"Nestāsti, ka bērnībā dzīvoji kā bomzene..." Dzidras Smiltēnas misija - palīdzēt bērniem, kurus liktenis un vecāki nav žēlojuši

Kā augonis uz Latvijas miesas joprojām ir neatrisinātais nevajadzīgo bērnu jautājums. Tādu mūsu zemē ir ap 7000 – ieslēpti bērnunamos un internātos, vecāku sisti, izvaroti, uz ielas pamesti, mētāti no vienām rokām otrās, iedragātām dvēselēm, bedrēs, no kurām daudzi neizrāpjas. Viņi tur paliek un ražo jaunus nelaimīgos, dzīvei nepiemērotos.

Nestāsti – kā tāda bomzene!

– Kā nolēmāt uzņemt šo filmu?
– Man visu laiku atmiņā nāca pašas dzīve. Iedomājieties, cik daudz gadu pagājis, bet netieku vaļā no tās sajūtas, kas piedzīvota. Tā visu laiku nāk līdzi, sevišķi naktīs, kad guli, visu laiku atceries, atceries... Un tad Saulkrastu bāriņtiesas priekšsēdētāja man palūdza, lai kļūstu par aizbildni meitenei, kurai māte darīja pāri. Tas bija mana vīra ārlaulības meita, dzimusi gadu pēc mūsu dēla nākšanas pasaulē. Līdz tam par šo sakaru neko nezināju. Meitenei bija 15 gadu, kad viņu pirmoreiz ieraudzīju. Viņa pie manis nodzīvoja divus gadus.
Jutu, ka pāridarījumi bērniem turpinās. Pilni mediji ziņām, ka sit un izvaro, bērni dzīvo netīrībā un pārestībā. Nonācu pie atziņas, ka jāmēģina to visu izstāstīt. Sākās garš ceļš, jo daudzi bērnus, kas cietuši, neļauj filmēt. Sāku braukt līdzi policijai, kas izņem bērnus no ģimenēm, tur mani svieda pa durvīm ārā, lamājās un kategoriski aizliedza filmēt. Tad iedomājos, ka jāmēģina stāstīt caur cilvēkiem, kas ir izkūlušies no šīs nelaimes un to atceras – tāpat kā es.

– Lielākā filmas vērtība ir jūsu personiskais stāsts. Uzreiz bijāt gatava dalīties?
– Es ļoti šaubījos. Bija jādomā, kādas būs sekas. Man ir ģimene, bērni, mazbērni, brālim ir ģimene. Konsultējos ar tuviniekiem, un viņi teica, ka nevajag – ko stāstīsi kā tāda bomzene, ka esi bijusi ar utīm apaugusi, neēdusi, pamesta un dauzīta, tomēr izkarojusi zināmu stāvokli sabiedrībā... Vienu brīdi piekritu, taču nonācu pie domas, ka varbūt izdarīšu labu, ja caur pašas pieredzi uzrunāšu cilvēkus, jo katra lieta, kas nāk caur tavu pārdzīvojumu, ir iedarbīgāka par sausu statistiku. Tagad, kad mani bērni ir noskatījušies filmu... Vakar apraudājos – dēls sociālajos tīklos ielicis bildīti, kur pirmizrādē Splendid Palace nofotografējāmies kopā, un uzrakstījis: “Es ļoti cienu savu mammu par drosmi uzdrīkstēties stāstīt par savu sarežģīto un smago bērnību.”

– Var teikt, ka jūsu dzīve salūza, kad mammīte aizgāja... Viņa saslima?
– Nē. Nomira no asinsizplūduma smadzenēs. Insults.

– Bet tā nebija vardarbība no jūsu tēva puses?
– Varbūt bija, bet ne fiziska. Tēvs pirms mammas nāves nebija bomzis un dzērājs. Viņš bija glīts vīrietis, vienmēr kopts, ģērbās skaistās drēbēs, viņam bija labs darbs. Mājās mammīte bija viena ar diviem maziem bērniem, pēckara laiks, viņa šuva vīriešu uzvalkus, ņēma darbu uz mājām. Kad nomira, viņai bija tikai 29 gadi, brālītim pusotra, man trīs.

