"Nu, es tādu mākslu nesaprotu..." Unikālu muzeju pārvērš par pseidomākslas balagānu

Novārtā atstātajam muzejam nesen uzmanību pievērsusi izstāde, kas šeit norisinās kā daļa no Starptautiskās laikmetīgās mākslas biennāles. Nīderlandes mākslinieka Ērika Kessela veikums šeit būs redzams līdz oktobra beigām.

Nesaprotama māksla

Malakoloģe – gliemju pētniece – un Latvijas Universitātes krājuma glabātāja Mudīte Rudzīte augstskolā strādā kopš 1990. gada. No zooloģijas muzeja darbiniekiem viņa palikusi pēdējā un par iesaisti mākslas biennālē ir tikai sašutusi.

Kopumā starp eksponātiem izvietotas 80 fotogrāfijas. Ejot cauri telpām, Rudzīte savu neizpratni neslēpj: “Te ir šāda dāma. Nevar saprast, kāpēc viņa tāda tur ir. Šeit vienam ir košļājamā gumija uz sejas uzlipusi. Nu, es tādu mākslu nesaprotu.”

“Par šo bildi es teicu, ka pie tās nestāvēšu un bērniem par dzīvniekiem nestāstīšu,” stāvot blakus pieticīgi tērptai kundzei, skaidro muzejniece.

Viss veikums: izlikt svešus foto

Nepieļaut izstādi Rudzīte nav varējusi, tomēr kolekcijas ir nosargājusi. Mākslinieks, piemēram, gribējis atvērt vairākas kastes un kukaiņus nomainīt ar savām bildēm. “Mēs viņam neļāvām, jo šie kukainīši ir ļoti trausli,” teic Rudzīte.
Beigu beigās atrasts kompromiss, stiklotās kastes ar kukaiņiem izņemtas ārā pavisam un tukšajā vietā ielikts Kessela izvēlēts attēls.

Kessela galvenā doma esot raisīt asociācijas. Pie zirnekļiem ielikts foto ar raudošu zīdaini, starp putnu izbāžņiem sirmgalve, kurai uzbrūk papagailis. Pie stārķa izbāžņa kājām pieliktā zīdaiņa bilde ir vienīgā, kuras jēgu Rudzīte spēj novērtēt: “Nu, to es vēl varētu saprast, jo stārķi nes bērnus. Vismaz kādas pazīstamas asociācijas.”

Par paša mākslinieka ieguldījumu Rudzītei arī ir ko teikt – tās pat nav viņa uzņemtas fotogrāfijas. “Bildes esot anonīmas, sameklētas vecos albumos, krāmu tirgos. Vārdu sakot, viņš pats tā īsti neko nav darījis. Kolekciju ekspozīciju ir veidojis muzejs, bildes viņš salasa no citiem fotogrāfiem, saliek kopā, un tagad – māksla,” komentē Rudzīte. Pirms izstādes muzejniekiem un biennāles kuratoriem bijusi sapulce, un Rudzīte laikus paudusi pretenzijas, ka šī būs teju vai muzeja izsmiešana – bet dzirdīgas ausis nav rastas. “Mēs palikām pie tā, ka par laikmetīgo mākslu nestrīdas. Ja mākslinieks tā strādā, tad mūsu muzejam nevajadzētu būt vecmodīgam, ja jau Eiropā tā ir darījuši.”

Unikāli eksponāti

Muzeja vadība aizbildinoties, ka izstāde nāks par labu, jo tas ir samērā reti apmeklēts, taču tagad pievērsta uzmanība. Tomēr šķietot, ka vadību kolekcijas īsti neinteresē. “Mēs gribējām, lai būtu mazi uzraksti, kur varētu vairāk izlasīt par dzīvniekiem. To viņi negribēja likt,” saka Rudzīte. Šeit ir reti un vērā ņemamu vecumu sasnieguši eksemplāri, gan mamutu ilkņi, gan vismaz 200 gadu sena putnu izbāžņu kolekcija – viena no vecākajām Latvijā, kādreiz izstādīta 1818. gadā dibinātajā Kurzemes provinciālmuzejā. Aiz stikla apskatāms Latvijas pirmā Valsts prezidenta Jāņa Čakstes nomedītas mežacūkas izbāznis.
“Šis izbāznis ir no pirmskara gadiem. Hatērija ir pasaulē izmirstoša suga,” Rudzīte rāda uz Sphenodon punctatus, ķirzakai līdzīgu pasaulē primitīvāko mūsdienu rāpuli. “Tos sauc par dzīvajiem izrakteņiem, jo sākumā bija atrastas tikai fosilijas, tikai vēlāk Jaunzēlandē atklāja dzīvu. Lielajos Eiropas muzejos šādu eksemplāru nevarētu būt pārāk daudz, tā ka šis ir unikāls.”

Biennāles dēļ izbalē tauriņi

Pirms biennāles sākuma kolekciju istabās gaismu ieslēdza tikai ekskursiju laikā, logus aizvilka ar aizkariem – lai pasargātu kukaiņus. “Ekskursija notiek stundu, tas ir ātri. Biennāle ir atvērta piecas dienas nedēļā, deviņas stundas dienā,” Rudzīte rāda uz sekām – ilgstošas gaismas iespaidā daudziem naktstauriņu eksemplāriem jau izbalējuši krāšņie spārni.

