Švaki ar jums būs. Nebūs!

Bērnībā Māra nebija klusa un mierīga. “Kur vien varēja, tur kaut ko darīju! Protams, ne sliktā nozīmē, lai gan arī blēņu netrūka. Līdz septītajai klasei mammai mājās pat stāvēja žagaru bunte.” Skolā viņa mirdzēja humanitārajās zinībās, bet matemātika gan sagādāja galvassāpes. “Man bija skolotājs Šķibelis, kurš teica – Rence, švaki jums būs, labākajā gadījumā lopu kūtī varēsiet strādāt…”

Lai arī kā skolā gāja, Māras ceļš pēc tam viņu aizveda uz Pēterburgu, kur izglītība bija ļoti augstā līmenī. “Es to izjutu ik uz soļa. Atceros savu skatuves runas pasniedzēju – maziņu, sīciņu sievieti, Jaunā teātra aktrisi, bet kā viņa mācīja runu! Tā aizrautība, tas stingrums un prasīgums... Mēs ar viņu tik intensīvi strādājām – man tās nodarbības vēl šodien ir acu priekšā! Kā es skaitīju dzeju, kā runāju, kā kritu, kā lasīju... Tur bija jāiziet cauri visam. Un tā ir liela skola, ko tu pēc tam nes sev līdzi visu mūžu.”

Esmu priecīga, ka varu būt

Pirms pusgada pēkšņi par sevi atgādināja Māras sirds. Sāpes, neziņa, vizītes pie ārstiem – līdz brīdim, kad ģimenes ārste gudri un stingri teica: “Tikai uz Stradiņiem!” Pēc rūpīgām pārbaudēm atklājās, ka asinsvadi aizsērējuši par 90 procentiem. “Es nepīpēju, nelietoju alkoholu, bet holesterīns tik un tā. Ārsts teica, ka pēdējā brīdī noķērām. Tagad man vislielākais prieks, ka es varu staigāt. Varu būt. Šī doma, ka esi pateicīgs par veselību… Tā, man liekas, nāk ar gadiem. Tu vairs nedomā par to, kādu lupatu pirkt, bet esi pateicīga, ka pati un tavi mīļie ir veseli.”

Kamēr vēl var, Māra ar vīru cenšas pēc iespējas biežāk braukt ceļojumos. Tie piešķir pasaulei krāsas, un ar katru gadu kāda jauna valsts tiek iekrāsota arī viņu kartē. “Tūlīt brauksim uz Alžīriju – tad Āfrika būs apgūta uz riņķi.” Vairāk nekā 50 valstu jau ir redzētas, izstaigātas, izsapņotas. Piedzīvoti gan bezceļi, kā bija Etiopijā, gan nemierīgs pirmskara gaiss kā Jemenā.

“Mēs ar Ģirtu abi esam vienādi traki, vienādi dulli un vienādi savā sirdī. Un es viņu pat pēc kopā pavadītiem 47 gadiem joprojām mīlu!” Runājot par vīru, Māras balsī dzirdamas gan rūpes, gan humors, gan lepnums. “Es saku, ka man ar viņu dikti sapas.”

Viņi satikās negaidīti – ne agrā jaunībā, bet tieši īstajā laikā. “Man jau bija 28 gadi, un es domāju, ka palikšu vecmeita. Tad satiku Ģirtu… Pam-pam-pam – un mēs apprecējāmies!” Māras vīrs nav saistīts ar mākslu, strādā pavisam citā jomā, taču saprot to drēbi. “Ģirtam ir absolūtā muzikālā dzirde. Vīrs izjūt nianses, uztver to, ko citi palaistu garām. Man Dievs tādu nav devis, kaut arī es labi dziedu. Tāpēc vīrs citreiz smejoties norāda, ka dziedu falši, bet es viņam atsaku, lai tak liekas mierā.” Savulaik Kārlis Pamše pat mudinājis Māru stāties Operetes kursā. Viņa atbildējusi, ka jau esot beigusi tehnikumu, Pēterburgu… Atkal mācīties? To gan nav gribējusi.

