foto: Oļegs Zernovs
Viesturs Rudzītis 3 gadus pēc skandalozās publikācijas: "Es nekad nevienai sievietei neesmu iesitis"
Psihoterapeits Viesturs Rudzītis.
Intervijas
2018. gada 10. janvāris, 06:32

Viesturs Rudzītis 3 gadus pēc skandalozās publikācijas: "Es nekad nevienai sievietei neesmu iesitis"

Sandra Landorfa

Žurnāls "OK!"

Latvijas ģimenes var glābt vardarbība, sievietēm jāstudē speciālās programmās, nav jālien biznesā, sekss domāts bērnu radīšanai – tā tiek sadzirdēts psihoterapeits Viesturs Rudzītis. Saruna trīs gadus pēc viņa skandalozās publikācijas "Vai ir izgudrots kas labāks par vardarbību?", pēc kuras viņš tika izslēgts no Latvijas Psihoterapeitu biedrības.

Kā, jūsuprāt, sieviete patlaban jūtas sabiedrībā?
Viņa mēģina iekarot vīriešu telpu, jo tiek solīts, ka tā ir īstā dzīve.

Uzskatāt, ka viņa ar izcīnīto nejūtas laimīga?
Redzam, ka nejūtas gan. Platons izgudroja mītu par Androgīnu, būtni, kas bija vīrietis un sieviete kopā. Zevam tas nepatika, viņš pāršķēla to uz pusēm, un sievišķā daļa zaudēja iespēju sevi apaugļot – fallus aizgāja tālēs zilajās.

No vienas puses, sievietei ir izdevīgi, ka vīrietis viņu apaugļo, apsargā un apgādā. No otras – pazemojoši, jo tagad jāskrien pakaļ fallusam, lai tiktu pie bērna. Tas motivē nosauktās funkcijas ņemt atpakaļ. Man šķiet, šis dziļais aizvainojums sēž katrā sievietē. Arī par to, ka vīrieši neklausa, izaug un dara, ko grib. Tāda Senās Mātes, Valdnieces pazemojuma sajūta nosaka vēlmi atriebties.

Jūs emancipētas sievietes centienus nostāties līdzās vīrietim sauktu par atriebību?
Jā, un neuzskatu to par kaut ko modernu, drīzāk – par arhaiskā laikmeta izniršanu. Būtībā tas ir Brigaderes sapnis, trijās naktīs uzrakstot Sprīdīti un radot puiku, kas veic varoņdarbus un klausa mammu. Sieviešu emancipācijas pamatā ir tas, ko Freids sauca par skaudību uz peni. Es teiktu asāk – naids uz vīrieti, kurš neklausa. Vai dēlu, kas izaug un aiziet. Tad sieviete skrien viņam pakaļ uz juristu biroju, mēģina tur ieviest savu kārtību, un viņai tas izdodas.

Es nekad nevienai sievietei neesmu iesitis un nevienu neesmu uz to aicinājis, kliedzējas to interpretē tā, kā izvēlas dzirdēt.

Varbūt sievietei joprojām ir otra puse, kura grib izglītoties, būt neatkarīga, pelnīt?
Viņa atkal cenšas radīt to androgīnu. Vēlme ir saprotama, bet nav viennozīmīgi atbalstāma.

Jūsu sieva taču arī ir izglītots cilvēks?
Jā, un nav runa par to, ka sievietei nevajadzētu izglītoties, bet, iespējams, sievietei nevajag vīrieša augstāko izglītību. Tām būtu jābūt pilnīgi atšķirīgām programmām.

Sievietēm būtu jāmācās atsevišķi – psihoterapiju, filozofiju, bioloģiju?
Jautājums – vai viņām tas vispār būtu jāmācās.

Bet ja interesē?
Redziet, ja psihoterapijā ir 90% sieviešu, tā vairs nav tā psihoterapija, ko radīja vīrieši. Tas ir pilnīgi cits skatījums. Domāju, svarīgākais princips – jābūt sadalītām teritorijām.

