Par ko čukst Vecrīga? Vecpilsētas pārsteidzošākie stāsti un leģendas
Vēsturnieki teic, ka Rīgas pilsētas stāsts sācies 13. gadsimtā, kad tuvāk jūrai esošās līvu zemes kā savu nākamo apmetni izraudzījies kristietības sludinātājs Baltijā, vācu bīskaps Alberts fon Bukshēvdens (citos avotos Alberts fon Apelderns). Kopš tās dienas pilsētas likteni viens pēc otra vērpuši svešzemju lielkungi, pakļaujot šeit dzīvojošos ļaudis savām iegribām, kaprīzēm, kā arī pašu saceltiem un izlīgtiem nemieriem.
Vairāk nekā 800 gadu laikā Rīga piedzīvojusi daudz – gan tirdzniecības uzplaukumu un zelta laikus, gan kaimiņtautu nežēlastību un kara postu.
Arī mūsu pilsētā reiz sirojis mēris.
Laupot dzīvības un izdzēšot pat veselas dzimtas, tas atstājis aiz sevis tukšus namus un pieklusušas ielas - tās pašas ielas, kurās gan pirms, gan pēc tam, kā arī vēl šodien, svinot labākus laikus, ikdienu aizvada visdažādāko tautību un dzīvesgājumu cilvēki.
Tā nu dažādiem ļaudīm kopā sadzīvojot, no nelielas līvu apmetnes Rīga lēnām pārtapa par pilnvērtīgu un nemitīgi augošu Eiropas pilsētu - tādu, kāda tā ir šodien.
Gadsimtu gaitā šeit izkalta pirmā metāla nauda (1211), tiek iespiesta visa Bībele latviešu valodā, E. Glika tulkojumā (1698), uzsākti darbi pie slēgtā kanalizācijas tīkla izveides (1733), pirmo reizi demonstrēts kino (1896), dibināta elektrostacija (1905), atvērta lidosta (1974) un noturēts Ziemeļatlantijas līguma organizācijas jeb NATO samits (2006) ar nu jau neatkarīgo Latviju kā dalībvalsti.
Taču vecpilsētas bruģis un vēsturiskie nami joprojām iemieso neskaitāmus stāstus un leģendas par Rīgas sarežģīto pagātni.
Dažas interesantākās no tām Vecrīgas ielās vietējā gida Harija Egliena pavadībā devās uzmeklēt portāla Kasjauns.lv komanda.
Pastaiga pa Vecrīgu
Vēsturnieki teic, ka Rīgas pilsētas stāsts sācies 13. gadsimtā, kad tuvāk jūrai esošās līvu zemes kā savu nākamo apmetni izraudzījies ...
Dieva suņu mokpilnā nāve
Vietā, kur šobrīd atrodas Sv. Jāņa luterāņu baznīca, savulaik, vēl 13. gadsimtā, bija Dominikāņu klostera kapela.
Šis mūku ordenis savu vārdu ieguva no tā dibinātāja - Spānijā dzimušā Sv. Dominika, taču valodas nianšu un sakritību dēļ ordeņa mūki tika dēvēti arī par “Dieva suņiem” (no latīņu val. "Domini canes").
Leģenda vēsta, ka laikos, kad baznīca vēl piederēja dominikāņiem, nevis luterāņu draudzei (1523. gadā Rīgas rāte dominikāņiem atņēma baznīcu), divi mūki tik ļoti vēlējušies tikt svēto kārtā, ka ļāvuši, lai viņus dzīvus iemūrē baznīcas sienā.
Saskaņā ar šo nostāstu turpmāk pie baznīcas sienas bijusi vērojama visai groteska aina – kamēr mūros ieslodzītie mūki vēl bijuši dzīvi, tos pa speciālu atveri mūrī barojuši pilsētas iedzīvotāji.
Taču, neskatoties uz abu mūku centieniem, viņu traģiskais liktenis nav noslēdzies ar iecelšanu svēto godā.
Kā vēsta leģenda, abu izmocīto Dieva kalpu mirstīgās atliekas joprojām atrodas baznīcas sienā, vietā, kur viņu piemiņai uz baznīcas ārsienas izveidots krustveida caurums.
Zelta bruņinieks, kurš sargāja dzeramo ūdeni
2006. gada 5. oktobrī, Vaļņu ielā 3 izveidotajā tirdzniecības pasāžas laukumā notika atjaunotās skulptūras "Zelta bruņinieks" atklāšanas ceremonija.
Taču stāsts par šo kareivja skulptūru ir vairāk nekā simt gadus sens.
Vēl Krievijas impērijas laikos, 1894. gadā, Rīga pārcieta holēras epidēmiju. Pēc slimības radītā posta pilsētas valdē tika nolemts, ka Rīgā ierīkos 31 artēzisko (dziļurbuma) aku, tīrāka dzeramā ūdens saņemšanai.
