Dzīvot kopā neprecoties? Reāli stāsti un skaudra pieredze

Reāli dzīvesstāsti no notāru pieredzes

Jāpamet dzīvoklis

Intai un Kārlim 20 gadus ir nereģistrētas partnerattiecības. Bērnu abiem nav. Kopdzīves laikā ir iegādāts īpašums, kas nopirkts par līdzekļiem, kas iegūti, pārdodot zemes gabalu, ko Inta mantojusi no saviem vecākiem. Tā kā Intas veselības stāvoklis ir slikts un viņa ir gados vecāka par Kārli, abi ir vienojušies, ka īpašums Zemesgrāmatā tiks reģistrēts uz Kārļa vārda. Taču Kārlis diemžēl nomirst, un uz mantojumu piesakās viņa māsa, kurai ar Intu attiecības nav labas. Intai trīs mēnešu laikā pēc īpašuma pārreģistrācijas uz Kārļa māsas vārda dzīvoklis ir jāatstāj.

Piesakās meita no Vladivostokas

Annai, kura nav šķīrusi 1962. gadā noslēgtu laulību, 40 gadu garumā ir nereģistrētas partnerattiecības ar Jāni. Abiem ir meitas no citām attiecībām. Jānis ar savu meitu, kura dzīvo Vladivostokā, nav ticies visus šos 40 gadus. Uz Jāņa vārda ir reģistrēts nekustamais īpašums, kura iegādei ir izmantoti abu partneru kopīgie līdzekļi, kā arī Annas meitas sertifikāti un finanses. Jānis ar testamentu ir novēlējis nekustamo īpašumu Annai.

Taču pēc Jāņa nāves 2012. gadā viņa meita piesaka savas neatraidāmā mantinieka tiesības uz neatņemamo daļu. Īpašums viņu neinteresē, bet viņa vēlas saņemt kompensāciju – 1/2 no īpašuma kadastrālās vērtības. Īpašums ir novērtēts par pieklājīgu summu, mazas nav arī izmaksas, kārtojot mantojuma lietu kā testamentārajai mantiniecei.

Annai šādas naudas nav, īpašumu pārdot par tādu summu arī ir grūti. 2013. gadā Anna nomirst un uz viņas mantojumu piesakās viņas meita, un sarosās arī likumiskais vīrs. Mantojuma lieta nav pabeigta.

Dzīvesbiedrs nomirst, īpašums jāatstāj

Māras kundze dzīvoja nereģistrētā laulībā 30–35 gadus. Kopdzīvē piedzima dēls Edgars, kuram dzimšanas apliecībā tēvs nebija ierakstīts. Uz vīra Alfrēda vārda laukos bija iekopts nekustamais īpašums, kur abi kopdzīves laikā bija saimniekojuši un Māra bija ieguldījusi gan daudz darba, gan līdzekļus.
Alfrēds smagi saslima ar infarktu. Viņš bija zaudējis runas dotības, nebija arī rīcībspējīgs lemt par savu nekustamo īpašumu. Tas bija reģistrēts uz viņa vārda, bet viņš vairs neko nevarēja izdarīt – ne novēlēt, ne atdāvināt.
Alfrēdam aizejot aizsaulē, pēkšņi uzradās viņa juridiski atzītais dēls no pirmās laulības, un Māras kundzei ar dēlu nācās pamest savu īpašumu, jo viņi nebija likumiskie mantinieki.

Pelnītājs paliek aiz durvīm

Andris un Maija bija viens otra īstā mīlestība. Sākoties ekonomiskajai krīzei, Andris izlēma doties peļņā uz Britu salām, jo abi ar Maiju bija nolēmuši iegādāties māju Pierīgā, bet, samazinoties Andra atalgojumam, sapnis par māju attālinājās arvien vairāk.