Dzīvo kā Blaumaņa lugā

Māra nekad neiziet no mājas, neuzkrāsojusi acis, un pajoko – lai ģīmis izskatītos labi, bez veļas knaģa neiztikt. Bet, ja nopietni, patiesā skaistuma formula ir rūdīšanās. “Aukstā dušā eju kādus divus trīs gadus. Viss sākās vasarā, kad dzīvojām pie draudzenes Skultē. Kaut arī īpašums ir pie pašas jūras, tur ir arī dīķītis, kurā no rīta vēlos iekšā. Kā pīle – pļek, pļek… Visi vēl guļ, bet es, jau kārtīgi norūdījusies, dodos uz māju un vāru kafiju.” Šie vasaras rituāli ātri pārvērtās par dziļāku attiecību veidošanu ar sevi un dabu. “Mēs varam uz turieni braukt, kad gribam, un palikt, cik ilgi gribam. Dzīvojam pirtiņā – kā Blaumaņa lugā. Draudzene to mums laipni atvēlējusi. Tagad būs puikas līdzi jāņem, teritorija jāsakopj – nevar taču visu laiku tā vienkārši dzīvoties.”

Radioteātra maģija

“Manā bērnībā pa radio skanēja Māras Silenieces dienasgrāmata… Sēdēju pie radio kā sastingusi, kā apburta. Un Jāņu iestudējumi! Tajos laikos svinēt Jāņus nedrīkstēja, bet Radioteātrī tie bija! Tik dzīvi, tik skaisti.” Radioteātris Latvijā ir unikāls, un pēc diviem gadiem tam būs simtgade. Tā fonotēkā glabājas balsis, kuru īpašnieku jau sen nav mūsu vidū. Vecākais ieraksts datēts ar 1938. gadu. Tur ir balsis, ko pazīst ne tikai pēc sejas vai vārda, bet pēc skanējuma, – Anta Klints, Antra Lieckalniņa un citi dižie aktieri.

Lai arī tagad dominē sociālie tīkli un video straumes, Radioteātris nemainīgi spēj piesaistīt, ieinteresēt un apburt. “Klausoties pats vari visu iztēloties. Uzburt bildi – tādu, kādu vēlies. Teātrī jāpieņem tas, ko redzi, bet radio ir brīva izvēle. Tieši tajā slēpjas maģija. Cilvēkiem joprojām vajag stāstus. Mans labs paziņa Uldis Dumpis reiz stāstīja: “Vakarā, ejot gulēt, ieslēdzu ierakstu, klausos un – dzirdu sevi! Un tad es pārsteigts atceros, ka arī to kādreiz esmu darījis.””

Radioteātris ne tikai saglabā, bet pat palielina savu auditoriju. Podkāsti kļuvuši par brīnišķīgu papildinājumu, īpaši jaunajiem, kuri pieraduši pie mobilo ierīču formāta. “Mēs priecājamies, ka cilvēki, braucot mašīnā, meklē arhīvus un klausās. Tā ir cita paaudze, bet viņi mūs atrod,” gandarīta ir Māra. Viņai patīk domāt, ka Radioteātris ir ieņēmis savu vietu Latvijas kultūrā. Un katrā mājā. “Varbūt ar uzplūdiem un atplūdiem, bet to klausījās, klausās un, domāju, klausīsies.”

Mirkļi, ko izbaudīt

Par Latvijas Radioteātra vadītāju Māra Eglīte kļuva gandrīz vai liktenīgas nejaušības dēļ. Tas notika 2006. gadā, laikā, kad diktoru ziedu laiki jau bija pagātne. “Es tā kā pārlēcu tam visam pāri,” viņa nosaka ar sev raksturīgo paškritisko smaidu. “Izglītība man bija – un ne jau kaut kāda. Ar izcilību esmu beigusi režisorus.”

Tomēr viņas patiesā aizrautība nebūt neslēpjas lielu uzvedumu režisēšanā, bet niansēs. “Man īpaši patīk individuāls darbs ar aktieri. Balss mijiedarbība ar tekstu un klausītāju. Piemēram, pasaciņas, kuras pati rakstu, dažādi lasījumi – sajūsminos, strādājot viens pret vienu.” Un dažkārt šis darbs iegūst pavisam īpašas nokrāsas, piemēram, kad pie mikrofona nestājas aktieris. “Pagājušajā gadā, kad ierakstījām pasakas kopā ar hokejistiem, man bija īpašs prieks. Es tik ļoti to izbaudīju! Viņi arī. Visiem tā bija pavisam jauna pieredze, un es redzēju, kā hokejisti tajā ieiet, kā viņi to uzsūc.”

Par mūsdienu jauno aktieru pārbagātību gan Māra runā tieši, bez aplinkiem un liekas pieklājības. “Tik mazā valstī kā Latvija nedrīkst katru gadu uzņemt jaunus studentus aktieru fakultātē. Nedrīkst! To vajadzētu darīt reizi četros gados, un tad vēl rūpīgi jāskatās, kurš no tiem jaunajiem vispār ies strādāt teātrī, kur viņš paliks.” Māra uzskata, ka pašlaik jauno aktieru ir pārāk daudz. Viņi klauvē arī pie Radioteātra durvīm, meklējot iespēju ko kaut ierunāt.

