Sapnī tiecies ar mirušajiem tuviniekiem, viņi lūdz dot roku: ko tas īsti nozīmē?

Vēlme lasīt zīmes un prognozēt notikumus ir cilvēka dabā, lai izvairītos no nenoteiktības, radītu drošības izjūtu. Diemžēl nākotni mēs nevaram prognozēt tik nepārprotami, kā izvērtēt pagātnes notikumus, skaidrojot, ko nozīmējis tas vai cits simbols. Lai saprastu, kā uztvert dzīves norises, dažādus simbolus un kā tos attiecienāt uz sevi, psihoterapeite Ginta Ratniece iesaka mēģināt tulkot savus sapņus, jo sapņi ir veids, kā varam varam nojaust, kas notiek bezapziņas dzīlēs, saprast, kas slēpjas melnajā kastē.

Ieraudzīt un pareizi iztulkot

Šopavasar savā piemājas dīķī noslīka pusmūža sieviete, iemīļota mūzikas skolotāja. “Nolādētais dīķis!” tuvinieki meklēja cēloņsakarības. “Pirms gadiem trim viņa tur paslīdēja, salauza mugurkaulu, pirms diviem tur krita, salauza kāju, tur noslīcinājusi vairākus telefonus, nu noslīka pati. Sen jau to dīķi vajadzēja aizbērt!”

1994. gada 28. septembrī ceļā no Tallinas uz Stokholmu kruīza prāmja Estonia katastrofā gāja bojā 852 cilvēki, arī latviešu žurnāliste, kurai teorētiski vajadzēja reisu nokavēt. Viņa darīja visu, pat neiespējamo, lai paspētu. Uzlēca uz prāmja burtiski pēdējā sekundē pirms trapa pacelšanas...

Neilgi pēc mātes bērēm meita pavadīja brīvdienas mātes lauku mājās. Jābrauc projām, bet pēkšņi ar blīkšķi pašas no sevis aizcirtās durvis no virtuves uz istabu, un viņa palika iesprostota istabā. Šīs durvis vismaz trīsdesmit gadu nav bijušas aizveramas, to mehānisms desmitiem reižu pārklāts ar eļļas krāsu, mēlīte iecementējusies, pat rokturis nekustējās. Pēc neveiksmīgiem mēģinājumiem durvis atvērt sieviete izkāpa pa logu, bet bija nokavējusi kaut ko tādu, par ko vēl tagad saka mammai paldies.

Par laulības un saderināšanās gredzenu pazaudēšanu un dažnedažādām kāzu ķibelēm varētu uzrakstīt veselu grāmatu. Tā vien šķiet, ka augstākie spēki darījuši visu, lai šie cilvēki saprastu, ka viņiem nevajag doties pie altāra. Pulksteņi mēdz apstāties līdz ar tā īpašnieka sirdi. Kāda pāra kāzās dāvātais pulkstenis apstājās, līdzko viņi izšķīrās, in vairs nebija salabojams.

Ikdienas gaitās neparastie notikumi parādās gluži kā ceļa zīmes, lai mūs pasargātu. Ja ne citādi, tad pasaka priekšā, ar ko jārēķinās. Mainīt apstākļus nevari, taču esi brīdināts un vari būt piesardzīgs. Uz dzīves ceļa zīmes parādās viedu sapņu, sīku ķibeļu un negaidītu pārsteigumu veidā. Mūsu ziņā ir prast šīs zīmes ieraudzīt un pareizi iztulkot.

Piesargies, tu esi brīdināts!

“Tas bija mans gribētākais, mistiskākais un neaizmirstamākais ārzemju komandējums. Ceru, ka mūžā,” stāsta Juta. “Nekur tālu nebiju, tepat Lietuvā, bet zīmes bija it viss, sākot ar haosu, kāds valdīja ap šo komandējumu.”

2008. gada ekonomiskās krīzes vilnis bija skāris arī Jutas darbavietu, un uzreiz pēc jaunā gada viņu atlaida. Taču komandējums bija plānots jau pirms tam – Lietuvā Jutai bija jātiekas ar diviem savas nozares speciālistiem, lai pārvestu pieredzi iestādei, no kuras jāaiziet. “Bija plānots, ka braukšu ar darba auto kopā ar šoferi. Vispirms priekšniecība pateica, ka šofera nebūs, pēc pāris dienām – ka arī darba auto nedos, tāpēc jābrauc ar savu. Es tik ļoti gribēju satikt Lietuvas kolēģus, ka piekritu.”

