“Es devos meklēt laimi Anglijā.” Evija Londonā nodzīvoja 7 gadus, bet tad atgriezās Latvijā
Evija Zandberga ir viena no tām latvietēm, kas izmēģināja viesstrādnieces darbu Apvienotajā Karalistē. Uz Londonu viņa devās, lai piedalītos šovā “X Faktors”. Evija intervijā portālam Jauns.lv pastāstīja par Lielbritānijā pieredzētajiem izaicinājumiem, par vietējo iedzīvotāju attieksmi pret viesstrādniekiem, par savu raibo darba pieredzi un atgriešanos dzimtenē. Londonā piedzīvoto viņa ietvērusi arī savā debijas romānā.
Daļa Latvijas iedzīvotāju Eviju varētu atpazīt pēc viņas skatuves vārda Sindra. “Es devos uz Lielbritāniju, lai piedalītos šovā “X Faktors”. Tagad, kad šovs vairs īsti nenotiek, es ar lepnumu varu teikt, ka esmu latviete, kura šajā Lielbritānijas šovā tika vistālāk.”
Viegli tas nav!
“Es 7 gadus nodzīvoju Londonā, tāpēc vairāk zinu, kā lietas notiek tieši tur. Pārcelties dzīvot uz svešu valsti vienmēr ir liels lēmums. Dodoties uz turieni (pat tad, ja tur ir draugi un zināmas lietas), nekad nevar zināt, kā ies un kas priekšā sagaida.
Tāpēc visu cieņu tiem cilvēkiem, kas dodas un kas ir gatavi tādām pārmaiņām, bet viegli tas nav! Tas noteikti nav viegli nevienam, jo ir jāpamet viss, pie kā ir pierasts, ir jāizkāpj no komforta zonas. Nav tā, ka galā visus atbraucējus sagaida ar atplestām rokām un saka: “Nāciet, sāciet dzīvot un veidot savu veiksmi un karjeru!” Tā nav!
Tracinošie apburtie loki
Sākumā ir diezgan tracinoši apburtie loki, no kuriem īsti nevar izrauties. Piemēram, kaut vai bankas konta atvēršana. Par to varētu uzrakstīt veselu stāstu, gandrīz grāmatu.
Lielbritānijā ir tā, ka es nevaru atvērt kontu, ja man nav adreses, vietas, uz kuru pienāk rēķini, kas apliecina, ka es tur dzīvoju. Savukārt es nevaru noslēgt īres līgumu, jo man nav bankas konta. Arī darbu es nevaru dabūt, ja nav bankas konta. Veidojas apburtais loks, kad cilvēki mēģina cīnīties, lai dabūtu bankas kontu vai adresi.
Lielbritānijā ir 3 parametri, kas vajadzīgi, lai vispār varētu iestāties darbā. Ir jābūt gatavam saskarties ar to, ka sākumā tas ir diezgan grūti. Var būt tā, ka cilvēks aizbrauc uz Lielbritāniju un kādu mēnesi tur tikai dzīvo un nevar dabūt darbu, jo nav iespējams atvērt bankas kontu, kamēr nav sagaidīts pirmais elektrības vai gāzes rēķins.”
Kā dzīvot un ko darīt? Tā ir jūsu problēma!
Evija lasījusi arī citu “laimes meklētāju” pieredzi par pirmo laiku Lielbritānijā. “Tā ir interesanta sistēma. Ir jāskatās, kā to var atrisināt un apiet. Tagad dažas bankas ir vairāk pretimnākošākas un saprot problēmu. To pārstāvji saka: “Labi, ja jums ir kaut kāds papīrītis, ka kaut kur dzīvojat, tad mēs jums atvērsim kontu.” Tad uzreiz ir vieglāk.
Bet tad, kad es aizbraucu, bankās bija ļoti principiāla attieksme. “Ja nav [dzīves vietas un īres līguma], tad viss, uz redzēšanos! Kā dzīvot un ko darīt? Tā ir jūsu problēma! Tā nav mūsējā.””
