Visu mūžu viņu salīdzina ar tēvu. Rimants Ziedonis

Kad Latvija zaudēja Imantu Ziedoni, Rimants zaudēja tēvu. Protams, zaudējums nav vēl sadzijis. Kāds tur brīnums, ka, sarunai metot lokus, atkal un atkal atgriežamies pie Ziedoņa. Pa abiem kopā Rimants un Imants apbraukājuši visu Latviju – sākot jau no Kurzemītes laikiem, kad pusaudzis Rimants teju spiestā kārtā tika ņemts līdzi Imanta Ziedoņa Latvijas ceļojumos. Bērnības pieredzei savijoties ar pieaugušā gaitu redzējumiem, radušās vairākas Rimanta grāmatas.

Ziedoņi ap Latviju

– Esi jau pieradis, ka tēva vairs nav?

– Ik pa laikam kaut kādas detaļas pēkšņi uzsit... Mums bija tradīcija katru gadu Ziemassvētkos sanākt kopā pie tēta, bērni, mazbērni – tētis vienmēr sēdēja galda galā. Pēdējos Ziemassvētkos aizgājām pie Ausmas, un tad bija gan jocīgi, ka tēta galda galā nav. Tētis bija ilgi un smagi slims, un ar prātu jau es sapratu, ka tas neizbēgami notiks. Bet, kad tā notiek, tad tas loģiski nešķiet.

Tas pirmais laiks pēc viņa aiziešanas bija nomācošs. Griez kuru radio vai televīziju gribi, šķir, kuru avīzi gribi, – visur ir viņa dzeja, bildes, ieraksti. Es jau saprotu, tauta gribēja atdot viņam pēdējo godu. Bet man viņš vispirms ir tētis un tikai pēc tam tautas mīlēts dzejnieks.

Kādus piecus pēdējos gadus viņš nevarēja brīvi runāt. Brīžam atnāca vaļā, un tad varēja ļoti labi visu izrunāt, bet brīžam nemaz. Taču man ir sajūta, ka šajos pēdējos gados mēs izrunājām gandrīz vai vairāk nekā iepriekšējos piecdesmit... Diezgan bieži tikāmies, un nav jau nemaz gari un plaši jārunā – kad esi blakus, visas sajūtas skrien no acu skatiena, no mīmikas, no žestiem.

Viņam galvā bija stāstu cikls par dažādām īpatnējām situācijām, īpatnējiem tipāžiem, un es mēģināju tos stāstus ierakstīt diktofonā. Tā pierakstīšana bija pagrūta, faktiski man tas viss būtu jāraksta no jauna, neesmu vēl izlēmis, ko ar to darīt. Sajūtu plūsma man bija skaidra, jautājums bija par deta“Nē! “Tie bija ķirši!” Jā!!! ... Aha, viena detaļa skaidra. Tā mums gāja, un apmēram tā mēs pēdējos piecus gadus komunicējām. Izņemot atsevišķus brīžus, kad viņš varēja runāt. Un dziedāt viņš varēja – tad viņam neķērās.

Līdzīgi bija ar manu mammīti. Viņai bija insults, un beidzamos piecus gadus es ar viņu arī nevarēju parunāt. Un tad bija jāiemācās runāt bez vārdiem – ar žestiem, ar mīmiku, ar saprašanos. Bet viņa arī varēja dziedāt. Jāprasa mediķiem, kas tas par fenomenu.

Tagad atmiņā uzpeld dažādas epizodes no dažādiem laikiem. Man bija kādi 4–5 gadi, mēs grasījāmies kāpt autobusā, un man nomuka sandale no kājas un palidoja tieši apakšā zem autobusa. Un tad tētis līda guļus zem autobusa pakaļ tai sandalei, atceros to, jo ļoti biju nobijies, autobusa šoferis bija nīgrs un nepacietīgs, nerunāja latviski, un man likās, ka viņš mierīgi varētu tētim uzbraukt virsū. Vai kā mēs Amerikā bijām, un tur vienā latviešu centrā viņš izdomāja, ka tomēr uzstāties neies – viņam bija šādi niķi –, un aizsūtīja mani, tad man bija baznīcā no kanceles jāuzstājas latviešu publikai, un biju satraucies, kā nu būs. Vai kā mēs braucām pa Abavu un kārtīgu līdaku noķērām, tētis un māsa Baiba laivas galos, es, mazais, iespiests pa vidu, man vēl tā smailīte ir, vasarā braukšu ar to atkal. Vai dažādas piezīmes – piemēram, braucot uz Ļeņingradu, negribēju uzvalku vilkt, viņš teica – jāvelk, mēs esam eiropieši. Tas man sasaucas ar lietišķās mākslas skolas, kurā gāju, direktora Imanta Žūriņa frāzi: “Tas nav Eiropas līmenis.” Lietišķie gandrīz visi zina šo Žūriņa izteicienu.

