"Es izmisīgi negribu būt nopietns..." Saruna ar "mūžīgo tauriņu" Andreju Barteņevu

Šogad Barteņevs atbrauca uz Rīgu pēc senā drauga Bruno Birmaņa ielūguma. BOLD Concept Store bija skatāma viņa tērpu, zīmējumu un keramikas darbu izstāde. Pa atslēgas caurumu vērojām, kā viņš gatavojas fotosesijai – o, tas bija vesels rituāls!

Akurāti, podziņu pēc podziņas, Barteņevs aizpogāja balto kreklu, pārbaudīja kaklasaiti, tad pēkšņi izlēma nomainīt zeķes... Droši vien tikpat rūpīgi ar savu garderobi nodarbojās tikai britu dendiju elks Džordžs Brammels.

No pielaikošanas kabīnes Barteņevs iznāca spilgti zilā uzvalkā ar sarkaniem Supermena logotipiem, sarkanos sporta apavos un ar indīgi zaļu naģeni, uz kuras naga sēž leļļuks. Diez vai kāds cits cilvēks pasaulē tādā apģērbā spētu izskatīties tik eleganti un aristokrātiski. Starp citu, Barteņevam ir 52 gadi.

Man ir paveicies – jūsu pirmās permormances esmu redzējusi dzīvajā. Absolūta sajūsma un ekstāze. Bet tolaik tas viss šķita tik normāli, tik organiski iekļāvās 90. gadu mākslas raibajā ainavā. Ja jūs nebūtu sācis tad, bet tagad, vai jums būtu vieglāk vai grūtāk kļūt par to pašu Andreju Barteņevu, kuru mēs visi pazīstam?
Daudz grūtāk. Tolaik, deviņdesmitajos, valdīja īsts mākslas pagānisms ar visu no tā izrietošo. Tolaik ļoti spilgti dega humānisma, entuziasma, altruisma bākas. Šodien nekā tāda, protams, nav. Mūsdienu māksliniekiem ir ļoti grūti. Reti kurš viņus mīl, reti kurš atbalsta. Viss ir kļuvis neprātīgi dārgs.

Redzu, ka daudzi talantīgi cilvēki pazaudē sevi, padodas kārdinājumiem un vispār pamet mākslas ainu. Bet mums 90. gados nebija izvēles, mēs nodarbojāmies tikai ar mākslu, jo saskatījām tajā patiesu baudu. Visi, kas norūdījās tajā laikā, ir kļuvuši par īstiem monstriem. Paskatieties uz Sandru Straukaiti vai Bruno Birmani – lūk, nevainojami mūžīgās mākslas kalpi!

Jūsu performance Botāniskais balets toreiz, 1992. gadā, Nepieradinātās modes asamblejā ieguva galveno balvu. Kādā stāvoklī tagad ir šie tērpi? Tie taču tika taisīti no papīra un citiem īslaicīgiem materiāliem.  
Mums ir speciāla noliktava, kur to visu glabājam. Ne viss ir ideālā stāvoklī, bet mēs periodiski nodarbojamies ar restaurāciju. Botāniskā baleta mūžs izrādījās pārsteidzoši garš. 1992. gads bija tikai sākums. Pēc tam ar šo performanci apbraukājām visu Eiropu, bet tagad vedam to uz Šanhaju.

Botānisko baletu salīdzina ar krievu 20. gadu avangarda mākslu.
Esmu izglītots cilvēks, un būtu muļķīgi noliegt to, ka iedvesmojos no krievu avangarda. Protams, iedvesmojos, kaut arī tas bija neapzināti. Bet es iedvesmojos arī no daudz kā cita.

Piemēram, no savas Noriļskas bērnības, kad mēs no sniega veidojām visu to, kā mums nebija, – augļus, rotaļlietas, dzīvniekus. No turienes mana mīlestība pret balto krāsu. No turienes melnbaltā grafika – kad tu melnā kažokā krīti baltā sniegā.

Tie ir no manas bērnības veidoti mīti. Viss ieguva formu un kļuva redzams Botāniskajā baletā. Bet kas attiecas uz krievu avangardu... Kad izstādē Обличья: от Малевича до Агузаровой (Tēli: no Maļeviča līdz Aguzarovai) Šeremetjeva pilī Pēterburgā kuratori manus objektus no performances Sniega karaliene izstādīja līdzās Ela Ļisicka 1926. gada grafikai, es biju pārsteigts, cik daudz tiem ir kopēja proporcijās, kompozīcijā.

Tas tikai apliecina to, ka 80. un 90. gadu mijā Krievijā notika unikāls avangarda uzplaukums, kas atkārtoja 20. gadu mākslas pacēlumu. It kā mēs spiritiskā seansā būtu izsaukuši mūsu vecāko biedru garu un iemiesojuši to savos darbos.