Aku, kura atradās agrāko Smilšu vārtu priekšā (Smilšu ielas sākums), izrotāja ar tēlnieka A.Folca veidoto 1,3 metru augsto bruņinieka skulptūru, kuru atlēja vietējā firmā "Kuntze & Kaerger".
Tā tika novietota uz speciāla kolonnas formas postamenta un slējās 4,9m augstumā.
Interesanti, ka skulptūra, kura kopš 2006. gada atrodas Vaļņu ielā 3, nav oriģināls.
"Zelta bruņinieka" kopiju pateicoties uzņēmēja Jevgeņija Gomberga iniciatīvai un finansējumam izgatavoja tēlnieks E.Krūmiņš, un Sanktpēterburgā atlēja tēlnieks D.Gočijajevs. Granīta kolonnu atjaunoja akmeņkalis I.Feldbergs.
Īstā skulptūra gan nekur nav zudusi – 1915. gadā, kad no pilsētas evakuēja daudzus bronzas pieminekļus, baznīcu zvanus un citus tēlnieku darbus, tika apjausts, ka artēziskās akas skulptūra ir atlieta cinkā, nevis bronzā.
Šī iemesla dēļ skulptūras oriģināls palika Rīgā un šobrīd atrodas Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā.
“Kaķu nama” skandāls
Ar jūgendstilā celto namu Meistaru ielā 10, Vecrīgā, saistās kāds vairāk nekā simt gadus vecs nostāsts, kurš, ja tā ir patiesība, savā ziņā varētu liecināt par mūsu senču savdabīgo humora izjūtu.
Tā dēvētais "Kaķu nams" kā biroju un dzīvojamā ēka celta 1909. gadā (arhitekts Frīdrihs Šefels) un runā, ka tās celtnieks – turīgs latviešu tirgotājs, bija apvainojies, jo netika uzņemts Lielajā ģildē, Rīgas tirgotāju brālībā, kuras nams, kā zināms, atrodas pāri ielai.
Tā nu dusmīgais latvietis uz paša celtās ēkas jumta spicēm atriebjoties esot licis uzsliet divus kaķus, kuru dibeni ar paceltām astēm novietoti pret Lielo ģildi.
Pēc šāda gājiena esot izcēlies skandāls un uzsāktas pat tiesas prāvas, kuru rezultātā, kā vēsta šī pilsētas leģenda, viens no kaķiem apgriezts otrādi, lai aste nebūtu pret ģildi.
Arī šobaltdien, paskatoties uz nama jumtu, var redzēt, ka viens katrs kaķis skatās uz savu pusi.
Citas stāsta versijas vēsta, ka patiesībā bagātais latvietis esot bijis dusmīgs uz Rīgas domi, kura tolaik arī atradusies tajā pašā virzienā.
Vēl kādā versijā minēts, ka pie atšķirīgā runču novietojuma vainojams paša latviešu tirgotāja sasteidzināts meistars.
Brāļi Limjēri Rīgā rāda brīnumus
Tie, kuri orientējās kino vēstures pamatos, noteikti zinās, ka 1895. gada 28. decembrī franču izgudrotāji, filmu veidotāji brāļi Limjēri (Ogists un Luī Limjēri), Parīzē pirmo reizi demonstrēja 10 melnbaltas īsfilmas.
Populārākā no brāļu filmām ir ap 50 sekundes garā īsfilma "Vilciena pienākšana" (L'Arrivée d'un train en gare de La Ciotat), taču tā pirmizrādi piedzīvoja vien 1896. gada janvārī.
Izrādās, ka vien pusgadu vēlāk tajā laikā apbrīnotā tehnoloģija sasniedza arī Rīgu – pirmais brāļu Limjēru kinoseanss šeit noticis jau 1896. gada 28. maijā.
Par šo vēsturisko notikumu mūsdienās atgādina kāda plāksne Līvu laukuma bruģī:
Iela bez numuriem
Kāds cits sadzīviska rakstura stāsts vēsta par to, kā savu nosaukumu ieguvusi Ūdensvada iela.
Šī 75m garā iela, kas stiepjas paralēli Daugavai, izveidojusies jau 13. gadsimta beigās kā daļa no Trauksmes ielas.
Četrus gadsimtus vēlāk, 1663. gadā, Grēcinieku ielas galā esošajā Zunderna tornī (nosaukts rātskunga Vulferta de Zunderna vārdā) tika ierīkots ūdensapgādes tornis ar tam nepieciešamajiem mehānismiem.
Savu tagadējo nosaukumu Ūdensvadu iela ieguva vien 1923. gadā, domājams, saistībā ar šīs vietas vēsturisko lomu pilsētā.