– Leišmalīti taču jūs vēl paguvāt kopā ar tēvu uzrakstīt?

– Tēva slimība ir iemesls, kādēļ es nolēmu, ka man jāturpina un jāpabeidz divas viņa iesāktas grāmatas. Pirmā bija Mežu zemē Latvijā – Latvijas Valsts meži vēlējās aprakstīt visu, kas ir viņu mežos. Tēvs to iesāka, bet nevarēja pabeigt, jo tā bija liela braukāšana – mežsaimnieki vadāja lielus gabalus ar saviem džipiem, tad bija neizbraucami gabali, ar kājām pa purviem brienami. Līdzīgi bija ar Leišmalīti. To rakstot, tēvs vēl kādu laiku brauca kopā ar Pēteri Kļavu – gan kā ar draugu, gan kā ar dakteri. Ar Pēteri Kļavu viņi savās domās bijuši ļoti cieši saistīti, viņiem vienmēr bijušas ļoti spraigas sarunas. Bet arī Leišmalīti viņš vairs nevarēja turpināt – man likās, ka tas ir mans dēla pienākums šo grāmatu turpināt un pabeigt. Tas ir tāpat, kad tu redzi, ka tavs tēvs cērt malku – un piekūst un nevar vairs. Ir loģiski, ka dēls to malku sacērt līdz galam.

– Bet tevi pašu arī tās dokumentālās lietas interesē.

– Varētu domāt, ka esmu zvērināts dokumentālists, bet es sāku ar dzeju un turpināju ar stāstiem. Mana pirmā prozas grāmatiņa bija Dzīves pieredze un ziepju burbuļi. Tie bija diezgan nepiezemēti stāsti, kurus rakstīju sajūtu, nevis intelekta vadīts. (Šur tur tiku definēts kā postmodernists, taču es nepavisam necentos ierāmēties kādos literāros novirzienos, rakstīju tā, kā man sajūtas diktē. Man ir atšķirīgi kritēriji attieksmē pret tā saukto daiļprozu un dokumentālo literatūru. No daiļprozas es gaidu sajūtu, dzīves telpas paplašinājumu. Savukārt no dokumentālās literatūras es gaidu dzīves smaržu vai smaku – kā nu kurā gadījumā. Un abus šos virzienus nevajag miksēt kopā. Man nav skaidrs, ko nozīmē apzīmējums – reālistiska literatūra, daiļproza. Daiļprozā nav nepieciešams identiski pasniegt realitāti, tas jādara dokumentālajai literatūrai, tā taču ir tā reālistiskā literatūra.)

Bet dokumentālo prozu izvēlējos sava rakstura dēļ. Man patīk pārvietoties. Vienu nedēļu vēl varu nosēdēt pie rakstāmgalda, bet tam man vajag atkal kādu loku un kādu cilpu izmest. Dokumentāli darbi to paredz – tu vari kustēties, runāt ar cilvēkiem. Tad tu savāc iespaidus un sajūtas un atkal vari pie tā rakstāmgalda nosēdēt un tīt to visu vaļā.

– Tu jau tās cilpas ne tikai pa Latviju vien esi metis!

– Kādu laiku dzīvoju Austrālijā – trāpījos pie tā krokodilu veča Blūmentāla, padzīvoju pie viņa kādu laiku alā. Tur varbūt bija tas pārlēciens. Pēc tam – var būt, ka tieši viņa iespaidā – uzrakstīju grāmatu Paradoksālā Latvija – meklēju savdabīgus tipāžus, kas neiekļaujas konjunktūrā un vispārējā straumē šeit, Latvijā. Nu, un pēc tam uzrakstīju grāmatu Austrumu robeža. Latvijas austrumu robeža ir respektējama ar to, ka nav mainījusies garus gadsimtus – ja neskaitām Abreni. Tā vienmēr ir norobežojusi divas lielas ģeopolitiskas telpas, divas kultūras, tagad tā ir arī NATO un Eiropas Savienības robeža. Cilvēkiem tur vienmēr ir grūti gājis, viņi vienmēr ir saņēmuši pirmo sitienu, un mani interesēja, kā cilvēki tur dzīvo tagad.

