Iekāre nav mīlestība - dzimumtieksme ir arī dzīvniekiem. Saruna ar psihoterapeitu Viesturu Rudzīti

Jau biju pieradusi, ka ar Rudzīti tiekamies Rīgas centrā, un tas šķiet atbilstoši – ar savu aktīvo nostāju par sabiedrībai svarīgiem jautājumiem, vīriešu un sieviešu attiecībām, seksualitāti, laulību viņš vienmēr ir uz mēles, epicentrā, neērts, klātesošs, interesants.

Bet tā nu sanāk, ka šoreiz braucu uz viņa praksi Mellužos. Viesturs, zinot, cikos precīzi ieradīšos, jau iznācis pa vārtiņiem. Uz soliņa pie mājas sienas sēž siāmietis un skaļā balsī ar mani sāk sarunu. “Tāds pļāpīgs viņš ir,” nosaka Viesturs. Turpat daži svaigi bišu stropi – psihoterapeita meditācijas vieta – un aiz lielām stikla durvīm kabinets…

Bailes un vilinājums

– Cilvēki psihoterapeita kabinetu uztver kā noslēpumainu vietu, kurā grib ielūkoties pa atslēgas caurumu.

– Tā mēdz būt diezgan tipiska fantāzija.

– Saprotat, kas te pievelk, fascinē?

– Cilvēkam ir bailes no savas psihes dziļumiem, gribas tos ieraudzīt, bet arī neredzēt, jo ne vienmēr tas ir viegli un patīkami.

– Vai jums jau bērnībā patika vērot cilvēkus, analizēt, saprast?

– Pusaudža gados mani ieinteresēja attiecību jautājumi, arī tie, kas literatūrā. Man patika agrīnais Vilis Lācis, Džeks Londons, Viktors Igo, Balzaks. Dramaturģija ievelk, un tu sāc meklēt likumsakarības. Mani sacerējumi parasti bija pa pusi burtnīcas.

– Tagad rakstāt grāmatas.

– Es tās uzskatu par daudz uzticamāku vizītkarti nekā izglītības papīrus, sertifikātus.

– Tās paliks nākamajām paaudzēm, liecinās par jums…

– Rakstu par jautājumiem, kas ir mūžīgi. To analizēšanā piedāvāju instrumentus, kas vienkāršam cilvēkam nav pieejami. Patiesībā tie arī citiem psihoterapeitiem ir unikāli. Neesmu vēl radījis savu skolu un nezinu, vai pagūšu. Kolēģi strādā citādi.

– Kā nonācāt pie saviem paņēmieniem?

– Caur praksi, klientiem, literatūras un mitoloģijas studijām. Tas nav unikāli – arī Freids kāri lasīja Ibsenu un Strindbergu. Par Junga kompetenci mitoloģijā vispār nerunāsim.

– Rakstnieki precīzi veido raksturus vai reizēm saskatāt arī falšumu?

– Ģēniji – ļoti precīzi. Cilvēks jūt, kur nāk ārā arhetipiskā patiesība, un tad literārais vai dramaturģiskais darbs uzrunā. Šajā dzīves periodā daudz nelasu, jo tā dramaturģija, kas ir manā kabinetā un manī, stipri pārspēj to, kas grāmatās.

– Reizēm pie sevis atzīstat – šo es pat iedomāties nevarēju?

– Jā, protams, nākas būt izbrīnītam.

No kara neatvadīties

– Drīkstat būt cilvēcisks attiecībās ar klientu, atklāts, patiess?

– Katrs klients atstāj nospiedumu manā dvēselē, kādu sajūtu mudžekli, un es stāstu, kā tas mani ietekmē. Tas ir terapeitiski. Kādas attiecības klients izveido ar terapeitu, pēc tāda principa viņš veido arī citas. Viņam jāzina, kā terapeits jūtas, dzīvojot kopā ar viņu. Parādu spogulīšus, kuros cilvēks sevi redz no citām pusēm. Tad viņš pats var izlemt, ko ar to darīt.

– Jūs rādāt, ka viņš var būt uzklausīts, sadzirdēts, ka trs var būt viņā ieinteresēts?

– Nevar jau teikt, ka saviem klientiem esmu tas, kas viņus mīļo visvairāk. Tas būtu stipri pārspīlēts. Terapijā atšķirībā no citām attiecībām ir tikai klients un viņa dzīve uz terapeita kā ekrāna.

– Bet esat tas, kurš klausās visvairāk.

– Tas gan, jā. Tāpēc izbrīns ir ļoti svarīgs. Daudzi ir pieraduši nevis brīnīties, bet vērtēt, un tas liek aizsargāties.

