Kā latvieši runā Abrenē, Īrijā un Krasnojarskā

Gluži kā Krišjānis Barons un Fricis Brīvzemnieks, kuri Latvijas smilšainos ceļus krustu šķērsu izstaigāja, vākdami tautasdziesmas, tā ap 19.–20. gadsimta miju no mājas uz māju staigāja divi latviešu valodnieki Kārlis Mīlenbahs un Jānis Endzelīns – mūsu dažādās izloksnes pierakstīdami. Endzelīns izaudzināja izcilo latviešu dialektoloģi Martu Rudzīti, kuras skolniece, tagad jau profesore, Lidija Leikuma šo izdevumu veltījusi skolotājai. Grāmatas atvēršanā, kas zīmīgi notika Gaismas pils pašā korē, Leikuma vērsa uzmanību, ka velti mums ausīs griež dažs labs vārds – kā ievadā minētais šausmīgi. Tikpat baiss, starp citu, esot arī literārais ļoti, jo radies no senkrievu liut, kas nozīmējis ko augstākajā pakāpē baisu. Tie tādi valodnieku jociņi. Līdzās Lidijai Leikumai pie izdevuma strādājis arī sociologs Ilmārs Mežs un izdevniecības Upe tt vadītāja Iveta Mielava. Grāmatiņā ir izlokšņu tekstu fonētiskā transkripcija – lai nezinātājs saprastu, kas tiek stāstīts. Un nudien, uz festivāla Baltica sliekšņa visādi krāšņumi – gan par kovārņu košanu, gan jūrā iešanu, slavenā pasaka par mušu septiņās izloksnēs, arī lībiski – īsta tautas dienasgrāmata.

Vai tiešām 512 izlokšņu?

– Cik tuvu patiesībai ir apgalvojums, ka latviešu valoda ar savām 500 izloksnēm ir bagātākā pasaulē?

– Latviešu valodu var uzskatīt par ļoti bagātu, bet, vai bagātākā, nezinu. Lietuvā ir daudz izlokšņu un apakšizlokšņu. Vācija valodas ziņā nav viendabīga, tur ir stipri dialekti, kuros iznāk pat prese. Tāpat Francijā, Spānijā, Itālijā. Jo valsts lielāka, jo mazāk civilizācija kādu novadu ietekmējusi, jo izlokšņu vairāk. Bet Latvijā to 500 īstenībā nav! Kursiskās izloksnes Kurzemes dienvidu daļā vēl ir dzīvas, bet Zemgalē, Vidzemes vidienē, teiksim, Cēsu pusē, varbūt kādu gotīnu atrastu, bet tas arī viss!

– Jo tuvāk vidus dialektam, jo izloksnes vairāk nivelējas, pat izzūd?

– Vienkāršojas, saplūstot ar literāro valodu.

– Un vēl jo vairāk, ja bijis spiediens no ārpuses. Padomju gados tika izvērsts karš pret dialektiem.

– 1956. gadā tika ieviests vienotais runas un rakstu režīms, kur melns uz balta rakstīta sakrālā frāze – “cīņa pret dialektismiem”.

– Kas ieteikta kā “taktiska”, tomēr “neatlaidīga” – tāds maigais terors.

– Jā. Cik nu kurā vietā pakalpīgs izpildītājs – vai viņš to vietējo valodu ravēja vai neravēja. Kad noformulēja tās 512 izloksnes, tas nebija zinātniski precīzi, jo ir apvidi, kur nav latviski runājošu cilvēku. Man vienmēr savāds ir licies Daugavas kreisā krasta pats galiņš aiz Daugavpils, pie Lietuvas – Silene, Kurcums, Demene, Medumi, no kurienes ir Uļjana Semjonova. Nu kādi tur latviski runājoši cilvēki! Tur ir poļu baltkrievi, jaukta tauta, slāvi pēc cilmes. Mūsdienās, zīmējot izlokšņu atlantus, daļu šādu pagastu atstāj tukšu.

– Kā baltos laukumus kartē?