Tad pieķēros pie Jūras zemē Latvijā. Es tā nodomāju, ka Latvija taču ir jūras valsts, bet mums te neatlaidīgi figurē uzskats, ka latvieši ir zemnieku tauta. Nu, esam, jā, bet kura tad nav zemnieku tauta, vienīgi tās, kas dzīvo tuksnesī. Bet mēs esam arī jūras, zvejnieku tauta. Pazūd zvejnieku dzimtas, zvejniecības tradīcijas. Mums ir unikāla piekraste ar likteņiem un stāstiem. Piemēram, Tūjā blakus ir trīs mājas: vienā dzīvojis sarkanais strēlnieks, kas sargājis Ļeņinu, blakus dzīvojis vācu barons, ar nopelniem Latvijas labā, tāpēc nav zaudējis īpašumus, un trešajā mājā dzīvojis cara laiku krievu karavīrs, apprecējis latviešu sievu, gājis cīnīties par Latvijas Republiku, pazaudējis kāju, atgriezies un atlikušo mūžu nodzīvojis kā zvejnieks – ar vienu kāju! Visādi tādi likteņa gājieni – tādas lietas man patīk.

Tagad tādu vietu Latvijā, kur neesmu bijis, ir maz. Tā sanāk, ka mēs par abiem ar tēvu ar savām dokumentālajām grāmatām esam aptvēruši visu Latviju. Mēdz teikt, ja nāk nelabais, apvelc sev apli riņķī. Apmēram tā mēs ar grāmatām esam apvilkuši Latvijai apli riņķī.

– Pie stāstiem tev nav bijusi doma atgriezties?

– Neko daudz par to negribu runāt – varbūt atgriežos, varbūt ne. Es nekad neesmu tā dzelžaini plānojis, ka, redz, šogad man būtu jāpabeidz vai jāsāk tāda un citāda grāmata, jo man, redz, ir jāuztur savs rakstnieka statuss. Galvenais, lai rakstīšanas process sagādā prieku un pašam nav garlaicīgi no tā, ko tu tur raksti, tad ir cerība, ka arī lasītājiem būs interesanti. Daudz kas ir arī atkarīgs no realitātes iespējām un apstākļiem. Latviešu, vispār mazo valodu rakstītājiem nav tādu iespēju kā vienam vācu vai angļu valodas cunftes brālim, kurš par izdotu grāmatu, ja to kaut cik pērk, var nopirkt vienu māju Kalifornijā un otru Londonas priekšpilsētā. Es arī nevaru atļauties mest realitātes lietas pie malas un, matiem plīvojot, vētraini rakstīt vienu romānu pēc otra, man ir jādomā par ģimeni, rēķiniem, sadzīves lietām. Man pašam neko daudz nevajag, bet es gribu, lai man tuvi cilvēki var dzīvot cilvēcīgā dzīves standartā. Tā ir gandrīz visu latviešu rakstnieku problēma, viņus, ar dažiem izņēmumiem, neviens neuztur. Tā nu es tagad neko nesolu, bet es arī nesaku, ka neko nedaru un nedarīšu ar rakstu darbiem.

– Cik viegli vai grūti tev nest to tēva mantojumu? Kā tas ir – būt par Imanta Ziedoņa dēlu Latvijā?

– Es samērā agri iemācījos no tā distancēties un par to nedomāt – jo es jau to nevaru ietekmēt. Droši vien, ka tas fakts kaut kādu polarizāciju paredz. Es, protams, esmu priecīgāks, ja satieku dabisku cilvēku, kurš pret mani dabiski izturas un kurš runā ar mani tieši, patiesi. Satieku visādus cilvēkus, bet nevaru teikt, ka tas man traucētu dzīvot. Nekad neesmu spekulējis ar savu uzvārdu, un to jau cilvēki droši vien redz. Ir jau visādi gadījies.

