Kur aiziet un ko redzēt? Ekskluzīvā Liepājas mode, gludekļi un ķieģeļi: izstāžu ceļvedis
Īsti svētki pienākuši modes dāmām un kungiem, kuri neiet garām muzejiem un izstāžu zālēm. Viņiem jāsapucējas un jādodas uz Liepāju, kur koncertzālē „Lielais dzintars” atklāta latviešu dizaineres un tērpu mākslinieces Evijas Dāboliņas personālizstāde “Ierakstīts latvietībā”, kurā aplūkojami viņas darinātie tērpi, kas radīti Vispārējo latviešu Dziesmu un Deju svētkiem un citiem kultūras notikumiem.
Bet Liepājas Latviešu biedrības namā šomēnes skatāma ekspozīcija “Elza. Garderobe cauri laikiem”, kura ļauj ielūkoties rūpīgi glabātā un ar mīlestību nēsātā garderobē, kuras aizsācēja ir Liepājā dzimusī un vēlāk Ņujorkā dzīvojošā Elza Nelius (Lazdeniece). Tajā varam redzēt padomju okupācijas laikā no trimdas uz Liepāju sūtītos apģērbus tēvzemē palikušajiem radiem un draugiem. Savukārt, lai izprastu, ka apģērbs pirms vilkšanas mugurā rūpīgi jāizgludina, jādodas uz Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzeju, kur skatāmā Dmitrija Zaiceva privātkolekcijas izstāde “Gludekļi? Gludekļi!”. Tajā ieraudzīsim neparastākos un interesantākos gludekļus, kuru lietošanas mērķi uzreiz pat nevar noteikt.
Bez jauniem izstāžu priekiem nav atstāti arī rīdzinieki. Rīgas Jūgendstila muzejā apjautīsim, ka labs tērps un iznesīgs tērps iederas gruntīgi uzceltā mājā no Latvijas cepļos darinātiem ķieģeļiem. Kad mājas sienas uzbūvētas, vajag arī kādu mākslas darbu, ko pie tām pielikt. Un kāpēc, lai tā nebūtu kāda no Neonillas Medvedevas gleznām, kuras šobrīd apskatāmas mākslas galerijā „Jēkabs”.
* Rīgas Jūgendstila muzejā (Alberta ielā 12, klusajā centrā) līdz 26. maijam skatāma šī muzeja iekārtojumam visnotaļ neierasta izstāde - “Ķieģeļi”, kura iepazīstina ar laika posmā no 19. gadsimta otrās puses līdz 20. gadsimta sākumam Latvijā izgatavotajiem ķieģeļiem no vairākām privātkolekcijām. Tajā aplūkojami savulaik Latvijas ķieģeļcepļos ražoti ķieģeļi no Latvijas vēsturiskās būvkeramikas entuziastu Mārtiņa Varbūta, Jurija Perevoščikova un Artūra Altberga kolekcijām. Vēsturiskos ķieģeļus papildinās eksemplāri no SIA “Lode” un SIA “Ceplis” mūsdienās tapušās produkcijas, kā arī dažādi seni, ar ķieģeļiem saistīti priekšmeti un fotogrāfijas. Rīgas Jūgendstila centrs stāsta:
“Ķieģeļi par sevi var pastāstīt daudz. To izmērs un regularitāte, piemēram, vēsta par ražošanas veidu un laiku, ķieģeļu krāsa norāda uz māla ieguves iespējamo vietu un līdz ar to arī ražošanas vietu. Vissvarīgākā pazīme ir ķieģeļa marķējums (iespiesti burti, skaitļi, zīmes), kas norāda uz konkrētu cepli kā attiecīgā ķieģeļa izgatavotāju.