Izrādījās, tēvam bija draudzene, dzīvoja Lielvārdē – sieviete ar trim dēliem. Trīs gadus pēc traģēdijas viņš to atveda uz Rīgu un apprecēja. Es pēc dabas esmu tēva meita, latgaliskais gēns – asāka, aktīvāka. Bet mana mamma bija ļoti mierīga, noslēgta, visas pārestības pārdzīvoja klusējot. Mums bija komunālais dzīvoklis, vēlāk kaimiņiene atstāstīja – tovakar viņš bija atnācis mājās, paēdis vakariņas, nomazgājies, sapucējies, uzvilcis baltu kreklu, iedevis mammai buču un braucis pie draudzenes.

Mamma pavadījusi tēvu līdz durvīm, noskatījusies, kā viņš aiziet, atnākusi atpakaļ. Durvīm bija krampis, viņa to aiztaisīja, nokrita uz gultas un nomira. No pārdzīvojumiem. Droši vien, ja kāds būtu mājās bijis... jo tagad cilvēkus ar insultu glābj.

No rīta pamodos – mamma guļ acīm vaļā. Es pierāpoju un purinu – mums ēst gribas, kāpēc guli, mammīt? Bet viņa neceļas. Kaimiņi bija sadzirdējuši, ka raudam, sapratuši, ka ir kaut kas noticis, izsauca miliciju. Tas bija brīdis, kad mūsu dzīves salūza. Domāju, tēvs bija ļoti vājš cilvēks, saprata, kādā ārprātā iekūlies, paliek divi mazi bērni, sāka dzert.

– Daudzas sievietes izaudzina divus mazus bērnus!
– Jā, bet vīrieši to nevar. Domāju, viņš tīri egoistiski saprata, ka būs lieli sarežģījumi. Pirms tam viņš varēja brīvi iet un nākt, darīt, kā grib, vienmēr smaržīgs un štrams. Tad viņš no Preiļiem atveda mūsu vecmāmiņu. Viņa bija pasakaina, pašai bijuši deviņi bērni. Viens dēls dzīvoja Imantā, modelētājas Asnātes Smelteres tēvs, mēs esam māsīcas. Vecmāmiņa pie mums padzīvoja, bet nevarēja izturēt tēva dzeršanu. Viņš bija tāds cilvēks – kad skaidrā, nerunāja ne vārda, sēdēja istabas stūrī, vīlēja makšķerēšanas piederumus, bet, kad piedzērās, trakoja, kāvās, ārdījās. Pilnīga elle.

Konča uz pusītēm

– Ļoti dramatiska ir bilde, kurš viņš bērēs jūs abus tur uz rokām. Tāds izmisums sejā.
– Jā, bet mēs ar brālīti tādi gaiši, apgaroti, jo nesaprotam, ka tās ir normālas dzīves beigas. Pēc mammītes aiziešanas tēvs mainīja darbavietas, strādāja, bet visu nodzēra.

– Viņš arī mājās veda kompānijas?
– Kad vēl nebija apprecējis to sievieti, protams, veda tantes, tās ar viņu dzēra. Vēlāk tajā vienā istabā septiņi cilvēki dzīvojām. Varbūt tām grūtībām bija arī savs labums – man dzīvē par smagu nebija neviens darbs. Manas audžumātes morāle bija tāda, ka vīrietim tas labākais kumosiņš, kas paliek pāri, tas ir viņai un man. Arī man dzīvē tā ir iegājies, ka vispirms bērniem, vīram, pašai pēc tam.