“It kā jau labi – jauni aktieri, jauni meklējumi. Tomēr daudziem trūkst kaut kā būtiska. Šodien tieši ar Maestro par to runājām – mēs katru dienu pārrunājam aktuālos jautājumus. Un redzi – nav personību. Nav tās harismas, kas tevi aizrauj. Tikai retajam tā piemīt. Harisma ir tas, kas tev vai nu ir, vai nav. Ja ir, to var slīpēt, bet, ja nav, tad iemācīt to nevar. Tāpēc, piemēram, klausoties Andri Keišu, Kasparu Znotiņu vai Uldi Dumpi, tu vienkārši baudi. Pat ja izrāde nav perfekta, viņi to iznes ar savu klātbūtni.”

Cilvēki uzticas balsīm

Runājot par šodienas radio balsu paaudzi, Māra neslēpj rūgtumu – prasības ir mainījušās. “Ir sajūta, ka jebkurš var nākt no ielas un sēsties pie mikrofona. Kādreiz bija milzīgs konkurss. Mūs vērtēja režisori, skaņu režisori, un pats pirmais, uz ko skatījās – kā tava balss skan mikrofonā. Tas taču ir noteicošais! Ne velti Kārlis Streips reiz esot teicis: “Diktori ir tie, kuriem cilvēki uzticas. Un, jo vecāks diktors, jo vairāk viņam uzticas.” Tātad uzticas balsij.”

Ko tad, ja šī balss skan pavirši, bez satura, bez pārliecības? Mārai to ir grūti pieņemt. “Ja ziņu diktoram jārunā, piemēram, par notikumiem Persijas līcī, un tas izskan caur vāju un neskaidru peles balstiņu… Nu nav! Vērtības ir mainījušās, un diemžēl ne uz labo pusi,” viņa nopūšas.

Māra atceras laikus, kad katrs ziņu lasījums tika rūpīgi izsvērts – analizēts, apspriests, koriģēts. Viss notika ar augstu atbildības izjūtu un profesionālu stingrību. “Kādreiz bija tā – ziņas iet, mēs lasām, fonā lielais maģis, viss ieslēgts. Antonija Apele jau sēž diktoru istabā, un, tiklīdz beidzas ziņas, mēs ejam pie viņas. Un tur notiek analīze. Katru reizi! Mēs pārskatījām tekstu, pētījām kāpjošās un krītošās intonācijas, dikciju – visu. Šodien šī sistēma esot zudusi. Tagad tas viss ir nonivelēts,” ar skumjām secina skanīgās balss īpašniece.

Katrs darbs ir īpašs

“Katram iestudējumam meklējam to režisoru, kurš to varētu īstenot vislabāk. Komēdijas? Freibergs! Vēsturiska luga? Lūriņš! Ir jāzina cilvēku stiprās puses, lai Radioteātrī saglabātu kvalitāti. Un galvenais – lai klausītājs saņem stāstu, kas aizrauj un aizkustina.” Ja jāizceļ kāds īpašs Radioteātra iestudējums, Māra uzsver, ka katram režisoram ir savs rokraksts – valoda, attieksme pret skaņu un klusumu. “Mani fascinē arī jaunie režisori, piemēram, Klāvs Mellis, kurš pie mums pēc Meža gulbjiem apsolījis strādāt pie iestudējuma bērniem. Un Henrijs Arājs. Viņu Radioteātrim piespēlēja Laura Groza.”

Īpaši izcelt Māra vēlas Viktoru Jansonu, ar kuru kopā mācījās Pēterburgā. “Uzskatu, ka Aspazijas Zalkša līgava ir viens no lielākajiem Radioteātra šedevriem. Ne tikai dzeja, ne tikai balss – arī mūzika spēlē milzīgu lomu. Kādā koncertā satikāmies ar grupu Framest, un Viktors teica – lūk, šos man vajag! Es jau sāku skaitīt, kur dabūšu naudu šim un šim, bet viss iznāca perfetto,” priecājas Māra.

Un, protams, darbi, kas tapuši kopā ar Maestro Raimondu Paulu. Tajos ir mūzika, kas elpo līdz ar dzeju, un iestudējumi, kas joprojām skan kā dzīva daļa no Radioteātra dvēseles. “Tas pats Sveiks, Marģeri! Vai, kā man tas iestudējums patika! Ziemassvētku koncerti, ko veidojām… Dzejas un mūzikas kompozīcija ar Busuli, Grasbergu un viss pārējais. Tas viss ir kolosāli!”