– Man liks atzīmi…

– Kas ir labi, kas slikti, pareizi, nepareizi. Arī terapijā cilvēki nāk ar bažām, ka viņu mērīs… Bet labā terapijā ir svarīgi, ka mēs abi brīnāmies par to, kas ar tevi notiek. Brīnīties – tas nozīmē būt empātiskiem, vispusīgiem. Jo vērtēšana ir... kāda kritērija piemērošana, skatīšanās uz cilvēku no viena punkta. Tāpēc vērtējums nedod neko.

– Jūs ieteiktu cilvēkiem arī savstarpējās attiecībās vairāk brīnīties, ne vērtēt vienam otru?

– Jā, noteikti.

– Kā to var iemācīties?

– Tas ir lēns process, tāpēc ka... karš nebeidzas vienā dienā. Kāds aktieris ir teicis: “Ja žil i bil na toj vojne, teper vojna živjot vo mņe.” Cilvēks, kurš ir sists, pazemots, piedzīvojis vardarbību… Tas dzīvo viņā, un viņš tādu attieksmi gaida arī no citiem. Baidās, provocē. Tāpēc pierast pie tā, ka vardarbība bija, bet vairs nebūs, nav vienkārši.

– Kurš gan no mums nav traumēts.

– Nu, arī taisnība.

Sāpīgie jautājumi

– Psihoterapija ir greznība, lai arī cilvēki to tā neuztver.

– Tā var teikt. Ja cilvēkam jāstāv pie virpas no astoņiem līdz pieciem, kad viņš atnāks pie manis?

– Vai attīstītās sabiedrībās tā ir arvien normālāka prakse, ka cilvēkiem vajag psihoterapeitu?

– Protams. Laba prakse ir, ja valsts sociāli neaizsargātiem iedzīvotāju slāņiem var apmaksāt terapeitiskos pakalpojumus. Sevišķi svarīgi tas ir bērniem – viņu tiesību aizsardzībā. Lai gan tam ir arī negatīvās puses – tas, par ko pats nemaksā, nešķiet vērtīgs.

– Bērns nemaksā, bet, ja ar viņu kāds runā, tas ir vērtīgi.

– Jā, bērns runāšanu ar viņu uztver kā viņa tiesības. Bērnam nevar palīdzēt vienam pašam, tikai kopā ar ģimeni.

– Tie bērni Ainažu psihoneiroloģiskajā slimnīcā, kuriem visa sabiedrība dzīvoja līdzi… Varbūt dažubrīd nonācām pie secinājuma, ka ir citas metodes, zāles, siešana pie gultas, bet pietrūkst sarunu.

– Tas ir ārkārtīgi smags jautājums. Nav politiskās gribas ieklausīties profesionāļos.

– Jūs zināt, kā jābūt?

– Savulaik Straupē strādāju ar pusaudžiem, problemātika man zināma. Būtībā valsts neuzņemas atbildību par kvalitāti, to deleģē iestāžu vadītājiem. Tipiski! Atceros, 1994. gadā aizeju pie pazīstama ierēdņa Veselības ministrijā, saku: “Mums  narkoloģijā ir problēmas, kāda ir valsts pozīcija?”

Viņš atbild – bet kā tev vajag? It kā glaimojoši, bet patiesībā tā ir atbildības atspēlēšana cilvēkam, kurš nevar redzēt pilnu sistēmisko bildi un ietekmēt citus šajā bildē. Un joprojām, kad iestādes vadītājs prasa, ko vajag, saņem atbildi: “Zini, šo mēs nevaram, tiec galā!...” Bet ja visa vajadzīgā nav, vai var ārstēt pa pusei? Vajadzētu būt, ka valsts pasūta un profesionāļi izpilda. Jāskatās kontekstā – ar tādu finansējumu nevaram atļauties mersedesu, bet pirmo golfiņu gan. Te valsts par golfiņa cenu grib nopirkt mersedesu.

– Tur ir bērnu, cilvēku likteņi…

– Protams, sensitīvas lietas. Bērni ārkārtīgi viegli tiek atdalīti no ģimenes. Bet ne vienmēr ir tā – ja vecāki ir narkomāni, bērns viņiem jāatņem. Ar viņiem ir jāstrādā.

– Tā laikam ir ļoti liela greznība, tas ir tas mersedess.

– Ne vienmēr. Man nav sagatavots projekts, izdevumu tāme, bet uzskatu, ka par to politiski neviens nedomā. Iegrūž narkomānu bērnu kādā slimnīcā... Svarīgi ir redzēt, ka esam kolektīvas būtnes.

Modernajā pasaulē pārāk tiek akcentētas individuālas vajadzības un netiek saskatīts, ka neesam vieni, bet orgāni ģimenes organismā. Jāskatās, kā to kopumu ārstēt. Mēs esam vēl lielākā organismā – sabiedrībā, tāpēc jāskatās sistēmiski. Tāpat kā medicīnā nevar ārstēt sirdi, kāju vai ausi – ir jāārstē pacients.