Sievietes teritorija ir rūpes par mājām, bērniem, vīru?
Ja tas ir divistabu dzīvoklis Purvciemā, piekrītu – tur vai nu jānosmok, vai jāpakaras. Es domāju mājas ļoti plašā nozīmē, kā to saprata Senajā Grieķijā. Vīrs no rīta aizgāja uz agoru taisīt politiku, piedalīties karā, strādāt uz lauka...

Vai pasēdēt termā.
Jā, tika izdzīts no mājas, lai nemaisās pa kājām. Mājās bija gan skola bērniem, gan stelles, keramika, šūšana, ēst taisīšana. Izsenā tradīcija – sieviete atbild par dzīvošanu un dzīves jēgu.

Uzskaitāt ļoti praktiskas lietas, kas daudz neatšķiras no divistabu dzīvokļa Purvciemā.
Šķiet, jūs nedzirdat – es teicu, dzīvošana un dzīves jēga! Jums tas šķiet pazemojoši?

Lai piepildītu šo jēgu, sievietei, piemēram, vajadzīga mašīna, jo arī skola un veikals pieder pie mājas. Arī kultūra – teātri, koncertzāles. Piedāvājums ir liels un vilinošs, faktiski nepaceļams, pagodinošs, bet tai sievietei vajag līst biznesā, jurisprudencē...

foto: Oļegs Zernovs

Šī tendence ir infantila un izpaužas kaut vai feministu sašutumā, kad viņām jautā par atbildību par latviešu demogrāfiju. Ja tā nav viņu daļa, kāpēc mums viņas jāuztver par pilnu rubli?

Cik zinu, labs jūsu biedrs ir Ieva Plaude – īsta biznesa sieviete.
Jā, bet nedomāju, ka viņa dzīvo pareizi vai laimīgi.

Jūs viņu nemēģināt pāraudzināt?
Protams, nē!

Kā ar kaislību, kas piemita Dullajam Daukam, – uzzināt, kas ir aiz horizonta? Tam taču nav dzimuma.

Tas ir romantizēts priekšstats. Operā konsultēju Andra Dzenīša operu par Dullo Dauku ar Kārļa Vērdiņa libretu. Gan Vērdiņa, gan Sudrabu Edžus teksti skaidri ilustrē nāves, nevis zināšanu dziņu.

Tā gan ir tradicionāli sievišķa tēma. Vēl pirms pārsimt gadiem sieviete Latvijā dzīvoja vidēji 33 gadus un mira piektajās dzemdībās. No zīdaiņiem mira katrs ceturtais. Tēmai “sieviete un nāve” ir dziļi arhetipiski pamati.

Daudzām sievietēm piemīt alkas mācīties.
Tas ir kas cits. Ir sievišķās zināšanas. Tās jāciena, lai gan es nespēju ilgāk par pāris minūtēm izturēt, kā viņas ņemas pa bižutērijas vai lupatu bodēm. Vai lasa Pinkolas Estesas grāmatu (Sievietes, kuras skrien ar vilkiem – Red.). Ja izklausās nicinoši, uztveriet to kā veidu, kā es norobežojos no tā, kas nav mans. Lai ņemas, es eju citur.

Tātad sievišķās zināšanas attiecas tikai uz to?
Arī uz dzemdniecību. Tā nav tikai bērnu ķeršana, tur satiekas visdziļākie garīgie jautājumi – par nāvi un dzīvību, ko šķir milimetri. Vīrieši no tā nekad neko nav sapratuši un nav iejaukušies. Ja modernajā pasaulē vīrietis ir akušieris, viņam ir risks nomirt 40 gadu vecumā.

Jo viņš cīnās frontē, kurā viņam īsti nav ieroču?
Jā, viņš tiek izsūkts, nogalināts. Man ir grāmata par Dievieti, kas diemžēl netiek pietiekami pamatīgi lasīta un saprasta. Ideja tāda – kad bērns piedzimst, viņš redz māti, vairākas reizes lielāku par sevi. Pirmatnējā laikmetā tas bija zaru būdā vai alā, plosījās negaiss, dabas pārdzīvojums atspoguļojās arī mātes sejā, bērnam tas saplūda kopējā ainā.