Radošajā jomā bez mokām neiztikt

Radioteātris ir Māras ikdiena jau 20 gadu, tomēr, kad saruna ievirzās par radošām mokām, viņa atbild bez ilūzijām un ar humoru: “Manas radošās mokas sākas, kad jāraksta teksts. Es rakstu, tad plēšu laukā, atkal rakstu no jauna… Bet rezultāts parasti sanāk tīri nekas. Tik un tā domāju – tas nav mans aicinājums.”

Toties pasākumu vadīšana Mārai padodas, lai gan tas ir smags darbs. Viņa ir vadījusi arī valstiskas nozīmes pasākumus, pat speciāli izsaukta, lai vada Kongresu nama atklāšanu. “Šajā lauciņā māksla bez mokām nav iedomājama, īpaši tiem, kas stāv uz skatuves. Jādomā gan par stāju, gan par runas veidu, par to, kā izskaties un kā uzrunā publiku. Atminos kādu īpašu gadījumu, kad nācās atgādināt ļoti pazīstamam aktierim, kur viņš atrodas. Kādā brīdī pasākuma laikā aktieris pienāk pie manis un saka: “Es laikam kaut ko daru šķērsām, vai ne?” Es tikai māju ar galvu. Viņš turpina: “Bet publika smejas!” Un es atbildu: “Jā, bet šis ir akadēmiskais koncerts. Tā nedrīkst!””

Intrigantu klubiņš

“Ir patīkami sarunāties ar gudru cilvēku, vai ne? Ļoti patīkami, ka tev neviens neiebilst un piekrīt visam, ko tu saki,” smej Māra, atklājot, ka reizēm mēdzot sarunāties pati ar sevi. Iekšējā balss, pēc viņas domām, cieši saistīta ar attieksmi pret cilvēkiem, spēju būt atvērtam un patiesam. Senāk, kad viņai bijusi nepieciešama palīdzība darba lietās, lūgusi to Antonijai Apelei – kādreizējo diktoru pasaules autoritātei. Bet tagad, kad jāpieņem konkrēti lēmumi vai jāizvērtē kāds valodas smalkums, viņa zvana Ditei Liepai.

Savukārt impulss jaunradei esot Raimonds Pauls. “Viņš ir tas galvenais ideju ģenerators. Es viņu apbrīnoju! Mēs esam Dievam pateicīgi, ka varam šo visu piedzīvot, darīt un būt. Ar Maestro mums arī ir ļoti līdzīga humora izjūta. Ne velti mums ir izveidojies tāds intrigantu klubiņš – Maestro, Briežkalns un Eglīte. Visas intrigas te tiek vērptas, bet tādā labā nozīmē,” atklāj Māra. Šajā klubiņā var pasmieties, izrunāties, pastrīdēties, bet galvenais – būt kopā, dalīties atbildībā un radošumā. “Tad mēs varam visus aprunāt, izteikt savas domas un pieņemt lēmumus... kurus nevaram izpildīt.” Un Māra sāk sirsnīgi smieties.

Radioteātra radošais gars

Lai arī Radioteātris vasarā svinēs savu 98. dzimšanas dienu, tajā joprojām virmo radošais gars. Jauni projekti rodas ciešā līdzāspastāvēšanā ar vēsturisko pieredzi. Piemēram, atzīmējot 35 gadus kopš Neatkarības deklarācijas pieņemšanas, Radioteātrī tapis īpašs iestudējums – par ceļu, kas veda no idejas līdz brīvībai. “Kad Dainis Īvāns man to visu stāstīja, es viņam teicu: “Tu stāsti kā filmā! Pilnīgi kā detektīvs!” Kā viņi brauca uz Maskavu pie Gorbačova, kā notika sarunas, kā viss attīstījās šeit, Latvijā – tas ir tik interesanti.” Šie stāsti pārtapuši lugā, kuras tekstu radījis Kārlis Anitens. To var klausīties no 4. maija.

Patlaban kopā ar Nacionālā teātra aktieriem tiek veidots iestudējums Jāņiem – viegls, mīļš un skanīgs. Alunāna luga, Blaumaņa teksts, Maestro mūzika un ņigu ņegu. Top arī dramaturģes Leldes Stumbres un režisora Henrija Arāja kopdarbs – trīs viencēlieni par pusaudžu dzīvē būtiskām tēmām.

Kā glāze kefīra ik dienu mainīs tavu dzīvi