Ja kādreiz mani vērtē rakstniecības nozīmē, varbūt kāds arī mēģina salīdzināt ar tēvu – kaut loģiskāk būtu mani vērtēt manu vienaudžu kontekstā. Bet es esmu pieradis jau sen, un manā apziņā tādiem jautājumiem nav lielas vietas.

Izzūdošie laiki, izzūdošā zeme

– Tas, ko dari, ir tāda kā izzūdošās Latvijas dokumentācija.

– Man tas process sagādā prieku. Atbrauc mājās un nodomā – re, cik daudz es redzēju, cik daudz cilvēku satiku. Tad tik atceries – pag, pag, bet tas viss vēl jāuzraksta. Jā, man tas šķiet svarīgi – dokumentēt Latviju. Ir lieli neapgūti lauki – tautas emocionālā atmiņa, individuāli likteņi, tik spilgti likteņi, ka tādus neizdomās ne Borhess, ne Markess, nav gana romānu, filmu par spilgtiem, izciliem cilvēkiem Latvijā, mūsu kopējais kultūrspēks laikam gan nav tik liels, lai to visu apgūtu, fiksētu, apstrādātu. Un es būtu tikai priecīgs, ja šos neapgūtos laukus censtos apgūt lielāks rakstītāju pulks. Redz, kā, piemēram, Hānbergs visu dzīvi savos darbos ir centies apgūt un izpētīt Latviju.

Nu, motivācija ir dažāda, kāpēc esmu rakstījis konkrētas grāmatas. Ja runājam par Mežu zemē Latvijā un Jūras zemē Latvijā – man viens vectēvs bija zvejnieks, otrs bija mežsargs. Kaut kāds pienākums man bija arī pret viņiem, dokumentēt viņu abu cunftes. Tagad man lauku vairs nav. Bet no bērnības atceros laukus Krustpils pusē, kur mans vectēvs bija mežsargs. Viņam bija māja mežos iekšā, tagad tās mājas vairs nav. Es vēl noķēru to sajūtu un atceros, kā tas bija: viensēta mežā, tuvākie kaimiņi dažus kilometrus tālāk, cilvēki brauc ar zirgiem un ratiem. Tu izej no rīta ārā – lūsis! Netālu no mājas kokā ir lūsis! Tās ir vienas no manām pirmajām bērnības atmiņām. Tā arī es otrreiz lūsi dabā neesmu redzējis.

Tur bija arī pirtiņa – īstā, mellā lauku pirts ar sodrējiem, un zem jumtiņa – lapseņu pūznis. Dīķītis, no kura tu izcel zivis ar palagu. Lauki visromantiskākajā izpratnē.

Pašu Krustpils vectēvu es dzīvē neesmu saticis, tikai vecomammu. Viņš bija barojis nacionālos partizānus, par to čeka viņu saņēma ciet un briesmīgi sasita, viņš atnāca mājās un pēc kādas nedēļas nomira. Un vecāmamma bija teikusi: redz, labi, ka mājā nomira.

Viņš bijis ļoti enerģisks džeks. Un vecāmamma – mammas mamma – atkal tāda klasiskā latviešu sieviete. Mierīgi runā, un tev liekas, ka viņas klātbūtnē balsi pacelt būs nepieklājīgi.

No tēta puses vectēvs bija zvejnieks. To pasauli es arī vēl noķēru – jūrmalas ciemi vienubrīd bija iekonservējušies. Atceros, ka viņš ar mani, mazu puiku, gāja jūrā, un visa laiva bija pilna ar sudraba zivīm. Tēva mamma bija liela zivju kūpinātāja, es vēl atceros to būdiņu., kurā tika kūpināti lucīši. Es esmu priecīgs, ka man ir tādas atmiņas. Tagad nekā no tā vairs nav – Ragaciemā gan vēl kādi zvejnieki darbojas. Bet, ja tu gribēsi atrast kādu šķūnīti ar niedru jumtu un klasisku zvejnieku māju, nav vairs. Jūrmalciemi sāk atgādināt Rīgas Jūrmalu – brīžam kaut kas ļoti bezgaumīgs iecelts iekšā, it kā tu būtu nonācis kādā Piemaskavā.