Respektīvi, personīgā māte ir viens, bet otrs – izjūtu kopums, ko cilvēce sakrājusi no zīdaiņa pozīcijām. Tas ir kopā ar sievieti, un tas nogalina. Jebkurš cilvēks skatās uz sievieti kā uz filmu, kas uzņemta jau kopš viņa dzimšanas, kad viņš uz māti skatījās no apakšas uz augšu.

Dažas, ja vīrietis viņu liek rāmjos, to uztver kā vardarbību. Citas saprot, ka būt za mužem ir viņas interesēs.

Daļēji – kopš arhaiskiem laikiem, redzot arī Dievieti – to briesmīgumu, ko cilvēks ierauga sievietē, no kā baidās. Ja vīrieši pret sievietēm ir pieklājīgi vai izvairīgi, tās ir bailes.

Bet arī katra sieviete otrā sievietē redz briesmīgumu, kas var izpausties kliedzienā. Kad paraujas vaļā tāds aizvainots, histērisks, izmisis kliedziens, šermuļi skrien pār kauliem un viss apstājas – vīriešiem, sievietēm, visiem.

Kad tas notiek?
Kad sieviete ir izmisusi, pazemota vai neaizsargāta. To var prognozēt – pret šo sievieti jāizturas uzmanīgi, jo, ja viņa sāks ķērkt, stings asinis. Sieviešu hierarhija pa daļai veidojas salīdzinot – kura briesmīgāk kliegs, to vismazāk aiztiksim.

Šis kliedziens sieviešu pasaulē ir ārkārtīgi svarīgs signāls. Ja viena kliedz, visām jākliedz līdzi, jāapvienojas pret ienaidnieku.

Smadzenes tobrīd atslēdzas. Ja desmit vīriešu kolektīvā ienāk viena sieviete, mainās viss. Visi sāk baidīties – varbūt viņa ķērks, ja jutīsies aizvainota. Par ko? Par to, ka viņai tuvojas, vai par to, ka viņai netuvojas. Par to, ka viņu grib dabūt gultā, vai par to, ka liek mierā.

Ja sieviete nebūtu profesionāla, ilgi nenoturētos – tīri objektīvi. Mūsu izdevniecība, piemēram, veiksmīgi darbojas divdesmit gadus.
Jūs ražojat pieprasītu piedāvājumu sievietēm, tas ir objektīvi vajadzīgs darbs. Jautājums – vai sieviete var samierināties, ka viņai blakus ir līdzvērtīgs vīrietis.

Tieši ar to sievietes var samierināties! Grūtāk, ja vīrietis ir slinks, neuzņēmīgs...
Redz, mēdz būt visādi. Bet šo Dievieti nevar saturēt, neitralizēt mazs puika, pat ja viņam ir 40, 50 gadu. Viņš pārbīstas, saraujas.

Dīvāna stūrī ar alus pudeli pie televizora?
Jā! Dievieti var neitralizēt tikai pieaudzis vīrietis, bet ar sievietes piekrišanu. Dažas, ja vīrietis viņu liek rāmjos, to uztver kā vardarbību. Citas saprot, ka būt za mužem ir viņas interesēs. Ja sieviete to uztver kā pazemojumu, bieži paliek viena ar dēlu.

Viņš objektīvi nevar šo kliedzienu izturēt, palien zem grīdsegas, datorā. Faktiski sievišķība nemitīgi iet uzbrukumā, izspiežot vīriešus no viņu teritorijām. Skolā vīriešu nav, medicīnā drīz nebūs, psihoterapijā – arī ne.

Tiesnešu amatos 80% ir sieviešu. Latvijā 51% darba vietu aizņem sievietes – pa kuru laiku lai viņas dzemdē un audzina bērnus? Jaunajā paaudzē 56% sieviešu iegūst augstāko izglītību, vīrieši – tikai 26 procenti. Tur, kur parādās sieviete, vīrietis bēg. Dieviete nāk virsū, Māte ar Dievieti aiz muguras izdara spiedienu. Vīrietis nezina, kur likties, viņam nav citu argumentu kā fiziska vardarbība. Vai seksuāla. Bet tās ir aizliegtas – nu, tad kas?