Gribēja kļūt slavena
Evija uz Lielbritāniju devās 2012.gadā, kad viņai bija virs 30 gadiem. “Tas bija tieši tas gads, kad Londonā notika Olimpiāde. Es patiesībā devos tieši tāpēc, lai piedalītos “X faktorā”. Man likās, ka es tur aizbraukšu, ka man viss ļoti izdosies un sanāks, ka patiesībā man dzīvē trūkst tikai tā, lai viņi mani ieraudzītu, ka es kļūšu slavena u.tml.
Bija interesanti ieraudzīt, kā tas viss izskatās uz vietas. Tas, ko atspoguļo televīzijā, ir tikai ļoti maza daļiņa.”
Londonā ieraudzīja milzīgu konkurenci
Evija arī iepriekš bija dziedājusi, viņai likās, ka sanāk tīri labi. “Bet es neuzskatīju, ka man būtu labākā balss pasaulē. Tādu ilūziju man nebija. Vienkārši man likās, ka esmu pietiekoši harizmātisks cilvēks. It kā es dziedāju labi, tāpēc domāju, ka varbūt kaut kas varētu sanākt.”
Taču realitātē Eviju Londonā nesagaidīja ar atplestām rokām un viņa nekļuva uzreiz slavena. “Nē. Patiesībā, ja mēs sakām, ka latvieši ir dziedātāju tauta, tad tur, Anglijā, arī pietiek dziedātāju un dejotāju. Turklāt viņiem ir daudz tumšādaino iebraucēju no siltajām zemēm. Kad viņi atver muti, tad nāk tādas skaņas, ka mēs varam tikai paklausīties un paskatīties!”
Jau sešos no rīta bija jāsāk stāvēt rindā, lai tiktu uz atlasi
“Atlasēs piedalās ļoti daudz cilvēku. Jau pulksten 6 no rīta ir jāsāk stāvēt pie vietas, kur atlase notiks. Tikai ap pulksten 13 var tikt iekšā ēkā. Pirmā atlase ir ļoti garš un ilgs process. Tas ir nogurdinoši.
Pēc tam notiek vēl divas atlases, par kurām tie, kas skatās televīzijā raidījumu, nemaz nezina, jo tās netiek rādītas. Pie slavenību tiesnešiem vispār tiek tikai ļoti mazs procents. Viņi noskatās tikai aptuveni 140 cilvēkus no vairākiem tūkstošiem, kas aiziet uz atlasi. Ne vairāk.”
Visinteresantākā bija pirmā reize
Evija atzina, ka visinteresantākā pieredze bija pirmajā reizē. “Pirmajā reizē bija interesanti paskatīties, kā tas viss notiek. Bija interesanti būt iekšā procesā. Tas tiešām bija izzinoši. Pēc tam, kad mēģināju atkārtot vēl citas reizes, man vairs nebija tāda entuziasma. Bija sajūta, ka to vairāk vajag ķeksīša pēc jeb pamēģināt.
Pirmais gads un pirmā reize, kad devos un kad viss bija jauns, man aizgāja visveiksmīgāk.”
Saprata, ka uzvara šovā pati par sevi neko nedod
Evija atzina: vienā brīdī cilvēki saprot, ka šovi viņu dzīvē īsti neko nemaina. “Patiesībā viss ir atkarīgs no tā, ko pats cilvēks dara. Labi, ārzemēs šovu dalībniekus vairāk izceļ saulītē, bet Latvijā uzvara neko nedod, ja cilvēks pats pēc tam nav gatavs darboties.
Neviens neķēpājas ar tiem cilvēkiem. Šovs nav nepieciešams, ir vajadzīga paša vēlme darīt, cīnīties un veikt lietas, kas patīk, nevis pagaidīt, kad kāds izcels saulītē. Tādas lietas darīt īsti nav neviena interesēs.”
No viesnīcu tīrītājas līdz sagādniecei slimnīcā
Evija Londonā iztiku pelnīja, darot dažādus darbus. “Tas ir atsevišķs laimes meklētāju stāsts. Es strādāju ļoti daudz un dažādus darbus. Sākumā, protams, kā jau visi to dara, sāku ar viesnīcu tīrīšanu un tādām lietām. Bet pamazām, pamazām iedzīvojos un dabūju arvien labāku darbu.
