjektīva, taču izvelk no filmas galvenā varoņa skaudras atziņas un atklātību. Mazais putniņš, kas caurvij Freiberga stāstu, lido kā balts cerības stariņš tumšajā, tukšajā telpā, kuru piepilda – vārda vistiešākajā nozīmē – mākslinieka prāts, fantāzija un pilnīga ziedošanās augstākajai dzīves sfērai.

«PASAKA PAR TUKŠO TELPU»
Dokumentāla filma, Latvija, 2017
Režisore: Krista Burāne
Galvenajā lomā: Andris Freibergs

SKATĪTĀJU VIEDOKĻI
UNA ROZENBAUMA, REŽISORE: AR MĪLESTĪBU

****
«Man šīs filmas atslēga ir tajā, ka «tumšākā vieta gaismā nevar būt tumšāka par gaišāko vietu ēnā». Balts cīnās ar melnu, Andris Freibergs – ar skumjām, un uz to visu ar mīlestību raugās Krista Burāne.»

LIENE LINDE, REŽISORE: MOKOŠI IZCILI
*****
«Daudzi cilvēki ar savu uzbāzīgi aso dzīvi kļūst par kliedzienu, kas nepārtraukti saduras un izšķīst pret filmas varoņa bezgalīgi tīro apvārsni – cilvēka, kas kalpo mākslai, ir to sapratis, tā-pat kā sapratis dzīvi, un maksājis par to visaugstāko cenu, un stāv, joprojām nenovēršoties, skatoties acīs nāvei, kas ir griezīgi klātesoša gandrīz visā, ko viņš saka, ieskaitot dzirkstošos dialogus ar studentiem. Hičkoks reiz ļoti iespaidīgi teica, ka augstākais, ko cilvēks var no dzīves vēlēties, ir tīrs apvārsnis.»

LOLITA TOMSONE, ŽAŅA LIPKES MEMORIĀLA DIREKTORE: VIENREIZĒJA
****
«Kristas Burānes filma «Pasaka par tukšo telpu» un Freibergu bija vienreizēja ar Toma Burāna animāciju. Tik labas muzeja sardzītes!»