Kā jūs domājat, tuvākajā nākotnē varam gaidīt līdzīgu radošās enerģijas uzplaiksnījumu?
Domāju, ka ne. Baisā komercializācija, kas šobrīd valda visur, nogalina māksliniekos jaunrades motivāciju, par prioritāti kļūst viens – izdzīvot. Bet tā ir pavisam cita psiholoģija. Nav tāda entuziasma, altruisma kā deviņdesmitajos. Nav tāda dvēseles izrāviena.

Tātad jums paveicās.
Mums visiem paveicās. Kad satieku cilvēkus, ar kuriem iepazinos 80. – 90. gados, viņi man ir kā asins enerģētiskie brāļi. Ar Bruno Birmani gadiem sarakstāmies feisbukā. Viņš taču mūsu vidē ir dzīva leģenda! Viņa asambleja bija kadru kalve. Visi, kas izgāja tai cauri, kļuva par spēcīgām parādībām mūsdienu mākslā. Bet nevienam no viņiem šodien neiet viegli.

Bruno man visu laiku saka: šogad uztaisīšu projektu asamblejas garā. Un katru reizi viņam kaut kas noraujas – nav partneru, nav naudas. Es viņu saprotu: tu esi gatavs taisīt kaut kādas neticamas lietas, tērpus un skulptūras, uzņemt neiedomājamas filmas, bet tev visu laiku apgriež spārnus. Tas ir briesmīgi.

Endrjū Logans, Zandra Rouza, Pako Rabane, kuri kļuvuši par jūsu labiem draugiem, – viņi taču brauca uz asambleju ne jau ziņkārības pēc, viņi pārtika no šīs jaunās enerģijas, uzlādējās no tās. Arī jums tagad ir nepieciešama kāda jaunības injekcija?
Protams, un tas ir viens no iemesliem, kāpēc es jau trīs gadus vadu galeriju Tagankā. Un tā, starp citu, ir valsts mēroga galerija. Kad sākās manas karjeras augšupeja, sapratu, ka man ir ļoti garlaicīgi kontaktēties ar mākslas zinātniekiem, kuratoriem, kolekcionāriem, muzeju direktoriem.

Visi viņi tur ir tādi kā satrunējuši... Ar viņiem viss ir skaidrs – tas ir milzīgs mākslas bizness. Bet mani nekad nav interesējis bizness. Dzīve mums nav dota tāpēc, lai to tērētu kaut kādām šauri merkantilām lietām un darītu visu skrupulozi un prātīgi.

Mana stratēģija ir slavenus māksliniekus izstādīt kopā ar nepazīstamiem – jauniem un spilgtiem. Lai būtu šī radošo enerģiju apmaiņa. Arī augstskolā pasniedzu tāpēc. Pēdējos deviņus gadus vadu kursu Norvēģijas Teātra akadēmijā, un man, starp citu, ir arī studenti no Baltijas valstīm. Esmu sajūsmā par viņu intelektuālo potenciālu un redzu, no cik kulturālas civilizācijas viņi ir nākuši. Komunikācija ar viņiem man sagādā baudu arī tāpēc, ka Latvija un Lietuva man nav svešas.

Cik interesantu loku apmetusi jūsu dzīve – no bērnības Noriļskā līdz Norvēģijai, kas arī atrodas ziemeļos.
Manā dzīvē vispār ir vienas vienīgas sakritības. Pirms septiņiem gadiem pēc Dānijas Karaliskās bibliotēkas aicinājuma noformēju izstādi Dārgumi tās modernās piebūves – Melnā dimanta Montanas zālē: šeit milzīgā ekspozīcijas seifā ar ložu necauršaujamiem un ugunsizturīgiem stikliem tiek eksponēti pasaules kultūras dārgumi.

Tur bija izstādītas Baha un Mocarta notis, Gandija vēstule, Tolstoja un Andersena rokraksti, Matisa parakstītas atklātnes un daudz kas cits. Bet ekspozīciju vainagoja Gūtenberga Bībele. Un iedomājieties – atbraucu uz Rīgu, mani nometina viesnīcā Gūtenbergs, kuras pirmā stāva hallē var ieraudzīt tās pašas Bībeles kopiju!

Baidos pat jautāt – ko gan jūs tur Dānijā saorganizējāt? Barteņevs un Bībele...
Nolēmu, ja ekspozīcijas centrā ir pirmā Eiropā nodrukātā Bībele, kas 15. gadsimtā izraisīja tādu pašu revolūciju kā mūsu laikos datori, tam ir jābūt īstam burtu sprādzienam. Bibliotēka šai koncepcijai piekrita. Atklāšanā dziedāja operas dīva, pirmajā rindā sēdēja dāņu princis ar saviem pavadoņiem, bet es karameles kostīmā ar divām vingrošanas lentēm dancoju pa skatuvi. Apsardze pieskatīja, lai manas lentes neskartu prinča ceļgalus.

