"Man sirds vai lūza..." latvietes Madaras un itāļa Paolo mīlasstāsts gluži kā seriāls
„Vienmēr esmu vēlējusies pastāstīt par šo manu dzīves daļu, kas, jāsaka, ir ļoti līdzīga seriāliem, tikai patiesa,” savu stāstu sāk 25 gadus vecā Madara. Patlaban viņa ir laimīga kopā ar savas dzīves lielo mīlestību Paolo, taču līdz savai laimei abiem vajadzēja iet ilgi. Portāla Kasjauns.lv lasītājiem Madara atklāj savu attiecību stāstu.
Atbraucot pie māsas uz jauno pilsētu jeb, precīzāk, uz mazo ciematiņu, sapratu, ka te nekad nevarētu dzīvot. Nekurienes vidus, ciemats, kur dzīvo 600 iedzīvotāju, kur ir viena, maza bodīte un aptieka. Skats, kas pavērās apkārt ciematiņam, protams, bija elpu aizraujošs, jo atradāmies vairāk nekā 500 m virs jūras līmeņa, kalna virsotnē. Ciematiņš ļoti kopts un skaists, ēkas visas viduslaikos celtas, visapkārt ziedi, un visi laipni un atsaucīgi. Tomēr tas mani neinteresēja, jutos slikti gan morāli, gan fiziski, jo nebiju pieradusi pie vietas, kur naktī nebraukā mašīnas, nedzirdu cilvēkus staigājam un smejoties, un neredzot visas tās gaismas, jutu, ka it kā man trūkst gaisa, gribu aizbēgt, bet nevarēju, šeit bija vajadzīga mana palīdzība, manai ģimenei.
Vienu dienu māsa atstāja mani vienu viesnīcā un teica, ka atnāks kāds vietējais puisis sataisīt restorāna ledusskapi. Pēc laika ienāca vienkāršs, bet izskatīgs puisis un teica, ka atnācis labot ledusskapi. Pavadīju viņu un pati aizgāju savās darīšanās. Pēc tam vairs viņu neredzēju un pati arī atgriezos Latvijā uz eksāmenu laiku. Pabeidzu skolu, kārtīgi izballējos ar draugiem pa Vecrīgas klubiem, kā jau bija pierasts un atkal devos pa vasaru palīdzēt māsai viesnīcā - Itālijā.