– Varbūt tas ir mantojums no padomju sistēmas?

– Kaut kādā ziņā noteikti. Jo padomju vara taču redzēja sevi kā tradicionālās sabiedrības un ģimenes grāvēju, vienlaikus vēršoties arī pret attīstītu indivīdu, par ideālu definējot kaut kādu malto gaļu – padomju tautu.

– Jūs tā tikāt mācīti Medicīnas institūtā?

– Tas arī padomju laikā tomēr bija pamatpostulāts – ārstē cilvēku, ne slimību. Jautājums – cik padomju dubultstandartu laikā to pielietoja. Es biju tā orientēts, ka mēģināju būt nevis kādā jomā ļoti dziļi specializējies, bet visas medicīnas jomas kaut nedaudz...

– Ieraudzīt kosmosu?

– Jā, bet to ir ļoti grūti savienot. Tagad arvien mazāk ir ārstu, kuriem ir plašas, nevis dziļas zināšanas. Arī slimnieks – izlasa internetā, un viņam šķiet, ka zina visu par slimību, pie ārsta jāaiziet tikai pēc receptes. Viņš neprasa – es gribētu izārstēties, redzot savas slimības psihosomatisko, filosofisko būtību…

– Ja tā pateiksi ģimenes ārstam, sūtīs pie psihiatra.

– Ja nav pasūtījuma, nav piedāvājuma. Lai izveidotu tādu ārstu praksi, kādu es gribētu… Birokrātija neļauj, un finansiāli neatmaksātos. Normāla ģimenes ārstu prakse diemžēl pie mums nav iespējama.

– Daļā sabiedrības pēc tādas ir nobriedusi vajadzība?

– Protams! Ārsta ideāls literatūrā ir ļoti skaists – Čehovs, Bulgakovs, Munte, Kronins… Tai ētikai nevajadzētu mainīties, bet diemžēl tā ir pilnīgi iznīcināta. Padomju laikā man likās, ka sliktāk vairs nevar, tagad redzu, ka var gan.

– Kas tieši ir sliktāk?

– Visa pakalpojumu finansēšana, organizēšana, pieejamība. Padomju laikā bija citas problēmas – trūka medikamentu, tehnoloģiju, bet ne domājošu ārstu. Hierarhija bija, bet kolē –, ka tik man kādi mēsli nesanāk. Tā vienmēr ir bijis, ka slimības vēsture jāraksta nevis sev, bet prokuroram – ja gadījumā sanāk kādas ziepes…

Narkologa ceļš

– Sākot studēt medicīnu, jau zinājāt, ka izvēlēsieties psihoterapiju?

– Sākumā, kā jau daudzi vīrieši, gribēju kļūt par ķirurgu, strādāju par operāciju māsu Stradiņos, uz ātrās palīdzības par feldšeri, Gaiļezerā par kardioloģijas nodaļas māsu. Uz studiju beigām man bija diezgan skaidrs, ka gribu būt ģimenes ārsts, bet, kad ieraudzīju bardaku sistēmā, sākot strādāt par galveno ārstu Elejas slimnīcā, vadot terapijas nodaļu, 25 gultas, vēlme noplaka.

– Pieredzējāt ugunskristības?

– Bija daudz interesantu gadījumu, bet, redz, tajās iekšķīgajās slimībās jau nav tik daudz sensacionāla kā ķirurģijā vai dzemdniecībā. Nespeciālistam ir grūtāk ieraudzīt dramaturģiju, vajadzīgas zināšanas, lai bišķiņ saprastu, sensāciju nianses.

Atceros, atved ātrā palīdzība slimnieku, vīrieti ap 50 gadiem, agronomu, kurš zaudējis samaņu, zems spiediens. Feldšeris uzrakstījis “infarkts”, es aprunājos, un skaidrs, ka nekāda infarkta nav. Viņš vienkārši paēdis kāpostus, tie laikam nav bijuši labi, un vairākas reizes vēmis, zaudējis šķidrumu, nav varējis padzert, tāpēc, kā pieceļas kājās, tā ģībst.

– Nav dramaturģijas, drīzāk komiski...

– Bet feldšerim liekas, ka tur ir dramaturģija – infarkts.

– Feldšeris nevar noteikt diagnozi.

– Tas bija interesants feldšeris. Latvijas laikā bijis lidotājs, 1941. gadā aizsūtīts uz Sibīriju, no Latgales, veikls zellis, domāju, ka to feldšera diplomu nopircis, kaut kā iekārtojies, ne vella nezināja medicīnu. Reiz viņš man atveda sievieti ar diagnozi akūts urīnpūšļa iekaisums, bet bija skaidrs, ka sākušās priekšlaicīgas dzemdības. Nu, tādi cirki mēdz būt.