Vīrs raizējās, jautājumi un dažādas iebildes bira kā no pārpilnības raga. Vai tiešām tev nedos šoferi? Tu laikam neapjēdz, uz ko paraksties! Esi galīgi ielipusi! Tad brauc ar autobusu! Tu laikam nesaproti – tās ir piecarpus stundas uz vienu galu! Vai degvielai naudu ieskaitīja? Un tā tālāk. Bet es kā uzvelkamā mantiņa – braukšu, braukšu, vienalga braukšu! Par atvieglojumu viņam un man pašai līdzi pieteicās draudzene. Pilnīgi neticami, bet viņai – izklaides industrijas dīvai, kurai mēnesī ir labi ja pāris brīvdienu – divas ietrāpījās tieši tad. Turklāt arī viņa vada auto. Divatā būs drošāk. Un jautrāk.

Naktī pirms aizbraukšanas Juta redzēja sapni. “Staigāju pa bērnības mājas pļavām tēvam pie rokas. Mēs abi zinām, ka māja nojaukta (arī reālajā dzīvē), tās vietā uzcelta jauna, kur dzīvo sveši cilvēki. Bet mēs esam atnākuši apskatīties, kā te tagad izskatās. Pļavā zāle savecējusi un nogāzusies kā rudenī, bet zied divas ābeles un ķirsis. Pēkšņi ceļmalā ir mamma un saka: “Meitiņ, es nevaru aizsiet kedas, mugura sāp. Vai neaizsiesi?” Pabrīnos, kas tās viņai par noplīsušām kedām ar atļukušām ausīm, bet aizsiešu, protams. Tikai kur ir auklas? Mamma dod marli – sien ar šo! Pabrīnos, bet nav jau variantu – veru caurumiņos marles saiti. Nav necik smuki un necik droši, bet paiet varēs.”

Jutas tēvs tobrīd bija miris jau divdesmit piecus gadus, mamma – divus. Abus kopā sapnī nebija satikusi vēl nekad. “Sākumā izbijos, jo sapnī sarunāties ar mirušu cilvēku un iet viņam pie rokas – tas neko labu nesola. Jau drīz pie manis atnāca cits skaidrojums – lai kā man ietu šai braucienā, paps mani izvedīs aiz rokas, bet mamma parūpēsies par drošu ceļu, jo apavi sapnī taču nozīmē ceļojumu. Pa ceļam arī draudzenei izstāstīju sapni, viņa izbijās, bet, kad pabeidzu ar savu tulkojuma versiju, sacīja: “Visdrīzāk ir tieši tā – viņi mūs izvedīs pie rokas, viss būs labi.””

Knapus desmit kilometrus Lietuvas teritorijā, apdzenot kravas auto, Juta ieraudzīja zīmi 70, bet jau bija iesākusi manevru ar vismaz 90 kilometriem stundā. Vēl nebija apsteigusi furgonu, kad priekšā pamanīja policiju, kas, protams, viņas auto apstādināja. “Jā, bija vairāk nekā septiņdesmit, atzīstos,” Juta teica policistei. “Kādi septiņdesmit? Te ir piecdesmit! Pēc zīmes 70 bija nākamā zīme. Neredzējāt?” – “Nē, neredzēju vis,” Jutai pat nevajadzēja melot. “Visticamāk, tajā brīdī biju blakus furgonam, tas aizsedza zīmi.” Policiste novēlēja laimīgu ceļu un ieteica būt uzmanīgākām. Juta apsolīja. “Šī bija pirmā zīme – pirmā manis apstādināšana, ko nokārtoja vecāki ,par to esmu pilnīgi pārliecināta,” Juta prāto.