Dēkaiņa gars

– Kādi ir cilvēki Latvijā? Tu viņus daudz esi saticis.

– Latvijā ir daudz modernu laucinieku, savukārt pilsētnieki liela daļa ir diezgan nonivelēti savā domāšanā. Es vispār īsti nesaprotu, ko nozīmē provinces jēdziens. Tā saka – province. Es esmu iepazinies ar saimnieku pie Baltkrievijas robežas – viņš pārzina pasauli, loģiskāk skatās uz pasauli un loģiskāk dzīvo nekā daudzi pilsētnieki. Tas, ka tu dzīvo pilsētā, nenozīmē, ka tu esi centrā. Reizēm tu vari sastapt tik patrulus pilsētniekus, kādus tu laukos nesastapsi. Šad tad dažiem te, Rīgā, lien ārā pilsētnieku pārākuma sajūta, bet tam nav nekāda pamata.

Viens, ko noteikti gribu pateikt, – Latvijā cilvēki ir ļoti strādīgi. Ir nācies no daža laba rietumnieka dzirdēt frāzi: “Jūs jau te Latvijā strādāt nemākat”, bet Rietumos cilvēki tik daudz un neatlaidīgi nestrādā. Vienīgi žēl, ka mūsu cilvēki, strādādami divos vai pat trijos darbos, nevar adekvāti nopelnīt. Nu, varbūt vēl amerikāņi tā rauj vaļā, jo viņiem jau kopš bērnības tiek ieaudzināts, ka nauda un karjera ir galvenais.

Otrs – Latvijā cilvēki ir izturīgi un pacietīgi, reizēm šķiet, ka par daudz pacietīgi. Tas laikam gan nāk ģenētiski.

– Daudz kas centrējas tikai ap Rīgu, ziņas lielākoties par Rīgu, tiek risinātas rīdzinieku problēmas...

– Pirmskara Latvijā tika metodiski domāts par to, lai Latvija ir vienmērīgi apdzīvota. Nebija tādu vienkāršotu formulu, kā, piemēram, “nauda seko skolēnam”. Saimniekiem, kas valsts pierobežā cēla pamatīgas mājas ar saimniecības ēkām, valsts deva naudu, piemēram. Netālu no Liepājas, Ziemupē, ieplūda latgalieši. Kāpēc? Acīmredzot valsts redzēja, ka viens Latvijas nogrieznis ir neapdzīvots, un piešķīra latgaliešiem, kas savas zemes bija sagraizījuši strēmelēs saviem astoņiem bērniem, zemi ar atvieglotiem noteikumiem.

Nē, nu skaidrs jau it kā: laukos cilvēki kādreiz varēja ar divām trīs gotiņām iztikt, tagad tāds modelis vairs neiet cauri. Ir lielsaimnieki, kuriem ir tik lielas zemes kā Alūksnes novads, viņam ir tehnika, un viņam pietiek, viņš ar 10 večiem var to zemi apstrādāt. Pārējie paliek bez darba, un nekas cits jau nenotiek. Bija iedomājušies, ka te gāzīsies rietumu tūristi, sacēla viesu mājas un domāja, ka viss tik jauki notiks, tā arī nav.

Pa visiem šiem braucieniem vērojums – mēs jau Rīgā to nejūtam, cik tukša Latvija paliek. Braucot gar austrumu robežu, cita pēc citas pamestas mājas – labas mājas, redz, ka nesen pamestas mājas. Var redzēt, ka darba nav bijis, māju ar nav varējuši pārdot – un spiesti braukt prom. Bet viņi jau nebrauc prom uz lielākām Latvijas pilsētām, viņi tūliņ brauc uz ārzemēm. Viens iekārtojas, drusku tiek uz kājām, pasauc brālēnus, māsīcas... Tā plūsma ir ļoti liela. Mēs par maz par to uztraucamies. Tas nav tik nevainīgi. Ja mēs būtu daudzmiljonu nācija, mēs tā varētu atļauties.

– Tie Latvijas braucieni tev tā kā no tēva iedzimti? Ieaudzināti?