– Un tad jūs specializējāties par narkologu?

– Kad biju nostrādājis trīs gadus, man bija jau divi bērni un bija jādomā, kur varu nopelnīt. Strādāt par vienkāršu ārstu... Tad jāņem pateicības vai jāpiestrādā citur, lai ģimeni var uzturēt. Pateicības varbūt dod, nezinu, ķirurģijā, oftalmoloģijā, bet iekšķīgajā medicīnā... Meklēju, kur tikt pie naudiņas, jo ar to aldziņu nevarējām izdzīvot.

– Tas bija praktisks apsvērums, ka aizgājāt uz narkoloģiju?

– Protams! Un zināt, galvenajam ārstam Straupē bija labi – dienesta auto, dārzs, kur kaut ko izaudzēt… Man bija pushektārs apstādīts ar dālijām, ļoti skaisti bija.

– Tā ir pavisam specifiska vieta, kontingents cits.

– Tur bija ļoti interesanti. Padomju laikā narkoloģijai bija pievērsta valstiska uzmanība.

– Lai gan ir viedoklis, ka valsts apzināti dzirdīja cilvēkus.

– Es tā negribētu teikt. Domāju, speciāli to neviens nedarīja, tika organizētas pretalkohola kampaņas. Protams, var diskutēt, kādā kvalitātē tās bija un kā piespiedu ārstēšana atbilst cilvēktiesībām. Domāju, valsts vedināja cilvēkus nodzerties caur to, ka viņi bija pazemoti.

– Visa sistēma bija pazemojoša?

– Līdz ar to motivācija dzert nereti bija caur pazemojumu. Tādā ziņā, jā. Bet alkoholiķu ārstēšanas vietas bija. Latvijā narkoloģiskās slimnīcas bija Straupē, Rīgā, Jelgavā, Daugavpilī, Liepājā. Tagad viss likvidēts, it kā problēma būtu pazudusi.

– Mēs neesam no tā pazemojuma izārstējušies?

– Tas ir līdzīgi kā ar karu, kas nebeidzas. Bieži vien vecāku pazemojums pāriet bērnos. Bērni skatās, kā vecāki reaģē. Pazemotam cilvēkam ir specifiska uzvedība, viņš aizsargājas no visām pusēm, ir nemotivētas dusmas. Bērni kopē vecāku uzvedību.

– Lai cik tā būtu destruktīva?

– Protams! Viņi jau nesaprot, kāpēc vecāki tā rīkojas, bet atkārto. Brīžiem traumas nāk cauri vairākām paaudzēm.

Saimnieka gars

– Jūs piedzimāt samērā veselā ģimenē?

– Domāju, ka jā... Man ir cieņa pret vecākiem, vecvecākiem.

– Jūs viņos tādas traumas neredzējāt?

– Kāpēc gan? Protams, redzēju, un daudzas. Galvenais, ka man abu vecāku ģimenes bija strādīgas un ļoti centās kaut ko sasniegt, ar ārkārtīgi ierobežotiem līdzekļiem tika mājas būvētas, naudiņa pelnīta. Tomātus, tulpes, dālijas, mežvīteņus audzēja.

– Esat mantojis saimnieka garu?

– Jā. Un no vecāku ģimenēm nāk tas, ka jādomā uz priekšu, jābūt tālredzīgam. Tas, ko tu šodien izdarīsi, tevi ietekmēs rīt, parīt un aizparīt. Jādomā ar galvu. Tāda sistēmiska pieeja, zemniekiem raksturīga. Tāpēc ļoti pārdzīvoju, ka šodien jāsastopas ar pasākumiem, kas ir ģimeni noniecinoši. Kreisi liberālās idejas, piemēram, par partnerattiecību pielīdzināšanu laulībai.

– Jūs esat pret?

– Protams! Tās ir divas dažādas lietas. Laulība ir tas, kas divus dzimtas kokus kāzu laikā sakausē, apvieno stāstu sistēmas, pieredzes, resursus. Laulība tiek reģistrēta cilvēku un Dieva priekšā. Dievs – tas ir daba, cilvēki – laulības liecinieki un aizstāvji.

Šādā veidā strukturējas sabiedrība, izveidojas sakaru kanāli. Kā kibernētiskajās sistēmās – jo vairāk savienojumu, jo dators jaudīgāks. Bet par partnerattiecībām... Tas ir egoistisks pasākums, kas sabiedrībai neko nedod, tādēļ valstij tur nav jāiejaucas ne ar kādiem regulējumiem.

– Ja saiet kopā divi vīrieši – un viņiem arī ir dzimtas aiz muguras –, viņi tās nevar sakausēt?