Andris aizbrauca un regulāri sūtīja naudu Maijai – mājas iegādei. Pēc kāda laika, īpašuma cenām krītoties, pāris bija sakrājuši pietiekami, lai varētu iegādāties noskatīto māju. Sacīts – darīts! Ņemot vērā faktu, ka Andris parasti bija pelnītājs, bet Maija visu lietu un dokumentu kārtotāja, māju reģistrēja uz Maijas vārda.
Beidzoties krīzei valstī, Maija nejauši iepazinās ar Kasparu un secināja, ka jūtu pret Andri vairs nav. Šķiroties Andris un Maija nevarēja vienoties par īpašuma sadali, jo māja juridiski piederēja Maijai. Turklāt strīdu karstumā Maija nomainīja slēdzeni, un Andrim pat nebija likumisku iespēju atgriezties savā mājā pēc personiskajām mantām. Protams, tiesas ceļā tika pierādīts, ka īpašums paliek Maijai – likumiskajai īpašniecei.

Pie naudas netiek

Ivars un Inta kopā bija nodzīvojuši teju 35 gadus. Kādā rudenīgā dienā Ivaru piemeklēja insults. Vīrieti nogādāja vietējā slimnīcā, tad pārveda uz klīniku galvaspilsētā, bija nepieciešama operācija. Diemžēl Ivars operāciju neizturēja.

Bēdu sagrauztajai Intai vēl lielāks trieciens bija, kad uzzināja, ka viņai nav iespējas atgūt kopīgos iekrātos līdzekļus, kas visi atradās Ivara bankas kontā. Uzticīgā dzīvesbiedre nevarēja izņemt naudu no bankas konta, jo juridiski Ivars un Inta bija sveši cilvēki.

Kopdzīve beidzas, galvojums paliek

Pārtraucot kopdzīvi, Alisei un Raivim radās problēma, kas bija faktiski neatrisināma. Nereģistrēto attiecību laikā viņi kopīgi bija iegādājušies dzīvokli kredītā – Alise bija mājokļa īpašniece, proti, kredīta ņēmēja, Raivis – galvotājs. Tā kā šī situācija izveidojās krīzes laikā, tad pārdot īpašumu un norēķināties ar kreditoru nebija iespējams. Pārtraucot attiecības ar Alisi un izvācoties no dzīvokļa, Raivis joprojām palika kā galvotājs par kredītu, kas nodrošināts par īpašumu, kurā viņš vairs nedzīvo.

Dārgāki mantojuma procenti

Aigars un Dina saskanīgi bija nodzīvojuši 27 gadus, kopīgi saimniekojot bija uzcelta māja, iekopts pāris hektāru liels augļu dārzs, uzcelts viesu nams. Īpašuma juridiskais īpašnieks bija Aigars, kas arī bija galvenais plānu kalējs un īstenotājs, Dinai par to nebija nekādu iebildumu – ģimene tāpat bija viena.
Diemžēl Aigara veselības stāvoklis krasi pasliktinājās, un mediķi konstatēja diagnozi – vēzi. Pēc divus gadus garas un bezcerīgas cīņas ar slimību Aigars aizgāja aizsaulē.

Kaut gan viņi oficiāli nebija noformējuši savas attiecības, Aigars tālredzīgi bija parūpējies, lai īpašumu mantotu Dina, tas ir, sastādījis testamentu. Tomēr Dinu nepatīkami pārsteidza mantošanas izdevumi, kas oficiālam laulātajam draugam ir 0,5% no pienākošās mantojuma daļas vērtības, bet svešam cilvēkam – 15 procenti.

Dēls neielaiž dzīvoklī

Ginta un Jaroslavs kopā nodzīvoja 35 gadus nereģistrētās partneratiecībās. Diemžēl Jaroslavs cieta satiksmes negadījumā un nomira. Sērojošā dzīves biedrene, bēdu sagrauzta, devās pie savas māsas, kura dzīvoja citā pilsētā.

Atgriežoties Rīgā, Ginta secināja, ka Jaroslava dēls no pirmās laulības, ar kuru visus gadus tēvam nav bijis nekādu kontaktu, kamēr Gintas nav bijis mājās, izsaucis policiju un dzīvokli uzlauzis, tad aizplombējis durvis, liedzot sievietei iespēju iekļūt dzīvoklī un pat paņemt savas mantas, iekrāto naudu un kaķi.
Dzīvoklis esot iegādāts par kopējiem līdzekļiem, arī komunālie maksājumi veikti kopīgi, bet nekādu apliecinošu dokumentu un kvīšu neesot. Tāpat juridiski mantotājs skaitās asinsradinieks – dēls.