Būvkeramikas visiem labi zināmo priekšmetu – ķieģeļu, dakstiņu, kanalizācijas un meliorācijas cauruļu, krāsns podiņu un flīžu izgatavošanas un lietošanas vēsture aizsākās pirms vairākiem gadu tūkstošiem, taču 19. gadsimta otrajā pusē/beigās un 20. gadsimta sākumā notika būvkeramikas ražošanas un lietošanas “eksplozija”. Strauji augošās pilsētas (Rīga, Jelgava un citas), jaunu mūra ēku, stratēģiski svarīgo būvju un dažādu infrastruktūras objektu celtniecība pieprasīja līdz tam nepieredzētu celtniecības materiālu daudzumu. Latvijas teritorijā, kur līdz tam darbojās vietējām vajadzībām izveidotie muižu un māju cepļi, sākās cepļu atvēršanas uzplaukums. Tolaik par galveno un produktīvāko Latvijas būvkeramikas “Klondaiku” kļuva Lielupes baseins posmā no Staļģenes līdz Kalnciemam, visblīvākajam cepļu rajonam. Līdzās ķieģeļu lielražotājiem šajā laikā darbojās simtiem citu lielāku vai mazāku cepļu, kas deva savu artavu Rīgas un citu lielo pilsētu celtniecībā. 1912. gadā, piemēram, Lielupes baseina cepļos tika saražoti 230 miljoni ķieģeļu. Vēsturisko cepļu vietās pēc abu pasaules karu radītajiem pārtraukumiem atdzima un radās jaunas ķieģeļu ražotnes.
Rīgas skaisto, vēsturiski un arhitektoniski vērtīgo ēku rašanās un pastāvēšana ir kā monēta ar divām pusēm. Aversā vienmēr būs ēkas arhitekts, arī tās pasūtītājs vai īpašnieks, tās slavenie iedzīvotāji un vēsturē palikušie notikumi, kas risinājušies konkrētajā ēkā. Savukārt, reversu reti kurš skata un reti kuru tas interesē – tie ir meistari, kas cēluši konkrēto ēku, materiālu ražotāji un piegādātāji. Izstāde dod iespēju palūkoties uz ķieģeļiem tuvplānā, jo bez tiem nebūtu arī daudzo un skaisto Rīgas jūgendstila namu.”
Sīkāk internetā: www.jugendstils.riga.lv.
Neonillas Medvedevas fascinējošā glezniecība
Vecrīgas mākslas galerijā “Jēkabs” atklāta Neonillas Medvedevas gleznu izstāde, kurā eksponētas gan mākslinieces jaunākās gleznas, gan arī viņas iepriekšējo gadu ...
* Vecrīgas mākslas galerijā “Jēkabs” (Jēkaba ielā 26/28) līdz 6. aprīlim skatāma Neonillas Medvedevas gleznu izstāde, kurā eksponētas gan mākslinieces jaunākās gleznas, gan arī viņas iepriekšējo gadu veikums. Neonillas Medvedevas gleznās atainotas gan Latvijas mazpilsētiņas, gan mākslas cienītāju iemīļotākie galamērķi Eiropā. Gleznotāja ir klasiskās glezniecības un ainavu glezniecības jaunās paaudzes māksliniece, kura nodarbojas arī ar ikonu glezniecību, baznīcu apgleznošanu un restaurāciju.
Mākslinieces gleznās redzamas gan Latvijas pilsētas un mazpilsētiņas, piemēram, Kuldīga, Krāslava, vai Rīgas kanāls, gan mākslas cienītāju iemīļotākie galamērķi Eiropā - Venēcija, Nica, Barselona un impresionisma cienītāju meka Živernī. Viņa, gleznojot plenērā, savos darbos iekapsulē konkrētā mirkļa sajūtu, veikli un tajā pašā laikā ārkārtīgi rūpīgi spēlējoties ar krāsu un gaismēnu. Neonillas Medvedevas gleznas top alla prima tehnikā (krāsa tiek jaukta tieši uz audekla; tas ir eļļas glezniecības paņēmiens, kas tiek radīts vienā seansā, un ir piemērots mūsdienu cilvēka straujajam dzīves ritmam un uztverei).
Viņas gleznās spilgtu, izbalinātu saules gaismu paspilgtina košas, piesātinātas ēnas. Pati par savu daiļradi māksliniece saka: “Manos darbos viss ir no dabas. Daudz balstos uz savu redzi. Ir daudz domāts, bet nekas nav izdomāts. Mani interesē daba un cilvēks. Strādājot, pētot dabu plenērā, es attēloju dabas krāšņuma nianses.