– Vai varat iedomāties kāzas, kur precas divi vīrieši un kurās piedalītos divas dzimtas, pa 50 cilvēkiem no katras, visi būtu priecīgi un vēlētu šīm attiecībām pastāvēt, līdz nāve tos šķirs?

– Jā.

– Es nevaru.

– Jo tas ir neierasti, bet principā - kāpēc ne? Tur tāpat ir cilvēki. Labi, viņiem bioloģiski nedzims bērni, bet var adoptēt.

– Nu nē, nedrīkst adoptēt! Bērniem ir vajadzīgs tēvs un māte, nevis divi vīrieši vai divas sievietes. Svarīgi, ka valsts atbalsta kolektīvās vērtības, to, kas stiprina sabiedrību. Katra seksuālās intereses ir individuālas vērtības, valstij gar to nevajadzētu būt nekādai daļai.

Kreisi liberālā ideoloģija kacina cilvēkus ar individuālo vērtību akcentēšanu, bet tas nozīmē graut ilgtspējīgu sabiedrību – tādu, kas aug, attīstās, nevis nīkuļo un iet bojā. Ja ģimeni neciena, sabiedrība amorfizējas, izveidojas masa, kur nekas necirkulē un kas nevar pašorganizēties.

Iekāre nav mīlestība

– Jūs daudz esat piedalījies meitu audzināšanā.

– Tā bija. Kad strādāju gan Elejā, gan Straupē. Sieva brauca uz Rīgu, septiņas diennaktis mēnesī kā operāciju māsa dežurēja Stradiņa slimnīcā, un tajā laikā es pilnīgi biju atbildīgs par meitām. No rīta modināt, bizes sapīt, paēdināt, saģērbt. Bērnudārzs bija Stalbē, septiņus kilometrus jāved.

– Ar mašīnu?

– Jā. Uz dienesta mašīnas izmantošanu neskatījās kā tagad (nosmejas). Bērniem vajag abus vecākus. Ļoti negatīvi skatos uz šķiršanos – daudzos gadījumos tā ir vieglprātība, kur par bērniem netiek domāts. Ģimene ir kā banka, kuras dibinātāji apsolās to nelikvidēt. Uzticas un iegulda – tad bankai ir vērtība!

Ko paši neizmantos, paliks bērniem. Tad tam ir jēga. Šķiroties viss tiek izputināts, nojaukts līdz pamatiem. Ģimene nav mīlestības, bet sadarbības, cieņas un veselā saprāta jautājums. Ar tās palīdzību mēs saglabājam resursus un kļūstam turīgāki, gudrāki un kulturālāki. Ģimene ir visa centrā. Šis princips – priekos un bēdās, līdz nāve mūs šķirs.

– Bez mīlestības – vai jūs būtu varējis nodzīvot tik garā laulībā un trīs skaistas meitas izaudzināt?

– Mīlestība ir laulības uzdevums, ne priekšnoteikums.

– Panākt mīlestību – tie vārdi vispār iet kopā?

– Protams! Mīlestība ir darbs, tā veidojas no cieņas, nevis kādas mistikas, kad amors iešauj bultiņu… Tā veidojas dzimumtieksme.

– Cilvēki to jauc?

– To jauc! Bet dzimumtieksme ir arī dzīvniekiem, bioloģiska lieta. Mīlestība ir jāveido uz cieņas un ilgtermiņa interešu pamata, un to nevajag jaukt ar iemīlēšanos. Par to raksta un filmē – iemīlēšanās, medusmēnesis, kaifs!

Par laulības dzīves ainiņām tikai retais taisa kino. Tur redzam, ka vīrietim un sievietei būt kopā nekad nav vienkārši. Nav iepriekš noteikts, ka būsi baigi laimīgais. Ir daudz jāstrādā, lai to laimi nopelnītu.

– Cilvēki saka – gribu šķirties, man vairs nav mīlestības…

– Tas ir tik izplatīti un bērnišķīgi…

– Precīzāk – man nav dzimumtieksmes pret partneri?

– Jā, varbūt iekāre pazudusi.

– Un to viņš asociē ar vārdu mīlestība.

– Jā, un tas nozīmē, ka man it kā ir tiesības šķirties. Laulība tiek uztverta no individuālisma pozīcijas. Man nepatīk – nepiedalos.

Lāči un sievietes

– Esat cilvēks, kurš neļaujas spontānām sajūtām, simpātijām?

– Domājat, citu sieviešu vilinājumam? Nu, kāpēc ne, viņas taču ļoti ietekmē. Sievietes ir skaistas un neatvairāmas.

– Bet ko jūs darāt? Priecājaties tikai?

– Nu, kas vēl man būtu jādara?

