Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv

Kā un par cik pērk deputātus 5

Politika
2009. gada 23. aprīlī 16:22 2009. gada 23. aprīlī 16:22
10 000 dolāru par balsojumu Valsts prezidenta vēlēšanās. 20 000 eiro par Jūrmalas mēra amatu

Ilmārs Ančāns, Jūrmalas domnieks un partijas Mūsu zeme līderis, „uzmeta” veselu grupējumu ar politiskajiem kukuļotājiem.
Tuvojas kārtējās vēlēšanas. Cik litrus degvīna maksās vēlētāji šogad, un cik vērtas būs nākamo deputātu balsis, vēl redzēsim. Pēdējās pašvaldību vēlēšanās varēja tikt cauri lēti — Jūrmalā ar piecīti, Umurgā ar pusstopu.

Bomžu, pusbomžu un trūcīgu laucinieku balsis var pirkt vairumā, pat, kā nesena vēsture rāda, par tikai 170 latiem iekļūstot Domē, un vēlāk, pareizi kombinējot, tiekot pie mēra amata. Deputāta balss par vajadzīgo lēmumu jau ir ievērojami dārgāka.

Vairas Vīķes–Freibergas ceļu uz Valsts prezidentes godu mēģināja apturēt ar dolāru žūksni
Kukulis par prezidenta amatu

Pirmais zināmākais gadījums, kad deputāts atteicies no kukuļa, pieredzēts 2000. gadā, Saeimai vēlot Valsts prezidentu. Sociāldemokrātu frakcijas deputāts Rišards Labanovskis paziņoja, ka viņam piedāvāti 10 000 ASV dolāru. Šādās reizēs parlamentārieši reti kad ir atklāti līdz galam, bet Labanovskis neslēpa, ka pirms pēdējā balsojuma Latvijas ceļa deputāts Normunds Rudevičs piedāvājis kukuli, lai viņš izsvītrotu Vairas Vīķes–Freibergas vārdu no biļetena un vēlēšanas tiktu pārtrauktas.

Deputāts bija pārliecināts, ka Rudevičs bijis tikai „bandinieks”, kas pildījis rīkojumus. Krimināllieta izčabēja, neviena vaina netika pierādīta. Čigānu nacionālās kultūras biedrības priekšsēdētājs atradis jaunu politisko nišu — kandidē uz Saeimu no apvienības Dzimtene.

Arī pēc sešiem gadiem Labanovskis no saviem vārdiem neatkāpjas, tikai ir skeptisks: „Kāda jēga par to runāt, jo beigās viss noklusa. Mūs abus sauca uz Satversmes aizsardzības biroju, uz konfrontāciju. Rudevičs visu noliedza, teica, ka viņu apvaino tāpēc, ka čigāns. Ģenerālprokuratūra aicināja, lai neatkāpjos no savas liecības, bet sapratu, ka tās ir spēles, Tautas partija gribēja sakompromitēt Latvijas ceļu.”

Prezidenta vēlēšanās ceļiniekiem bija savs kandidāts. „Viņi gribēja par visu makti [Anatoliju] Gorbunovu. Latvijas ceļa līderi runāja, ka Rudevičs teicies esam labās attiecībās ar mani un solījies parunāt,” atceras Labanovskis. Arī tā laika Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas priekšsēdētājs Juris Bojārs paziņoja, ka sociāldemokrātiem piedāvāti 75 000 latu par atbalstu Latvijas ceļa kandidātam. Bojārs vainoja firmas Simeks SMS prezidentu Vladimiru Usjaginu.

Labanovskim kukulis piedāvāts pirmo un pēdējo reizi, bet Saeimā kopumā tas nav precedents. Viņš ar smaidu atceras kādas frakcijas pārstāves, pašlaik no politikas pagaidām „atvaļinājušās” kundzes sašutumu par kādu deputātu — kāpēc viņš tā nobalsoja, bija taču samaksāts.