– Varbūt man kaut kas iesēdies no laika, kad tētis rakstīja Kurzemīti. Es biju tāds agrīnais pusaudzis, viņš mani bieži ņēma līdzi savos klejojumos, un toreiz man tā lieta likās diezgan garlaicīga. Nu labi, lauki, atbraucām – zirgi, dunduri, gotiņas, muižas parks, rijas, klētis, nu jauki jau... Varbūt tas manī tomēr kaut kā ieperinājās, akumulējās un vēlāk iznāca ārā.

Tētim jau šausmīgi patika tie braucieni pa Latviju. Kad braucām ārā no Rīgas, viņš vienmēr bija ļoti priecīgs, to varēja redzēt. Un viņš tā īpaši neko neplānoja, netika dzīvots pa kādām dārgām viesnīcām vai kur – toreiz tā tiešām arī varēja iebraukt kādā sētā pie kādas lauku kundzītes, viņa izguldīja siena šķūnī, padzirdīja ar siltu pienu no vakara slaukuma... Tagad tā vairs īsti nevar – nu retās vietās vēl varbūt.

Vispār visi tie ceļojumi... Ar tēti un Jāni Baltvilku bijām Turkmēnijā – mūs ieveda tuksnesī pie aitu ganiem. Tur tās ganību teritorijas ir apmēram kā Kurzeme – nepārskatāmi aitu bari. Aitu ganiem zobu nav, viņi visu laiku sūkā stiklenes, klausās radio un ar motocikliem dzenā vilkus. Viena sega apakšā, viena virsū, un tu guli zem klajas debess, un apkārt milzīgs aitu bars. Tādas lietas man patīk. Es atceros tās sajūtas. To es atzīstu – tādiem gājieniem vērts tērēt laiku un naudu, ja var atļauties. To jau nevar tik vienkārši dabūt gatavu.

– Tas dēkaiņa gars jums abiem ar tēvu kopīgs...

– Nu jā, viņš brauca pa kalnu upēm, brauca ar motociklu. Starp citu, mana mamma arī lieliski mācēja braukt ar motociklu. Nu, agrīna latviešu rokeru ģimenīte, tagadējiem latviešu rokeru klubiem vajadzētu viņus godāt un pieminēt.

Es nezinu, to var saukt par dēkainību vai kā citādi. Komforts visur ir vienāds, eksotika katrā vietā ir citādāka. Ja es varētu izvēlēties, kur braukt – uz Parīzes kūrortu vai kaut kur pie Baikāla ezera, es nešauboties izvēlētos braukt uz Sibīriju.

Pa puiku līniju

– Jūti sevī vēl kādu līdzību ar tēvu?

– Es drīzāk varu pateikt, kas man patika pie tēta. Viņam bija gribasspēks. Dabīgs, nevis izspīlēts. Jādara? Darām! Viņam nekā nebija psiholoģiski jānobriest – grāmatai vai lauku darbiem. Taču bez tā, ka viņš bija gribas cilvēks, viņš bija arī ļoti emocionāls, un viņš no tā arī nekautrējās. Tuvāki cilvēki to arī redzēja, un viņš to arī nekad nav slēpis. Galu galā nevar jau arī būt labs dzejnieks un nebūt emocionāls. Viņš tā kā atspēko stereotipu, ka mākslinieki – tie jau ir tik pa gaisu, nemāk lietas sakārtot un nejūt realitāti. Viņam tas bija labi sabalansēts. Viņš bija mākslinieks ar ļoti spēcīgām sajūtu straumēm, un viņam arī varēja krist uz nerviem visa tā realitāte – ka akumulators mašīnai nosēdies vai ka krāns pil, visas tās saimniecības lietas, par ko mēdz teikt, ka mākslinieki nemāk ar tādām tikt galā. Bet vienlaikus viņam bija ļoti ass, konstruktīvs prāts, manuprāt, viņš būtu varējis būt ļoti labs ministrs un darīt realitātes darbus. Un viņš to arī darīja. Man patīk tas balanss. Man patīk tāda veida cilvēki, kas harmonizē šīs lietas. Ja tu aizpeldi tikai mākslas pasaulē un atraujies no realitātes, tu pats zaudē. Tu pats sev nodari pāri. Bet, ja tu kļūsti pārāk piezemēts, dzīve atkal šķiet pārāk garlaicīga.

– Viņš bija tēva figūra? Reizēm ģēnijiem nesanāk būt labiem tēviem...