“Sākumā bija sarkani, tagad jau rozā. Šeit tagad ir pelēcīgi, bet bija smuki, zili. Naktstauriņiem pigments ir nenoturīgs pret gaismu, un tie izbalē. Direktore pateica, ka nekas, nomainīsim,” Rudzīte neslēpj sašutumu. Iegūt jaunus eksemplārus nav nemaz tik vienkārši, un dažas sugas aizvietot būtu īpaši grūti: “Piemēram, kartupeļu sfings jeb miroņgalva. Šis taurenis ir Latvijā rets ieceļotājs, šeit tādu noķert nemaz nebūtu vienkārši.”

Darbinieki protestē aizejot

Rudzīte uzskata, ka likstas sākušās līdz ar jauno Latvijas Universitātes muzeja direktori Ivetu Gudakovsku, kura amatā stājās pērn jūnijā. Sākušies konflikti, un daudzi darbinieki protesta akcijā aizgājuši prom, Zooloģijas muzejā teju visi, palikusi tikai Rudzīte. “Zooloģijas muzejā mēs bijām seši darbinieki, kopā muzejos pa visām fakultātēm – 20. Tagad štatā esam desmit, un atnāks divas jaunas kolēģes. Ziemā vecie darbinieki atlūgumus rakstīja cits pēc cita,” atminas Rudzīte.
Līdzīgas domstarpības esot bijušas jau tad, kad Gudakovska strādājusi par universitātes bibliotēkas direktori. Tās darbinieki vadībai izteikuši ultimātu – paliek viņi vai direktore. Darbinieki uzklausīti, tikai Gudakovska pārcelta uz muzeju.

Direktore noraida bažas

Pati direktore apliecina, ka viss esot kārtībā: “Bažas sociālajos tīklos rada cilvēki, kuriem pašiem ir labāk jāzina par to patiesajiem iemesliem. Rīcības sekas ir jāapzinās. Vēlreiz apliecinu, ka ar kolekcijām nekas nenotiek – tās atrodas miera stāvoklī līdz mākslas biennāles noslēgumam. Bažas izzudīs, redzot Latvijas Universitātes muzeja pozitīvo darbību.”
Kas notiks pēc tam, Gudakovska nesaka. Darbinieku aiziešana nekādi neesot ietekmējusi muzeja darbību, jo šogad darbs ar krājumu un sabiedrību “ir pakļauts un iekļauts biennāles aktivitātēs”. Jauni un zinoši speciālisti aktīvu darbu sākšot vēlā rudenī. Rudzīte nav tik optimistiska: “Kopš 2015. gada sēžam uz koferiem un gaidām. Pašlaik muzejs tiek izīrēts biennālei, bet kas būs pēc tam, nav ne jausmas.”

Uz rektoru daudz necer

Jaunajā Latvijas Universitātes Dabaszinātņu akadēmiskajā centrā zooloģijas kolekcijām vieta neatradās – tas nebija plānots pat projektā, jo šī ir atvērta plānojuma ēka, tātad šādam muzejam nepiemērota. “Muzeja kolekcijām ir nepieciešama īpaša ēka, lai izpildītu visas nepieciešamās standarta prasības,” skaidro Gudakovska.

Tikmēr bijušās Bioloģijas fakultātes ēka rada tikai zaudējumus. Lai taupītu naudu, aizvadītajā ziemā apkure bija minimālajā režīmā, šoziem gan jau būs tāpat. Tagadējais universitātes rektors Indriķis Muižnieks kādreiz bija Bioloģijas fakultātes dekāns, bet uz viņu Rudzīte daudz necer: “Muižniekam vajag Eiropas līdzfinansējumu Torņakalnam, viņš visu citu piegriezīs, cik vien var.” Bijušais muzeja darbinieks, zoologs Andris Piterāns ir vēl atklātāks: “Rektoram attieksme ir tāda, ka kam tie vecie sūdi ir vajadzīgi.”

Viņš uzskata, ka par kolekcijām atbildīga ir Gudakovska: “Lai kodes nesagrauž, kaut kas ir jādara. Tie nav akmeņi, kas var stāvēt mūžīgi.”

Tikai ne uz Getliņiem

Ja nu universitātei nevajag, Piterāns labprāt dažas kolekcijas nopirktu personīgai lietošanai: “Reālā vērtība ir divsimt tūkstoši.” Viņš neslēpj bažas, ka direktore var sadomāt kolekcijas norakstīt un aizvest pa taisno uz Getliņiem. Viņas zināšanas (Gudakovska ir pedagoģijas doktore) Piterāns vērtē kritiski: “Nu, nav jau viņai jābūt zoologam vai botāniķim, bet vismaz kādai pieredzei vajadzētu būt. Bet nav. Man bijušais priekšnieks atzīmēja, ka padomju laikos viņa būtu izcils padomju armijas praporščiks.”
Gudakovska mierina, ka kolekcijas ir drošībā, un apzinās, ka “atsevišķu muzejisko priekšmetu vērtība ir nenovērtējama”. “Ir pārmaiņas, kas notiek tikai par labu Latvijas Universitātes muzejam! Muzejam, kas saglabā krājuma unikālās kolekcijas, strādā ar sabiedrību un sabiedrības labā!” entuziastiski sludina direktore. Tieši kādas pārmaiņas, īsti neviens nesaka.

Un pat Bioloģijas fakultātes dekānam Didzim Elfertam nav ko teikt: ”Zooloģijas muzejs nav fakultātes pārvaldībā. Tāpēc es arī nevaru neko komentēt, jo tiešā veidā nepārzinu šo jautājumu.”