Nereģistrētas attiecības: arvien populārāks attiecību modelis

"Ai, zīmogs pasē jau neko nemaina..." - nereti dzirdēta frāze gan no dāmām, gan kungiem. Tomēr maina gan. Par to, kādu tiesisko nedrošību rada nereģistrētas attiecības, žurnālam "Likums un Taisnība" stāsta Latvijas Zvērinātu notāru padomes priekšsēdētāja zvērināta notāre Sandra Stīpniece.

70% atbalsta kopdzīvi bez laulības

Latvijas Republikas Satversmē ir teikts, ka valsts aizsargā un atbalsta laulību – savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērna tiesības. Daudzos likumos ir panti par labu tieši reģistrētām attiecībām – laulībai, nevis divu likuma priekšā svešu cilvēku kopdzīvei.

Un tomēr – arvien biežāk pāri izvēlas dzīvot nereģistrētās attiecībās. Septiņdesmit procenti iedzīvotāju atbalsta kopdzīvi bez laulības – tā liecina pirms dažiem gadiem Latvijas Zvērinātu notāru padomes veikts pētījums. Tāpat pēdējos gadu desmitos ir trīskāršojies nereģistrētās attiecībās dzimušo bērnu skaits.
“Ikvienam no mums, protams, ir dota absolūta rīcības brīvība veidot vai neveidot attiecības un kopdzīvi. Respektējot cilvēka cieņu, valsts šajā gribā neiejaucas. Tomēr katra paša ziņā ir izvēlēties, kādā formā attiecības ietērpt – laulībā vai nereģistrētās partnerattiecībās.

Tomēr tikai laulība ir vienkāršākais veids, kā juridiski sakārtot attiecības. Laulība ir vienīgais veids, kā valsts un pašas personas var sniegt drošību ģimenes locekļiem, kas nav asinsradinieki,” stāsta Sandra Stīpniece.

Viņa uzsver, ka, dzīvojot nereģistrētās attiecībās jeb faktiskas kopdzīves attiecībās, savai un savu mīļoto – partneru un bērnu – tiesiskajai drošībai būtu jāpievērš īpaša vērība. Kopdzīvē nereģistrētās attiecībās var rasties riski daudzās jomās – mantojuma, saistību, ģimenes, nodokļu, personiskās tiesībās, kā arī medicīnas aprūpē, kredītsaistībās un citās.

Kā spēle ar uguni

Pretēji dzīvei nereģistrētās attiecībās laulātie par savu juridisko drošību var būt daudz pārliecinātāki. Laulātajam ir tiesības uz mantas daļu no laulāto kopīgās mantas, turpretī nereģistrētās attiecībās šādu tiesību nav, ja vien partneris nav taisījis testamentu.

Tomēr testaments palīdzēs sakārtot tikai jautājumus, kas skar mantojuma tiesības, nerisinot problēmsituācijas ģimenes, sociālo tiesību un citās dzīves jomās. Tāpat laulātajam ir tiesības pieņemt lēmumu par partnera ārstniecības gaitu, ja otrs veselības stāvokļa vai vecuma dēļ pats nespēj izdarīt šādu izvēli. Nereģistrētās attiecībās partnerim šādu tiesības nav, ja vien pirms tam abas personas nav noslēgušas nākotnes pilnvarojuma līgumu pie notāra.

Visbiežāk faktiskās kopdzīves attiecību riski arī parādās tieši smagās un sarežģītās dzīves situācijās – piemēram, kādam no kopdzīves partneriem ejot bojā, sastopoties ar nopietnām veselības problēmām, arī attiecību izbeigšanās gadījumā, kad rodas strīdi par uzturlīdzekļu, kopīga īpašuma sadali vai kredīta atmaksu.