– Ja nav, kāpēc iekrāsot? Piemēram, pie Zilupes, aiz Ludzas, Krievijas pierobeža, Istra – retais tur runā latviski, klasisko latgaliešu gandrīz nav. Pati esmu staigājusi pa Biķernieku pagastu pie Daugavpils – tā ir mākslīgi izveidota administratīva vienība, kur lielākā daļa iedzīvotāju ir vecticībnieki. Līdz karam Latvijā bija 512 pagastu – lūk, tās 512 izloksnes! Neko gudrāku tolaik neizdomāja.

Tiek veidoti atlanti, piemēram, baltu valodu, mūsu Zinātņu akadēmijas valodnieki kopā ar leišiem veido kartes reālijām, piemēram, kā tiek saukts cīrulis visās leišu un latviešu izloksnēs. Vai balodis, stārķis. Divi tādi atlanti iznākuši. Skaisti paskatīties, arī uzskatāmi, protams, bet par pētniecību to īsti saukt nevar. Labāk patiktu, ja latviešu dialektu pētniecība risinātos pa īstam – ar izbraukumiem pie lauku ļaudīm. Kamēr vēl ir ko pierakstīt, jo tradicionālais dzīvesveids zūd.

Aiz meža runā citādi

  – Vai izloksnes veidojušās no senajām ciltīm?

– Drīzāk dialekti saistāmi ar ciltīm. Jau to nosaukumos var just, kādi iedzīvotāji kurā apvidū bijuši. Lībiskais dialekts, kursiskās, zemgaliskās, sēliskās izloksnes – skaidrs, kas par etnosu. Kaut pilnīgi precīzi tas nav, jo, piemēram, vēsturiski latgaļi dzīvojuši ne tikai tur, ko tagad saucam par latgalisko izlokšņu areālu, bet līdz pat Gaujai, 9. un 10. gadsimtā, piemēram, Āraišu ezerpilī. Bet vai tagad tur runā tāpat kā Ludzas vai Rēzeknes pusē? Etnoģenēze ir komplicēta.

– Grāmatā pieminat, ka izloksnēm par tādu kā sargājošu vai rašanās iespēju bijušas dabiskas šķirtnes – meži, purvi, ezeri, upes.

– Tiek uzskatīts, ka Latvijā dabas apstākļiem nav bijusi liela ietekme izlokšņu izveidē. Pieņem, ka mums noteicošie bijuši administratīvi teritoriālie, sociālie, ekonomiskie, politiskie, bet tikpat labi var runāt arī par dabas apstākļiem. Protams, tas nav kā Norvēģijā, kur ir kalni, fjordi. Viņiem jau septembrī satiksme pilnā mērā beigusies un atsākas tikai maijā – viņi ir izolēti mēnešiem, un izlokšņu savdabībām ir visas iespējas labi saglabāties. Vai, teiksim, Kaukāzā – viens stāv aizas vienā pusē, otrs otrā, kaimiņi sasaucas, bet dzird tikai savas atbalsis. Lai viņi tiktos, jānojāj kilometri četrdesmit. Taču arī mums ir bijuši lieli mežu masīvi, necaurbrienami purvi, ezeri. Tas labi atspoguļojas, aprakstot izlokšņu situāciju pagastos, tiek minēti gali, stūri vai puses, kur izloksnes saplūst. Pētījumos ne vienmēr esam respektējuši konfesionālo piederību. Cilvēki no pagasta gala gāja vienā baznīcā ar kaimiņu pagasta ļaudīm, un viņu runa varēja atšķirties no citiem pagastniekiem. Par to pārliecinājos pati, jau vācot materiālus disertācijai.

– Jūs gājāt pie teicējiem savā pusē – Aulejā, Izvaltā?

– Jā. Var teikt, ka manām dialektoloģes gaitām ir dziļa sakne. Filoloģijas fakultātē mācījās tāda Vija Leikuma no Izvaltas. Viņa bija pirmā, kas no mūsu puses aizgāja uz Latvijas Universitāti.

– Jūsu radiniece?