Vairākas stundas pēc tam draudzenes nomaldījās, jo nepamanīja norādi uz pilsētu, kurp brauca. Kartē skaidrs, bet dabā izbūvēti apvedceļi, kas navigācijā vēl nav iezīmēti, un Waze tolaik vēl neeksistēja. “Kad beidzot tikām uz pareizā ceļa, mašīnas borta dators rādīja problēmu motorā. Tas mani darīja nervozu, jo nekas tāds agrāk nav bijis un mašīna jauna – tikai pāris gadu.” Paģērošās Servis un STOP lampiņas panelī vēl nedega, tāpēc Juta nolēma braukt tālāk, neuztverot to kā otro brīdinājuma zīmi.

Pēcpusdienā viņas beidzot bija galā. Tikko piebremzēja pie viesnīcas, uz mašīnas motora pārsega no jumta uzgāzās sniega lavīna. “Nekādus kaitējumus nenodarīja, bet nepatīkami. Tā bija trešā zīme, un nu jau pavisam konkrēta, bet to es iztulkošu vēlāk. Draudzene devās apskatīt pilsētu, es tikos ar Lietuvas kolēģi, un mēs diskutējām, diskuējām, diskutējām. Nespēju pieņemt viņa, manuprāt, neētiskās darba metodes, bet bija trakoti interesante – lauzām šķēpus tā, ka skan! Tikšanās bija visnotaļ draudzīga, bez tagad pazīstamās vakseru un antivakseru neiecietības.”

Nākamajā dienā draudzenes devās uz Viļņu, uz Jutas otru tikšanos. Vakar satiktais kolēģis neļāva apmaldīties, brauca pa priekšu, jo viņam galvaspilsētā darīšanas. “Atšķirībā no vakardienas kolēģa metodēm te viss darbojās loģiski un likumsakarīgi. Šīs sievietes prakse balstīta dabas likumos, no paaudžu paaudzēm mantotā viedumā un informācijā, ko glabā pats cilvēks. Sarunas laikā viņa pēkšņi man sacīja: “Jums ir nopietnas problēmas ar muguru,” un sāka to dziedināt, man pat nepieskaroties. Stīvums un ierastā sāpe, ar ko sen jau sadzīvoju, bija kā ar roku atņemti. Tagad man esot jāturpina ārstnieciskā vingrošana. Vai mamma sapnī nepievērsa tam uzmanību, sakot – sāp mugura? Pēc šīs tikšanās jutos stipra un sakārtota. Tā, it kā tieši tās dēļ man bija jābrauc.”

Vienīgi lukturis vesels

Ja komandējuma stāsts neveidotos no sīkiem pilieniņiem, to varētu sākt no šīs vietas. Dažas minūtes pirms septiņiem vakarā Juta ar draudzeni sēdās mašīnā, lai dotos atpakaļ uz Latviju. Izbraucot no stāvvietas, Jutas auto aptinās ap laternas stabu. “Biju burtiski uz tā uzāķējusies. Minimālā ātrumā, kā jau atpakaļgaitā, bet trāpījums bija tik precīzs, ka maz neliekas. Lausku lauskās izšķīdis spārns, vairākās vietās salūzis un pa pusei nokritis buferis, cietis motora pārsegs, arī otrs spārns un vadītāja durvis, deformēta piekare…

Viss, ko vien var salauzt, kad ir aizskarta auto priekša. Vienīgi lukturis, kuram bija jābūt neglābjami sašķaidītam, izrādījās pilnīgi vesels – pacēlu no zemes visu tā milzīgo līkumu kā tādu izbirušu lego kluci, un ieliku bagāžniekā.” Juta tumsā stabu nebija pat pamanījusi, bet atpakaļskata spogulī tas bija aklajā zonā. Te, lūk, zīme – sniegs uz motora pārsega, sak, sargi mašīnas priekšpusi!

Jutai sākās panika. “Ādu klāja zosāda, zobi klabēja kā skeletam šausmu filmās – reāls nervu drudzis. Draudzene vārda tiešā nozīmē turēja manu roku: “Viss ir kārtībā, neuztraucies. Mēs taču esam sveikas un veselas.” Bet man pa galvu malās viena vienīga uzstājīga doma: “Mums jātiek uz Latviju! Un šovakar pat!” Draudzenei desmitos no rīta televīzijas ieraksts, man svarīgs medicīnisks izmeklējums, kuru gaidu jau vairākus mēnešus. Un pēkšņi pār mani nāca atklāsme – nemitīgi atkārtoju to gan skaļi, gan domās: “Paps mūs izvedīs. Paps izvedīs, izvedīs! Pie rokas izvedīs!”