Sirreāli...
Jā, dāņiem arī patika. Izstāde tika plānota diviem gadiem, bet ilga piecus.

Bet kā jūs nokļuvāt slavenajā Krievijas TV raidījumā Modnij prigovor?
Biju atvaļinājumā, kad man piezvanīja un teica, ka Saša Vasiļjevs taisa divas lielas izstādes, tāpēc jāatrod viņam aizstājējs. Tas bija negaidīts piedāvājums, bet man patīk pārsteigumi, tāpēc uzreiz piekritu.

Pārdomāju savu imidžu, atvedu divus koferus ar britu stila uzvalkiem, bet man pateica: “Nē, nē, nē, jums jāizskatās kā dzīvē!” Sapratu, ka mana līdzdalība raidījumā zināmā mērā paredzēta stresa noņemšanai. Dalībnieces, mani ieraugot, atslābst un var mierīgāk reaģēt uz visiem pārbaudījumiem. Grūti bija tikai pirmajos divos raidījumos, kamēr pieradu pie režisora komandām austiņā. Pēc tam kļuva viegli.

Raidījuma uzdevums ir iemācīt cilvēku ģērbties “pareizi”, tas ir, ielikt viņu kaut kādos rāmjos. Bet viss, ko jūs darāt, ir pavisam pretējs. Uz jums tur neapvainojās?
Bija divi gadījumi, kad dalībnieces jau uz sliekšņa teica: “Kādā sakarā lai mani apspriestu šis dīvainis?” Ar viņām arī nekādas pārmaiņas nenotika. Bet kopumā... Tas ir profesionālisma jautājums.

Tu strādā kāda žanra ietvaros, un tev tas ir jāatstrādā. Turklāt esi atbildīgs ne tikai par dalībnieci, bet arī par komandu, aiz kadra taču ir savi simts cilvēki. Vēl man bija milzīga bauda komunicēt ar Evelīnu Hromčenko un Nadeždu Babkinu, kuras pazīstu ilgus gadus.

Uz skatuves esat daudz ko taisījis absurda teātra stilā. Vai jums ir nācies ko tādu sastapt arī dzīvē?
Uz katra soļa! Nesen atpūtos Spānijā, nelielā, mierīgā pilsētiņā, kur gandrīz visi ir vieni vienīgi pensionāri. Pēkšņi redzu – pa ceļu skrien vīrietis basām kājām, uztrenētiem muskuļiem, bet sieviešu mežģīņu biksītēs un krūšturī. Tas bija furors!

Zināms, ka uzfilmēt komēdiju ir daudz grūtāk nekā traģēdiju. Kā jums izdodas saglabāt savu mīlestību pret visām tām puķītēm, kaķīšiem, sniegpārsliņām?
No apmēram 35 gadu vecuma pats sev nepārtraukti uzdodu jautājumu: no kurienes man šis tauriņa vieglums? Un esmu sapratis, ka tā droši vien ir Dieva dāvana. Nez kāpēc tu dod priekšroku jokiem, spilgtām krāsām, vieglai līnijai, vieglprātīgam stāstam.

Tu tērē savu laiku tam, ko cilvēki no valdošajām aprindām uzskatītu par absolūtām blēņām. Tu nestrādā bankā, neiegūsti naftu, netaisi kuģus vai lidmašīnas. Tad ar ko tu nodarbojies? Es taču nezinu. Zinu tikai to, ka man tas sagādā vislielāko baudu, vislabāk padodas un es neredzu nekādu jēgu to mainīt pret kaut ko citu.

Vispār jūs esat jautrs cilvēks?
Es tā neteiktu. Vienkārši es izmisīgi negribu būt nopietns. Kaut varu. Varu būt pat rupjš. Tagad vadu galeriju, un tur ir jādara daudzas skarbas lietas. Ziniet, ko nozīmē izremontēt galeriju? Tā tur stāvēja piecpadsmit gadus kā tāda nobriedusi postpadomju shēma. Bet es mēģinu to pārvērst par kaut ko pilnīgi citu.

Vecie darbinieki ir šausmās, es burtiski redzu, kā viņu galvās pulsē spilgti sarkans jautājums: “Oi, bet kas tagad būs?” Sešu mēnešu laikā esam izremontējuši četrus kvadrātmetrus galerijas, izgāzuši dažas sienas, un uzreiz jūtams, ka telpas proporcijas strādā citādāk, ir kļuvis vieglāk elpot. Radušās jaunas sajūtas, kādas tur neviens agrāk nav jutis. Bet, lai to panāktu, man nācās būt skarbam.

