Ieva Brante par muskuļiem un sievišķību: "Vai es sev patīku, skatoties spogulī? Jā!"

Šorīt izņēmuma kārtā viņa bauda kafiju ar auzu pārslu pienu (ikdienā Ieva dzer tikai ūdeni), un, tā kā atrodamies vietā, kur pasniedz brīnumgardas kūkas, nojaušu – kompānijā Ieva ļautos kārdinājumam.

“Ja grēkoju, tad daru to no rītiem, jo pēcpusdienā man ir vairāki treniņi un tā ir lieka smaguma sajūta. Ja jāmet kūleņi un jāpaceļ savs svars, ir starpība – celt 60 vai 58 kilogramus.” Apguvusi Pole Dance jeb deju ap pilonu – tautas valodā – ap stieni, Ieva piepildīja bērnības sapni un nopietni gatavojās starptautiskam gaisa akrobātikas festivālam Zero Gravity (International Aerial Art Festival), kas 2. jūnijā notika Igaunijā.

“Pole Dance, ar ko nodarbojos pēdējos divus gadus, uztveru kā tramplīnu uz gaisa akrobātiku. Sākumā guvu gandarījumu, bet ar laiku tas pazuda. Gribēju kaut ko pamainīt un atcerējos savu nepiepildīto sapni. Saprotu, kā tas skan...” viņa smaida un stāsta, ka Latvijā apgūt gaisa akrobātiku pieaugušajiem ir izaicinājums, jo mums nav ne vingrošanas, ne cirka mākslas skolas.

Ieva vērsusies Rīgas vingrošanas skolā bērniem, taču arī tur nav pieejams gaisa riņķis air hoop gaisa akrobātikas elementu apgūšanai. “Viņi varēja piedāvāt divus klasiskos vingrošanas riņķus. Mēģināju skaidrot, ka man tas neder, ka vajadzīgs gaisa riņķis air hoop, bet iestādes darbinieks lauzītā latviešu valodā mani pasūtīja trīs mājas tālāk, sakot: “Dāmīt, jūs kaut ko sajaucāt...”

Turpmākajos riņķa meklējumos Ieva iesaistīja cirku un uzrunāja akrobāti, kura dejo ar air hoop, taču pašlaik atrodas ārpus Latvijas. Diemžēl cirka māksliniece mājās atgriežas pēc gada, bet Ieva jau bija izlēmusi jūnijā piedalīties sacensībās.

“Visbeidzot atcerējos, ka pagājušajā gadā Igaunijā Pole Dance sacensībās iepazinos ar meiteni, kurai ir sava gaisa akrobātikas studija. Sazinājāmies, viņa mani uzaicināja pie sevis, un es nedēļas laikā apguvu pamatus. Igaunijā pasūtīju savu air hoop un, atgriezusies Latvijā, sāku meklēt telpu ar augstiem griestiem, kur trenēties. Kolēģe ieteica aprunāties ar jaunatvērtās studijas Limitless saimniekiem – tur ir 4,60 metru augsti griesti, tādas iespējas! Nu mans riņķis tur karājas, un viņi priecājas par to, ka trenējos. Šī iespēja man ir bez maksas. Kad sāc darīt, palīdz visi eņģeļi,” ir pārliecināta Ieva, kura – loģiski – starptautiskajās sacensībās bija vienīgā Latvijas pārstāve.

Dejas ar riņķi apgūtas pašmācības ceļā, iedvesmu smeļoties jūtūbē un neklātiene konsultējoties ar treneri Igaunijā.

Gatavojoties sacensībām, pusotru stundu ilgie akrobātikas treniņi bija katru dienu, taču neiztikt arī bez ikdienas sporta rutīnas – vakaros augstas intensitātes kardio treniņš, parasti zumba vai nodarbība lēkājamajos sporta apavos Kangoo Jumps (katrs zābaks sver divus kilogramus!). Reizi trīs dienās – spēka treniņš. Papildus Ieva vasarā daudz pārvietojas ar velosipēdu.

Izaicinājumi un kārdinājumi

Ne katrai sievietei ir gribasspēks un motivācija ievērot tik nopietnu sporta nodarbību plānu.