Zvanīju vakardienas kolēģim, ar kuru vēl pirms stundas dzērām kafiju un draudzīgi atvadījāmies: “Lūdzu, lūdzu, atbrauc! Esmu avarējusi, un man nav ne jausmas, kā šai valstī jārīkojas.” Viņš pameta visas darīšanas, atbrauca pie mums un sāka organizēt palīdzību. Bet ar ultimātu: “Par mājās braukšanu varat aizmirst, tikai rīt pa gaismu un, visticamāk, ar evakuatoru – šī mašīna vairs nav braucēja. Meklējiet viesnīcu!” Viņš sazvanīja tehnisko palīdzību, noskaidroja, ka tas maksāšot 140 litu bez PVN, vai esmu gatava maksāt? Jā, protams, ko citu?”

Paldies, tēti un mammu!

Tehniskā palīdzība vēl nebija atbraukusi, kad ap Jutas mašīnu jau rosījās bariņš jaunu vīriešu. Kolēģis turpināja apgalvot, ka uz Latviju braukt nedrīkst, Juta turpināja uzstāt, ka viņām katrā ziņā jābrauc. “Teicu, ka mums jātiek līdz servisam, kur kaut kā saķibinās auto, lielais remonts būs Latvijā. Vispirms kādi desmit vīri uz viens, divi, trīs noāķēja mašīnu no staba. Tad kompānijas līderis komandēja: “Piestartē! Darbojas – super! Ieslēdz gabarītus! Deg, urā! Nav tā, ka nevar braukt, ja piestiprina vai novāc buferi. Tikai tu riskē katrā policijas postenī samaksāt simtpiecdesmit litu, jo tumsā braukt bez luktura – tas ir nopietns pārkāpums. Pa ceļam līdz Latvijai var būt desmit un pat vairāk posteņu – rēķini pati.” Un es gluži tāpat kā Latvijā, kad bija tik daudz ķibeļu ap šo braucienu, pārliecinoši teicu: “Es braukšu!”

Evakuatoru puiši atteica – izrādās, tas vēl nebija pat sācis kustēt. Tikai kādi vairs servisi? Pulkstenis jau astoņi vakarā! Un atkal situācija atrisinājās – viens no puišiem zinot, ka pilsētas nomalē ir diennakts autoserviss. Nu bija sajūta, ka maisam gals vaļā. Un maisam gals vaļā ir vienmēr, ja pie tā netupi un nevaimanā, ka maiss ir ciet, bet rīkojies, domā, kā atraisīt.”

Līdz servisam pie stūres sēdēja draudzene, jo Jutu joprojām mocīja drudzis. “Lietuviešu valodu nesaprotam, bet nojautām, ka mans lietuviešu kolēģis automehāniķim stāsta, ka ar tādu lūžņu kaudzi tak nevar braukt trīssimt kilometru, tāpēc arī automehāniķim mūs jāpārliecina palikt pa nakti Viļņā. “Pasaki to viņām!” Šī frāze skanēja aizdomīgi līdzīgi latviešu valodai. Un es atkal iejaucos. Mehāniķis saprotoši teica: “Parādi to lukturi!” ES parādīju. “Dzeniet mašīnu angārā – sataisīsim.”

Abas ļāvām vaļu prieka asarām, apskāvu visus, kas tuvumā, un sūtīju sveicienus vecākiem: “Paldies, tēti un mammu, mīļie!” Drudzis mitējās, un iestājās miers. Lietuviešu puiši aizbrauca. Gluži kā tuvinieki aiz operācijas zāles durvīm mēs ar draudzeni un leišu kolēģi sēdējām vestibilā, dzērām kapučīno, gaidījām rezultātu un runājām par manu sapni un pārējām zīmēm – par visu, kas šajās divās dienās piedzīvots.

