Notiesāto pēdās: Kā šobrīd izskatās pamestajā Šķirotavas cietumā?
Cilvēku mēsli – vārdu salikums, kas iešāvās prātā, izejot cauri pirmajām atvērtajām Šķirotavas cietuma durvīm. Šeit gan nav runa par iestādes bijušo iemītnieku rupju nosodīšanu, bet gan par reāliem cilvēku mēsliem, kurus kāds pirms krietni ilga laika atstājis sargu būdiņā. Smaka, ar kuru mūs sagaidīja šī pamestā vieta, tik tiešām bija neciešama, taču to nevar salīdzināt ar izjūtām, kuras pārņēma, klusībā raugoties drūmajās cietuma kamerās.
Šķirotavas cietuma vēsture sākas 1963. gadā. Tolaik Latgales priekšpilsētā tika izveidota Labošanas darbu kolonija, kas ar šādu nosaukumu pastāvēja līdz pat 1988. gadam.
Pēcāk to pārdēvēja par Ārstniecisko darbu profilaktoriju-6, savukārt 1991. gadā, pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, tas uz īsu laiku pārtapa par iestādi OC-78/9, bet jau pavisam drīz pēc tam, 1993. gadā – par Šķirotavas cietumu.
Apgaitā pa pamesto Šķirotavas cietumu
Smaka, ar kuru mūs uzņēma šī pamestā vieta, tik tiešām bija neciešama, taču to nevar salīdzināt ar izjūtām, kuras pārņēma, ...
Šo vietu slēdza vien 2014. gada 1. novembrī. Iemesls – būtiski samazinājies kopējais ieslodzīto skaits, kā rezultātā Ieslodzījuma vietu pārvalde (IeVP) nolēma reorganizēt cietumu sistēmu.
Notiesātie tika pārvesti uz Rīgas Centrālcietumu un Jēkabpils cietumu.
Ražots cietumā
Jāpiebilst, ka nedz padomju laikos, nedz arī pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā Šķirotavas cietums nebija pārlieku mūsdienīga ieslodzījuma vieta.
Šeit neatrast modernas, labi izremontētas cietuma kameras.
Taču šis vienmēr ir bijis ļoti produktīvs cietums.
Jau astoņdesmitajos gados, kad šeit sodu izcieta vairāk nekā 2000 personu, tika organizēta vērienīga ražošana - notiesātos nodarbināja metālapstrādē, kokapstrādē, radiotehnikas ražošanā, mežizstrādē un būvniecībā.
Pateicoties cietumnieku darbam tapa daudzas dzīvojamās mājas Bolderājā, ūdens attīrīšanas stacijas Ķekavā un citi pilsētu infrastruktūrām nepieciešami objekti.
Strādāja gandrīz visi. Malā palika vien tie, kuriem bija slikta veselība.
Ko var iemācīties, izciešot sodu?
Arī mūsdienās, līdz pat cietuma slēgšanai tajā notika ražošana, turklāt par Eiropas Savienības līdzekļiem ieslodzījuma vietā tika atvērta speciāla S. Žoltoka vidusskolas struktūrvienība.
Šajā skolā notiesātajiem bija iespēja apgūt vispārējās pamatizglītības programmu, kā arī galdnieku un metinātāju iemaņas.
Pa ceļam uz 1. un 2. cietuma vienībām – divstāvu namiem, kuros atsevišķās koptelpās mita ieslodzītie, iespējams vērot pamestās cietuma administrācijas, rūpniecības un saimniecības ēkas.
Ienākot šobrīd tukšajās telpās, kurās savulaik ar pie darba stacijām un galdiem strādāja notiesātie, šķiet, ka cietums patiesībā bijusi viena liela rūpnīca.
No ražošanas telpu aprīkojuma un resursiem gan nekas daudz pāri nav palicis – atsevišķās ēkās dažos stūros vien nogrūstas kastes un maisi ar dažādām izejvielām un detaļām.
