"Tev kaut kas niez, kurp tu visu laiku traucies?" Ceļojums ar Raimondu Paulu cauri viņa dzīves desmitgadēm

Viņam desmit

1946. gads. Raimonds Pauls iestājas Rīgas Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā.

Es iestājos? Iespējams. Jā.

Tā bija jūsu vēlēšanās?

Drīzāk vecāku. Droši vien, ka viņi piespieda. Citādi diez vai es būtu ar to sācis nodarboties. Bet pēc tam kaut kā aizgāja. Sākums vienmēr ir saistīts ar vecākiem. Viņi droši vien domāja, ka tā es varēšu dzīvot daudz labāk nekā viņi, strādnieki. Viņi taču man bija pavisam vienkārši, gan tētis, gan mamma. Pat nezinu, no kurienes viņiem bija tā mīlestība pret mūziku, teātri. Nezinu. Bet viņi to ļoti mīlēja. Ļoti. Ļoti.

Atceros, ka vecāki man 70. gados pirka klavieres, maksājot pa daļām. Tas bija ļoti dārgi.

Tieši tāpat. Nezinu, vai viņi ielīda parādos, bet klavieres mums bija – vecas, vecas. Kad šodien dzirdu, ka iesācējs saka, ka viņam noteikti vajag steinveju... Skatos uz to ar smaidu.Trenēties var arī uz dēļa.

Jūs bieži mammai teicāt – labāk iešu pieskatīt kazu, nekā gammas spēlēšu?

Saprotiet, tie taču bija pēckara gadi. Viss bija pilnīgi citādi. Katrs gribēja izsisties. Tas bija pats galvenais. Kaut ko iemācīties, iegūt kaut kādu izglītību, kaut ko sasniegt profesijā.

Vai tiesa, ka jūsu pedagoģe Olga Borovska jums devusi konfektes, kad labi spēlējāt?

Jā. Viņa vispār bija interesanta persona. Mācījusies Pēterburgā pie Rahmaņinova bijušā kursabiedra, profesora. Pēc tam devusies strādāt uz mūzikas skolu Daugavpilī. Tolaik, pirms Otrā pasaules kara, viņas vīrs bija Saeimas deputāts. Viņa man daudz palīdzēja. Bet pēc viņas, pēc mūzikas skolas, es aizgāju uz Konservatoriju. Un man atkal paveicās – mans pedagogs bija mūsu ļoti slavenais mūziķis Hermanis Brauns. Viņš bija izcils koncertmeistars. Superklase.

Viņam 20

1956. gads. Raimonds studē Jāzepa Vītola Latvijas valsts konservatorijas klavieru klasē.

Es parūpējos par to, lai Braunam būtu sirmi mati, vismaz par pusi galvas noteikti. Tas ir mans nedarbs. No vienas puses, es neslikti spēlēju, bet no otras, bija vētrainā studentu dzīve. Iespējams, pat par daudz vētrainā... Nesen kāds bija konservatorijā atradis senu dokumentu, manu personisko lietu. Un tur – rājiens par to, rājiens par šo, neesmu bijis lekcijā, kaut kur redzēts dzēris... Un pēkšņi ar lieliem panākumiem spēlēju studentu vakarā. Un no manis visus tos rājienus noņem, visus grēkus piedod. Un pēc tam viss sākas no jauna. Bet konservatoriju es pabeidzu ar izcilību!

Bet tā jūsu trakā artikulācija, runājošie pirksti – tas ir iedzimts vai iegūts?

Kad man to jautā konservatorijas profesori, atbildu, lai viņi paspēlē 20 gadus krogā – un iegūs tādu pašu artikulāciju. Joks, ne joks, bet, no otras puses, – esmu izgājis visu, ko vien mūziķis var iziet. Padomju laikos jaunajiem spēlēt koncertus tik viegli, kā tagad, nedeva. Tāpēc vajadzēja spēlēt visu un visur. Starp citu, es sāku, spēlējot pavadījumu fabrikas "Laima" deju kolektīvam. Viņi joprojām smejas, kā pa kluso iznesa man šokolādi metāla formas trauciņos. Tā bija liela lieta! Spēlēju arī Latvijas izlasei akrobātikā. Tur man vispār teica: gāz pa taustiņiem, mums te jālec… Es iemācījos momentā pārslēgties no vienas spēlēšanas manieres uz citu. Piemēram, nospēlēt kaut ko no klasikas, tad pēkšņi pagrieziens – un džezs. Man nevajag tam nekādas speciālas pauzes

Vai pēc konservatorijas jums gribējās spēlēt klasisko mūziku?