Kad vīrs, pārnācis no darba, apsēžas, lai ēstu vakariņas, pār viņu gāžas viss, ko viņš nav izdarījis.

Kā jūtaties pēc skandāla, kas bija sacelts ap jūsu rakstu "Vai ir izgudrots kas labāks par vardarbību"?
Divējādi. Arī – atvieglots, jo nav jābūt kopā ar cilvēkiem, kurus neuzskatu par profesionāļiem.

Ar to domājat kolēģus Latvijas Psihoterapeitu biedrībā?
Psihoterapeites. Arī tur atskanēja kliedziens, par ko runāju. Tad smadzenes aizpeld, un rīcība ir absolūti iracionāla.

Kā jūsu izslēgšana?
Nu, absolūti iracionāla!

Būtībā jūs izslēdza par viedokli – vai tas ir iespējams? Varbūt tika parkāpts ētikas kodekss?
Var jau piesiet ētikai visu ko, bet iemesls ir viens – mēs jūtamies aizvainotas. Kāpēc? Tas jau ir aizmirsies, bet kādai ar īsto kliedzienu cita ietekmīga iekliedza, ka Rudzītis jāizslēdz.

Tāpat, kā notiek daudzās ģimenēs – šis vīrietis mūs neklausa, tāpēc viņu izmetīsim. Neskatoties uz to, ka, iespējams, viņš ir viens no tiem, kuram ir lielākie nopelni psihoterapijā Latvijā.

Neskatoties uz to, ka viņš ir radošs, nemitīgi raksta, piedāvā idejas. Mēs nespējam to izlasīt, reaģēt. Mēs principā zinām, ka esam apdalītas, bet nedrīkstam atzīties pašas sev. Mēs nespējam uzrakstīt nevienu recenziju vai riskēt citādi paust savu profesionālo viedokli par Rudzīša grāmatām jau kopš 2002. gada, tikai ķērkt aiz muguras.

Toreiz bija divas intervijas par sievietēm biznesā un politikā, kurās pateicu to pašu, ko šajā sarunā, taču toreiz tas izskanēja – ārprāts! Viņš runā to, kas mums neder.

Jūsu aizstāvji teica – par to vardarbību ir izrauts no konteksta.
Protams!

Taču jūs ar to domājāt fizisku vardarbību – rokas pacelšanu, iesišanu?
Nu, jā... Ja uzbrūk Dieviete, tas tiek skaidrots ar sieviešu tiesībām un uztverts kā kaut kas moderns. Vīrietis kļūst agresīvs pret Dievieti, bet trāpa sievietei.

Dieviete taču neuzbrūk fiziski?
Nē, bet tradicionāli vīrieša atbilde bijusi vardarbīga – kur tu lien?! Un tad ir retorisks jautājums – vai ir izdomāts kas labāks? Vai vīriešiem ir adekvāta atbilde?

Paradokss – es jautāju, bet mani par to sit, taču sieviete sitēja vainīga nejūtas – Dieviete drīkst sist. Lai gan es nekad nevienai sievietei neesmu iesitis un nevienu neesmu uz to aicinājis, kliedzējas to interpretē tā, kā izvēlas dzirdēt. Tev jāatbild nevis par to, ko teici, bet par to, ko mēs sadzirdējām.

Ja sieviete saka: “Es visu kontrolēju”, viņa ir ārkārtīgi agresīva, paštaisna, neredz citus viedokļus.

Ir vīrieši, kuri tiešām sit sievas, un, izlasot jūsu teikto, gūst atbalstu.
Atbalstu viņi gūst tādā nozīmē, ka tiek saprasti. Teiksim, ja sieva mēģina vīru dabūt zem tupeles un savu agresivitāti tur neredz, vīram vai nu jānodzeras, jānokļūst zem tupeles, vai jāsit tā sieva.

