Es mīlu... alkoholiķi. Mūslaiku kristīnes grēksūdze
Mūslaiku kristīnes. Nē, viņas nesvinēja vārdadienu jūlija beigās. Viņas gluži kā Blaumaņa „Purva bridēja” vešerienes meita Kristīne turpinās dzīvot ar savu Edgaru. Dažkārt izsamistot, citkārt pieliekot punktu. Bet pēc tam atkal mīlot no visas sirds un vienmēr cerot uz laimīgām beigām.
„Kopā ar Aldi esam 14 gadus. Kad iepazināmies, nemanīju nekā aizdomīga. Radi šad un tad aizrādīja, vai tik Aldis nedzer pārāk bieži. Bet man šķita – nu mēs tak visi iedzeram. Vienkārši neiedziļinājos. Tagad atskatoties, ir skaidrs – dzeršanas problēma bijusi vienmēr. Pats Aldis apgalvo, ka vainīgi armijas gadi.
Tās ir drausmīgas sāpes, kad vīrs dzer. Tu to uztver daudz, daudz personīgāk nekā, ja dzer, piemēram, tēvs. Tas ir izmisums. Izraudātas acis, sabojāti nervi. Viņš dzer, dzer, nodzeras. Tad tu sapurini viņu, piedraudi. Kas tik nav izmēģināts – Minesotas programma, hipnozes, adatu terapijas.
Tad dzeršana uz garāku vai īsāku laiku beidzas. Un mums ir medusmēnesis. Mēs atkal dzīvojam, daudz izdarām. Taču tad atkal sākas, un tu nekad nezini – tieši kad tas notiks. Vari tikai cerēt, ka šoreiz tas nenotiks tik ātri. Dzeršanas periodos esam šķīrušies, dzīvojuši atsevišķi. Sāpīgākais, ka tas nodara pāri bērniem.
Ja kādu laiku domāju – jāglābj ģimene bērnu dēļ, tad arvien vairāk sliecos uz to, ka tieši bērnu dēļ tam būtu jāpieliek punkts. Dzērājam jau pilnīgi vienalga, kā jūtas un ko saka apkārtējie – viņš var sasolīt nezin ko, bet galvā tikai viena doma – kā tikt uz veikalu pēc dzeramā. Īpaši smagi mums bijuši pēdējie pāris gadi. Neviena diena skaidrā. Viņš varbūt nerāpoja mājās, bet iedzēra katru dienu. Pienāca brīdis, kad apzinājos – viss, bērnu dēļ tas jāpārtrauc. Teicu viņam, ka vairs negribu, lai viņš atgriežas. Aldis apdomājās, izmēģināja vēl vienu metodi. Pašlaik atkal dzīvojam.
Un šādos brīžos saprotu – ja man būtu otra iespēja, es nekā savā dzīvē nemainītu. Es darītu visu tieši tāpat. Jo esmu stipra. Es nevaru pieļaut, ka kaut kāds tur alkohols ir stiprāks par mūsu mīlestību. Mēs tik daudz pārcietām, lai vispār būtu kopā. Un tagad – ņemt un padoties kaut kādam „štruntam”? To nevaru. Kā lai samierinās ar domu, ka nekas cits neizjauca manu ģimeni, bet pudele gan. Un kopīgie bērni, kopīgā māja – tie ir tikai tādi iegansti, kāpēc neaiziet. Galvenais – mīlestība, bailes zaudēt vīrieti, ko mīli.”
„Mūsu kopdzīve ilgst jau sešpadsmito gadu, ir divi superīgi bērni. Vīram ir nopietnas problēmas ar alkoholu. Pašlaik viņš katru vakaru no darba mājās nāk caur krogu, dažkārt pa ceļam veikalā vēl nopērk pudeli, ko vakara gaitā iztukšot. Tas skan traki, bet šajos gados pie vīra dzeršanas esmu pieradusi, lai gan varbūt pati sev meloju. Brīžos, kad esmu mēģinājusi ar vīru par to runāt, viņš atbild – tu jau arī esi vainīga, pati nedzirdi, kā mani aizskar, tāpēc sirdssāpes remdēju alkoholā.
Tas ir kā burvju loks, no kura netiec laukā – es cenšos apdomāt katru vārdu, lai tikai viņu neizprovocētu iedzert. Bet viņš to tomēr izdara, un man pasprūk kāds vārds, kas viņam kalpo par iemeslu, lai kārtīgi piedzertos. Un tā katru vakaru. Ja es noturos, neko nepateikusi, ir citi iemesli – spriedze, pārslodze. Saprotu, tas ir tikai iegansts, jo visi cilvēki taču stresu neslīcina alkoholā. Bet nav spēka strīdēties un pārliecināt.