Valsts eksāmenā man ielika pieci ar plusu (Piecu ballu sistēmā. – Red.), un komisijas priekšsēdētājs no Pēterburgas (Tolaik Ļeņingradas. – Red.) teica: brauciet uz aspirantūru Maskavā vai Ļeņingradā! Bet es jau tad biju ielīdis vieglajā žanrā un... nekur neaizbraucu. Diezgan sāpīgi to tagad atcerēties. Droši vien es varēju kļūt par gana pieklājīgu klasisko pianistu, ja diplomdarbam biju izvēlējies tehniski tik sarežģītu darbu kā Rahmaņinova Rapsodija par Paganīni tēmu. Tur ir, ko spēlēt. Un es nospēlēju.

Viņam gandrīz trīsdesmit

1963. gads. Raimondam Paulam pirmo reizi piedāvā uzrakstīt mūziku teātra izrādei. Tā ir Pētera Pētersona luga Man 30 gadu, kuru iestudē A. Upīša Akadēmiskajā drāmas teātrī (tagad Nacionālais teātris).

Jūs atceraties, kā atnācāt uz Nacionālo teātri?

Es atceros tikai… (Nosmejas.) Ja mēs te pavisam vaļsirdīgi, par to var atklāti teikt... Tajā izrādē man pašam vajadzēja spēlēt klavieres. Un man bija dublieris, precīzāk sakot, dubliere. Tāpēc ka pēc otrā cēliena es dažkārt nevarēju vairs nospēlēt neko. Dubliere gaidīja, skatījās, kādā stāvoklī esmu, un, ja biju sliktā, viņa pati pabeidza izrādi. Smieklīgi, taču tā tas bija. Bet tas ir, iedomājieties, 1963. gads! Pirmo reizi mani ir uzaicinājuši, kaut kādu dziesmiņu vajadzēja uzrakstīt... Viss ir pirmo reizi, saprotiet? Pavisam cita attieksme, pavisam citi likumi. Pie durvīm vajadzēja novilkt apavus. Galvenais režisors neļāva iet aizkulisēs ar ielas apaviem. Vēl bija visi tie vecie latviešu aktieri... Ne ar vienu mūsdienās nevaru viņus salīdzināt. Kā diena pret nakti. Izturēšanās, dikcija... Dažkārt tas izskatījās ļoti teatrāli, bet vienalga... Tā bija tāda svētsvinīga padarīšana. Man nesen uzdāvināja kaut kādu vecu programmiņu. Maziņa, melnbalta programmiņa. Bet tajā – visu aktieru, kas spēlēja galvenās lomas, fotogrāfijas. Pret viņiem bija tāda cieņa. Pēc tam tas viss pazuda.

Bet šī luga... Tajā nav nekā mūsdienīga – ne pliku veču, atvainojiet, ne minoritāšu... Tāds vienkārši tīrs stāsts.

Pirms 55 gadiem tā bija ļoti mūsdienīga luga, par atkusni. Rīgā tolaik bija stilīgie?

Protams. Es atceros kurpes ar kaučuka zoli, bikses obligāti vajadzēja sašaurināt līdz piegulošām stabulenēm. Mēs visi centāmies kā muļķi. Sapnis bija dabūt kaut kādu amerikāņu kaklasaiti. Vai valkāt tos šausmīgos neilona kreklus, kuros tik briesmīgi svīda... Un matus ar breolīnu, veselu bundžiņu uz galvas... Jā, stils.

Jūs arī to breolīnu zieķējāt?

Šķiet, ka jā. Jā. Bet mana mamma vienkārši ar matiem tika galā – uzspļāva un pieglaudīja. Lauku sieviete, viņai bija savs stils. Mamma vispār bija superīga.

Viņam 30

1966. gads. Raimonds Pauls aizgājis no kompozīcijas klases, kur trīs gadus studēja pie Jāņa Ivanova, 1961. gadā apprecējies ar Lanu, 1962. gadā kļuva par Anetes tēti, 1964. gadā sāka vadīt Latvijas filharmonijas Rīgas estrādes orķestri, kurā strādāja no 1958. līdz 1971. gadam.