Īpatnēji balsojumi bijuši ne reizi vien. 2004. gada ziemā pārsteidzoša bija piecu Saeimas deputātu pāreja no Tautas saskaņas partijas uz Pirmo partiju. Valērijs Karpuškins, Anatolijs Mackevičs, Pāvels Maksimovs, Vjačeslavs Stepaņenko un Dainis Turlais pēkšņi mainīja politisko orientāciju. Visi noliedza runas par samaksu (mēļoja pat par 75 000 latu) un skaidroja, ka izmantojuši iespēju strādāt pozīcijā.

30 000 latu par diviem balsojumiem

„Saeimā varēja piepelnīties, tikai es neesmu īstais,” Kas Jauns atklāj kāds bijušais deputāts, kurš lūdz publiski neminēt viņa vārdu. Viņš to piedzīvoja iepriekšējā, 7. Saeimā.

Lielākais piedāvājums bijuši 12 000 latu par Jāņa Ādamsona izdošanu kriminālvajāšanai dienesta stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas dēļ (viņš saistībā ar pedofilijas skandālu apvainoja augstas amatpersonas).

Lai apstiprinātu kāroto kandidātu (tas neizdevās) par Finanšu un kapitāla tirgus komisijas priekšsēdētāju, arī solīta nauda — iesākumā 15 000 latu. „Tas notika liecinieku klātbūtnē. Es prasīju — tu mani cieni? Viņš man — ko, par maz? Un pacēla līdz 18 000 latu. Visi viņu zina,” smejas kādreizējais deputāts. Toreiz viņš jokodams pajautājis meitai, vai pareizi darījis atteikdams, tomēr 30 000 latu kopā ieripotu ģimenes budžetā. „Viņa tā paskatījās uz mani un pateica — būtu piekritis, ceļu uz manu māju aizmirstu. Man asaras acīs saskrēja,” tēvs ir lepns.

Tagadējais Tautas partijas kandidāts Rīgas mēra krēslam Gundars Bērziņš (pa kreisi) pēc zvanu skandāla sirsnīgi aizstāvēja tēvu un dibinātāju Andri Šķēli

Sakari ar Šķēli darbojas

Visi tik godīgi nav, tomēr, kā liecina balsu pirkšanas skandāls Jūrmalā, politiskās blēdības var beigties arī ar izgāšanos un pa visu valsti. Te maza atkāpe jaunlaiku vēsturē.

2002. gadā Tautas partijas dibinātājs, ekspremjers Andris Šķēle nolika Saeimas deputāta mandātu. Viņa ilggadējais konkurents (bet tagad drīzāk sabiedrotais) Ventspils mērs Aivars Lembergs toreiz bilda pravietiskus vārdus: „Tikai tad, ja Šķēle atrastos, piemēram, uz Marsa, kur nebūtu nekādu sakaru iespēju ar Latviju, varētu teikt, ka Šķēle patiesi aizgājis no Latvijas politikas.”

Sakari palika, mobilie tālruņi darbojas labi arī mežā pie Lilastes, un 2005. gada marta notikumi parādīja Šķēles patieso un nezūdošo lomu. Viņam ne reizi vien zvanīja Jūrmalas balsu pirkšanas skandāla „varonis”, uzņēmējs Germans Milušs, ziņojot par situāciju. Arī, ka „Ančāns paņēma un uzmeta”.

Milušs aktīvi sazvanījās ar saviem rokaspuišiem Gvido Hariju Volbrugu un Leonīdu Lasmani, kas uzturēja sakarus ar domnieku Ilmāru Ančānu (Mūsu zeme). Viņa balss bija no svara, lai par kūrortpilsētas mēru ievēlētu Pirmās partijas biedru Juri Hlevicki. Par to piedāvāja 20 000 eiro.

Interesants bija Miluša zvans Pirmās partijas līderim, tobrīd satiksmes ministram Aināram Šleseram: „Ainār, izskatās, ka viens ir piekritis. [..] Mēs ejam uz visu banku.” Šlesera atbilde: „Nu, tad strādā un zvani.”