Grūti arī spriest par to, kādi tolaik varētu būt bijuši darba apstākļi, taču domājams, ka nodarbināto komforts nebūt nebija pirmajā vietā.
"Džentlmeņu klubs" un pirts
Tie, kuri šeit izcieta sodu un strādāja, noteiktos dienas laikos tika arī pie nosacīti brīvā laika un atpūtas.
Šķirotavas cietuma teritorijā savulaik atradās visai plaša ēdnīca, āra un iekštelpu sporta zāles, veikals un pirts.
Patlaban cietuma virtuvē, kur savulaik bija izvietotas ēdiena gatavošanai paredzētās plītis, ēdnīcā palikušas vien tvaika nosūkšanai paredzētās caurules.
Tieši blakus pavardiem izbūvēta arī ēdnīca.
Gaiteņos, kuros cietumniekiem bija liegts pārvietoties, atrodam bijušās zivju krājumu noliktavas, tualetes un citas cietuma personālam paredzētās telpas.
Iznākot pa ēdnīcas durvīm, uzmanību piesaista kāda spilgti zila zīme. Tā norāda ieeju Šķirotavas cietuma "klubā", kurš nosaukts kļūdainā angļu un latviešu valodā – “Gentlemans klubs”. (tulk: “Džentlmeņa”, taču bez vajadzīgā apostrofa pirms burta “s”).
Klubā pieejamās galvenās izklaides iespējas – lasīšana un sports.
Tepat netālu ir arī cietuma pirts. Jāteic, ka iekšienē tā ne ar ko daudz neatšķiras no necilākajām sabiedriskajām pirtīm ārpus cietuma.
Naudas viltotāja dievnamā
Patiesi vienreizēja un ievērības cienīga ir kādā no Šķirotavas cietuma ēkām izveidotā pareizticīgo baznīca.
Šī "dievnama" sienas esot apgleznotas pašu cietumnieku rokām.
Nelielās istabas sienas rotā prasmīgi uzkrāsoti Bībeles stāsti, kuros cita starpā redzams, kā no Ēdenes dārza par pirmo grēku padzen Ādamu un Ievu.
Par šī improvizētā "dievnama" mākslas darbu tapšanu klīst arī kāda interesanta urbānā leģenda – tos, ikonogrāfu manierē, taču ar spilgtiem, drīzāk komiksu žurnāliem raksturīgiem krāsu toņiem, izdaiļojis kāds ieslodzītais, kurš notiesāts par naudas viltošanu.
Cietuma izolatoru labirints
Apgaitā pa pamesto cietumu visspēcīgāk prātā iespiedās cietuma izolatora telpas – šauri, vāji apgaismoti gaiteņi, kuru malās, aiz metāla durvīm ir iekārtotas kameras.
Skatoties uz metāla krēsliem un cietajām, pie sienas aizlokāmajām koka lāviņām, ir diezgan grūti noticēt, ka šeit savulaik mituši dzīvi cilvēki.
Pēc sava principa un izkārtojuma visas kameras ir vienādas – krēsli un galdi piestiprināti grīdai un guļasvietas no blakus esošajiem tualetes podiem norobežo vien šķības un nelīdzenas saplākšņu vai metāla sienas.
Vēl drūmāki ir izolatoru ēkā iekārtotie pastaigu laukumi.
Platības ziņā tie nav diži pārāki par kamerām un šķiet, ka vienīgā privilēģija šeit ir restots skats uz debesīm, sauli un iespējas pacilāt svaru stieni.
Lai arī šobrīd Šķirotavas cietuma teritorija vismaz daļēji atgādina pamestu padomju laiku cehu, izstaigājot telpas ar apziņu, ka šeit savulaik mituši visdažādākie noziedznieki, paliek gana neomulīgi.
Nav pārāk grūti iztēloties, kādas sajūtas varētu būt pārņēmušas "jauniņos", pirmo reizi ierodoties kopējās dzīvojamajās telpās ar apziņu, ka dzīve, vismaz uz zināmu laiku, būs jādzīvo citādāk, daudz vienkāršāk un primitīvāk.