Man arī par brāli bija jārūpējas. Es jutos kā mamma. Ja pagalmā tante uzcienāja ar konfekti, es nekad to neatļāvos iebāzt mutē. Ar tēva aso nazi pārgriezu uz pusēm – brālītim un sev. Un arī viņš... Kad dažbrīd dzīvoju sliktāk, brālim bija vairāk rocības, vienmēr par mani parūpējās. Tēvs vienā brīdī teica, ka abus vidusskolā laist nevar, nespējot uzturēt tādu baru. Tad brālis teica: zini, māsiņ, ej tu vidusskolā... Pats aizgāja par virpotāja mācekli rūpnīcā, gāja vakarskolā, bet tālāk nemācījās. Es aizgāju uz universitāti.

Viegli paklupt

– Studējāt žurnālistiku?
– Neklātienē. Gribēju par aktrisi mācīties, bet tēvs neļāva, teica, ka izmetīšot no mājām. Tad izdomāju, ka man derētu televīzija, piecpadsmit gadu nostrādāju Jaunatnes raidījumu redakcijā. Pirmā kleitiņa, ar kuru aizgāju uz televīziju, bija skolas, salāpītiem elkoņiem.

– Vai tētis neatmaiga, kad uzradās otra ģimene?
– Domāju, ka viņš zemapziņā ļoti pārdzīvoja mammas nāvi, jutās līdzvainīgs. Un viņam bija dusmas uz mums, īgnums. Viņš nekad ar mums neparunājās, nepaņēma klēpī samīļot, pažēlot, izturējās kā pret svešiem.

– Audžumammai nepieķērāties?
– Abi ar brāli viņu saucām par mammu, bet siltuma attiecībās nebija. Viņai bija savi bērni. Domāju, viņa nespēja mūs iemīlēt. Skolas laikā gribēju rotaslietas – redzēju, ka meitenēm ir gredzentiņi, ķēdītes – un aizgāju uz Pionieru pils metāla un dzintara apstrādes pulciņu. Sāku nodarboties ar orientēšanās sportu, dejoju tautas deju ansamblī Gatve, skolā vadīju vakarus, piedalījos daiļlasīšanas pulciņā, konkursos ieguvu labas vietas. Redziet, tas arī nāk no mazvērtības kompleksa – man vienmēr gribējās būt labākajai, sēdēt pirmajā rindā, būt pamanītai. Tā varbūt nav labākā īpašība, bet man bija vajadzīga šī pašapliecināšanās – lai ierauga, iemīļo.

– Tā uzmanība...
– Man tās trūka. Arī mīlestības, un es mēģināju to par katru cenu iemantot no cilvēkiem, kas apkārt. Apprecējos astoņpadsmit gados ar desmit gadus vecāku vīrieti. Satiku viņu kopā ar astoņgadīgu dēlu. Viņa mamma bija nodzērusies, pametusi ģimeni. Ar konditorejas fabrikas 17. jūnijs kolektīvu braucām uz sporta sacensībām Igaunijā, filmējām sižetu televīzijas raidījumam. Puika autobusā piesēdās blakus, sākām runāties, un viņš no manis neatstājās. Vēlāk viņa tēvs zvanīja, ka puikam esot vārdadiena, un viņš teicis, lai tante no televīzijas atbraucot ciemos. Man režisora palīdzes alga bija maza, sešdesmit rubļu. Atceros, ka skrēju pirkt viņam kurpītes un sarkanu vācu mašīnu ar baterijām. Es tam puikam ļoti pieķēros, ar vīrieti sāku draudzēties, tad apprecējāmies. Meita Kristīne man ir no viņa. Vīra dēlu izaudzināju līdz astoņpadsmit gadiem. Pēc tam apprecējos otrreiz, šajā laulībā piedzima dēls Edvards.  