– Nē, tur Leikumu papilnam, tas ir mūsu puses uzvārds! Ir tāda uzvārdu ģeogrāfija, kas Latvijā pagaidām maz pētīta. Latviešiem ir laba tiesa uzvārdu, pēc kuriem tiešām var pateikt, no kuras puses nāk cilvēks. Piemēram, Logini – smejamies, ka populārākais interneta uzvārds ir “Log in”. Bet tāds Logins var būt tikai no Balvu puses, tāpat kā Bukšs vai Keišs. Savukārt, ja kāds Leikums gadās ceļā, tas ir no mūsu puses. Latviešu antroponīmikā vēl ļoti daudz darāmā.

Pirmā teicēja, ko ierakstīju, bija Ļudvise – mūsu sādžas jeb, pareizāk, solas, ‘salas’, kā pie mums sauc ciemus, matriarhs, ja vien tā var teikt. Viņa bija pati vecākā, kolorīta persona. Ludvigu izdeva pie gados stipri vecāka vīra, bija kādi 38 starpā. Paspēja pieci bērni piedzimt, kad vīrs nomira. Tas vīrs, starp citu, bija viens no Leikumiem – tas gan mans radinieks. Jā, tie Leikumi tādi iesīkstējuši – sēž, sēž vecpuišos un tad sāk brīnumus taisīt (smejas)! Es piedzimu, kad tēvam bija jau 47, bet pēc tam vēl divi jaunākie brāļi... Pati arī – ne jau ar pētniecību uzreiz sāku, pēc fakultātes divus gadus skolā nostrādāju.

– Dzimtajā pusē?

– Protams! Špoģu vidusskolā. Uzskatīju, ka tas ir mans pienākums – atgriezties Latgalē.

Rudzītes mantojums

  – Skolotāji augusta sapulcēs esot bārti, ka ar skolēniem runājot latgaliski. Jūs to uz savas ādas izbaudījāt?

– Drīzāk no kolēgām dzirdēju. Un ar sekām saskāros. Man iedeva 8. klasi, nerātņus. Vienu otru tēvs ņem aiz pakausīša un pret sienu padauza – tā vienīgā audzināšana. Mācīju gan latviešu, gan krievu klasēs. Uz vecāku sapulci atnāk meitenes mamma, sāku latgaliski runāt, bet viņa uz mani tādām acīm skatās! Tas taču nepieklājīgi, nav atļauts – es jauna, zaļa, acīmredzot nenojaušu, ka man par to (viņasprāt) būs nepatikšanas! Bērni starpbrīdī vēl sarunājās latgaliski, bet viņu vecāki bija tās sistēmas produkts, kuri zināja, ka nedrīkst izloksni publiski lietot.

– Kā domājat – padomju valdība taču nebija tik rafinēta, lai saprastu, ka līdz ar dialektiem var iznīcināt arī valodas, tautas bagātību?

– Domāju, tā bija vienādošanas politika – visu vajadzēja iespējami pelēku, vienveidīgu. Nocirpt pēc standarta. Jo tā taču vienkāršāk! Ļoti labi var nākamo gājienu aprēķināt, kad viss pārredzams. Un kāpēc gan pūlēties?

– Jūs bija viena no Rudzītes meitenēm.

– Jā, arī pati bija vainīga, jo sāku strādāt dialektoloģijā. Rudzīte bija bijusi mūsu Izvaltā, pirms kļuvu par studenti. Viņai bija spilgts iespaids – no Daugavpils jābrauc ar autobusu, pavasara laiks, sievas sapirkušās cāļus, tie smukos groziņos salādēti, ar lakatiņu pārsieti un čiepst kā traki. Viena ņem un bez ceremonijām iesēdina groziņu Rudzītei klēpī – esi tikusi pie sēdvietas, turi! No Rudzītes uzzināju, ka Šaltupe ir lituānisms. Pie mums taču saka salts, tātad aukstā upe. Latviski vajadzētu būt Saltupe, bet mums ir Šaltupe. Vecajās solās – Ciskādos, Odiģēnos un Indricā – tiešām lietuvieši dzīvojuši. Latgalē etniskā situācija ir interesanta bez gala, tāpēc tur grūti izaugt par tīru latviešu nacionālistu. Latgalē cilvēku nevērtē pēc tautības.