“Nereģistrēto attiecību problēmsituācijas rada apgrūtinājumus ne tikai iesaistītajām pusēm, bet visai sabiedrībai kopumā. Gan valstij, gan privātpersonām ir jātērē lieli finanšu līdzekļi, lai situācijas risinātu, tiek radīta papildu slodze tiesu sistēmai,” uzsver Stīpniece.

Labā ziņa ir, ka ar zvērināta notāra palīdzību katrai dzīves situācijai ir iespēja rast atsevišķu risinājumu un stiprināt indivīda juridisko drošību arī nereģistrētās attiecībās. Lūk, tipiskākās situācijas, kurās būtu vērts vērsties pie notāra, ja izlemts nestāties laulībā.

Tiesības pieņemt lēmumu otra vietā

Iedomāsimies situāciju, kurā, piemēram, Lāsma un Jēkabs ir nodzīvojuši kopā desmit gadus, kopīgu bērnu viņiem nav. Jēkabs 48 gadu vecumā pārcieš insultu un atrodas komā. Ir jāpieņem lēmumi par viņa ārstniecību. Lāsma ir gatava darīt visu iespējamo, lai mīļotā drauga stāvoklis uzlabotos, viņa pat ir atradusi ārstēšanās iespējas privātā klīnikā, kur sola optimistiskākus rezultātus.

Tomēr Jēkaba vienīgais dēls no pirmās laulības naudas trūkuma dēļ iebilst. Viņš ir pārliecināts, ka veselība uzlabosies, arī netērējot naudu, ja tas tā būs lemts. Ja ne, tad jāpieņem likteņa lēmums. Ārsti ņem vērā Jēkaba dēla viedokli. Kāpēc tā?
Pacientu tiesību likums paredz – ja pacients sava veselības stāvokļa vai vecuma dēļ pats nespēj pieņemt lēmumu par ārstniecību, tiesības pieņemt lēmumu viņa vietā ir pacienta laulātajam, bet, ja tāda nav, pilngadīgam un rīcībspējīgam tuvākajam radiniekam šādā secībā: pacienta bērniem, pacienta vecākiem, pacienta brālim vai māsai, vecvecākiem, mazbērniem.
Tātad – ja cilvēks nav spējīgs pats pieņemt lēmumu, mediķiem tas jāprasa viņa tuviniekiem atbilstoši likumam. Bet likumā nav ne vārda par to, ka šāda atļauja būtu jāprasa cilvēkam, ar ko viņš dzīvojis zem viena jumta, kopīgiem spēkiem iekopis īpašumus, kopā izdzīvojis ikdienas priekus un bēdas.

Dzīvē kopā, bet juridiski svešinieki

Diemžēl var būt pat situācijas, kad ārsts atsakās sniegt jebkādus skaidrojumus par smagi slimā sirdzēja veselības stāvokli svešiniekam (no juridiskā viedokļa), lai kā viņš apgalvo, ka ir pacienta dzīvesbiedrs jau pārdesmit gadu.

Ja Lāsma un Jēkabs būtu reģistrējuši laulību, tieši laulātais (nevis dēls, māte vai brālis) būtu tas cilvēks kuram mediķi prasītu pieņemt lēmumu.

Citādi tiesības lemt Lāsmai būtu vienīgi tad, ja pāris laikus būtu sagatavojies šādām situācijām un noslēguši nākotnes pilnvarojuma līgumu pie notāra. Nākotnes pilnvarojums dos tiesības pieņemt lēmumu otra vietā tad, ja kādam no nereģistrētas kopdzīves partneriem veselības vai citu iemeslu dēļ tiek liegta iespēja saprast un vadīt savu rīcību.

Tiesības uz īpašumu tikai ar mantojumu

Pēc vairāku gadu draudzības Laura beidzot saņem Māra uzaicinājumu dzīvot kopā viņam piederošajā īpašumā – mājā pie ezera, par ko Laura vienmēr klusībā sapņojusi.
Nākamo septiņu kopdzīves gadu laikā sieviete ir beidzot īstenojusi visas savas izlolotās idejas – iekārtojusi māju un pagalmu, iekopusi skaistu dārzu un pat pierunājusi Māri ierīkot lapeni pašā ezera krastā, veltot tam visus savus privātos ietaupījumus.