– Mani vecāki izšķīrās, kad man bija viens gads. Bet saikne mums bijusi vienmēr. Tēviem un dēliem nav tā kā mammai ar meitiņu – pin bizi un tikmēr smalkas lietas izrunā. Tas ir mazliet citādāk. Es ar savu dēlu arī runāju kā ar vīrieša cilvēku un ar savu mazo meitiņu runāju citādāk.

Mēs ar tēvu esam pastrīdējušies. Bet ir labi, ka mēs vienmēr visu esam varējuši izrunāt. Tā mūsu tēva un dēla būšana bija pa tādu puiku līniju. Braucām laivās, likām telti – es saprotu, ka viņš gribēja, lai es iemācos puiku lietas. Viņš man uzdāvināja kabatas mazi – redz, vecīt, te iekšā ir īlens, skrūvgriezis, tas, šitas... Viņš man dāvināja tādus nažus arī tad, kad biju pieaudzis vīrietis, sākumā tie bija robusti padomju kabatnaži, tad jau Šveices armijas nazīši, arvien smalkāki.

Viņš man regulāri piespēlēja grāmatas. Tas nebija tā uzspiesti – nelasīsi grāmatas, būsi dumjš. Bet tagad, tinot atpakaļ, saprotu, ka atbilstoši vecumam viņš man piespēlēja attiecīgas grāmatas. Un tā lasīšana man iegāja asinīs.

– Kāds tevī ir iekšējais balanss – emocionālais? Ir balanss?

– Nevaru lielīties, ka viss sabalansēts, es, protams, cenšos. Kad vajag būt emocionālam – tāds arī esmu, to nevajag slāpēt. Bet varu būt arī lietišķs. Man nešķiet, ka ir stilīgi būt gaisā parautam māksliniekam, un man nešķiet, ka ir stilīgi būt pār mēru racionālam sausiņam ar cool sejas izteiksmi un standartizētu darījumu leksiku... Man šķiet stilīgi, ja var sabalansēt emocijas, cilvēcību ar reālu skatījumu uz dzīvi.

Man dzīvē ir kārtība

– Esi vientuļnieku tips?

– Vientuļnieks neesmu, bet man nepatīk arī tā pārtiju būšana, kad ir tā: tagad mēs visi priecāsimies, tagad mēs visi piepūtīsim baloniņus un būsim ļoti jautri un vitāli, tā teikt, ierakstām plānotājos, ka sestdien laikā no 20.00 līdz 23.00 būsim laimīgi un līksmi, tad nu sarunāts, vai ne. Labākais prieks vienmēr ir spontāns. Tāda ballīšu dzīve man nepatiktu. Man nepatīk arī vidēja mēroga burzma. Ja ir viesības, man patīk, ka cilvēku nav daudz, jo man patīk ar katru parunāt, nevis bīdīties garām, čau, okei, viss, prasa vienam – kā tev iet, bet nemaz neklausās un bīdās tālāk pie nākamā... Tāda samākslota komunikācija.

Vai arī tad pilnīgs ārprāts – lai tad ir burzma un ņiguņegu, ej kaut pliks, neviens pat nepamanīs. Tāds dzīves modelis kā Ņujorkā – tāds man varbūt pat patiktu, jo to sabiedrību nevar ne izsmelt, ne izpētīt. Dzīvo kā uz citas, milzīgas planētas.

– Tu savus bērnus arī ved kaut kur pie dabas kā tēvs tevi kādreiz?

– Nesen izbraucām pa Alpiem. Parasti visi uz turieni brauc slēpot – mēs aizbraucām vasarā. Skaistums, visas tās bavāriešu klasiskās ainavas. Man bērnībā bija aukle Anna Timms, un viņai kaut kur tajā galā bija māsa aizprecējusies, un tā māsa manai auklītei sūtīja skatu kartītes. Man kā bērnam tās kartītes ļoti patika – košas, Latvijā tādu vēl nebija. Un laikam arī sakarā ar to māsu mana auklīte vismaz piecas reizes pēc kārtas gāja uz filmu Mūzikas skaņas un mani, protams, ņēma līdzi. Galu galā man, piecgadīgam vīriešu cilvēkam, tā filma bija pamatīgi apnikusi.