Ledus laikmets latviešu skolās

  – Vai, nonākot skolā, domājāt, ka latviešu valoda netiek mācīta pietiekami interesanti?

– Kad biju skolotāja, gramatika bija ļoti stinga – kalām formulas, definējumus. Ar saistošo valodniecību varēja ņemties ārpus stundām. Skolā trūkst sazobes starp disciplīnām. Kāpēc ar izloksnēm, kur tās vēl ir, nevarētu bērni strādāt?

– Grāmatā rakstāt – vai gan ir svētāks mantojums par to, ko bērna lūpās pārliek viņa māte, vecvecāki? Runa, protams, iezīžas kā ar mātes pienu, bet, ja tā nav apzināta, to varbūt vieglāk pazaudēt.

– Kad cilvēks aiziet no dzimtās vietas, tā sajūta vājinās, slīd prom, līdz beigās var zust pavisam. Mana dzimtā ir latgaliešu izloksne, un līdz 1. klasei es citas nezināju. Pat nenojautu, ka ir vēl kāda latviešu valoda! Bijām pašpietiekami savējā.

– Izvaltas izloksnē, šķiet, ir viena no sarežģītākajām – grūti saprast.

– Tā ir manējā. Atnākot uz skolu, vecāko klašu meitenes jautāja – kā tevi sauc? Saku – Ļideja Ļeikuma. Skolotāja prasa – vai jūs mājās krieviski runājat? Saku – nē, latgaliski. Biju tumšmataina, klusa, var teikt, nopietna meitene, skolotāja domāja, ka es no krieviem.

– Bet varat teikt, ka jūsu vecvecāki runāja vēl dziļākā izloksnē nekā vecāki?

– No vecvecākiem esmu piedzīvojusi abas vecāsmātes, bet viņu runas veidu neatceros. Domāju, viņas runāja apmēram tāpat kā mana mamma, kura mūsu izdevumā ir Izvaltas izloksnes pārstāve. Diez vai bija kas dziļāks vai citāds. Tikai katrai nākamajai paaudzei nāk klāt jaunas reālijas, vārdi, ko dzīve nes klāt, bet izteiksme, teikumu konstrukcijas nemainās. Kādu kundzīti mūsu diskiem klausījos neskaitāmas reizes, lai saprastu, kā viņa izrunā vārdu atrakcijas. Un negarantēju, ka esmu simtprocentīgi precīzi fiksējusi, sarežģīti viņa to vārdu izteica. Runātājs visam piemēro savas valodas modeli – saka, kā ērtāk. Piemēram, ienāca jauns vārds ferma, viņš teica perma, jo tāda f viņa skaņu sistēmā nebija. Viņš ņēma tuvāko. Nu, lai ir perma! Interesanti, ka puiši izloksni saglabā ilgāk. Meitenēm gribas būt pareizākām, viņas saka – izloksnes pie mums nav, visi runā pareizi. Bet puiši laiž pa savam. Piemēram, Baltinavas apkaimē viņu ir daudz un visi tik patriotiski, tas ir kas brīnišķīgs. Varbūt arī tāpēc, ka viņiem skolā direktors ir vīrietis – Imants Slišāns.

– Pirmajā kursā, sastopoties ar tik lielu personību kā Marta Rudzīte, bija sajūta, ka viņa ir teleportējusies no Karaļauču universitātes – ar stāstiem par jātvingu, prūšu, citām senajām baltu valodām...