1966. gadā jūs pirmo reizi devāties koncertēt uz ārzemēm – uz Ungāriju...

Es neesmu no tiem, kas runā sliktu par padomju laiku. Tagad mums tāda mode – teikt, ka viss bija slikti. Nē, es to neatbalstu. Starp citu, mūzikas izglītība tolaik bija izcila, arī daudz kas cits. Jābūt godīgiem. Bet bija viens moments. Ar tiem braucieniem uz ārzemēm mūs pārvērta par izsmieklu. Gan naudas ziņā, gan tajā, kā mēs tur izskatījāmies un kā visur drebējām. Kāpēc tā vajadzēja darīt? Mums pat aizbraukt uz Poliju, uz slaveno Sopotas festivālu skaitījās... Ak Kungs! Vai uz VDR. Bet naudu mēs, godīgi sakot, nopelnījām. Ja tev bija 100 dolāru, tu jau biji laimīgs. Tas bija pats sliktākais.

Jums patika braukt viesizrādēs?

Jaunības gados tas bija jautri. Viss orķestris, visa kompānija... Kaut gan nekāda medusmaize tā nav. Tās viesnīcas, restorāni, pārbraucieni, oi-oi-oi... Bet vienalga – tu taču esi skatuves cilvēks. Kaut kādā ziņā tu taču esi narkomāns. Lūk, pat teātrī cilvēki par to smieklīgo naudu vienalga strādā. Tāpēc ka, vienreiz izgājis uz skatuves, – viss, tu esi pazudis.

Vai skatuve vairāk dod vai ņem?

Gan tas, gan tas. To grūti izskaidrot. Par to var runāt tikai ar tiem cilvēkiem, kuri paši iziet uz skatuves.

Viņam 40

1976. gads. Raimonds Pauls saņem Latvijas PSR Tautas skatuves mākslinieka goda nosaukumu. Viņš ir instrumentālā ansambļa Modo mākslinieciskais vadītājs, un 1977. gadā tā albums Priekšnojauta tiek prezentēts mūzikas industrijas lielākajā gadatirgū MIDEM Kannās.  

Tolaik, kad kļuvāt populārs, bijāt tam gatavs? 

Nē. Tas viss notika tik pēkšņi. Kā gadās dramaturgiem – raksti vienu lugu, otru, un pēkšņi kādai ir traki panākumi. Vai aktieriem – pēkšņi viena loma izrādās liktenīga. Tā arī man – viena dziesmiņa nospēlēja izšķirošo lomu. Dzeltenās lapas palaida radio Majak (Tolaik radiostacija, kuru dzirdēja visā PSRS. – Red.), un viss – par tevi sāka runāt. Bet tā saucamais hits, kā tagad saka, ir nepieciešams katram mūziķim. Viņš bez tā nevar, no viņa katru gadu gaida: būs hits vai nebūs? Tādas tās lietas. Man paveicās. Bet ir taču tik daudzi komponisti, kuri gadiem strādā un strādā, bet panākumu nav.

Uzskatāt sevi par radošā ziņā laimīgu cilvēku?

Ziniet, man par to radošumu vienmēr ir smieklīgi dzirdēt. Es nerakstu operas, nerakstu simfonijas, es daru to, ko protu. Jā, varu uzrakstīt kaut kādu melodiju. Tas ir tā saucamais vieglais žanrs, tāds vienmēr ir bijis, to vienmēr ir zākājuši pēdējiem vārdiem, kritizējuši, salīdzinot ar klasisko, un kaut kā piemirsuši, ka klasiķi taču arī rakstīja vieglo mūziku. Kaut vai Mocarts. Visi gaidīja, pasūtīs lords vai grāfs vai nepasūtīs... Tā principā taču veidojās visa māksla. Kāpēc agrāk gleznoja karaļus un prinčus? Labi maksāja.

Bet jūs pats visu laiku palīdzat jaunajiem dziedātājiem, pat pavisam maziņiem, kuri samaksāt nespēj. Kamdēļ?