Galvenais manu darbu temats ir iekšējā miera stāvoklis, harmonijas, līdzsvara meklējums, kas ir parādīts tēlā, galvenokārt, portretā. Šis tēls ir rūpīgi pētīts dabā, precīzi un smalki veidots darbā. Pārspīlējot un akcentējot tās lietas un detaļas, kas parāda tēlu kā personību. Dažreiz tēls atrodas nesaprotamā vidē, veidojot neloģisku savienojumu. Tēls un tā vide tiek veidoti, kā trīsdimensionāla telpa, parādot gan formālo izteiksmes skaistumu, gan domu plūsmu, gan laiku, kas atsaucās uz iepriekšējo gadsimtu kultūras mantojumu. Manos darbos viss ir no dabas. Daudz balstos uz savu redzi, izjūtu un arī zināšanām. Ir daudz domāts, bet nav nekas izdomāts.”
Izstāde bez maksas aplūkojama galerijas darba laikā – katru dienu, izņemot svētdienas. Sīkāk internetā: www.paintings.lv.
* Liepājas koncertzālas “Lielais dzintars” 2. stāva publiskajā zonā un 4. stāva galerijā (Radio ielā 8) līdz 24. martam skatāma latviešu dizaineres un tērpu mākslinieces Evijas Dāboliņas personālizstāde “Ierakstīts latvietībā”, kurā aplūkojami viņas darinātie tērpi, kas radīti Vispārējo latviešu Dziesmu un Deju svētkiem un citiem kultūras notikumiem.
Pati māksliniece savu izstādi piesaka šādi: “Es šodien rakstu latvietību. To saņēmu paaudžu paaudzēs caur savas dzimtas nodoto dzīvesziņu. Tai dodu pārdzimšanu un jaunradi. Tautas daiļradē balstītus, es rakstu mūsdienu lietišķās mākslas darbus – godu tērpus. Tos tautas svētkos nes mūsu lielā kopkora diriģenti, dejotāju vadītāji un tos nes tautas kultūras – mūzikas un mākslas – priekšstāvji. Dziesmusvētki ir mūsu kultūras spilgtākais simbols. Diriģenti ir mūsu nācijas garīgā elite, viņi simbolizē kultūru, kura ir radījusi Latvijas valsti. Viņi turpina veidot pasaules mērogā unikālu procesu – dziesmusvētkus.”
Izstādē skatāmi simtgades Vispārējo latviešu Dziesmu un Deju svētku virsdiriģentu un deju lieluzveduma tērpi, kā arī Evijas Dāboliņas 2023. gadā radītie tērpi koncerta “Tīrums. Dziesmas ceļš” un noslēguma koncerta “Kopā augšup” virsdiriģentiem, solistiem un koncerta vadītājiem – Ingai Tropai, Jānim Šipkēvicam un trompetistam Jānim Porietim, īpaši cieša sadarbība tērpu māksliniecei ir veidojusies ar diriģentiem no Liepājas – Ilzi Valci, Jēkabu Ozoliņu un Gunti Kuzmu.
Apmeklētājiem tāpat ir iespēja aplūkot arī rokoperas “Lāčplēsis” 30. gadu jubilejas izrādes tērpus, ērģelnieces Ivetas Apkalnas, mūziķu grupas “Raxtu raxti”, Latgales vēstniecības “Gors” vadītājas Diānas Zirniņas, horeogrāfa un Liepājas deju apriņķa deju kolektīvu virsvadītāja Jāņa Purviņa skatuves tērpus, tērpus no Mūzikas akadēmijas oerstudijas “Figaro” iestudējumiem “Dzirnavniece” un “Arlekīns”, un tērpu no dejas uzveduma “Krustdūriens”.
Izstādes koncepcijas autors ir scenogrāfs Aigars Ozoliņš. Izstāde bez maksas katru dienu apskatāma koncertzāles darba laikā. Sīkāk internetā: www.lielaisdzintars.lv.
