Meksikāņu pavāram patīk Latvijas ziemas

Karloss rosās restorāna El Santo X virtuvē, to 2016. gadā atvēra Havjers Garsija, pilnā vārdā Hosē Havjers Mansurs, mūsu slavenākais meksikānis, kurš Latvijā dzīvo vairāk nekā 30 gadu un ir kļuvis par pilsoni.

Skolas gaitas sākās Ķeipenē

Karloss pirmo reizi uz Latvijas zemes kāju spēra 1995. gada ziemā, kad vectēvam bija iespēja atgūt īpašumā zemi. “Viņš atbrauca pirmais un pēc gada prasīja manai mammai, vai viņa arī negrib braukt uz šejieni,” atminas Karloss, kuram toreiz bija septiņi gadi.

Skolas gaitas meksikāņu puika uzsāka Ogres novada Ķeipenes pamatskolā, bet drīz vien pārcēlās uz skolu Madlienā. “Pirmo klasi sāku vēlāk, jo uz Latviju atbraucu tikai ziemā,” stāsta pavārs.

Karloss ir dzīvojis dažādās pasaules malās – ne tikai Meksikā, bet arī Kanādā, ASV un Spānijā, tāpēc arī runā trijās valodās, angļu, spāņu un latviešu mēlē.  Viņš atzīst, ka latviešu valoda nav tā vieglākā: “Es bērnībā iemācījos, tāpēc man bija vieglāk. Bet valoda ir grūta, ārzemnieks, kurš pastāvīgi nerunā latviski, mācītos ilgi.”

Trešajā reizē izvēlas Latviju

Kaut gan pirmoreiz Karloss atbrauca uz Latviju pirms vairāk nekā 20 gadiem, viņš ir pamanījies šeit atgriezties vēl divas reizes. “Otro reizi uz Latviju atbraucu 2004. gadā un šeit nodzīvoju līdz 2009. gadam,” atceras pavārs.

No Latvijas viņa ceļš aizveda atkal uz Meksiku, jo radi svinēja kāzas, vienas pēc otrām, un lūdza, lai Karloss paliek dzimtenē. Viņš sāka strādāt pie kāda paziņas, bet četru mēnešu laikā algu tā arī nesaņēma.

“Es izdomāju, ka negribu šādu negatīvu enerģiju, tāpēc braukšu prom. Latvija bija pēdējā vieta, kurā biju dzīvojis, un man iepatikās, tāpēc nolēmu atgriezties,” savu garo ceļu uz senču zemi izklāsta Karloss. Trešo reizi viņš Latvijā ieradās 2012. gadā un doties prom vairs neplāno.

Latvieši ir mākslinieki

Karloss neslēpj savus novērojumus, ka latvietis ir diezgan kautrīgs: “Latviešiem ir sava zona, personīgais aplis, kurā daudzi cilvēki netiek, bet, ja tu tur esi iekļuvis, ir ļoti jauki.”

Pavārs arī pamanījis laikapstākļu ietekmi: “Vasarā cilvēki smaida vairāk. Ziemā, ejot pa ielu, es mēģinu smaidīt, un, ja viens no desmit cilvēkiem man pasmaida pretī, jau ir forši.”

Karloss uzskata, ka latviešu tautai patīk strādāt, un viņš nenoliedz, ka mēs protam svinēt: “Svarīgākais, ka latvieši ir mākslinieki, ļoti populāras ir dejas un dziedāšana koros. Arī ielās ir daudzi, kas spēlē mūziku vai glezno.”

Pārsteidz ar valodu

Pēc Karlosa pieredzes, cilvēks uzreiz kļūst draudzīgāks, ja tiek runāts vietējā valodā, un viņš smej, kāds ir pārsteigums, uzzinot, ka šis pavārs prot arī latviski: “Smieklīgi ir, kad kāds uzreiz sāk runāt angļu valodā, bet tikai tad pamana, ka es pats ar viņiem runāju latviski.” Vietējie gadu no gada arī kļūst draudzīgāki un siltāki pret iebraucējiem.

Būdams Latvijā ne pirmo reizi, Karloss uzsver, ka ir prieks vērot progresu valstī: “Patīk redzēt, ka kaut kas arī iet uz labo pusi. Grūti, protams, bet progresu var redzēt. Piemēram, sabiedriskais transports ir kļuvis dārgāks, bet arī labāks, Meksikā tādu neredzēt.”

Priecē ziema un zirņi ar speķi

Virtuvē Karloss strādā jau ilgi, gandrīz katrs viņa darbs bijis pie katliem un pannām, tomēr tikai pēdējā reizē Meksikā viņš sapratis, ka tik tiešām grib būt pavārs.

“Manai ģimenei vienmēr ir piederējusi kāda viesnīca, restorāns vai bārs. Man pirmais darbs bija Amerikā, kur es strādāju par pavāru mazā ģimenes restorānu ķēdē, kurā taisīja picas. Visvairāk esmu strādājis virtuvē. Pēdējo reizi, kad biju Meksikā, sapratu, ka tas ir tas, ko gribu darīt. Tas ir mans aicinājums,” teic pavārs.

Karloss apguvis arī citu tautu virtuves, un kārs zobs parādījies uz latviešu kulinārijas veikumiem. “Protams, man patīk kartupeļi. Zirņi ar speķi ir ļoti labs ēdiens, īpaši pēc pāris aliem un vēl ar krējumu,” smej Karloss.

Arī par mūsu klimatu Karloss ir priecīgs, viņam netraucē Meksikas svelmainās saules trūkums: “Pēdējā ziema varbūt ne pārāk, bet parasti šeit ir smukas ziemas.”

Valodas atver pasauli

Dzīve, braukājot pa pasauli, Karlosam ir iemācījusi daudz ko, un iekļauties sabiedrībā nav izaicinājums. Jau no agras jaunības viņš ir sapratis, cik svarīgi ir iepazīt citas kultūras.

“Kad dzīvoju Amerikā, bija grūti, jo es runāju tikai spāņu un latviešu valodā, angliski gandrīz nemaz. Angļu valodu man vajadzēja tikai skolā, bet veikalos, ģimenē un ar draugiem runāju spāniski. Tad es sapratu, ja gribi cilvēkus iepazīt vairāk, viņu kultūru, vajag iemācīties valodu,” neslēpj Karloss.

Viņš nemeklē citu mājvietu un cer šeit iedzīvoties uz ilgu laiku: “Šoreiz gribu palikt Latvijā, mācīties vairāk ēdienu gatavošanu. Gribu arī pats šeit atvērt kaut ko, varbūt ne restorānu, bet saistītu ar ēdienu.”