– Bija, bija tā! Bet viņa taču nebija vienīgā. Studentiem bija savas leģendas – vienam Vilnis Eihvalds, citam Oto Čakars vai Gunārs Bībers. Man ļoti tuvs bija Vitolds Valeinis – no Ludzas puses. Var teikt, mēs bijām labi draugi. Sevišķi Atmodas laikā, kad jau varēja par latgalisko brīvi runāt. Tikai tad tam īsti pievērsos. Arī es savas puses mantojumu ļoti slikti pazinu, jo par to nemācīja fakultātē. Vai to, ka latgaliski rakstītas grāmatas ir kopš 18. gadsimta vidus, varējām uzzināt studēdami? Varbūt tika pieminēts starp citu, bet tas nepaliek studenta prātā. Ar Vitoldu Valeini varējām runāt gan par to, kāpēc šā mantojuma nav kopīgajā latviskajā pūrā, gan – ko ar to vajadzētu darīt. Man nāca atklājums pēc atklājuma, veidojās jauna paralēlā pasaule.

Kopš 1989. gada lasu kursu Latgaliešu rakstu valoda. Tagad tas ir tikai maģistrantūrā, ne vairs bakalauriem, kā man ir ļoti žēl. Kursā varēju studentiem to pasauli atklāt, ko pati nesen biju ieguvusi. Kā varam būt vienoti, ja no vienas daļas latviskā mantojuma labprātīgi atsakāmies, ignorējam vai – pat sliktāk – vēršamies pret to? Joprojām šķirojam – čangaļi, kas laužas amatos, vēl nez ko grib – vai mums tos vajag? Bet es zinu, kas tajā mantojumā slēpjas! Tas nievīgais vīpsnātājs, tas noliedzējs, tas netīru muti runātājs – tas ne zina, ne pazīst, bet savu nezināšanu tomēr nekaunas paust muļķīgās, rupjās replikās. Vai tas mūs dara stiprākus? Mums jau arī grāmatiņā teikts – ne noliedzot mēs kļūstam stiprāki, bet rādot savu unikalitāti kopīgajā baltu pasaulē. Un izloksnes tai pieder pilnā mērā.

Kur mūsu pašapziņa?

– Norvēģija ir tik stipra, ka it visur ļauj runāt izloksnēs.

– Ko citu lai viņi darītu!

– Arī varēja ieviest vienu literāro valodu.

– Viņiem ir divas oficiālas rakstu tradīcijas – nynorsk un bukmol.

– Gan medijos, gan parlamentā Stūrtingā var runāt izloksnēs.

– Jā, oficiāli. Nevienam pat prātā neienāk, ka kāds runā nepareizi. Bet, paskat, kas mums notika ar Juri Viļumu un Gunāru Igauni, kuri uzdrošinājās Saeimā ierunāties latgaliski! Pagājušā gada rudenī gan līksmoju, Jurim Viļumam spiedu roku un teicu Paļdis! Viņam atkal lika zvērestu atkārtot latviešu literārajā valodā, bet viņš palika pie sava – esmu to jau pasacījis latviski. Kas tas latvietim par kompleksu!? Kaut kāds reflekss iedarbojas – re, čangalis izlīdis, laikam grib pār mani valdīt...

– Tāda pati neiecietīga attieksme kā pret daudz ko citu – paši nepamanām, nenosaucam vārdā.

– Kad pēc vidusskolas nācu uz Rīgu, skaidri zināju, ka par manu izrunu smiesies, un, ja man uz ielas vajadzēja ko pajautāt, darīju to krieviski. Tagad, protams, runāju pareizāk – tos platos e, ē intensīvos treniņos esmu apguvusi. Bet toreiz teikt bērns vai bērzs ar plato ē likās tāda māžošanās – skolā tos nelietojām. Toties mums bija brīnišķīga klases audzinātāja, krievu valodas skolotāja, tiešām personība! Joprojām ar lielu cieņu un mīlestību pieminu. Atceros, viņai bija skaņuplates, mēs stundās klausījāmies kara dziesmas. Varbūt tāpēc man tagad patlabanējais 9. maijs šķiet vispretīgākā diena gadā. Man riebjas Rīga tajā dienā – cenšos kur izbraukt vai nelīst laukā no mājas. Tas bravūrīgais bļaustīgums un dzerstīgums ap pieminekli, kura celtniecībai arī es no savas studenta stipendijas devu rubļus. Domājām, tas taps kara upuriem. Ne vietai, kur zākāties par manu valsti, cilvēkiem, ziedojām...