– Uz kafejnīcu jāiet, pastaigā gar jūru…

– Jā, man ir diezgan daudz draudzeņu, ar kurām varu aiziet uz kafejnīcu, parunāt par to, kas manu sievu neinteresē: psiholoģiju, mitoloģiju, literatūru…

– Jūsu pielūdzējas ir gatavas izstudēt mitoloģijas shēmas, lai būtu, par ko ar jums parunāt?

– Nē, manas pielūdzējas, mans fanu klubs, kā kādreiz to sauc, jau nemotivējas no erotikas.

– Tā jūs tikai domājat! Jūs nezināt, par ko viņas fantazē.

– Domāju, ka nospiedošais vairākums mani mīl vai ciena caur manām grāmatām, rakstiem un intervijām.

– Platoniski? Jūs tiešām tam ticat?

– Nē, protams, ka tur ir erotika, tas ir seksuāli. Skaidrs, ka tur tas ir. Bet tas ir ik uz soļa. Lācis var staigāt pa mežu un, visticamāk, lāceni nesatiks. Jo mežs ir liels, lāču maz. Bet cilvēki nevar nesatikt pretējo dzimumu. Katru dienu satiek. Un daba tā iekārtojusi, ka sievietes ir neatvairāmas.

– Vīrieši arī! Daži.

– Jā, bet tas pamats jau, redz, nāk no bioloģijas. Teiksim tā – lācis domā par medu vai zivīm, nevis par lāceni. Līdz brīdim, kad sajūt – lācenei ir ovulācija, viss jāmet pie malas. Respektīvi, viņš tiek iesaukts tajā.

Par dažiem vīriešiem – tie ir alfa tēviņi, kas spēj būt tikai bioloģiskie tēvi daudzu sieviešu bērniem, nevis sociālie, kas piedalās bērnu dzīvē. Bet bioloģiskais ir jākompenē un tālāk jāattīsta, nostiprinot sociālo tēvu, tātad monogāmiju, nevis grupu laulību. Tas ir bērnu interešu un pašorganizējošas sabiedrības pamatu pamats.

– Un ar vīriešiem ir tāpat – viņi tiek iesaukti?

– Jā. Protams.

– Gaida signālu?

– Viņš jau nevar nesagaidīt. Turklāt šodien sievietes simulē ovulāciju.

– Ar augstpapēdenēm, sarkanām lūpām, smaržām?

– Frizūrām, drēbēm, botoksu, jā. Respektīvi, tā seksualitāte tiek izspēlēta katru dienu.

– Godīgāk būtu to visu nelietot un gaidīt īsto ovulāciju?

– Jā, tas būtu resursus taupošāk. No dabas viedokļa jābūt tā, ka ar seksu nodarbojas ovulācijas laikā. Pārējā, tā teikt, jādara citi darbi. Saku – sievietei trīs dienas mēnesī jābūt pri-vļekaķeļnoj. Un pārējās dienas viņai jābūt ot-vraķiķeļnoj. Lāčiem tas ir iespējams – sekss tikai lai vairotos, jo viņu ir maz, pretējie dzimumi mēnešiem var nesatikt viens otru.

Cilvēku ir daudz, un tas rada stresu starp vīriešiem un sievietēm. Sekss iegūst pretstresa tabletes funkciju. Ir speciāli jāstrādā, lai dzīve nebūtu pārāk seksualizēta. Bet šis bioloģiskais, šis dziņu līmenis mūsdienās cilvēkiem ir tik šausmīgi interesants, jo pagaidām ir maz citu zāļu, kā vienam otru izturēt.

– Mums ir vairāk brīva laika? Vai kultūra mūs tā ir veidojusi?

– Sabiedrības seksualizācija nav kultūras prasība. Mēs dzīvnieciskojamies, jo dzīvojam pilsētās, kur mūsu ir par daudz.

– No kultūras bioloģiskajā kāpjamies atpakaļ?

– Jā. Sabiedrības attīstība jau nenotiek pa staru, lineāri. Tā notiek arī cirkulāri.

– Piekrītat spirāles principam?

– Spirāle ir kompromiss starp sievišķo riņķi un vīrišķo staru. Bet tai spirālei ir lielāks attālums starp apļiem vai mazāks, un tā var iet atpakaļ, ne stara virzienā.

Operāciju zāle ir erotiska

– Esat stāstījis, ka sievu ieraudzījāt operāciju zālē, viņa bija medmāsa. Plastmasas augstpapēdenēs un augstu cepuri ar krustiņu – tie bija viņas relišeri?

– Jā. Noteikti.

– Kuri uz jums kā jaunu cilvēku iedarbojās...

– Protams. Operāciju zāle ir šausmīgi erotiska vieta. Tur, kur ir nāve, ir arī ļoti daudz dzīvības. Un dzīvotgribas. Mana nākamā grāmata būs par nāvi. Līdz 18. gadsimta beigām Latvijas teritorijā sievietes dzīvoja vidēji 33 gadus.