Beigās es strādāju slimnīcā, biju nodaļas sagādnieci. Katrā slimnīcas nodaļā ir cilvēks, kurš atbild par to, lai nodaļa būtu nodrošināta ar lietām, kas nepieciešamas mediķu ikdienas darbā. Tas bija labs darbs, tur bija laba alga.”
Sākums daudziem ir grūts
Bet līdz tam bija vajadzīgs ilgāks laiks, lai Evija iedzīvotos Londonā un atrastu darbu, kas kopumā patīk. “Cik es zinu, tad sākums visiem ir grūts. Tiešām ir jāstrādā ļoti garas stundas, nevienu neinteresē viesstrādnieku veselības problēmas vai brīvdienas. Tas tiešām nevienu īpaši nerausta.”
Lai strādātu slimnīcā par nodaļas sagādnieci, nebija nepieciešama medicīniskā izglītība. “Tas ir tīri tehnisks darbs. Tā ir vakance, kurā nav nepieciešama medicīniskā izglītība. To var darīt cilvēks, kuram patīk kārtot lietas, uzturēt kārtību mājā vai kaut kur citur, sekot līdzi tam, lai viss būtu un nekā netrūktu.”
Attieksme pret viesstrādniekiem ir citādāka
“Slimnīca bija mana pēdējā darbavieta Londonā, pirms es atgriezos Latvijā, bet es sāku ar viesnīcu tīrīšanu. Kādu brīdi strādāju arī fabrikā. Man bija vairākas darba vietas. Slimnīca bija mana pati labākā darba vieta, tas bija valsts nodrošināts darbs, tur pret cilvēku izturējās normāli. Viesnīcu darbos gan bija diezgan grūti.”
No vietējiem iedzīvotājiem bija jūtama nedaudz citādāka attieksme: “Aj, tas jau ir tikai viesstrādnieks, viņš ir aizstājams, šodien ir viens, rīt būs trīs citi.” “Viņiem neinteresē, ka cilvēkam ir kādas problēmas, ka viņš ir noguris, ka vairs nevar strādāt.”
Var dabūt darbu arī normālās vietās
Vienlaikus ļoti liela loma darba meklēšanas procesā ir konkrētā cilvēka personībai. “Tas vairāk atkarīgs no paša cilvēka, kā viņš grozās, kā mācās valodu, kā mēģina integrēties sabiedrībā. Ja ir atvērtāks prāts un vēlme darboties, tad diezgan ātri var tikt normālās darbavietās.
Nav tā, ka viņi ierauga: “Ā, šis atbraucējs ir no Latvijas, mēs viņu neņemsim.””
Daļa turpina runāt tikai latviski un strādāt vienā darba vietā
Evija turpināja: “Ir ļoti daudz cilvēku, kas aizbrauc, iesēžas vienā darbā un negrib ne mācīties valodu, ne mēģināt iekļauties sabiedrībā. Ir mājas, kur dzīvo tikai latvieši. Viņi pat negrib mācīties valodu. Viens no viņiem pārzina angļu valodu, tāpēc visiem kārto lietas, bet pārējie dzīvo kā komūnā [un pārsvarā sazinās latviešu valodā].”
Tādās situācijās parasti aizbraucējiem ir tikai viena darbavieta, kurā viņi sēž vairākus gadus un kurā nav nekādas izaugsmes. “Bet, ja cilvēks ir apsviedīgāks un pats vēlas kaut ko darīt, mācīties un iekļauties sabiedrībā, tad var diezgan ātri (pāris gadu laikā) tikt normālā darbā. Vismaz Londonā.”
Iespējams, ārpus Lielbritānijas galvaspilsētas varētu būt mazāk darba iespēju. Londonā ir daudz slimnīcu, kuras piedāvā normālas darba vietas.
Līdz galam neiedzīvojās Londonā
Vai Evijai 7 gadu laikā izdevās iedzīvoties Londonā un justies tur kā mājās? “Patiesībā līdz galam īsti neizdevās iedzīvoties. Mans vīrs bija palicis Latvijā, tāpēc es mētājos starp divām valstīm.
Es tā īsti nemēģināju tur iesakņoties, jo man te [Latvijā] palika mīļotais cilvēks. Es sapratu: viņš brauks uz turieni un mēs dzīvosim tur vai arī es braukšu atpakaļ.