Atceros dziesmu no skolotājas platēm – karavīrs, kurš izgājis fronti un sazin ko pieredzējis, bet tas, ka mājās gaida mīļotā sieva, viņam daudzkārt palīdzēja tikt pāri neizturamajam. Nu viņš nāk mājās pie savas Praskovjas, bet ne vairs mājas, ne sievas – viss nodedzināts, izpostīts. Viņš ir izcīnījis uzvaru, bet viss, kas viņam bija dārgs un svēts, ir gājis bojā. Karavīrs apsēžas un grimst rūgtās pārdomās – dziesmā apmēram tā: Piedod, mana Praskovja, ka es visu ko varēju, tikai ne tevi pasargāt!... Un mēs raudājām. Lūk, tā mūsos audzināja patriotismu! Vienalga – ar krievu, angļu vai vācu valodas starpniecību to iedabū, bet manī tika ieaudzināts vispārcilvēciskais – kaut kas tīrs un svēts. Nav svarīgi, ka to sekmīgāk darīja krievu valodas skolotāja, tāpēc es nekļuvu par krievu mīlētāju, bet kādas citas tautas nīdēju. Skolai vajadzētu audzināt ne tikai zinīgus, bet arī dvēseliski, garīgi bagātus cilvēkus. Taču, kā to izdarīt, nezinu! Šķiet, visus neatkarības gadus tā arī mīcāmies, nekādu skaidru sistēmu skolai nepiedāvādami. Un tad brīnāmies par produktiem, kas nāk laukā.

Teicējs un mākslīgais intelekts

– Joprojām ir konkurss uz filologiem?

– Nē, vairs nav. Grupas tiek nokomplektētas pilnībā, bet pirmajā kursā ir liels atbirums. Cilvēku tīri fiziski kļuvis mazāk, to jūt arī fakultātē. Viena daļa arī nenāk nopietni studēt, piesakās varbūt tāpēc, ka ir budžeta vietas, iedomājas – grāmatas palasīšu, ko papļāpāšu, parunāšu, vieglais gals. Taču, kad sākam ar fonētisko transkripciju apgrūtināt...

– Dainu pētniecībā palīdzēja, ka tām pieķērās Imants Freibergs ar savu datoriķa galvu. Esam ieguvuši virtuālo Dainu skapi. Valodnieki saka – vajag īpašu ausi, lai sadzirdētu atšķirības, bet vai ir tik gudrs aparāts?

– Mākslīgā intelekta laboratorijā strādā ar dažādām skaņu programmām, nezin ko var pa segmentiem sadalīt. Aparāti ir gudri. Ja vien pie tiem ir gudrs darītājs...

– Teicēja ierunātajā vārdā atšķirt uo no ō?

– Ļoti precīzi, protams. Mums paveicās, ka, strādājot pie grāmatiņas, 3. kursa valodniekiem bija dialektoloģijas prakse, un meitenes veica pirmos tekstu transkribējumus. Studentes bija ļoti ieinteresētas, jo darīja ko praktisku, kam bija redzams gals. Sev skaistu dāvanu izlaidumam sagatavoja. Un arī man bija liels gandarījums – just, ka sēkliņa izdīgst... Gan jau arī vārpas būs.

– Vai ir arī Izlokšņu skapis?

– Mums ir daudz klažu!

– Ko nozīmē klades?

– Ir īpaša Latviešu valodas dialektu vākšanas programma, kas izstrādāta 1954. gadā, pēc tās uz pagastiem braukuši Zinātņu akadēmijas darbinieki un pa punktiem pierakstījuši visu, kas attiecīgajā izloksnē ir. Piemēram, kā izrunā vārdu arājs. Viens saka arāš, cits – aras vai ares, vēl kāds – arejs.

Kā runā Abrenē, Īrijā un Krasnojarskā

  – Ārkārtīgi aizraujoša ir izlokšņu pētniecība ārpus robežām, bijušajās Latvijas teritorijās – Sventājā vai pie Abrenes, kur palikuši kādi runātāji. Tas ir detektīva cienīgs darbs – vispār atrast tos cilvēkus, saprast, kas un kā saglabājies.