Diemžēl liktenis lēmis, ka Mārim šī dzīve jāatstāj, un viņš mirst pēkšņā nāvē no infarkta. Māju manto Māra divi bērni no iepriekšējās laulības, kuri to vēlas nekavējoties pārdot. Laurai ne tikai nav tiesību pret to iebilst, viņai dzīvesvieta ir jāatstāj, pašai faktiski nonākot uz ielas.

Turklāt, tā kā Laura nevar pierādīt savu ieguldījumu īpašuma labiekārtošanā, viņa neko no tā līdzi paņemt nedrīkst. Ne pašam Mārim, ne Laurai ar mīļotā bērniem attiecības nav bijušas īpaši tuvas, un mantiniekiem jebkādi sievietes argumenti nešķiet saistoši – viņi devuši Laurai divas nedēļas laika, lai atstātu īpašumu.

Šajā situācijā pie notāra taisīts testaments, kurā Māris novēlējis īpašumu vai vismaz daļu no tā savai mīļotajai sievietei, būtu bijis risinājums. Ja Māris būtu vēlējies, lai īpašums paliek tikai Lauras rīcībā, viņu starpā noslēgts mantojuma līgums būtu nodrošinājis partnera tiesības uz to pēc viņa aiziešanas.

Izvairība rada problēmas

“Diemžēl mēs, notāri, savā praksē bieži piedzīvojam situācijas, kad tuviniekiem nav pat ne mazākās jausmas par aizgājušā pēdējo gribu. Cilvēki par to nerunā. Māņticība par to, ka šādas tēmas nevajag skart priekšlaikus, noved pie tā, ka lietas netiek sakārtotas un, cilvēkam aizejot, sastrīdas tuvinieki, tiek sāpināti tie, kam šķiet, ka viņiem pienākas vairāk. Tās ir liekas problēmas, ko, jāatzīst, cilvēki rada paši sev,” norāda Sandra Stīpniece.

Lauras un Māra gadījumā vienošanās par mantas sadali daudz precīzāk būtu definējusi katra partnera tiesības uz kopīgi iegūto mantu, un Laura vismaz būtu varējusi paturēt to, ko par saviem līdzekļiem kopīgajam mājoklim iegādājusies.

Vairāk nekā juridiska procedūra

Kaut arī notariāli tiešām var rast risinājumus daļai situāciju, kādas var pāriem rasties, dzīvojot nereģistrētās attiecībās, Sandra Stīpniece aicina apzināties to, ka papildus juridiskajai nozīmei laulību reģistrācijai ir arī būtiska sociālā vērtība.

“Tā pāris dara zināmu sabiedrībai, ka, lūk – viņa ir mana sieva, es – viņas vīrs, un otrādi. Divi cilvēki apliecina gatavību uzņemties atbildību un saistības, pauž savas rūpes vienam par otru un, jā, esmu pārliecināta, arī mīlestību. Jo, manuprāt, tieši tas mīlestību arī nostiprina – solījums,” ir pārliecināta Stīpniece.
Notāre lēš, ka, iespējams, līdzšinējie Latvijā pieejamie laulības noslēgšanas veidi daļai sabiedrības šķiet pārāk apgrūtinoši vai uzskatiem neatbilstoši. Tāpēc cilvēki izvēlas tā saukto pārprasto brīvību jeb kopdzīvi nereģistrētās attiecībās.

“Mēs, notāri, esam par to, ka būtu jārod risinājums, kas piemērots arī šai sabiedrības daļai. Piemēram, Igaunijā laulību iespējams noslēgt arī pie notāra (Latvijā tikai šķirt – Red.). Turklāt vienlaikus tā ir iespēja saņemt arī juridisku konsultāciju par mantisko attiecību sakārtošanu, tā novēršot iespējamās problēmsituācijas nākotnē,” skaidro Stīpniece.