Uzņēmējs Germans Milušs organizēja, kombinēja, koordinēja Jūrmalas mēra vēlēšanas, kamēr aizkombinējās līdz krimināllietai
Konsultācijas par kretīniem

Volbrugs Domes tualetē iebāza Ančānam kabatā aploksni ar naudu, bet domnieks jau bija sazinājies ar KNAB un nobalsoja pretēji pasūtījumam. Pēc negaidītā fiasko Milušs atkal piezvanīja Šleseram: „Jā. Ančāns paņēma. Un nobalsoja pret mums.” Šlesers nešķita samulsis un nejautāja, kurš ko paņēma vai vzjal (sarunas ritēja krieviski), vien atteica: „Jā, jā. Nu, nu ko? Paklausies, labi, tad skatīsimies, kas un kā.”

Kopš šīs sarunas nodeva atklātībā Latvijas Televīzija, kļuva skaidri zināms, ko Šķēlem un Tautas partijas spicei nozīmē politika un vēlētāji. Pēc izgāšanās Milušs sarunā ar Šķēli sprieda, ko bīdīt par mēra vietnieku — Daini Urbanoviču vai Aigaru Tampi. „Kurš no viņiem lielāks kretīns?” „Abi,” atbildēja Milušs, un kungi izplūda smieklos — vienoti mīlestībā pret šo valsti... kā slaucamu govi.

Ančānam ne pirmo reizi piedāvāja kukuli. Iepriekšējā Jūrmalas Domē viņam par balsi pret toreizējo mēru Daini Urbanoviču un Hlevicka labā solīti desmit tūkstoši, tikai domnieks neatceras, kādā valūtā. „Es atteicos un pastāstīju Milušam savu dzīvi, lai viņš psiholoģiski mani saprot,” Kas Jauns stāstīja Ančāns.

Jūrmalas domnieks Juris Hlevickis mēra krēsla vietā dabūja piecus gadus cietumā

Tēva ēnā

No visiem darboņiem reāli iesēdās tikai Hlevickis — viņam tiesa piesprieda piecus gadus ar mantas konfiskāciju. Tikpat dabūja arī Milušs, tikai neklātienē — viņš ir nozudis, visticamāk Krievijā. Tajā pašā virzienā izgaisušas arī Lasmaņa pēdas. Vienīgais guvums ir Miluša sievas iemaksātā drošības nauda — 20 000 latu, kas bija jāieskaita Valsts kasē. Volbrugs izmeklēšanas gaitā bija gana vaļsirdīgs un nožēlas pilns un saņēma trīs gadus nosacīti.

Šķēle atkal izslīdēja caur prokuratūras adatas aci, arī Tautas partija nespēja no viņa norobežoties. Veselības ministrs, viens no „oranžo” redzamākajiem kungiem Gundars Bērziņš pauda: „Posts un negods būs Tautas partijai, ja tajā parādītos pavļiki morozovi, kas savu tēvu būtu gatavi nodot.”

Līdzīgi izteicās Saeimas deputāts, ārsts un Tautas partijas Goda tiesas (!) pārstāvis Valdis Ģīlis: „Andris Šķēle ir mūsu partijas tēvs. Bez pierādījumiem nodot tēvu — tas nebūtu raksturīgi nevienam Tautas partijas biedram.” Partijas morālo veselību lai vērtē lasītājs pats. Arī pret Šleseru lieta izbeigta pierādījumu trūkuma dēļ.

Cik maksā Rīgas mērs?

Šie ir gadījumi, kad nauda solīta par rīcību, bet aizkulisēs runā, ka nopelnīt var arī par nekā nedarīšanu. Skandalozajās Jūrmalas sarunās ir pieminēta kukuļdošana Rīgas mēra vēlēšanās 1997. gadā. Lasmanis un Volbrugs, skaidrojot Ančānam piedāvājuma izdevīgumu, izvēlējušies salīdzinājumu ar galvaspilsētas praksi.