Iztaisnot muguru viņš nevar?
Tas atkarīgs no vīrieša iekšējā spēka. Ja viņam tas ir, sieviete neatļausies... Bet tā sieviete viņu ir tādu spēcīgu/nespēcīgu apprecējusi – mūžīgā varas cīņa.

Sišana ir vājuma pazīme?
Jā, kad vīrietis jūtas bezpalīdzīgs. Tik daudz šķiršanos kā pie mums nav nekur pasaulē. Vīriešus ir audzinājušas sievietes. Puikas no piecu, desmit gadu vecuma bijuši vecākie vīrieši ģimenē.

Viņus tā nekompensētā sievišķās Dievietes agresija ir saplacinājusi, vīrišķais spēks nav spējis uzplaukt. Vīrieša spēks nāk no tā, ka viņš stāv uz pleciem savam tēvam. Ja tur ir pārrāvums, viņam viss jāsāk no jauna.

Ja tev ir stiprs tēvs, vectēvs un tev ar viņiem bijis labs kontakts, tu pratīsi noturēt rāmjos visādu sievišķo ārprātu. Bet tādu vīriešu kļūst arvien mazāk. Objektīvi tas sievietei par labu nenāk.

Emancipētas meitenes saiet kopā ar tādiem puikām un ir nelaimīgas, šķiras.
Jo tam puikam nav spēka ielikt sievu rāmjos. Bet daļai sieviešu tiek savs labums – tām, kam nevajag aiz muguras vīru kā klinti. Tādi vīri nemaisīsies pa kājām.

Vai emocionāli, seksuāli un fiziski rāmjos ielikta sieviete mīlēs to vīrieti? Vai vardarbības klātesamībā vispār var runāt par mīlestību?
Protams! Runa ir par Dievietes apturēšanu. Nevienai sievietei nav izdevīgi, ja Dieviete dara savu melno darbu. Redzi, sieviete ir priecīga, ja kāds pazemojas, dāvina ziedus, palaiž pa priekšu, bet viņa nezina, kas tas nav domāts viņai; tas ir ziedojums Dievietei.

Nevis romantisks žests?
Tā nav romantika, tās ir bailes.

Jūs nedāvināt sievai puķes?
Regulāri dāvinu, teikdams: “Tas tavai Dievietei!” Sievai patīk.

Jāsaprot, ka sieviete ir Dievietes priesteriene, caur kuru notiek jebkura komunikācija. Viņa saņem gan ziedojumus, gan agresiju. Manuprāt, Dieviete ir vēsturiskā tumsa. Sievišķās dievības bija pirmās. Cilvēki pielūdza Dabu, Māti, spēkus, kuri var nogalināt. Ja daba būs nelabvēlīga, mēs iesim bojā.

Pirmais bija matriarhāts?
Jā, un laikmetos, kad nebija kontracepcijas, ģimenes lieluma regulēšanas veids bija bērnu nogalināšana. Bērns skatās uz māti – es būšu labiņš, ļauj man dzīvot...

Gaisma dzimst no tumsa, jeb Dievs dzimst no Dievietes. Dievs dzimst vīrieša sakrālajā telpā. Kad vīrs, pārnācis no darba, apsēžas, lai ēstu vakariņas, pār viņu gāžas viss, ko viņš nav izdarījis. Viņš fiksi paēd un laižas uz garāžu, vīrieša sakrālo telpu, kur izveido autonomo teritoriju, kurā notiek viss – gan darbošanās ar rokām, gan filozofija, gan teoloģiskie meklējumi, gan raķešu konstruēšana.

Tur nav riska, ka kāda sāks ķērkt par neiznestu miskasti. Sievietei ir ārkārtīgi grūti būt objektīvai, jo viņai līdz pubertātei ir bērnība, tad – fertilais vecums, pēc tam – menopauze. Trīs milzu cikli, katrā – sava loģika.

Arī vīrietim ir tādi posmi, tāpat metas pumpas, trako hormoni.
Tie nav cikli, tas ir kaut kas lineārs. Fertilajā posmā sievietei turklāt ir arī mēneša cikls, un katrai dienai ir sava loģika.