Pirms pandēmijas paguva atgriezties Latvijā
Man Lielbritānijā bija arī Latvijas draudzene, ar kuru kopā dzīvojām. Viņa vienā brīdī teica, ka grib mājās. Pirms kovida pandēmijas mēs atgriezāmies. Es nenožēloju, ka atgriezos, jo kovidu pārdzīvot Anglijā es laikam negribētu.”
Atgriezties dzimtenē Evija un viņas draudzene izlēma vienā dienā. 2019.gadā abas sievietes atgriezās Latvijā, bet jau gada nogalē Eiropā sākās lielā kovida pandēmija un dažādie ierobežojumi.
Tā īsti nebija pametusi Latviju
Raksturojot savu atgriešanos dzimtenē, Evija sacīja: “Man te bija mājas un ģimene. Nebija tā, ka man būtu jāsēž uz ielas, nebūtu, kur likties. (..) Mani arī uzreiz nedzina strādāt, es varēju mierīgi pārdomāt, ko gribu darīt. Nebija tik traki!
Tas varbūt arī liecina par to, ka es tā īsti nevienā brīdī nebiju pametusi Latviju, ka es tikai ar vienu kāju biju aizgājusi paskatīties, kā tur [citā valstī] ir, bet īsti ar visām saknēm nebiju izrāvusies ārā.
Mēs diezgan bieži braucām uz Latviju. No Anglijas daudz cilvēku bieži brauca uz Latviju. Es pat zinu cilvēkus, kas katru otro nedēļu brauca uz Latviju. Tas nebija tā, kā braukt uz otru pasaules malu.”
Redzēts, kāda ir Londonas iekšpuse
Evija atzina, ka vajadzības gadījumā varētu atgriezties Londonā uz patstāvīgu dzīvi. “Es droši vien varētu dzīvot citā valstī, pārvākties uz to pavisam, bet nezinu, vai izvēlētos tieši Lielbritāniju. Man patīk Londona, bet nezinu, vai gribētu tur dzīvot pavisam.
Varbūt es izvēlētos kādu no Skandināvijas valstīm vai kādu siltāku vietu. Man ļoti patīk siltums, man ir problēmas ar ziemu.
Es nevaru pateikt, vai tā būtu tieši Anglija. Ir redzēta, kāda ir tās iekšpuse un kā tur notiek lietas. Es neteikšu, ka tā ir mana sapņu valsts. Noteikti nē! Bet varbūt citur ir vēl liekākas miskastes, kas to lai zina. Neesmu skatījusies.”
Liels pluss, ka zināja angļu valodu
Kad Evija 2012.gadā devās uz Lielbritāniju, viņa vairāk domāja par “X faktoru”. “Savā ziņā bija arī tā, ka Londona un Anglija mani fascinēja un likās interesanta.”
Turklāt tur runāja angļu valodā, ko vairums Latvijas iedzīvotāju labi zina. Valodas ziņā daudz grūtāk būtu braukt strādāt un dzīvot uz Vāciju vai Franciju, kur vietējā valoda būtu jāmācās pilnīgi no nulles. Viesojoties Parīzē, viņa pārliecinājās, ka francūžiem nepatīk, ja ar viņiem nerunā franču valodā, viņi nelabprāt sazinās angliski.
Grūtības saprast dažādos angļu valodas akcentus
“Citās valstīs ir jābūt gataviem mācīties vietējo valodu. Anglija tādā ziņā ir vieglais variants, jo mēs [latvieši] angļu valodu it kā zinām. Kaut kur zemapziņā tā mums visiem sēž, jo ir ļoti daudz mūzikas un filmu angliski. Lai gan cilvēkiem reizēm liekas, ka viņi nezina angļu valodu, patiesībā tā ir iesēdusies mūsos tik nemanāmi, ka problēma ir tikai sākt to lietot un mēģināt saprast.”
Dažkārt latvietēm Anglijā bija grūti saprast dažādos angļu valodas akcentus, kurus lietoja iebraucēji. Īpaši grūti bija uztvert indiešu, pakistāņu, āfrikāņu teikto pa telefonu. “Brīžiem nevarēja saprast, kādā valodā viņi vispār runā! Bet ar laiku pierada pie visa.”