– Jums bija labas attiecības ar audžudēlu?
– Nekad neesam strīdējušies. Tikai vienu reizi, kad viņam bija piecpadsmit un viņš vēlu vakarā gribēja kaut kur iet, bet es negribēju laist, viņš nikni teica: “Tu man neesi nekas, kā vari aizliegt!” Tad ar plaukstu iešāvu pa ausi: “Pasaki vēlreiz, ka es tev nekas neesmu!” Viņš tā skatījās un sāka raudāt. Es arī sāku raudāt, apķērāmies... Tā man iet, visu laiku bērnus piespēlē. Meitas vīram bija dēls, kuru no četru gadu vecuma audzinājām. It kā pārbauda – vai tiešām neesmu aizmirsusi savu bērnību. Bet nē, to no cilvēka izdzēst nevar. Tās sajūtas paliek līdz mūža galam.

Sapnis pelēkos palagos

– Filmas pirmizrādē izskanēja apgalvojums, ka bērni izaug ģimenēs nemīlēti, par viņiem nerūpējas, un tad viņi to turpina.
– Tiesībsargs Juris Jansons teica – ir likumsakarīgi, ka bērni manto to, ko saņēmuši. Un ar to turpina dzīvot. Ja tā ir nemīlestība, tad paši vairs neprot mīlēt. Man ir drusku cita situācija. Pirmkārt, ļoti labi gēni, kas palīdzēja noturēties virs ūdens. Atceros, gulēju Avotu ielas istabiņā, mums vienmēr bija puspelēki, ilgi nemazgāti palagi, un domāju – kad izaugšu liela, vienmēr gulēšu tīros. Man joprojām patīk balta veļa. Manās acīs tas ir svarīgi. Otrkārt, es tomēr uzaugu ģimenē. Lai cik tur bija smagi, tas nebija bērnunams.

– Bet tēvs jūs ar pagali sita tā, ka rociņas bija piedzītas skaidām!
– Tā bija, jā. Bet es nāku no ļoti stiprām ģimenēm, izglītotiem cilvēkiem. Ja bērns aug patversmē un viņam tie gēni arī tādi, kādi nu ir, tad viņam nav priekšstata, ka varētu būt citādi. Tāpēc ir cilvēki, kuri nevar izkulties. Domāju, tas modelis, kurā bērnībā dzīvoju, arī man dzīvē radīja sarežģījumus, neļāva pašai normālu ģimeni izveidot. Taču, lai kā tur bija ar tiem vīriem, bērnus vienmēr esmu ļoti mīlējusi, kā kaķēnus vilkusi. Man ir izauguši lieliski bērni, mazbērni un mazmazbērns. Es ļoti lepojos ar viņiem. Viņi izauguši par krietniem cilvēkiem. Un vēl – mani izglāba audžumātes vecāki, viņi bija fantastiski cilvēki. Brīvlaikos mūs veda uz Lēdmani. Kā maija beigās tur aizbraucām, tā augusta pēdējās dienās tikai atgriezāmies Rīgā.

– Jūs mīlēja, pieņēma?
– Jā. Un tiešām lutināja. Ar vecomammu, piemēram, sarunāju, ko no rīta darīsim. Pamostos – tumsa istabā, viņa aizklājusi logu ar segu. Kad pārmetu, ka nepamodināja, viņa saņēma manas rokas un teica: “Kad izaugsi liela, gan izstrādāsies.” Es biju čakla – slaucīju pagalmu, tīrīju māju, logus mazgāju, baltās grīdas berzu, ravēju, stādīju puķītes. Mums ar brāli kurpju nebija, visu vasaru bez apaviem – pa peļķēm, dubļiem. Kad nopļāva labību, iemācījos iet, gludinot rugājus, lai neduras. Uz Ogres upi skrējām peldēties, kāpelējām pa kokiem, liepziedus lasījām, karājoties virs ūdens. Tad gan viņa bārās. Bet Dievs mūs ļoti sargāja. Kad nomira mamma, atbrauca visi Latgales radiņi. Vecmāmiņa mūs aizveda uz Svētā Franciska baznīcu, nokristīja. Kad veidoju filmu par bīskapu Boļeslavu Sloskānu, izgāju svētdienas skolu, iesvētījos. Katru svētdienu baznīcā neeju, bet jūtu, ka Dievs mani sargā.

