Cilvēkus un pat ģeologu pārsteidz savādas smilšu figūras jūras krastā - nekas tāds iepriekš nav redzēts
"Facebook" lietotāja Dace Balode savā profilā dalījusies ar Latvijai šķietami neraksturīgu ainu no piejūras Kurzemē. Sīkragā, netālu no vietas, kur upe Ķikans ietek Baltijas jūrā viņai izdevies uziet un nofotografēt īpatnējus smilšu veidojumus pašā jūras krastā.
“Tipiska mūsu zemes ainava? Pie Sīkraga, kur upe Ķikans satiek jūru,” “Facebook” raksta Dace:
Komentāros sākotnēji tiek pat spekulēts, ka par dīvainajām, rūķīšiem līdzīgajām figūriņām atbildīgi kādas mākslas skolas bērni.
Kas izgrebis dīvainās smilšu figūriņas?
Taču pavisam drīz skaidrību ievieš speciālists. Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes Pamatiežu ģeoloģijas katedras vadītājs, profesors Ģirts Stinkulis spēj izskaidrot smilšu veidojumu izcelsmi, taču atzīst, ka līdz šim savām acīm Latvijā neko tādu nav manījis.
"Šie ir tiešām interesanti veidojumi, kādus līdz šim nebiju redzējis, lai gan nodarbojos ar ģeoloģiju. Paldies autorei par šo informāciju un attēliem. Pēc izcelsmes tie, manuprāt, ir līdzīgi jardangiem (no angļu: yardang) – vēja un tā nestās smilts erozijas formām. Doma ir tāda, ka vējš izpūš sauso smilti, bet atstāj un apstrādā, erodē kaut kādā ziņā konsolidētāku, blīvāku materiālu. Parasti jardangus veido cieti ieži tuksnešos, ko ilgi appūš vējš, bet tamlīdzīgi veidojumi fotoattēlos fiksēti arī Mičiganas ezera pludmales smiltīs – tur tos skaidro ar vietām palikušu ledu smiltī – un citur," skaidro ģeoloģijas eksperts.
Mičiganas ezera tuvumā atrodamās figūriņas apskatāmas šeit.
"Smilšu rūķīši"
“Facebook” lietotāja Dace Balode savā profilā dalījusies ar Latvijai šķietami neraksturīgu ainu no piejūras Kurzemē. Sīkragā, netālu no vietas, kur ...
LU profesors piebilst, ka acīmredzot vietā, kur uzņemtas šīs fotogrāfijas, smilts iepriekš bijusi mitra: "Iespējams, taisnība komentāriem par upes ūdens ietekmi uz smilts mitrumu. Varbūt to ietekmēja arī augstāks un pēc tam zemāks jūras līmenis. Mitrā smilts žuva dažādā ātrumā un kaut kur, piemēram, vāji izteiktu plaisu krustpunktos, pie augu saknēm, kādiem ieslēgumiem smiltīs mitrums saglabājās ilgāk, tāpēc smilts šeit bija noturīgāka pret vēja eroziju."
LU profesora skaidrojumam piekrīt arī Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra speciālisti.