Pēc pusstundas mūs aicināja apskatīt auto – lukturis ielikts vietā un deg, visas iespējamās detaļas krustu šķērsu, bet rūpīgi sastiprinātas ar baltiem savilcējiem un skavām gluži kā sapnī mammas kedas ar balto marli. Nav smuki, bet kopā turas un braukt var. Kolēģis mūs pavadīja līdz Rīgas šosejai. Stūrēja draudzene, un visu ceļu mēs nesatikām nevienu policistu,” Juta stāsta par brauciena noslēgumu.

Pārdomas pēc eksāmena

Vai Juta par notikušo paziņoja vīram? Nē. “Jo kā gan viņš varētu palīdzēt? Desmit sekundes pirms avārijas biju nosūtījusi īsziņu: “Mēs izbraucam J.” Pēc vairākām stundām saņēmu jautājumu: “Jums viss kārtībā?” – “Jap J,” atbildēju, kaut bijām vēl servisā. “Tad labi J” – pienāca smaidiņš no mājām. “Pa nakti paliksim Bauskā pie manas māsas,” sameloju, lai viņš nesēdētu pie loga un negaidītu. Jau Latvijas teritorijā pienāca aizkavējusies īsziņa, ko vīrs rakstījis vakar vakarā, kad nakšņoju Lietuvā: “Rīt brauc uzmanīgi. Un, lūdzu, tomēr ievēro zīmes – vienmēr jau neatlaidīs.” Tieši tā – vārds vārdā!

Divos naktī Juta bija mājās. Lūk, arī viss stāsts. Par cilvēkiem, kuri bija jāsatiek, par viedo sapni, ko vajadzēja iztulkot jau pirms brauciena. “Jā, fizisks kontakts, pat sarunāšanās sapnī ar mirušu cilvēku nav uz labu. Bet, ja vecāki ir mūsu sargeņģeļi, vai gan var nedot roku savam sargeņģelim? Viņi mūs brīdina tādā valodā, kā to spēj. Un viņiem sāp, ja mēs nesaprotam, un tāpēc viņi nevar palīdzēt. Kā citādi paps mani atvestu mājās, ja es nedotu roku?” tagad prāto Juta.

“Kā mamma nokārtotu, ka mašīnu saķibina, ja es pavīpsnātu – tu tiešām iesi ar šīm bomžu kedām? Nu gluži kā pasakā, kur noskrandis sirmgalvis ceļmalā bārenītei un mātes meitai saka: “Izsukā man matus, meitiņ!” Viena izsukā, otra ne. Mēs taču zinām šo pasaku. Acīmredzot avārijai šajā braucienā bija jānotiek – tā tas bija lemts. Mani sargeņģeļi darīja visu iespējamo, lai es komandējumā neaizbrauktu, bet, ja reiz nespēja aizturēt, parūpējās, lai negadījums notiktu vismazsāpīgāk – tad, kad visi darbi padarīti, un tā, lai ciestu tikai dzelži un vientuļš stabs. Vecāki man neļāva izbraukt pat uz ielas, kur nu vēl uz šosejas. Jā, auto remonts bija dārgs, bet vēl dārgākā veselība nav cietusi.”

Tagad, kad viss galā, Juta tulko vēl citas detaļas savā sapnī. “Mēs ar papu it kā bijām atnākuši apskatīt mājas, bet tās es pat neredzēju – visu laiku bijām pret mājām ar muguru, pļavā uzreiz aiz sētas. Tātad kaut kur netālu, aiz robežas. Simboliski tā bija Lietuva. Pļavā, tātad Lietuvā, ziedēja divas ābeles un ķirsis. Bet, protams! Mana draudzene un viedā lietuviešu kolēģe – tās tās ābeles. Ķirsis – alternatīvais koēģis, kurš palīdzēja. Kad nākamajā dienā piezvanīju llietuviešu kolēģei un izstāstīju notikušo, viņa sacīja: “Viegli esi tikusi cauri, mīļā! Ja par kaut ko var norēķināties naudā, tā ir vislētākā cena.”

Simboli, nevis zīmes

Ginta Ratniece iebilst Jutas stāstā izmantotajam apzīmējumam zīmes un savā skaidrojumā atsaucas uz Karlu Jungu. Viņa ir Junga analītiķe, psihoterapijas speciāliste ar vairāk nekā 20 gadu pieredzi, supervizore un psihoterapijas pasniedzēja, iknedēļas podkāsta Runāt ar Gintu autore.