– Taču jūs varēja piemeklēt ļoti bēdīgs liktenis.
– Tieši tā. Mans brālis varēja nodzerties, un arī es pati varēju noklīst. Bērnībā no kaimiņiem šo to nočiepām. Piegājām pie viņu skapja, kaut ko ēdamu paņēmām. Tāda tendence mūsos bija.

– Kā maziem vilcēniem – izdzīvošanas instinkts.
– Filmējot "No ligzdas izmestie", kādi audžuvecāki man teica, ka pamestajiem bērniem ir ārkārtīgi augsts izdzīvošanas instinkts. Par katru cenu atrast iespēju nozagt, nočiept, nokrāpt, lai tikai savu dzīvībiņu izvilktu. Protams, ja nav izglītības, labu cilvēku līdzās, kas pamāca, var noiet no ceļa. Es jau arī ne tik gludi dzīvoju, šausmīgi daudz muļķību esmu sastrādājusi. Man ir, ko nožēlot, dzīve nav bijusi tik taisna un pareiza, saprotu, ka vajadzēja rīkoties citādi, bet diemžēl to nevar kā zeķi izārdīt un sākt adīt no jauna. Tas viss tev pieder – labais un sliktais, pareizais un nepareizais. Tā ir dzīves bagāža un bagātība.

Neiespējamais

– Vai saprotat, kāds Dieva kods ir ielikts pašā smagākajā gadījumā – sievietēm, kas nogalinājušas savus bērnus?
– Filmā ieliku sarunas ar viņām. Cietuma uzraudze teica, ka puse sieviešu, kas nonāk Iļģuciema cietumā, ir mentāli slimas, viņām vajadzētu atrasties psihiatriskajā slimnīcā. Par sievieti, kura Baložos it kā divus puikas nosmacēja… Man bija grūti noticēt, ka viņa to izdarījusi. Saskatu, ka viņa ir tāda pati kā es, ļoti daudz cietusi – no sava tēva, ģimenes, dzērājvīra. Man ir sajūta, ka to izdarījis kāds cits un viņa tagad cieš nevainīga. Kaut gan...

– Man bija sajūta par Raudupietes stāstu – bērni traucējuši attiecībām.
– Domāju, ka nē.

– Interneta vēsturē tika atrasts, ka viņa meklējusi, kā nogalināt...
– Jā, bet to datoru lietoja arī viņas brālis, draugs un vīrs – to varēja meklēt kāds cits. Tāpēc filmā ieliku kadru, ka viņa raud un saka: “Es to neizdarīju.” Kaut kā noticēju tai meitenei. Man ir bail, ka viņa var ciest nevainīga, zaudējusi bērnus un tagad arī dzīves gadus. Kaut gan uzraudze teica, ka viņa esot diezgan atraisīta. Viņa domā, ka to izdarīja vīrs, jo vajadzēja būt laulības šķiršanai, viņam par diviem bērniem būtu alimenti jāmaksā. Viņš bija teicis: tu no manis nevienu kapeiku nedabūsi!

– Bija iespēja, ka viņš tur varēja būt?
– Jā, klusām atnākt. Viņa bija atstājusi bērnus un aizgājusi dušā mazgāties. Pa to pusstundu viņi bija nosmacēti. Mēs dzīvojam tik lielā paviršības laikmetā, policija bezatbildīgi neizmeklē lietas līdz galam, neiedziļinās, nogrūž ātrāk, ka tik nebūtu jāiegulda darbs. Un tiesa pieņem paviršus lēmumus. Pati esmu pieredzējusi, ka virspusēji. Vēlāk, papildus izmeklējot, iegūst pavisam citu rezultātu. Sieviete saka – viņai bijuši pierādījumi, ieraksti, ka vīrs draud, ka nogalinās bērnus. Bet izmeklētāji neņēma vērā. Viņa tāpat ģimenē kalpojusi, kopusi visus – tāda līdzība ar mani. Un rezultātā vienmēr bijusi vainīga par visu. Meitene neizglītota, bet var redzēt, ka viņa tos bērnus tiešām mīlēja. Skatījos bildēs – jubilejās kūciņas izcepusi, svecītes iedegusi, māju pati izremontējusi, sakārtojusi savā nabadzībā. Tā ka nevar teikt, ka viņa kāda dzērāja. Nezinu, es viņai noticēju. Man gribējās noticēt.