Pieredzi izmantoja arī grāmatas rakstīšanā
Lielbritānijā piedzīvoto Evija ietvērusi arī savā debijas romānā "Rubīna Lapsas medības", kas sarakstīts kopā ar draudzeni Daci Znotiņu.
“Grāmatā mēs lieliski izmantojām manu Londonas pieredzi, jo tās darbība notiek Londonā. Man liekas, ka vieglāk ir uzrakstīt kaut ko, kas ir pašu acīm redzēts un piedzīvots, nekā izdomāt no nulles.” Evija patlaban strādā pie nākamās grāmatas.
Vēl vasarās Evija uzstājas ar uguns šoviem dažādos pasākumos, piemēram, kāzās un pilsētu svētkos. Turklāt viens no viņas pamata darbiem ir māsu palīdzes pienākumi Stradiņa slimnīcā. Pandēmijas laikā viņa strādāja tieši ar kovida pacientiem. Redzēt daudzos saslimušos bija diezgan neiedvesmojoši un smagi.
Iesaka aizbraukt un pamēģināt viesstrādnieka dzīvi
Uzrunājot tos Latvijas iedzīvotājus, kas dzimtenē nejūtas labi un apsver domu doties meklēt laimi pasaulē, viņa teica: “Es noteikti iesaku braukt, skatīties. Būs daļa, kam sanāks un izdosies izveidot veiksmīgu karjeru. Būs kāda daļa, kam nesanāks. Bet tā jebkurā gadījumā būs pieredze.”
“Brexit” ir atstājis negatīvas sekas
Tiesa, jāatceras, ka Lielbritānija ir izstājusies no Eiropas Savienības, tāpēc viesstrādniekiem var būt sarežģījumi: “Es nezinu, vai tā [došanās uz Lielbritāniju] būtu labākā, primārā izvēle tieši cilvēkiem no Latvijas.
Zinu, ka daudzi, kas bija viesstrādnieki Apvienotajā Karalistē, tiklīdz notika “Brexit”, pārbrauca uz Vāciju. Nezinu, vai tur ir labāk vai sliktāk, jo es Vācijā neesmu strādājusi. Bet līdz ar “Brexit” [viesstrādniekiem Lielbritānijā] ir šādas tādas problēmas.
Man gan tur joprojām ir draugi, kuri strādā un saka, ka viss ir normāli, bet šādas tādas lietas pēc “Brexit” izmainījās.” Iespējams, patlaban latviešu viesstrādniekiem daudz piemērotāka būtu kāda Skandināvijas valsts, Vācija vai cita Eiropas Savienības valsts.
Noteikti vajag pamēģināt, nevis sēdēt dīvānā un čīkstēt
Bet vajag braukt un mēģināt pastrādāt citā valstī, lai nav tā, ka cilvēkam bija domas un sapnis par darbu un dzīvi ārvalstīs, bet diemžēl to nepiepildīja un nosēdēja visu dzīvi Latvijā.
“Tad būs sirdsapziņas pārmetumi, ka nekas nav izdarīts. Noteikti vajag mēģināt!
Brīžiem bija ļoti smagi, bet kopumā nenožēlo aizbraukšanu
Es nenožēloju, ka braucu un skatījos. Tā bija interesanta pieredze. Protams, bija brīži, kad likās, kāpēc es to vispār darīju, kam man tas viss bija vajadzīgs, bet tādi brīži dzīvē ir visiem cilvēkiem. Tas nav rādītājs, lai sēdētu uz vietas un turpinātu sev pārmest, ka man te nekas nesanāk, ka es gribētu kaut kur citur un ka šī nav mana vieta! Tad vajag iet un meklēt savu vietu!
Ir, kam sanāk. Ir, kas atgriežas un saprot, ka šī [Latvija] tomēr bija viņu īstā vieta. Es noteikti iesaku cilvēkiem doties meklēt, kur ir viņu īstā vieta!” Evija sacīja un aicināja rīkoties, nevis sēdēt dīvānā un gausties par slikto dzīvi.