Tiem, kuri pa to staigā, būs redzams, ka īsajā ieliņā, pie namu sienām nav neviena ēkas numura, lai arī ir vairākas durvis.
Plūdi, kas aprija Doma altāri
1709. gada pavasarī Rīga piedzīvoja lielākos plūdus pilsētas pastāvēšanas vēsturē.
Avoti vēsta, ka tā gada 13. aprīlī esot applūdis pat Rīgas Doms un tā altāris (ūdens līmenis: 4,68m virs jūras līmeņa).
Pie vainas bijusi 1709. gada ļoti aukstā ziema, kādu Eiropa vēl nebija piedzīvojusi.
Par tolaik piedzīvoto saglabājušās arī rakstveida liecības, kurās minēts, ka Baltijas jūra un daudzas upes, tostarp Daugava, aizsalušas tā, ka pavasarī izkūstot lielajai ledus masai, ūdens pārņēmis Rīgas pilsētu.
Interesanta liecība par 18. gadsimta plūdiem saglabājusies arī Rīgas Doma iekšienē.
Baznīcas labajā pusē, patumšā stūrī iepretim altārim, atrodama plāksne, uz kuras tā laika vācu valodā norādīts plūdu gads, datums un ūdens līmenis:
Zviedru lauva pret krievu lāci: Reiterna nama politiskais vēstījums
Mūsdienās Reiterna nams daļai jaunāko rīdzinieku droši vien asociējas ar tajā esošo roka bāru “Latvijas 1. Rokkafejnīca”.
Taču varētu vēl diskutēt par to, vai, ierīkojot četrus gadsimtus vecajā namā izklaižu un skaļu koncertu norises vietu, ir būtiski mainīta tā vēsturiskā aura.
Izrādās, ka rokmūzikai piederīgais dumpinieciskums un nevēlēšanās pakļauties raksturojusi Reiterna namu kopš tā uzcelšanas 1688. gadā (būvdarbi sākti 1685. gadā).
Greznā holandiešu klasicisma un baroka stila ēkas būvniecību pasūtījis turīgais lieltirgotājs un rātskungs Johans Reiterns.
Sīki rūtotu logu vietā, kādi bija vairumam citu māju, Reiterna namā, akcentējot lieltirgotāja varenību un turību, tika ietaisīti viengabala stikla logi un par to ievērojamo izmēru tolaik pienācās sods (namu logu izmērus regulēja speciāli noteikumi).
Augšējā stāvā, kur mituši kalpi un bodes puiši, logi gan ir daudz mazāki.
Taču vienu no interesantākajiem ēkas vizuālajiem elementiem slēpj tajos laikos nepieredzēti greznā Reiterna nama fasāde.
17. gadsimtā Zviedrijas un Krievijas attiecības, kā zināms, bija visai saspīlētas (1700. gadā abas valstis iesaistījās Lielajā ziemeļu karā, cīnoties par ietekmi reģionā) un tirgotājs Johans Reiterns savu politisko nostāju neslēpa.
Sava nama priekšējās puses zemdzegas frīzi viņš meistariem uzdeva izrotāt dažādu dzīvnieku attēliem, to starpā arī ar Zviedrijas ģerbonī redzamo lauvu un Krievijas varas simbolu – lāci.
Uzmanīgāk ieskatoties 17. gadsimta nama fasādē, redzams, ka uz tās attēlotais zviedru lauva ir uzklupis krievu lācim un iecirtis tam pavēderē savus zobus.
Tādējādi Reiterna namā, kas mūsdienās funkcionē kā vietējo iedzīvotāju un tūristu izklaides vieta, palicis iegravēts gadsimtiem sens politiskais vēstījums, kurā skaidri pateikts, kurš tolaik bijis Baltijas un Ziemeļeiropas īstais un vienīgais saimnieks.
Mīliet savu pilsētu
Nobeigumā jāteic, ka, lai pieskartos Rīgas pagātnei un sajustu tās burvību, nav jābūt tūristam - atliek vien kādu dienu izslēgt viedtālruni un izbrīvēt laiku neilgai pastaigai.
Savukārt tiem, kuri vecpilsētās ielās mēdz ieklīst vien ikdienas aizņemtībā, darbu un rutīnas dzīti, vai nebēdnīgā prātā dodas meklēt vakara izpriecas, derētu zināt:
Ejot pa Vecrīgas bruģi, jūs ejat pa neskaitāmiem likteņiem, metat ēnu uz namu sienām, kuras gadu simtiem ir klausījušās cilvēku priekos un bēdās.
Pilnīgi iespējams, ka, ja vien uz mirkli atbrīvosiet prātu no ikdienišķiem sīkumiem un banalitātēm, iegriežoties kādā no Vecrīgas šaurajām ielām, pēkšņi ieraudzīsiet savu pilsētu pavisam citā gaismā.