Vienā no cikla dienām viņa par to miskasti brēks skaļāk?
Jā! Un, ja slepkavos, tad dienā pirms mēnešreizēm.

Ko darīt ar miskasti – lai iet pāri?
Par miskasti var pateikt tūkstoš veidos. Ja atskan ķērciens, gribas to miskasti izmest pa logu, uzmaukt viņai galvā vai paķert pekelītes un laisties.

Redz, sievietei ir ļoti grūti sevi atdalīt no Dabas, zemapziņas, arhaikas. Viņa tajā dzīvo, tas nosaka balss toni. Bez mēnešu cikliem ir bērnu cikli – pirmais bērns, otrais, trešais, laiks starp bērniem, pusaudži, pieauguši bērni – tas viss uzliek filtrus, caur kuriem grūti skatīties uz pasauli objektīvi.

Modernās sievietes saka: “Tās ir muļķības, es visu kontrolēju”. Ja sieviete saka: “Es visu kontrolēju”, viņa ir ārkārtīgi agresīva, paštaisna, neredz citus viedokļus.

Sieviete ir priecīga, ja kāds pazemojas, dāvina ziedus, palaiž pa priekšu, bet viņa nezina, kas tas nav domāts viņai; tas ir ziedojums Dievietei.

Daudzi par paštaisnu uzskata jūs.
Droši vien, ja nav iedziļinājušies. Taču man nav jātaisnojas, manas teorijas pierāda mana prakse un apmierināti klienti. Nav vajadzīgs, lai man piekristu visas lasītājas.

Jums ir ieteikumi sievietēm, kā būt harmonijā ar sevi?
Harmonija būs tad, ja tu kā sieviete vispirms piepildīsi savu sievišķību. Ceru, ka tuvāko 30–50 gadu laikā izveidos speciālas sieviešu studiju programmas. Tām nedaudzajām, kuras gribēs būt matemātiķes vai fiziķes, būs jāiet vīriešu programmās.

Sieviešu programmās varētu mācīt valodas, mākslu, mājturību, mūziku, pedagoģiju, psiholoģiju – nevis lai kļūtu par psiholoģi, bet lai orientētos bērnos un ģimenē. Meitenei 22–23 gados vajadzētu beigt studijas, apprecēties un radīt bērnus. Nevis pēc trīsdesmit, kad tas ir daudz grūtāk, bet līdz trīsdesmit.

Kad jaunāko palaidīsi bērnudārzā, vari ar pilnu sparu doties vīriešu pasaulē (smejas). Ja tevi tas interesē. Sieviete ar trim bērniem jau kaut ko saprot no dzīves un nav tik bīstama ne no Dievietes puses, ne no tās, ko saucu par Dzemdi. Viena feministiska vecmeita tomēr ir kaut kas cits. Bet tas ir ļoti vienkāršoti.

Vai vīrs nebūs pieradis, ka sieva dzīvo pa māju, apkalpo?
Tas vienmēr tiek tā pazemojoši teikts – apkalpot, sēdēt mājās. Vai tad labs vīrs sievu neapkalpo? Jūs meklējat sievieti kā Upuri! Arī daudzi vīrieši jūtas izmantoti.

Jūs pats sakāt, ka tad, kad sieviete būs nolikta pie vietas ar vardarbību...
Dieviete! Jūs nemanāt, kā mēģināt ielikt man mutē vārdus, kurus neesmu teicis? Jūs mākslīgi taisāt sievietes par Upuriem, neredzot, cik agresīva tādējādi esat tieši pret sievietēm!

Labi – Dieviete sievietē, tad viņa tecēs pretim vīram ar čībām.
Jā, ir jāpanāk, lai viņa to dara. Tā ir lūgšana, Dievam.

Tā nav apkalpošana?
Tas ir princips – budj za mužem. Tas ir tavās interesēs – tu sevi nepazemo, bet pielūdz spēku, kas tevi ieliek pareizajos rāmjos.