“Jungs nodala zīmi no simbola, un tas ir būtisks nodalījums. Zīme ir tulkojama burtiski, bez interpretācijām – viens pret vienu. Tāpat kā ceļa zīme – ja iebraukt aizliegts, tad bez variantiem. Bet simbols ir daļēji gan apzināts, gan neapzināts, turklāt tas sakņojas gan individuālajā, gan kolektīvajā bezapziņā. Simbols var ietvert daudzas, arī pretējas nozīmes, tāpēc saprast to valodu ir ļoti sarežģīti. Jebkurš tēls, ko redzam sapnī, ir simbols. Jebkas šai dzīvē var būt simbols. Arī tas, ko saucam par sakritībām.”

Psihoterapeite atgādina, ka vēlme lasīt zīmes un prognozēt notikumus ir cilvēka dabā, lai izvairītos no nenoteiktības, radītu drošības izjūtu. Diemžēl nākotni mēs nevaram prognozēt tikpat viennozīmīgi, kā izvērtēt pagātnes notikumus – ko nozīmēja tas vai cits simbols. Tomēr speciāliste apstiprina, ka dzīvē eksistē zināma paredzamība, nu gluži kā minētajos piemēros. “Pat ļoti racionāli spriežot, varam teikt, ka tuvākā nākotne jau ir ļoti lielā mērā noteikta. Ja esam sākušas šo sarunu, mēs, visticamāk, to arī beigsim norunātajā laikā. Protams, jo tālāka nākotne, jo tā ir mazāk noteikta – to ietekmē ļoti daudzi faktori.

Mēs vienlaikus dzīvojam gan racionālajā, gan iracionālajā līmenī. Laika piedzīvošanas nodalījums nāk no Senās Grieķijas. Ir hronoss un kaiross. Hronoss ir lineārais, plānotais laiks, kairos – vertikāle uz pagātnes-nākotnes ass, kur reālā laika sajūta pazūd. Jaunajā derībā kaiross nozīmē Dieva nodomu piepildīšanos, mirkļa tveršanu un apziņas stāvokli, kad tā ir brīva no hronosa plūduma. Kairosa brīdi var izteikt viena vienīga fotogrāfija no simtiem pozētu, viena mirkļa sajūta.

Protams, kādā dzīves brīdī atrodamies kairosā un kādā ir nepieciešams būt hronosā – reālajā laikā. Taču bezapziņas piedzīvojums, simbolu eksistensce ir tieši kairosā. Jo pagātne, tagadne un nākotne – kur tad tās ir? Kur atrodas šis krēsls, šī istaba pēc vai pirms nedēļas? Kur ir tā vieta? Tādas nav. Tāpēc var teikt, ka visi notikumi kaut kādā ziņā notiek vienlaikus, tātad tos arī var prognozēt.”

Prāmja Estonia katastrofas gadījumā, kad latviešu žurnāliste paspēja uz savu nāvi, speciālisti drīzāk runātu par likteni. Ginta Ratniece atgādina Junga teikto, ka cilvēki par likteni sauc tos savus iekšējos konfliktus, ko paši nesaprot un izspēlē kā ārējus notikumus savā dzīvē.

“Ar racionālo gribu katrs dara to, ko ir nolēmis. Taču cilvēki par daudz identificē sevi ar apziņu un piešķir tai pārāk lielu nozīmi, sakot – es pats varu visu paredzēt un izlemt. Mūsos darbojas vēl citi spēki, kurus nevaram kontrolēt ar gribu vai prātu. Ar prātu cilvēks zina, ka “man tas ir jādara, tāpēc es saņemos, piespiežos un izdaru”, reizēm ignorējot savas jūtas, sajūtas, tēlus un priekšnojautas, kas pretojas gribai. Estonia gadījumā žurnāliste uz prāmi paspēja ar prātu. Mēs, protams, nevaram apgalvot, ka Estonia nogrima tāpēc, ka šai žurnālistei vajadzēja mirt. Tā tikai sliktās anekdotēs var jokot.” Ratniece pieļauj, ka žurnālistei palīdzētu intuīcija, kas teiktu – neskrien! Ja vien viņa tajā ieklausītos.