* Ceļojumu vēju pilsētas modes pasaulē varat turpināt Liepājas Latviešu biedrības namā (Rožu laukumā 5/6), kur līdz 31. martam visi aicināti apmeklēt tērpu izstādi “Elza. Garderobe cauri laikiem”, kura ļauj ielūkoties rūpīgi glabātā un ar mīlestību nēsātā garderobē, kuras aizsācēja ir Liepājā dzimusī Elza Nelius (Lazdeniece) – viņas no Ņujorkas (ASV) trimdas uz Liepāju sūtītie apģērbi tuviniekiem Liepājā. Izstādes ekspozīcijā skatāmi pagājušā gadsimta četrdesmito, piecdesmito un sešdesmito gadu apģērba komplekti, kas apliecina vietas un laika garu.
Izstādē eksponētā garderobe vieno četras paaudzes, transformējoties cauri laikiem un dzimtas notikumiem. Elzas Nelius sūtītie tērpi un aksesuāri šobrīd veido bāzi privātai kolekcijai Liepājā, kura sastāv no aptuveni 1000 vienībām. Tērpi aizvien ir nozīmīga Elzas Nelius mazmeitas Loritas Palapas garderobes sastāvdaļa, kas ar lepnumu tiek integrēti ikdienas apģērbā.
Sava garā mūža Elza Nelius (1900 – 1988) lielāko daļu pavadot Ņujorkā, viņa ar dzimtajā pilsētā palikušajiem tuviniekiem runā īpašā mīlestības valodā – sūtot tērpus, kuri allaž der kā uzlieti.
20. gadsimta sākumā no Liepājas uz Ņujorku kursēja pasažieru tvaikonis, uz kura strādāja 22 gadus jaunā Elza Nelius. Aizbraukusi no Latvijas 1922. gadā, viņa dzimtenē nekad vairs neatgriežas. Starp viņu un mazo dēlēnu Arvīdu Liepājā ir nolaidās dzelzs priekškars. Vēstules un paciņas bija vienīgā dzīvā saite ar ģimeni, tās no viena okeāna krasta uz otru turpināja „kursēt” līdz pat Elzas Nelius nāves dienai ASV. Ņujorkas modes preces viņas Liepājā palikušajiem tuviniekiem kalpoja kā logs uz pasaules modi laikā, kad PSRS okupētā Latvija cieta ne vien no režīma uzspiestās ideoloģijas, ekonomiskās lejupslīdes un preču deficīta, bet arī no zemas kvalitātes un pieticīga sortimenta apģērbiem un galantērijas precēm.
Izstāde tapusi divās telpās un veido stāstu cauri desmitgadēm, vienlaikus rādot tā laika slavenāko modes namu tendences. Ekspozīciju papildina Elzas Nelius mazmazdēla Valtera Palapa modes fotogrāfijas. Izstāde apskatāma bez maksas. Sīkāk internetā: www.biedribasnams.lv.
* Savukārt, lai tērps labi izskatītos un varētu godam ar to dižoties, tam jābūt ne tikai tīram un krāsainam, bet arī perfekti izgludinātam. Par to atgādina Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzejā (Rīgas ielā 8) līdz 9. jūnijam skatāmā Dmitrija Zaiceva privātkolekcijas izstāde “Gludekļi? Gludekļi!”.
Privātkolekcionārs izstādei ir atlasījis neparastākos un interesantākos gludekļu modeļus, kuru lietošanas mērķi uzreiz nevar noteikt. Tajā, piemēram, apskatāms kaklasaišu gludeklis, kimono gludeklis, cepuru gludeklis, kā arī ierīce auduma gofrēšanai un daudz dažāda pielietojuma gludekļu, kas atspoguļo laika posmu no 19. līdz 20. gadsimtam. Izstādes apmeklētājus pārsteigs ceļošanai paredzēts gludeklis – čemodāns. Jāteic, ka materiāli, no kuriem savulaik izgatavoja gludekļus, bija ļoti dažādi. Agrāk gludekļus izgatavoja ne vien kā praktiskus priekšmetus no čuguna, bet arī no stikla, koka un akmens.
Tie ir īsti mākslas darbi – bagātīgi dekorēti, izgreznoti ar lējuma figūrām un kalumiem. Gludekļu darbības principi arī atšķirīgi. Izstādē iespējams aplūkot ogļu, spirta, benzīna un pat ūdens gludekļus.
Sīkāk internetā: www.dnmm.lv.