Ne visi vīrieši nes mājās mamutu, cits atstiepj pussprāģušu žurku, jo nekam citam nepietiek ne izdomas, ne spēka.

Redziet, vīriešu cikli ir uzvaras un zaudējumi, jo viņi nemitīgi karo. Puse vīrieša dzīves ir zaudējumi. Kad viņi ir dabūjuši pa kaklu, viņi meklē mūzu, kas viņus izceltu ārā no kārtējā zaudējuma.

Mēdz teikt, ka mātišķa attieksme pret vīrieti nav laba.
Visām slimībām neder vienas zāles. Zaudējuma situācijā objektīvi ir gan Upuris, gan Vajātājs un Glābējs, kas palīdz zaudējumu sadziedēt. Bet pirmais Glābējs mums katram ir bijusi māte.

Ja vīrietis, padarījis milzu darbus, pārguris atvelkas mājās un saņem cieņpilnu attieksmi par ieguldījumu ģimenē, viņš atpūtīsies un ar prieku dosies tālāk.

Bet ja viņam teiks: “Ai, man te seriāls, uztaisi pats vakariņas!” Jā, viņš uztaisīs... Laulībā liela gudrība ir otru cienīt tādu, kāds viņš ir, nevis pieprasīt, lai viņš būtu tāds, kā esmu iedomājies.

Visvienkāršākais princips – neieņem vīrieša vietu, nenogalini viņu, bet nodibini tādas attiecības, lai tev nav jādara viņa darbs. Ja šis knifs nestrādā, tātad cilvēki mēģina būt par androgīniem.

Sievietēm tas izdosies labāk, jo vīrieši nekad neiemācīsies dzemdēt. Nu, ko – tad būs pilns ar visu varošām sievietēm, vīrieši klīdīs kaut kur ēnā, tas beigsies ar mežoņu iebrukumu, kuri tādus štrunta vīriešus noslaktēs nafig, apprecēs androgīnās sievietes, un tad gan viņas jutīs, kā tiks liktas rāmjos.

Valda uzskats, ka uz sievietēm tiek izdarīts spiediens – jābūt ļoti gudrām, ļoti skaistām, ļoti mīlošām. Tikko kādā intervijā aktrise teica: “Vīrietim tikai jānogriež kāju nagi, un viņš jau ir skaistulis...”
Skaistums – tā ir Dzemde. Dabā ik uz soļa notiek pievilcības veidošana – es gribu vislabāko sēklu. Un vēl – jo skaistāka būšu, jo vairāk man būs varas. Arī sieviešu hierarhijas veidošana notiek ne tikai pēc kliedziena, bet arī pēc principa “spogulīt, spogulīt”.

Tai, kura ir visskaistākā, ir vislielākais potenciāls manipulēt ar vīriešiem. Mēs, pārējās, aiz viņas. Esmu dzirdējis vīriešus apgaismības brīžos brīnāmies – kāpēc mēs gribam, lai mūsu sievas un meitas izskatās pēc prostitūtām? Islāma pasaule to nevar pieņemt. Ja mājās sieva izskatās kārdinoši, tas ir saprotams, bet kāpēc to vajag uz ielas? Tas ir izgājis ārpus rāmjiem, sievietēm ir pārslodze.

Daudzas uzskata, ka tāds ir vīriešu pasaules pieprasījums – glancēti, kārdinoši, mini svārkos, augstpapēžu kurpēs...
Redziet, ir vīrieši, kuri uzskata, ka nedrīkst paiet garām nevienai kārdinošai sievietei. Visa viņu dzīve tiek pakārtota kārtējam randiņam. Atkarīgie, Dievietes vergi.

Sieviešu hierarhija pa daļai veidojas salīdzinot – kura briesmīgāk kliegs, to vismazāk aiztiksim.

Vai tas nav ielikts vīrieša dabā?
Piemērs. Pērtiķu sievietes dzīvo pirmajā stāvā, turpat arī bērni, večuki un invalīdi. Otrajā stāvā – beta tēviņi, trešajā – alfa tēviņš. Puikas četru gadu vecumā tiek sūtīti uz augšu, uz otro stāvu. Dieviete, mātes kliedziens viņus izdzen no mājām, un viņi nonāk starp lielajiem vīriešiem. Bet ko viņi tur dara? Lielākoties – kaujas. Viņiem ir lielāka interese par sportu nekā par seksu.