Kas palīdz saprast sapni

“Pirms iepazinos ar Junga idejām, uzskatīju, ka intuīcija ir zināšanu pieredzes kopums, ko mēs neapzināmies, bet izmantojam,” atzīst psihoterapeite. “Bet nē – tas ir kaut kas daudz vairāk! Intuīcija – tās ir zināšanas, ko mēs zinām nezinot. Ko iracionāli uztveram, bet racionāli nespējam izskaidrot vai pamatot. Tās nav faktos balstītas zināšanas, tas nav nekas loģisks. Tās ir vienkāršas un pat banāli neracionālas zināšanas, kas visbiežāk izpaužas kā bildes vai sajūtas, respektīvi, kā simboli. Dažam intuīcija ir lielākā mērā attīstīta, no dabas dota, dažiem tā nepiemīt vispār. Jungs aprakstīja arī cilvēkus, kuriem intuīcija ir vadošā psihes funkcija. Tie ir ļoti interesanti, īpatnēji un arī ļoti talantīgi cilvēki. Jungs saka, šie cilvēki vairāk atrodas uz pagātnes-nākotnes ass nekā tagadnē. Tie ir cilvēki, kuriem ir spēja būt kontaktā ar iespējamību. Bet, lai izmantotu intuīciju, ir ļoti jāpazīst sevi un to, kā man šī intuīcija darbojas. Jo tikai prakses rezultātā var izdarīt secinājumu – o, šī sajūta nozīmē to! Es šo jau pazīstu, un tas, visticamāk, nozīmē, ka...”

Arī Jutu komandējumā aizveda prāts, bet izveda – bezapziņa, kad viņa atcerējās sapni un sāka tulkot tā simbolus. “Te sākas atbilde uz jautājumu, kā mēs nolasām bezapziņas vēstījumus sapnī un reālajā dzīvē,” turpina Ratniece. “Piemēram, cilvēks pēkšņi negrib celties un iet uz darbu. Kā to saprast – viņam patiešām nevajag tajā dienā iet uz darbu vai arī viņš vienkārši šobrīd ir slinks? Arī sniegs acu priekšā kādreiz nokrīt visiem vai mašīna saplīst, un ne vienmēr tas saistīts ar tālāku nepatīkamu notikumu. Mēs taču nezinām, kas Jutai būtu gadījies ceļā, ja viņa neuzbrauktu stabam. Vai kas būtu noticis, ja viņa komandējumā vispār neaizbrauktu. Ir smalka robeža starp to, ko mēģinām saprast ļoti vienkāršoti, un – kā to bija iespējams saprast, kam vajadzēja pievērst uzmanību.”

Pulksteņu saplīšanu un apstāšanos Jungs nosauktu par sinhronizāciju – tie ir notikumi, kad hronoss un kaiross satiekas krustpunktā, kad iekšējās pasaules notikumi sinhronizējas ar materiālajiem. Ginta Ratniece atceras, ka šo fenomenu ar saprotamu piemēru ir ilustrējusi Šveices zinātniece un Junga psiholoģe Marija Luīze fon Franca, kas bija pazīstama ar savām pasaku un alķīmisku manuskriptu interpretācijām. “Jūs kaut ko darāt, un pāri lido lidmašīna, kas pilnībā saskan ar notiekošajiem jūsu dzīves procesiem vai ir kā atbilde kādam jūsu jautājumam. Bet nedomājiet, ka lidmašīna lido tieši tāpēc, ka jums tas ir nepieciešams. Precizāk būtu teikt, ka cilvēks, kurš ievēro šo notikumu sakritību, ir spējīgs tos sasaistīt, lai piešķirtu tam simbolisku jēgu.”