Biežākais nāves cēlonis bija nāve piektajās dzemdībās. Kad sieviete paliek stāvoklī, viņai ir milzīga varbūtība nomirt. Un milzīga varbūtība, ka bērns mirs. Pirmajā dzīves gadā bērnu mirstība bija 25 procenti. Tas nozīmē, ka nāve faktiski ir dzīves sastāvdaļa. Kas būs dzemdībās – sieviete izdzīvos? Bērns? Tas ir sievietes psihes pamatā.

– Mēs to nesam sevī?

– Protams. Attieksme pret dzīvi ir tieši tāda, kāda bijusi… Jāmirst dzemdībās vairs nav, bet psihe nemainās.

– Kas ir palicis no tā laika?

– Attieksme pret grūtniecību un dzemdībām kā pret kaut ko misteriozu, riskantu un iniciējošu, no kā daudzas mūsdienu sievietes nobīstas.

– Stāv klāt mīļā Māra un lemj – dzīvot vai mirt...

– Jā. Vīrietis nāvei var pietuvoties tikai caur sievieti. Jo viņam nav grūtniecības. Tādā veidā viņš nemirst. Šī sfēra, dzimšana un nāve, ir ļoti neverbāla – izjūtam vai ne. Tiklīdz izsaki vārdos, kas ir vīrišķā un apziņas sfēra, kaut kas ļoti būtisks un sievišķs no tā pazūd.

– Nav vairs tik patiesi?

– Jā. Sieviete ar saviem grūtniecības un dzemdību pārdzīvojumiem nav dalījusies. Ja ir, tad viņai nav gandarījuma sajūtas, ka ir izteikusi visu, kas tur notiek. Līdz ar to tur ir vairāk klusēšanas nekā stāsta. Vārdu sakot, līdz vīriešiem šīs zināšanas nav aizgājušas, jo viņi to nav dzirdējuši. Tāpēc viņiem ir pilnīgi cita attieksme pret nāvi. Bet, ja viņi tomēr iet sieviešu teritorijā, tad mirst. Akušieri mirst agri.

– Neiztur psihoemocionālu spiedienu?

– Viņi tiek izsūkti.

– Jo viņos nav imunitātes, potenciāla ar to sadzīvot, strādāt?

– Redz, vecmātes spēj būt diezgan rupjas, var uzbļaut dzemdētājai: “Ciet, maita!” Norobežoties. Vīrietis to nevar atļauties, viņam jābūt varonim un glābējam. Viņš nezina, ka grūtniecības un dzemdību mistērijas dziļumi ir neaptverami, un tajos noslīkst.

– Ar bijību, pietāti…

– Jā. Pārmērīgu. Sievieti, ginekoloģi vai akušieri, nevar izmantot, jo viņa zina tās robežas. Bet vīrieti var izsūkt, ja vien viņš nav speciāli trenēts.

– Ar kādu domu rakstāt grāmatu?

– Galvenā – ka nāve staigā starp mums. Tā nav kā grūtniecība – ir vai nav. Nāve var būt bišķiņ un var būt daudz. Ir cilvēki, ģimenes, kas dzīvo nāves ēnā.

– Paši to nenodefinējot, bet jūtot?

– Jā.

– Tā ir kāda sena dzimtas zināšana?

– Tas ir caur to, kā pārdzīvojam citu cilvēku nāvi. Ja netiekam galā ar veļiem, tie var mūs nogalināt. Visām tautām ir mitoloģija par to, paražas, ticējumi, rituāli. Starp citu, kreisais liberālisms, visticamāk, arī ir velis, kas sūc asinis un var nogalināt. Cilvēkiem ir mistiskas bailes no nāves un no informācijas par to.

Man ir skaidrs, ka Rainis, kurš piedzima mātei, kas pirms tam bija zaudējusi divus dēlus, Zelta zirgā apraksta šo situāciju. Māte kā Saulcerīte guļ nāves miegā... Tā notiek ar sievieti, ja mirst bērni, – viņa sasalst. Nākamais dēls visvairāk to izjūt, jo netiek sasildīts.

Skaidrs, viņam jāglābj māte, jāizdara kaut kas tāds, lai viņa mostos. Arī tie divi brāļi tur figurē – kā sliktie. Man nav šaubu, ka Rainis raksta par nāves pārdzīvošanas pieredzi, kas konkrēti viņu ir ļoti nomocījusi. Tās dēļ viņš visu mūžu ir bijis neirastēnisks. Lai gan, no otras puses, tas parāda, cik ļoti spēcīgs viņš bija. Izturēja, izdzīvoja, bet neatstāja pēcnācējus.