Kad kādai sievietei iestājas ovulācija, alfa tēviņš noskrien lejā, fiksi nodara darāmo un skrien atpakaļ. Ja divus pērtiķus, tēviņu un mātīti, zooloģiskajā dārzā ieliek vienā telpā, tad gan viņi drāžas no rīta līdz vakaram – jo nevar izturēt stresu.

Tas, cik brīnišķīgi ir vīrietim ar sievieti būt kopā, ir kārtējais mīts, muļķības! Kamēr mums ir tēmas, ko apspriest, stress izkliedējas, bet, ja mūs tagad uz divpadsmit stundām ieslodzītu vienā telpā, mēs sajuktu.

Parasti vīrieši no tā stresa aizbēg kautiņos, bet sievietes – bērnu kopšanā. Tiklīdz abi ir kopā, sekss ir vajadzīgs, lai izlādētu spriedzi. Ir radīts seksa kults – tas esot skaistākais, kas var būt – kārtējo reizi iemīlēties, nodrāzties...

Tas ir mākslīgi uzkurināts?
Jā! Visiem dzīvniekiem sekss ir tikai bērnu radīšanas kontekstā. Tikai cilvēki ar seksa palīdzību kārto attiecības un nogludina konfliktus.

Tā nav hedonisma filozofija?
Jā, ja pamatā ir pārliecība, ka lielākā bauda cilvēka dzīvē ir seksuālā. Es teiktu, ka tā ir visprimitīvākā. Lai izbaudītu kaut ko citu, vairākumā gadījumu jāmācās un kaut kas jāsasniedz.

Jūsu jaunākais darbs ir grāmata "Ģimene". Kāpēc jums bija svarīgi to uzrakstīt?

Jo ģimenes institūcija tiek ārkārtīgi pārprasta, pazemināta, galēji vienkāršotā variantā jaukta ar attiecībām.

Ģimene tomēr ir institūcija?

Turklāt ārkārtīgi sarežģīta. Tā ir kā Mercedes – ļoti smalka konstrukcija, kuras būtību ieraugi tikai tad, kad tā brūk. Visās ģimenes krīzēs, kuras redzu ik dienu, var nojaust, ka no mersedesa kaut kas ir noplēsts, tas vairs nav pilnīgs. Ģimene veidojusies miljoniem gadu darbā, bet modernais meinstrīms saka, ka tās ir vienkārši attiecības.

Esam kopā – labi, neesam – slikti. Tagad par ģimeni drīkst saukt jebkādu veidojumu – māte ar vecmāmiņu kopā audzina bērnus, divas lesbietes, trīs vīrieši... Mana ideja ir par savienotajiem traukiem – indivīds, ģimene, nācija, valsts. Konservatīvā ideoloģija uz to skatās kā uz dzīves pamatu, bet liberālā mēģina izjaukt.

Piemēram, globalizācijai ģimene nav vajadzīga, tā traucē brīvu darbaspēka kustību. Nācija – kam tā? Kāpēc latviešiem jādzīvo Latvijā, ja var dzīvot jebkur, kur sauc strādāt? Kāpēc te nevarētu dzīvot uzbeki? Tāda ekonomikā balstīta domāšana veido mērķtiecīgas tehnoloģijas, kā uzbrukt ģimenēm, samazināt dzimstību, iedzīt sievietes darba tirgū, nodzīt zemniekus no zemes, izdzīt cilvēkus no dzimtenes – darīt visu, lai sabiedrību atomizētu, nevis strukturētu. Lai mēs būtu kā smiltis jūrmalā – sapūš tā vai šitā, nekas.

Grāmatu rakstīju, lai atgādinātu, cik smalka konstrukcija ir ģimene, ka tā jāsaudzē. Arī lai norādītu uz spēkiem, kas tai uzbrūk.