Pēc viņu vārdiem, Andra Bērziņa (Latvijas ceļš, uz Saeimu startē koalīcijā ar Pirmo partiju) kandidatūra 1997. gada pavasarī esot atbalstīta pēc tam, kad viņa partijas biedrs Andrejs Panteļējevs atnesis naudu. Vajadzējis četras balsis, tāpēc arī četras aploksnes — katrā pa 10 000 ASV dolāriem (5520 latiem).

Nauda it kā bijusi domāta kreisajiem — Borisam Cilevičam (tagad Saeimas frakcijā Saskaņas centrs), Tatjanai Ždanokai, Jakovam Plineram (Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā) un kādam vārdā nenosauktam. Ždanoka naudu Domes tualetē — kur gan citur! — esot pārskaitījusi, un kreisie nobalsojuši par Bērziņu.

Politiķi šādus nesmukumus kategoriski noliedz. Ždanoka aģentūrai LETA apliecināja, ka kreisie tiešām pauduši gatavību atbalstīt Bērziņa kandidatūru, taču nevis par naudu, bet pret uzspridzinātā Uzvaras pieminekļa remontu par pašvaldības līdzekļiem un krievu skolu saglabāšanu.

Pliners un Ždanoka solījās tiesāties pret Lasmani, bet pēc tam pieklusa. Tikmēr politiskajos kuluāros mēļo, ka Domē maksājot pat 1000 latu mēnesī opozīcijas deputātiem, lai tikai netraucē darīt lietas. Tomēr cerēsim, ka tā ir tikai neglīta izrunāšanās.

Bijušais Kubulu pagastvecis Juris Boldāns iznāk no cietuma, priecīgo novadnieku sagaidīts. Štrunts par godīgām vēlēšanām, viņš taču ceļmalā sarūpēja krucifiksu

Kā sarunāt vēlēšanas

Pērn janvārī brīvībā iznāca nu jau bijušais Saeimas deputāts, kādreizējais Kubuļu pagastvecis Juris Boldāns. Viņš astoņus mēnešus baudīja „kroņa maizi” par vēlēšanu rezultātu viltošanu. Boldāna piemērs rāda, ka nav obligāti maksāt naudā vai graudā, pietiek arī ar ļaužu bailēm un respektu. Tomēr viena godīga sieviete no vēlēšanu komisijas neklusēja un vērsās prokuratūrā. Drošības policija atklāja, ka Kubulu iecirknī viltus balsotāju skaits bijuši vairāki desmiti, šie „vēlētāji” dzīvo gan citos Latvijas rajonos, gan ārzemēs. Uzreiz pēc urnu atvēršanas daži vēlēšanu komisijas darboņi Boldāna pārstāvēto „tēvzemiešu” sarakstā ievilka papildu plusus.

Varbūt par Boldānu vēl dzirdēsim. Pēc 13. janvāra grautiņa viņš ziņu aģentūrai LETA gudri skaidroja: „Pašlaik ir jādomā, kā valstij tikt ārā no krīzes. Vakardienas notikumi Vecrīgā pierādījuši to, ka ar vardarbību neko nevar panākt, tautai jābūt vienotai nevis nekārtību organizēšanā, bet tā, kā tas bija 1991. gadā, iestājoties par brīvību.”

Šmucei nākot gaismā, no „tēvzemiešiem” viņš izstājās, bet varētu pievienoties kādai partijai, „kurai rūp tautas nākotne”. Reizēm interneta ziņu portālos komentāros parādās garas „esejas” ar Boldāna vārdu par politisko un ekonomisko „momentu”.

Māris Puķītis


Citi šobrīd lasa

Adriana Lima izplūst asarās: pēc 18 gadiem viņa atvadās no "Victoria's Secret" 12
FOTO: pasakaini skaistu viduslaiku pili Itālijā izīrē par neticami zemu cenu 1
Bezpajumtniekam, kurš Melburnas teroraktā metās cīņā ar uzbrucēju, dzīve mainīsies pilnībā 16
Skatīt visus komentārus

"Мамочка, прости меня за это": последние слова 5-летнего мальчика, умирающего от рака

Как молоды они были: в сети появилось фото Пугачевой и Моисеева 32-летней давности 1