Lai saprastu, kā uztvert dzīves norises, dažādus simbolus un kā tos attiecienāt uz sevi, psihoterapeite iesaka mēģināt tulkot sapņus, jo sapņi ir veids, kā varam tuvoties savai bezapziņai. Ar sapņu simbolu palīdzību ar mums komunicē bezapziņa, tos izprotot, varam nojaust, kas notiek bezapziņas dzīlēs. Ir gan arī cits veids. “Gribat zināt, kas ir jūsu bezapziņā? Paskatieties, kas notiek jūsu dzīvē!” saviem klientiem mēdz atgādināt Ratniece. “Nevis, ko jūs domājat un runājat, bet apskatiet godīgi faktu un sapratīsiet, kas slēpjas jūsu melnajā kastē.”

Sapņu simboli nekad nav viennozīmīgi, tiem ir ļoti dažādas, pat radikāli pretējas nozīmes. “Lai saprastu kādu simbolu, tēlu no sava sapņa, ieteicams brīvi asociēt par to. Piemēram, ja mēģinātu saprast sapni, kurā sapņotāju rauj katrs uz savu pusi divi vilki. Sapņotājs, protams, ir pamodies pārbīlī, bet atceramies, ka katra tēla nozīme sapnī ir simboliska, nevis tieši saprotama. Kādas būtu pirmās personīgās asociācijas ar vilku? Man tās ir šādas – meža dzīvnieks, plēsējs, mednieks, hierarhiska bara dzīvnieks, vilcenes ir rūpīgas mammas. Savukārt, paplašinot nozīmes meklējumus, varētu veidot amplifikācijas vai, vienkāršāk runājot, atrast esošajā kultūras laukā, pasakās vai mitoloģijā, kā parādās vilka tēls. Saprotams, ka tam ir gandrīz bezgalīgi daudz iespēju, bet mums pietiks ar dažām idejām. Man nāk prātā vilks no pasakas par trim sivēntiņiem, kuram līdzīgi kā Sarkangalvītē neviens šķērslis nebija par lielu, lai iegūto kāroto.

Nāk prātā arī mīts par dvīņu brāļiem Romulu un Remu, kurus pēc piedzimšanas pameta upes malā. Viņus izglāba un izbaroja vilcene. Pieauguši viņi gan nesadalīja varu, un Romuls nogalināja Remu, bet pats esot nodibinājis pilsētu, kuru mēs pazīstam kā Romu. Senajā Grieķijā vilks simbolizēja Apollonu – gaismas un kārtības dievu, Senajā Romā – Marsu, kara dievu. Nāk prātā arī Kiplinga Džungļu grāmata, kurā vilki ir Maugļa vecāki, uzaudzina un aizsragā puisēnu.”

Kā no šīm visām nozīmēm izvēlēties to, kas palīdzētu saprast sapni? “Jāizvēlas tā, kas mani visvairāk uzrunā tieši šobrīd,” iesaka Ginta Ratniece. “Tā pat nav intuīcija, tā ir mana reakcija. Un tad šī nozīme jāieliek sava sapņa kontekstā, jo pati būtiskākā sapņu tulkošanas daļa ir māksla simbolu nozīmi savienot ar konkrētā cilvēka dzīvi. Tikai tad var sparast, kāds vēstījums tas bija. Atgriežoties pie sapņa par vilkiem – sapņotājs, piemēram, varētu izvēlēties asociāciju, reaģējot uz vilka spēju iet uz savu vēlmju apmierināšanu par jebkuru cenu. Tādā gadījumā mēs varētu sākt meklēt, kādas divas vienlīdz spēcīgas vēlmes šobrīd dzīvē viņu rauj uz pusēm.”

Ilustrējot dažādus psihes fenomenus, Jungs visbiežāk izmantoja pasakas vai mītus. “Arī tas ir veids, kā mācīties izpast simbolus,” piekrīt Ratniece. Pasakas ir simbolu pilnas, pat dzīvnieks tajās nekad nav tikai dzīvnieks. “Tomēr nevis priekšmetam vai notikumam ir simboliska nozīme, bet cilvēkai spējai meklēt un piešķirt tam jēgu vai nozīmi. Ir cilvēki, kuri to nedara; viņiem var būt simts un pieci simboli un vēstījumi, taču viņi tos nepamanīs. Pasaule ir sarežģīta, un viena no kļūdām ir tāda, ka cenšamies to pārāk vienkāršot. Tāpēc drīzāk vajag palikt jautājumā, nevis atbildē.”