Izbijis specvienības policists jau 3 gadus ir bezpajumtnieks un dzer odekolonu

Savu skaudro dzīves stāstu Aigars atklājis „Latvijas Avīzei”. Vīrietis ir ropažnieks un viņa dzīves pagrimums sākās 2013. gadā, kad mūžībā aizgāja māte, ar kuru kopā viņš dzīvoja. Tad arī vīrieša dzīve pārvērtās par neaptveramas dzeršanas maratonu. Aigars nodzēra praktiski visu. Lai tiktu pie naudas, arī piekritis, ka uz viņa vārda reģistrē divus uzņēmumus, kas izrādījās krāpšanas shēma, kā dēļ sanāca iekulties milzu parādos. „Vēl laikus paspēju pārrakstīt dzīvokli dēlam, lai man to neatņemtu,” stāsta Aigars.

Vīrietim ir divi dēli, kuri tēvam vairs nevar palīdzēt. Viens ir ar smagu invaliditāti, bet otrs nespēj sadzīvot ar tēva atkarību. Dēls vairākas reizes mēģinājis tēvam palīdzēt, bet bez rezultātiem. No sievas Aigars šķīries jau 26 gadu vecumā – arī dzeršanas dēļ.

Izbijis specvienības policists

Pēc padomju armijas Aigars sāka strādāt kolhozā par traktoristu. „Traktorists, kas tanī laikā nedzēra, nebija īsts traktorists,” „Latvijas Avīzei” pastāstīja Aigars. Tolaik par darbu bieži maksāja ar pudeli. Netikuma dēļ darbs pazaudēts. Pēcāk Aigars sešus gadus strādājis pat policijas specvienībā – mobilajā pulkā, tvarstot bandītus. Vēlāk pārcelts uz citu nodaļu, kur gan viņam nepaticis, tāpēc dienestu pametis. Tad strādājis par kurinātāju, santehniķi, apsargu. Diemžēl pudeles dēļ arī šos darbus nācās pamest.

2014. gadā Aigars Jelgavā izgāja alkohola rehabilitācijas programmu, strādāja par sētnieku un mitinājās īrētā istabiņā. No alkohola kādu laiku atturējās, bet tad atkal „norāvās”. Tad arī pazaudēja darbu un vairs nevarēja atļauties sev mitekli. Aigars lūdza palīdzību dēlam, kas tēvam palīdzēja gan finansiāli, gan vedot uz dažādām reliģiskajām kopienām, kas piedāvāja cilvēkiem strādāt un atbrīvoties no atkarības, taču diemžēl nesekmīgi. Pabijis arī Straupes narkoloģiskajā slimnīcā, uz tā saucamo kodēšanos vīrietis bijis astoņas reizes, taču efekts bijis īslaicīgs.

„Es sen esmu atzinis – esmu alkoholiķis. Ar prātu to visu saprotu. Es pat varu kādu laiku saņemties un nedzert, bet ķermeņa atmiņā paliek tas, ka iedzerot ir baigi forši. Šī atkarība ir visu laiku klātesoša. Uzskatu, ka tas ir uz visu mūžu,” saka Aigars un sauc sevi par vāju cilvēku.

Iemanījies apšmaukt galvaspilsētas patversmes

Tā nu sācis, kā pats saka, bomžot jeb dzīvot bez mājām. Nu jau to dara trešo gadu un galvenokārt uzturas Rīgā. Pamazām iepazinis visas galvaspilsētas zupas virtuves, kur bez maksas iespējams paēst. Pa šo laiku pabijis visās galvaspilsētas nakts patversmēs. Vislabākā no tām esot Bolderājā, Esplanādes ielā – tīrs, kārtīgs, ielaiž tikai nedzērušos. Līdzīgi arī Kartupeļu ielā. Turpretī visbēdīgākā stāvoklī esot patversme Gaiziņa ielā pie Centrāltirgus: „Ja tur vienu nakti nogulēsi, ir gandrīz garantēts, ka dabūsi utis. Tā ir vispieejamākā patversme, jo tur ņem pretim jebkādā stāvoklī. Tur tā publika pārsvarā ir bomži bez kādām robežām. Es arī esmu bomzis, bet ar mani vēl tik traki nav. Tādā situācijā, kādā esmu es, nevajag nekādus patversmju draugus, jo arī viņi visi ir alkoholiķi, un tas to visu vēl vairāk pasliktina,” spriež bezpajumtnieks.

Tā kā Aigaram dzīvesvieta aizvien deklarēta Ropažos, Rīgas patversmēs viņam pienākas vien piecas diennaktis pusgadā. Gaiziņa ielas patversmē varot nakšņot kaut ik nakti, taču tad jāšķiras no 2,20 eiro. Tomēr ziema ir gara, un, lai pārdzīvotu aukstās naktis, nācies izdomāt veidus, kā iekļūt patversmēs. Dažreiz pretim bijis saprotošs patversmes darbinieks, kurš pārnakšņot tomēr ielaidis, dažreiz ar pašvaldības policistiem, kas atveduši kādu aizturēto, izdevies sarunāt, lai tādā pašā veidā patversmē ieved arī viņu. Ja atved policija, tad patversmē jāuzņem. Policisti esot cilvēcīgi, jo saprotot, ka klaidonim ziemas spelgonī nav kur palikt.