Ņemiet – uztaisīsim nākamo

– Jūsu filmā iezīmējas jautājums, ka bērniem īstā vieta ir kaut pie audžuvecākiem, aizbildņiem, nevis fermās – bērnunamos.
– Domāju, ka atbildība ir valsts institūcijām. Labklājības ministrija kopā ar tiesībsargu ir gatava šo sistēmu pārkārtot. Viņiem ir plāns, ka vajadzētu pāriet no padomju laika bērnunamiem uz maziem namiņiem kā Grašos, kur ir nelielas ģimenītes.

– Izskatījās, ka bērni tur jūtas labi. Vai ir tā, ka uz astoņiem bērniem ir viena mamma, kura pie viņiem nāk kā uz darbu?
– Viņas ir divas, mainās pa diennaktīm. Apčubina, ja vajag, liek pie darbiņa – kopā tīra sniegu, mazgā traukus, gatavo ēst. Ļoti pietuvināts ģimenes modelim. Turklāt tas ir kristīgs bērnunams, ievirzot vērtībās, un tādā veidā viņi mazliet uz tām palaidnībām un nelietībām tiek bremzēti.

– Bet īsts ģimenes modelis tomēr nedarbojas.
– Jā, tēta un mammas nav. Bērni brauc pie viesģimenēm Francijā. Tas ir labi, bet nav galīgi labi. Vislabāk, protams, ir audžuģimenes, aizbildņi un adoptētāji. Par katru bērnunama bērnu valsts maksā 1200 eiro, audžuģimene saņem no 100 līdz 250, aizbildņi – 90 eiro, bet adoptētājs – vien to, ko normāla ģimene. Ja kaut daļu no tiem 1200 eiro maksātu adoptētājam, aizbildnim... Esmu pārliecināta, ka daudzas ģimenes apstājas un neņem bērnus nevis tāpēc, ka negribētu, bet parēķina, ka finansiāli to nevar atļauties. Piemēram, Elziņa Kaļvu ģimenē bija ļoti slims bērns, ar centrālās nervu sistēmas bojājumiem. Viņa tagad trenējas kamaniņu sportā, un arī tas maksā naudu. Inese Kaļva ļoti daudz tam bērnam dod no savas ģimenes budžeta. Domāju, ka, bērnam ejot prom no bērnunamu sistēmas, valstij vajadzētu to naudu pārdalīt par labu audžuģimenēm. Iedomājieties, Kaļvu ģimene ir uzaudzinājusi 20 audžubērnu! Lielākie ir jau precējušies, ir mazbērni. Kad sabrauc, ir pilns pagalms. Viņi joprojām Inesi atzīst par savu mammu, ģimeniskās attiecības tiek turpinātas.

– Tomēr jāatzīst, ka šādas audžuģimenes nav sistēma.
– Kā labklājības ministrs Jānis Reirs teica, pretestība ir milzīga. Katra institūcija, kas ir komfortabli iekārtojusies, turas ar zobiem un nagiem. Tās ir darbavietas, kuras viņi grib saglabāt. No bērnu naudas jāapmaksā ēku uzturēšana, algas, daudz kas cits. Es eju pret veco sistēmu, varbūt pazaudēju vienu otru draugu, iemantoju nepatiku, bet tā ir mana pārliecība, ka bērnam jāaug ģimenē.
Vēl mani uztrauc, ka desmit gadu laikā uz ārvalstīm ir adoptēti 5000 Latvijas bērnu. Amerikā strādā aģentūras, kuras pa visu pasauli meklē bērnus, ko varētu adoptēt, un pie mums ir advokātu kantori, kas palīdz to darīt. Pēc diviem gadiem tas bērns pazūd, mēs nezinām, vai viņš ir dzīvs vai miris, vai viņam ir labi, bet varbūt arī tur viņš tiek sists, mocīts un seksuāli izmantots. Daudzi uzskata, ka tas ir normāli, ka vairs nejaucas tās ģimenes dzīvē, bet bērns kļūst par tādu mazu mankurtiņu – nezina, no kurienes nācis, nezina, ka viņam Latvijā ir brāļi un māsas. Jo adoptēti tiek dzīvu vecāku bērni. Ja runā par dzimstības veicināšanu, diemžēl jāatzīst, ka lielākās dzemdētājas ir tieši dzērājas, nelabvēlīgās ģimenes.