– Viņš tai eksaltētībā, augstajā kalna galā, dzīvoja, intelektuālajā, ideju telpā…

– Jā. Bet šāda interpretācija vairumu cilvēku neinteresē – tā ir viņu aizsardzība, vēlme starp mums klaiņojošo nāvi neredzēt.

– Mums atklātāk jārunā par nāvēm, kas ir mūs ietekmējušas?

– Par traģiskajām, nedabiskajām. Ja mirst vecs cilvēks, kura nāve ir prognozēta, tas nav traumatiski. Bet ir negaidītas nāves –jaunu cilvēku, bērnu. Ar tām ir jāstrādā. Svarīgi to apzināties un meklēt palīdzību.

– Kad grāmata būs?

– Nezinu. Vajadzēja būt jau pagājušajā gadā… Tā laikam ir mana pretestība, ka nevaru un nevaru tai pieķerties.

– Jums atliek laika baudīt vasaru?

– Bites, piemēram… Ļoti interesanti – sēdēt un meditēt. Skaties, kā viņas skrien.

– San.

– San tad, kad ir liela, stipra saime. Kad ir labs laiks, viņas iet darbā. Bišu saime teorētiski ir nemirstīga, bet katra bite, protams, tāda nav. Tas nozīmē, ka vienas individuālās bites intereses ir nulle. Protams, ar cilvēkiem tā nekad nebūs – un varbūt arī nevajag. Bet ja tas, kā ir bitēm, nav pareizi, kāpēc gan krist karā par dzimteni?

No individuālā viedokļa – pilnīga muļķība. Tāpat – kāpēc dzemdēt bērnus, kas aizies? Nesen ievietoju feisbukā tekstu un bildes par medus sviešanas ballīti manā mājā. Tur bija tādi simboli kā kolektīvs, sadarbība, panākums, svētki, ģimene, bērni, mazbērni, pārpilnība, saldums, siltums, vasara. Šis posts tika rekorddaudz laikots. Šie simboli gluži kā Ilmārs Blumbergs mums čukst – es nemiršu! Tas dod enerģiju simtreiz vairāk nekā vislabākais antidepresants.

Šis tas par pieglaudību

– Apmeklēt psihoterapeitu ilgstoši ir pasākums sev.

– Ne tikai.

– Sakārtojot sevi, būsi veselāks citiem?

– Kad klients pie manis atnāk pirmoreiz, zīmēju viņa dzimtas koku, vismaz trīs paaudzes. Kamēr neesmu iemācījies no galvas, man tas stāv blakus. Es neārstēju tikai indivīdu, bet arī viņa dzimtas koku.

Kad intervēju, vācu arī simptomus, kas ir ģimenē, ne tikai cilvēkā. Senajiem grieķiem traģēdijas vienmēr bija ar mitoloģisku saturu, runāja par mūžīgo, lielajiem jautājumiem. Komēdijas – par sadzīvi, ikdienišķām situācijām. Un kas bija to izplatītākais personāžs? Vīrs zem tupeles.

– Apsmiešanas vērts?

– Visinteresantākais sadzīviskais fenomens. Tur arī mūžīgais parādās – ka ģimenē ir cīņa, sieva grib redzēt vīru kā vienu no bērniem, kas klausa.

– Sakāt, ka to 21. gadsimta sievietes Latvijā dara, bet jau Senajā Grieķijā…

– Protams. Tas vienmēr ir bijis.

– Tā nav mūsu kaprīze, stulbais feminisms?

– Feminisms, protams, ir stulbs, bet nekas moderns.

– Tādu grūstīšanos esat piedzīvojis arī savā ģimenē?

– Protams! Mēs grūstāmies… visu laiku (iesmejas). Tas ir labi jūtams – mēs ar sievu ejam Argentīnas tango dejot.

– Ir noteikums, ka sievietei jāļaujas… Viņai tas jāmācās?

– Jā, un tas nav vienkārši. Viņa taču zina labāk. Taču tango vīrieša funkcija ir izdomāt deju, sievietes – sekot un parādīt deju kā skaistu stāstu. Ejot uz tango, sievai atgādinu – neaizmirsti būt pieglaudīga! Man šis vārds šķiet ļoti piemērots. Ja aizmirstu atgādināt, viņa arī aizmirsīs un izdomās savu deju.

– Viņai jāpiedalās spēlē.

– Un jāienes tajā kādi savi knifi. Vīrs un sieva, ja viņiem patīk un izdodas dejot tango, nevar būt, ka izšķirsies.

– Jo tas ir modelis, kas skaisti darbojas arī dzīvē?

– Jā.

– Jūs sen dejojat?

– Nē, pāris gadu.

– Tas jums ir skaists piedzīvojums.

– Vairāk darbs pie laulības. Tā es teiktu. Nevaru apgalvot, ka man tā dejošana sagādā lielu baudu (pasmejas).