Dažreiz Aigars dežurantam vienkārši norādījis citu vārdu. „Vēl var pagaidīt līdz kādiem pusvieniem naktī, kad dežurants aiziet pagulēt vai uz tualeti. Durvis visu nakti ir vaļā. Tad var ielavīties pa kluso. Tā esmu darījis ļoti daudz reižu,” stāsta Aigars.

Vēl viena vieta, kur varot pārnakšņot, esot Rīdzenes ielā Vecrīgā („Galerija Centrs”). Tā ir aiz durvīm un zem jumta, turklāt īpašas ierīces tajā pūš silto gaisu. Tā kā tā ir iela, arī durvis uz to neslēdz. „Vasarā guļu pie Alfrēda Kalniņa (pieminekļa). Pie operas nama skvēriņā aiz kanāla ir tādi krūmi, kur var iegulties, un, ja pa ielu garām brauc policija, mani redzēt nevar”.

„Paņemu veikalā pudeli, izdzeru un eju ārā!”

Par to, kā tiek pie alkohola, Aigars stāsta: „Es nezogu, bet eju veikalā un dzeru uz vietas. Paņemu pudeli, atrodu nomaļākas zonas, izdzeru un eju ārā”.

Dienas vīrietis pavada, staigājot pa Rīgu, meklējot kādas iespējas iegūt patvērumu, naudu vai ēdienu. Tomēr viņš atzīst, ka, dabūjot naudu, bieži vien prioritāte ir alkohols: „Ja man būs pieci eiro, es uzreiz izrēķināšu, cik man odekolonu sanāks. Un par pāri palikušo nopirkšu maizi. Jā, es dzeru odekolonu. Tas ir stiprākais un vislētākais”. 150 gramu 70 grādīga odekolona pudelīti tirgū varot nopirkt par 71 centu. Puslitra krutkas maksājot 1,70 eiro, bet tai esot mazāk grādu. Odekolons esot efektīgāks.

Par veselību nekad neesot bijušas sūdzības, vien pirms pāris mēnešiem piemeklējusi visai nopietna liga – ticis slimnīcā ar trofisko čūlu, kas, kā ārsti saka, esot nopietnas sekas neārstētai kāju vēnu slimībai. Tur Aigaram konstatētas arī problēmas ar aknām un sirdi, taču viņš tam netic. Periodos, kad nelietojis grādīgās dziras, jutis, ka parādās aizvien lielākas prasības, gribas labi paēst, kārtīgi izgulēties: „Kad dzeru, prasību nav nekādu”.

Jautāts, kur dzīvē rod prieku, viņš saka – tie esot cilvēki, komunikācija, tikšanās, aprunāšanās, arī mūzika, tāpēc siltajā sezonā bieži viņš apmeklē bezmaksas brīvdabas koncertus. Atziņa, ko šāda dzīve bezpajumtniekam nesusi, ir šāda – izdarot kļūdu, nevajag pārcensties, to labojot.

„Cietumā ir baigi forši!”

Par zādzībām veikalā Aigars trīs reizes esot pieķerts un pat ticis cietumā. Tomēr uz šo apstākli viņš raugās ļoti praktiski: „Tur ir baigi forši. Baro, ir kur nomazgāties. Iela ir nežēlīga, neviens tev tur nepalīdzēs. Pašam jācīnās”.

Doties dzīvot uz laukiem, iekopt kādu dārziņu, izmitinoties dārza būdiņā, bezpajumtniekam pietrūkst apņēmības: „Esmu nepraktisks cilvēks, turklāt Rīgā ir lielākas iespējas”.

Paēd vīrietis zupas virtuvēs un patversmēs. Pie kaut kādas naudas tiek, palūdzot to kādam paziņam vai garāmgājējam. Sēdējis uz ielas ar pastieptu roku Aigars gan nav. Sakopties – apmazgāties un noskūties varot patversmēs, publiskajās tualetēs, cietumā, vasarā – arī Daugavā. Drēbes kur izmazgāt gan neesot, tāpēc, kad vienas netīras, viņš sociālajās iestādēs paņemot citas.

Pirms kāda laika bezpajumtnieks pazaudējis pasi, tāpēc arī gribēdams darbu nevar dabūt. „Tā sajūta, ka man tas viss ir apnicis, ir jau no paša sākuma, bet neredzu izejas. Ir ļoti grūti piecelties, ja nav pret ko atspiesties,” sarunā ar „Latvijas Avīzi” atklāts ir Aigars. Respekts pret dēlu neļaujot prasīt iespēju padzīvot pie viņa. Aigars domā, ka dēls vairs netic, ka viņš spējīgs atbrīvoties no savas atkarības. „Pie tā, ka esmu šādā situācijā, esmu vainīgs tikai es pats. Un es neesmu apvainojies uz pasauli,” viņš spriež.