– To jau var tikai tāds trakais kā Ilmārs Mežs.

– Var runāt par starpdisciplināro interesi? Jo Mežs ir ģeogrāfs...

– Arī demogrāfs, sociologs. Skatos vecas bildes – viņš ar sievu Jantu tad klejojis, jauns puisis, tāds slaids tolaik, īsts latvju smukulītis, sēž kaut kur Sventājā un ieraksta – tie ir astoņdesmitie gadi. Viņam jau tolaik kāda primitīva tehnika bija.

– Droši vien patiesa interese ir etnomuzikologiem, sociālantropologiem?

– Ja nopietni ņemtu, tā tam vajadzētu būt. Vienīgi – ko saprotam ar sociālo antropoloģiju? Vai viņus interesē izloksnes, lauku ļaužu gudrība, dzīvesveids, uzskati? Nezinu.

– Man brīnišķīgs atklājums bija, lasot Kronvaldu Ata Sinonīmiski vārdi par vietvārdu Stulbais ezers. Engurnieki stāsta – mežā tāds esot. Nevaru saprast, kāpēc tā jālamā ezers. Bet Kronvalds raksta, ka stulbs tas pats akls vien esot, tātad – ezers bez dibena. Arī tautasdziesmā – vai tie puiši stulbi bija,/ka tie manis neredzēja. Ar šādiem brīnumiem ir pilna valoda. Bieži vien dziedam, runājam un neaizdomājamies, kāpēc tieši tā ko sauc.

– Tajās pašās Sventājas dziesmās – iepriekšējā Upe tt izdevumā – satiek uz ceļa sventājnieku, jautā – kur viņš dzīvo? Atbild – fabriķī. Prasa otrreiz – nu fabriķī, es taču teicu! Bet Lejaskurzemē dzīvot nozīmē strādāt. Lūk, kam vajadzētu būt sociālantropologu interešu objektam!

– Kārlis Mīlenbahs dialektu salīdzina ar gaismas staru, ar ko “daža laba mīkla kļūst viegli uzminama”.

– Jā, mums tā rakstu valoda ir tāda –virsizlokšņu veidojums, pamatā zemgaliskajās un Vidzemes vidienes izloksnēs balstīts. Bieži vien būtiskais palicis ārpusē. Izloksnēs tās vēl ir.

– Trešdaļa Latvijas dzīvo Rīgā, pārējie izkaisīti laukos, un viņiem tās izloksnes jāsaglabā.

– Ja būtu Rīgā saplūduši, tā vēl nebūtu lielākā nelaime, bet cik jau ir aizbraukuši prom!

– Pēc gadiem brauks uz Īriju pētīt, kas tur veidojies, saglabājies.

– Viens manas dzīves posms, ļoti interesants, intensīvs, arī emocionāli piesātināts, sākās 2004. gada vasarā, kad braucām pirmajā ekspedīcijā uz Sibīriju, Krasnojarskas apgabalu. Kas tie bija par atklājumiem! Apmēram 240 cilvēku atradām, ar kuriem vēl varējām kaut cik latviski runāt.

– Tur latviešu valoda pavisam iekonservējusies?

– Vecākajā paaudzē – jā! Bet klāt, protams, nākuši vietējie vārdi – visādi pimi un pihtas. Bet, teiksim, vārdu vilciens viņi nevarēja zināt, tas Latvijā radies jaunākos laikos. Skaidrs, ka viņiem tas ir pojezds. Vilciens? Viņi brīnās, kas tas. Sāk domāt – ā, viļkt... tas, kas velk. Mums pat prātā neienāk meklēt skaidrojumu, no kāda darbības vārda tas vilciens radies, bet Sibīrijas latvietis vajadzīgo izdomā. Lūk, kāds spēks ir valodai!

Sandra Landorfa, žurnāls „Patiesā Dzīve” / Foto: Georgs Viljams Hibneris