Latviešu slēpotāju Zviedrijā šokē apsēstība ar digitalizāciju

Klišāns ar ģimeni martā ieradās populārajā slēpošanas kūrortā Ārē Zviedrijas ziemeļrietumos, jau ne pirmo reizi. Iepriekš viņš piebrauca pie kalna, kur liels stāvlaukums, novietoja auto brīvā vietā, tūdaļ pienāca kāds karaļa pavalstnieks, pavecāks kungs, iekasēja karaļvalsts kronas, ar karti vai skaidrā naudā, iedeva čeku, kas apliecināja, ka spēkrats te drīkst stāvēt līdz vakaram. Atlika doties līdz kasei, samaksāt un saņemt e-biļeti par slēpošanas priekiem. Viss process aizņēma varbūt piecas minūtes. Tagad viss ir citādāk...

“Iebraucu tajā pašā auto stāvlaukumā. Kunga vietā tagad gara instrukcija karaļvalsts valodā, ko paldies Dievam, lieliski tulko viedierīces “translator”. “Nav jau nekas briesmīgs, bet ir piņķerīga ķēpa. Tagad paiet 20 vai 30 minūtes, kamēr saliec visus savus un bankas datus,” saka Klišāns. Labi, ka visā Eiropas Savienībā vairs nav jāmaksā viesabonēšana par internetu.

Vispirms telefonā jālejuplādē stāvvietas lietotne – ja viedtelefons nav līdzi vai tāda vispār nav, var doties prom. Pēc tam lietotni nepieciešams autentificēt ar “Facebook”, “Microsoft” vai kādu citu kontu, jāatceras vecās paroles vai jāspiež “Aizmirsu paroli”. Katrā digitālajā atvērumā, protams, tiek piedāvāts parakstīties uz autostāvvietas jaunumiem.  

Kad viss izdarīts, jāievada auto numurs, tad bankas kartes dati, jāmaksā un jāparaksta ar “Smart ID”. “Tad dodos uz kasēm pēc slēpošanas prieku biļetes. Tādas tur vairs nav!” Kases vietā  instrukcija vēsta, ka atkal vajag lejuplādēt jaunu lietotni, šoreiz slēpošanai, no jauna jāautentificējas, jāievada visi “intīmie dati”, bankas dati, tad maksājums, lai dabūtu slēpošanas pases – 600  eiro ģimenei par četrām dienām.

Tas bija vislielākais stress. “Maksāju aplikācijā, pretī atsūta QR kodu, un tad ātrumā ir satraukums, kur tas palicis, ko ar to darīt. Un nav neviena dzīva cilvēka, ar kuru runāt, viss ir digitāli. Beigās izrādās, ka ir biļešu automāti, līdzīgi, kā poliklīnikā ņemam numuriņus, jāskenē telefona virsma ar kodu, un ir stress, iedos vai neiedos,” nu jau Valdis smejas. Stresaina pusstunda paiet, lai varētu pacelties kalnu virsotnēs. 

“Āre ir omulīga vieta, man ļoti patīk, te nav tādas burzmas kā Alpos, bet šis viss nu ir lieki,” teic Klišāns. Viņam ir pieredze no Izraēlas, kur viņš pirms pieciem vai sešiem gadiem gandrīz netika uz lidostu: “Trāpījos Telavivā sabata laikā, kad nekas nestrādā. Un man jātiek uz lidostu, nebiju iedomājies, ka neiet pilnīgi nekas, ne autobuss, ne vilciens. Klīstu pa pilnīgi tukšu Telavivu un domāju, nu, ir ziepes, nokavēšu lidmašīnu.”

Laimējies sastapt studentus, kas ieteikuši lejuplādēt telefonā Telavivas taksometru lietotni, līdzīgu “Bolt”. Tikai ir nianse – lai to izdarītu, jāpatērē ap 60 megabaitu datu, un Izraēlā jāmaksā viesabonēšana. 

“Es sarēķināju, ka tikai par aplikācijas instalēšanu man būs jāsamaksā ap 60 eiro. Tikai par datiem. Tikt pie Wi-Fi nav iespējams, jo Izraēlā sabata laikā ir aizliegts lietot elektroniskās ierīces. Pats taksometrs jau ir 50 eiro, par 20 kilometriem, jo sabata laikā viss ir divreiz, trīsreiz dārgāks. Viss beidzās ar to, ka es “taksīti” noķēru pa vecai modei uz šosejas, paceļot roku,” stāsta Valdis.

Tomēr Zviedrijas slēpošanas kūrortā tagad viss sarežģīts arī bez sabata, tikai šajā gadījumā elektroniku var lietot, uz to viss balstās. “Es jau tiku galā, bet man šobrīd ir problēmas ar redzi. Sēžu pusdienu telefonā un spaidu kodus. Viss bija elektroniski, arī reģistrācija viesnīcā, kur tikai tā. Savadi visus datus, pretī atsūta kodus, ar vienu tiec pa vienām durvīm iekšā, ar citu kastīte izmet laukā atslēgas numuriņam. Pēc tam vismaz pusstundu sēdi, lai samaksātu par mašīnu pie viesnīcas,” turpina Klišāns.

Arī tas nav viss. “Blakus mūs apartamentiem bija pārtikas veikals bez pārdevēja. Viss jāskenē un ar karti jāmaksā. Bet viena bēda – jāuzliek kaut kāda tikai Zviedrijas un Norvēģijas pilsoņiem pieejama aplikācija. Bez tās nestrādā ne “mūsu” Swedbank, ne SEB kartes.” Par to dusmīgas atsauksmes “Google” raksta ne tikai ārzemnieki, bet arī paši zviedri, solot tur vairs nekad neiet.

Pirms diviem gadiem Klišānu ģimene lidoja uz Budapeštu, un, kad sieva mēģināja reģistrēt biļetes “Ryanair”, sistēma paziņoja, ka rezervācijas numuri ir nepareizi. “Vienīgo telefonu Londonā nav iespējams sazvanīt, ja arī atbild, tad kāda indiešu dāma savā angļu valodā, no kuras neko nesaproti. Mums gan neizdevās sazvanīt, sapratām, ka visa nauda vējā, gan aviobiļetes, gan viesnīcas rezervācija,” piedzīvotajā dalās Klišāns.

Viņam šādās reizēs prasās pēc dzīva cilvēka padomam, tāpēc sēdies auto un braucis uz lidostu, piegājis pie “Ryanair” lodziņa, kur tomēr bija reāls cilvēks, kurš atzina – piedodiet, mums elektroniskā sistēma ir nobrukusi. “Ja es to nezinātu, mēs tajā braucienā vispār nebūtu devušies.” 

Ir ļoti labi, ja daudz ko var nokārtot internetā, bet brīžiem digitālā birokrātija aizgājusi par tālu. Pirms diviem gadiem Klišāns bija slēpot Itālijā, tur katru dienu no jauna vajadzēja apstiprināt jau nopirkto slēpošanas pasi – pilnīgi bezjēdzīgi. 

“Varbūt palieku vecs, bet mazliet sāk pa nerviem sist,” atzīst Klišāns. “Man patīk, ka varu maksājumus nokārtot uzreiz internetā. Redzu, cik grūti ir manam tēvam, kuram ir 89 gadi, katru mēnesi vadāju viņu uz pastu, lai viņš samaksātu rēķinus. Bet šis jau ir par traku.” Braucot mājās no Zviedrijas, viņš internetā klausījās Latvijas Radio raidījumu – par digitālajām priekšrocībām.