Bet, kad domāju, kur vasarā ar ģimeni varētu aizbraukt, tie Alpi man izlīda ārā no bērnības. Gribēju redzēt, kas tur ir ar tām Mūzikas skaņām. Tieši tās vietas arī izbraukājām. Dzīvojām viesu mājā augstu kalnos, tāda pārticīga, laba dzīve, bet bez kādām ekstrām. Ja esmu kaut kur ārpus Latvijas, vienmēr meklēju kaut ko tādu, ko Latvijā nevar piedzīvot. Piemēram, negaiss kalnos – ar pērkonu. Kalnos pērkons atbalsojas, grand visa zeme, atbalss skrien pa ielejām un kalniem – es neko tādu nebiju dzirdējis. Izvilku krēslu zem nojumes un klausījos.

Vērtīgākais, kas man ir, tā ir mana ģimene, un nekādus īpašus brīnumus es no dzīves nemaz negribu. Kad braukāju pa Latviju, strādādams pie grāmatām, – tie braucieni parasti ilga kādas trīs dienas –, mājās atgriezies, katrreiz salīdu čupiņā uz dīvāna ar savām meitenēm un vienkārši kaut ko kopā pļāpājām, uzēdām vai skatījāmies kādu filmiņu. Un es tā esmu ievērojis, ka mans suns uzvedas tāpat. Kad braucam makšķerēt, viņš bizo pa pļavām un mežiem, bet, atgriezies mājās, tūliņ ielien savā paša stūrītī.

Mana meitiņa Evelīna ir palikusi mūsu ģimenē ar brūnām acīm, pārējos brūnacainos gandrīz visus ir asimilējuši zilacainie. Viņai ir raksturiņš – ir jāargumentē, tā nevar vienkārši pateikt kaut ko. “Nu, un kāpēc tu tā domā? ” viņa tev saka. Un savos 11 gados jau ironizē... Un vajag paklausīties, kā viņa, skatoties televīziju, komentē Jauno vilni. Seriālu var uzņemt no tā vien, kā viņa skatās un komentē!

Puika Edvards ir tāds nosvērtais džeks. Vidusskolu beidza, sports patīk, tāds trenēts... Es nekādi necenšos ietekmēt lēmumu, kur tālāk iet, saku: izmanto savas stiprās puses. Man liktos, ka viņš varētu iet pa militāro līniju, jo es domāju, ka visiem nav akurāt jāiet kultūras ceļš. Es redzu, ka viņš varētu būt NATO ģenerālis vai Latvijas armijas ģenerālis, varētu atņemt igauņiem Roņu salu vai Krievijai Abreni, vai Lietuvas pierobežas zemes...

– Kas vēl bez bērniem tev rada laimes sajūtu?

– Uznāk, kad gribu vēl to, to, to un šito, bet, kad es tā paskatos, man dzīvē ir kārtība. Man ir laba ģimene, laba ģimenes dzīve, nekā īsti netrūkst. Man ar laba sieva, juriste, daudz un nopietni strādā lielā institūcijā. Ar Agnesi mums ir līdzīga humora izjūta, un mums saskan.

Kādreiz es domāju, kas ir tas neveiksmju cēlonis, ka cilvēki šķiras. Galvenais iemesls ir, ka ģimenē abi par daudz pozicionējas, ieciklējas uz sīkumiem, cīnās par iedomātām ietekmēm, par iedomātām situācijām, kamēr aiziet līdz neirozēm un nopietniem strīdiem. Es varu teikt, ka mana ģimene ir mans prieka avots.

Esmu nolēmis, ka atlicināšu naudu ceļošanai. Diezgan ilgi nebraucu ārā no Latvijas. Tas bija pašpietiekami, nebija vilkmes izmest kādu cilpu tālāk. Tagad atkal gribētos. Bet man patīk arī tepat Latvijā.

Ir labi, ka galvenajās lietās ir kārtība. Tas ir tas pamats. Nu tad tas, vai tev vienu brīdi ir vairāk naudas vai vienu brīdi mazāk, vairs nav tik svarīgi. Katrs var justies, kā viņš pats ar sevi labāk tiek galā. Jāaudzē pašpietiekamība, un pirmām kārtām jāmācās justies labi pašam ar sevi.

Ieva Raiskuma, žurnāls "Patiesā Dzīve" / Foto: Aigars Hibneris

,

no Rimanta Ziedoņa privātā arhīva