Kad man prasa, kāpēc no vīra vēl neesmu aizbēgusi, atzīstu, ka viņā it kā dzīvo divi cilvēki. Viens ir tāds, ar kuru nevar rēķināties, kura dotie solījumi ir tukšas skaņas vērti, kurš aizmirsīs visu pasaulē, lai tikai sagādātu nākamo pudeli. Bet, kad vīrs ir skaidrā, viņā dzīvo gluži pretējs cilvēks: ļoti gudrs, sirsnīgs, līdzjūtīgs. Tā otrā cilvēka dēļ esmu gatava pieciest visu, ko viņš dzērumā sastrādā. Es patiešām nezinu daudz vīriešu, kas būtu tik daudz lasījuši, tik zinoši un erudīti, arī tik sirsnīgi un mīļi.
Katram taču ir trūkumi. Manējam – alkohols. Pašlaik lūdzu Dievu – kaut viņš nezaudētu darbu, kaut kolēģi nepamanītu viņa atkarību. Iepriekšējā darbavietā vīram bija nenormēts darba laiks, tāpēc kolēģi nepievērsa uzmanību – ja viņš darbā ieradās ap pusdienlaiku. Taču pašlaik jāstrādā no pulksten deviņiem līdz sešiem, kavēt nedrīkst. Vīram ir laba veselība, taču izdzertā alkohola daudzums arvien pieaug. Baidos, ka ne tikai sadzīves vezums, bet arī visa naudas pelnīšana nepaliks uz maniem pleciem vien.”
„Pirms astoņiem gadiem apprecējos otrreiz. To, ka manam vīram patīk iedzert, redzēju uzreiz, taču to neuztvēru pietiekami nopietni. Pamatīgas problēmas sākās, kad gaidīju dēlu. Visu grūtniecības laiku viņš pavadīja vienā dzeršanā, kamēr attapās Narkoloģijas nodaļā, kur ārsti viņu vienkārši „atkačāja”. Pēc tam viņš kādu laiku nedzēra, līdz scenārijs atkal precīzi atkārtojās.
Sapratu, ka vīra alkoholisms ir reāls drauds manai ģimenei un ar to jāsāk cīnīties. Taču es ievēroju nepareizu sieviešu taktiku. Lasīju morāli, lūdzos, draudēju, ka viņš neredzēs mani un bērnu. Kad viņš sāka dzert, dzinu laukā no mājām, lai bērni (man ir arī meita no pirmās laulības) to neredzētu. Kad vīram zvanīja biznesa partneri un viņš pārdzēries gulēja, meloju, ka viņš saslimis, kaut kur izbraucis. Arī no draugiem slēpu viņa atkarību. Man bija kauns. „Zāģēju” vīru, līdz viņš nokodējās. Gadu nedzēra.
Taču, jo vairāk ritēja laiks, jo biežāk atskanēja jautājums: „Kāpēc man vispār bija jākodējas, ja es neesmu nekāds alkoholiķis?!” Pirmā pudele vīna bija ļoti maldinoša: viņš guva apliecinājumu, ka spēj iedzert tikai nedaudz. Kopš tā brīža pagājis mēnesis un viss atgriezies vecajās sliedēs: katru otro vakaru viņš ir piedzēries.
Turklāt it kā to dara kulturāli: ar smalku baltvīnu. Tas nekas, ka vienam vakaram nepieciešama kaste vīnu. Arī visas brīvdienas vīrs pavada smagā reibumā. Kad viņš iedzer, kļūst īpaši dāsns. Tās summas, ko šajos brīžos saņemu, patiešām ir ļoti lielas. Manas draudzenes parasti saka: „Bet lai taču viņš dzer, ej un par to naudu sevi iepriecini!” Nauda kaut kādā mērā kompensē vilšanos. Mums ir arī plaša māja, katram sava mašīna. Kādreiz sevi mierinu, ka man nav kā citām sievietēm, kurām vīri nodzer visu. Tomēr baidos – ja viņš tādā garā turpinās, viņš visu pazaudēs – gan biznesu, gan naudu. Sāp sirds, kad redzi: cilvēks ar fantastiskām spējām un smadzenēm sevi vienkārši nodzirda. Atzīt sev, ka dzīvo ar alkoholiķi, ir ļoti grūti. Tikai beidzamajā pusgadā saku visiem, kā ir. Arī viņa kolēģiem. Ja vīrs no rīta neceļ telefona klausuli, es to izdaru un tiešā tekstā pasaku: „Vīrs neatbild uz zvaniem, jo ir piedzēries un guļ.” Tikai pašlaik spēju norobežoties un neuztvert, ka vīra alkoholisms ir mans kauns un problēma.”
Raksts publicēts sadarbībā ar žurnālu „ Marta ”
Ieva Konstante / Foto: Bulls Press