Kad jautāju, kā tas sākās, Ieva atbild, ka sports ir dzīvesveids un viņa vienmēr bijusi aktīva. “Kļūdaini domājam, ka izskatu maina tikai sports. Ka pēc treniņa varam izēst zupas šķīvi un viss būs čikiniekā. Tā nav! Ir jāpadomā, ko ēd. Sports rada muskuļus un tvirtu augumu, bet ēdiens ķermenī līdzsvaro tauku slāni. Tas, kā patlaban izskatos, ir sporta nodarbību un pareiza uztura rezultāts.

Ēdu mazas porcijas un cenšos nepārēsties, taču tā nav bijis vienmēr. Kad iepazinos ar vīru, tāpat kā tagad, varēju uztaisīt špagatu, pārvarēju Meža kaķa takas, sportoju, bet vakaros, rakstot studiju darbu, grauzu burkānus vai ābolus līdz pieciem, sešiem rītā. Skatoties spogulī, sāku aizdomāties, ka kaut kas neštimmē. Sportiska, forša meitene. Slodze un muskuļi ir, bet vēders kā met kroku, tā met! Vērsos pie fitnesa profesionāļiem un jautāju, kā viņi panāk, ka muskuļi ir redzami.

Pieredzē un zināšanās dalījās treneris Aleksandrs Kubans. Viņš man pakāpeniski izveidoja ēdienkarti, apzinoties, ka organismam tās ir lielas pārmaiņas un stress. Atbalstīja un joprojām ir mans padomdevējs.”

Ieva neslēpj, ka sākums pirms trīs gadiem, pilnībā mainot uztura paradumus, nebija viegls. It sevišķi pēc spēka treniņiem, kad apetīte ir milzīga, bet sāta sajūta, apēdot nelielu maltīti, iestājas pēc aptuveni divdesmit minūtēm. “Kad nevarēju sagaidīt, kāpu uz velosipēda un braucu projām no mājām. Minos, līdz sapratu – jā, jūtos paēdusi,” viņa atceras. No uztura pilnībā tika izslēgts cukurs, arī tēja un kafija (izrādās, tas ir ēdiens!).

Gaļa tika aizstāta ar zivīm, kas kādreiz negaršoja. Ēdienkartē ir daudz graudaugu – kvinoja, griķi, rīsi, arī zirņi. Garšo banāni un smiltsērkšķi – no tiem tiek gatavoti smūtiji. “Ledusskapja saturs ir mainījies pilnībā. Mums ar vīru ir katram savs plaukts,” teic juriste un piebilst, ka lielākais izaicinājums ir nevis kārdinājumi mājās, piemēram, gatavojot maltīti vīram, bet gan pilsētā, kur uz katra stūra iespējams, iedzert kafiju, apēst kūku vai ko sātīgāku.

Smalka robeža

Pirmie pieci kilogrami zaudēti mēneša laikā, bet par pārējiem bija jāpacīnās. Nu sasniegts ideālais svars – 58 kilogrami (iepriekš – 67 kilogrami; augums – 1,59 metri), un arī ķermeņa reljefs ir acīm redzams. Vizuālās pārmaiņas novērtē arī Ievas dzīvesbiedrs un pats vairāk piedomā, ko lieto uzturā, lai gan no vēlajām vakariņām joprojām neatsakās.

Uz jautājumu, kā muskuļi sadzīvo ar sievišķību, Ieva atbild: “Sociālajos tīklos esmu saņēmusi “garām skrējēju” komentārus, ka manas kājas, rokas vai pēcpuse ir pārāk muskuļota, taču dzīvē neviens nekad nav aizrādījis par sievišķības trūkumu. Tā ir ļoti smalka robeža un iemesls, kāpēc neredzu sevi bodibildingā. Tas nav man. Noteikti negribētu būt muskuļu kalns. Vai es sev patīku, skatoties spogulī? Jā. Vai gribētu vairāk muskuļu – nē.”

Taču apstāties Ieva noteikti negrasās: “Turpināšu ierasto sporta rutīnu un noteikti neatteikšos no air hoop. Gribētu pilnveidoties un iet tālāk. Ja būs interesenti, varētu organizēt meistarklases. Pabeigšu mācības Sporta izglītības aģentūrā. Un man taču arī jāstrādā! Tam visam līdzās ir arī pilsoniskās aktivitātes – komentāri, raidījumi, viedokļi... Tas nav viegli.”