– Bērnu ražošana bieži vien ir bizness.
– Man Zantes krīzes centra vadītāja teica: “No ģimenes ņemam ārā jau septiņus bērnus, maziņus, tikko piedzimst, bet tā sieviete saka: ņemiet – es tūlīt nākamo uztaisīšu!” Jo viņai tas 500 eiro pabalsts ir vajadzīgs – par to var uzdzīvot. Saprotu, ka ir necivilizēti aicināt sterilizēt sievietes, kas šādi uzvedas, bet ļaut ražot bērnus arī nav risinājums.

Lai bērniņš ir mīlēts un lutināts

– Mums vajag laimīgus bērnus.
– Jā, tādus, kas uzauguši laimīgās ģimenēs. Es ar nolūku uz skatuves uzaicināju savu mazdēliņu Valteriņu – gribēju pretnostatīt. Viņš ir priecīgs, atraisīts, un tādiem ir jābūt visiem bērniem Latvijā. Tas pienākas – šī laimīgā sajūta, ģimene. Man ir doma, ka es varētu vēl kādu filmu uztaisīt, varbūt par audžuģimenēm, kur ir tie laimīgie gadījumi, ka bērni uzaug pie normāliem vecākiem.

– Vajadzētu atklāti runāt ar audžuģimenēm, kā tās tikušas pāri grūtībām.
– Jā, bet, ziniet, bērnu nevar neiemīlēt. Varbūt ar pusaudzi ir citādi – atnāk tāds četrpadsmitgadīgs, spurains, grūti tikt galā. Bet mazu bērniņu... Grašos skatījos uz to meitenīti ar sarkanajām brillītēm – eņģelītis, kā vispār māte var tādu pamest?! Viņa taču ir pilnīgi atvērta mīlestībai.

– Varētu domāt, ka sievietei ir instinkts pasargāt jebkuru bērnu, pat svešu.
– Tāpēc jau filmā ir izstāstīts Audžuģimeņu asociācijas vadītājas Ārijas Martukānes gadījums – viņa maziņa kopā ar brāli tika atstāta uz beņķa stacijā.

– Viņi jebkuru brīdi varēja nonākt uz sliedēm.
– Jā, varētu būt beigti vai svešu cilvēku ļaunprātīgi izmantoti. Būtu labi, ja mēs nevis notrulinātos, bet atvērtos lielākai cilvēkmīlestībai. Esam šausmīgi koncentrējušies uz labklājību. Protams, ir labi dzīvot pārticīgā vidē, bet tas nav vienīgais. Tas viss ir kopsakarībā, nevar tikai domāt, ka tur, kur biezāka maizes šķēle, desas gabals, lielākas ekstras, tā laime atnāk. Arī valdībai vadmotīvs ir – lielāku labklājību cilvēkiem. Bet tā iet kopā ar citiem faktoriem – iekšējo kultūru, inteliģenci, atvērtību citam pret citu, tikumiskām vērtībām. Nevar akli domāt, ka labklājība nodrošinās laimi vai labu attieksmi pret bērniem. To dzirdam no speciālistiem – vardarbība bieži vien notiek arī situētās ģimenēs, arī tur sit bērnus, pamet, dzer un moka, tikai daudz izsmalcinātāk.