Nezinu. Tas sākās sen. Man savulaik bija brīnišķīga sadarbība ar Dārziņa mūzikas skolas zēnu kori, mēs ar viņiem 70. gados sākām bieži braukt uz Maskavu. Jā, un, ja godīgi, man par to neviens nemaksāja, ja par maksu neuzskata panākumus. Pēc tam bija Dzeguzītes fantastiskā popularitāte. Es viņiem faktiski taisīju visu repertuāru. Un tā tālāk, un tā tālāk... Bet tas viss ātrāk vai vēlāk beidzas, līdzīgi kā teātrī aktieriem beidzas galvenās lomas. Man dažkārt pārmet: kāpēc tu viņus pameti? Es nekad nevienu nepametu, man vienkārši viņiem vairs nav ko dot. Man jādara kaut kas cits. Un citiem. Principā visi vietējie iziet caur manām rokām. Dīvaini skanētu, ja stāsts būtu par sievietēm, bet jūs taču saprotat, par ko es runāju. Nu, jā... Esmu priecājies kopā ar viņiem, pārdzīvojis viņu traģēdijas, kad redzēju, ka publika viņus vairs nepieņem, ka viņiem nav repertuāra. Arī tas ir līdzīgi kā teātrī – izlaidi vienu sezonu, un viss, tu jau esi izkritis no aprites. Tas ir ļoti cietsirdīgi. Tas ir ļoti sāpīgi. Bet tāda ir dzīve.

Viņam 50 un vēl 

1986. gadā Raimonds Pauls ir PSRS Tautas skatuves mākslinieks, Latvijas Radio mūzikas raidījumu galvenais redaktors, Vissavienības jauno izpildītāju konkursa Jūrmala dibinātājs. Pavisam drīz viņš kļūst par Latvijas kultūras ministru, pēc tam – Saeimas deputātu. No politiskās darbības maestro atsakās tikai pēc diviem gadu desmitiem, 2006. gadā. No radošās – nekad. 2016. gadā, kad Pauls svinēja 80. dzimšanas dienu, tika izveidots viņa darbu elektroniskais katalogs. Tiesa, nepilnīgs.

Jūsu katalogā ir vairāk nekā 2000 nosaukumu. Vai vienmēr atpazīstat savu mūziku, kad to dzirdat?

Nē. Radio daudz kas tika ierakstīts uz ātro. Bija tāds gadījums ar Giju Kančeli – viņš man reiz atveda kādu ierakstu, saka – paklausies mājās. Noklausījos. Jautāju: “Kāpēc tu man to iedevi?” Viņš saka: “Man šķiet, ka tu to spēlē.” Izrādījās, ka esmu ierakstījis šo mūziku kaut kādai senai filmai. Es vispār daudziem komponistiem esmu ierakstījis gabalus, bet tie kaut kur ir pazuduši.

Tāds katalogs ir brīnišķīga dāvana jubilejā, vai ne?

Pēdējos gados pats lielākais notikums man, protams, bija tikšanās ar Marisu Jansonu. Mēs kopā nospēlējām Gēršvina Rapsodiju blūza stilā. Es tomēr piekritu. Viņš mani pierunāja. Viņš taču ir pasaules augstākās klases diriģents. Ko gan es varu? Man sen vairs nav tās tehnikas, es šauju garām. Viņš pasmējās un teica, ka visi pianisti šauj garām. Bet viņš taču ir strādājis ar visām zvaigznēm. Viņš taču viņus visus zina no galvas.

Uztraucāties?

Jā! Jā! Šoreiz – jā.

Bet agrāk?

Nu, katrs koncerts prasa nervus. Īpaši, kad nodod savu jauno programmu. Vai arī esi kaut ko sarakstījis un gaidi publikas reakciju. Nekad taču nezini, kas un kā būs. Neviens nezina. Bet es jau esmu nogājis tik garu ceļu, tik daudz kas ir bijis... Vispār es varu būt apmierināts. Arī tagad kaut kā vēl izeju uz skatuves, un ar tomātiem mani pagaidām vēl neapmētā.

Jūs vispār protat neko nedarīt?

Nē. Ilgi ne. Droši vien man tas no tēva. Tēvs nekad negāja lēni. Tikai skriešus. Man arī māsa vienmēr teica: “Tev kaut kas niez, kurp tu visu laiku traucies?”

Pateicamies par ilustrācijām grāmatas Raimonds Pauls. Manas dzīves mūzika. Maestro atmiņas autorei Ksenijai Zagorovskai!