Jūs strādājat žanrā, kur nepieciešama komanda. Cauri jūsu dzīlēm izgājuši daudzi talanti.
Jā, barteņevieši.

Kā viņiem klājas?
Nuu, manu skolu izgājuši tiešām daudzi spilgti krievu mākslinieki. Pie manis sāka Maša Cigala (Zīmola Masha Tsigal dizainere. – Red.) un Goša Rubčinskis, spīdoša māksliniece Saša Frolova, režisori Ksenija Peretruhina un Ļoša Lobanovs... Varu nosaukt daudzus, kuri vai nu piedalījušies manās performancēs, vai bijuši mani asistenti. Arī tagad strādāju ar ļoti talantīgiem cilvēkiem, kuri, cerams, nākotnē krāšņos krievu laikmetīgās mākslas ainu.

Izstādē Rīgā rādījāt keramiku. Kā līdz tai nonācāt? Keramiķis Barteņevs skan kaut kā neierasti...
Man bija interesanti izmēģināt sevi jaunā kvalitātē. Es jau sen sadarbojos ar rūpnīcu Dimov keramika. Sākām ar lāčiem, tos joprojām labi pērk internetā. Pagājušajā gadā uztaisīju vēl divas sērijas – Kaukāza dižās sēnes un par citplanētiešiem, bija pasūtījums no Losandželosas.  

Kur to visu var nopirkt?
Nekur. Tiek kolekcionāriem un muzejiem.

Kāpēc negribat uztaisīt tautai pieejamu suvenīru kolekciju? Demjens Hērsts, piemēram, ar to taču nodarbojas veiksmīgi.
Kad 2015. gadā notika mana jubilejas izstāde Maskavas Laikmetīgās mākslas muzejā, mēs uztaisījām gan tēkreklus, gan magnētiņus ledusskapjiem un citus suvenīrus. Visu momentā izķēra. Bet par nopietnu biznesu tas nav kļuvis. Ar to ir jānodarbojas, bet man negribas.

Ar Dimov keramika man ir vienošanās: viņi man maksā ar preci. Man taču ir daudz draugu, viņiem visiem vajag kaut ko dāvināt, un lācis ir brīnišķīga dāvana. Bet masu prece... Es neesmu pret.

Saņemu daudzus priekšlikumus no uzņēmumiem, kuri ražo suvenīrus. Bet pagaidām nav gadījies nekas pārliecinošs. Daudzi cer – ja reiz es esmu tāds slavens, viņi varēs ātri nopelnīt. Nekā tamlīdzīga! Šajā lietā jāiegulda kaudze naudas un enerģijas, turklāt jāiegulda nepārtraukti, līdz tas sāks atmaksāties un nest peļņu.

Bet nevienam nav laika. Visi grib ātri tikt pie pīrāga. Tā ka lai suvenīri pagaida. Es labāk aizbraukšu, piemēram, uz Burning Man (Laikmetīgās mākslas festivāls Nevadas tuksnesī ASV. – Red.).

Dīvaini, ka līdz šim neesat tur bijis.
Kaut kā nesanāca. Bet te mūsu galeriju apmeklēja viens no Burning Man dibinātājiem Stīvens Raspa. Paskatījās izstādi, parunājās ar mūsu brīvprātīgajiem, pēc tam ieraudzīja kažoku, kuru esmu tur izlicis, – tas ir līdz viduklim apkārts ar ķīniešu mehāniskajiem zaķīšiem: paspied ķepiņu un zaķi sāk tirināties un dziedāt. Stīvens bija sajūsmā un teica, ka viņiem programmā ir zaķu parāde, kurā mums noteikti jāpiedalās. Tātad mēs ar kažoku brauksim uz Nevadu.

Sešus gadus bijāt pasniedzējs pazīstamā teātra režisora Roberta Vilsona vasaras nometnēs Amerikā. Kam un ko tur mācījāt?
Es vienkārši nodarbojos ar jaunradi. Dzīvoju smalkās villās, man bija neticami darba apstākļi, Maskavā par tādiem nav ko sapņot. Šo programmu finansē privāti fondi, tur viss ir ļoti respektabls.

Droši vien varēju tur uztaisīt labu karjeru, bet man emocionāli nepatika cilvēki, ar kuriem tur nācās komunicēt. Vilsons prot ar viņiem smalki apieties, manipulēt. Bet es neprotu un negribu.

Tas bija ļoti skarbs liela mēroga bizness. Bet mani tas neinteresē – ne visi tie miljardieri, ne viss pārējais. Padomāju: kāpēc man jānodarbojas ar tīri komerciālu mākslu Amerikā? Kad māksla pārvēršas par biznesu, visur viss kļūst vienādi. Sapratu, ka manas dzīves vērtība nav karjera un naudas pelnīšana, bet kaut kas pavisam cits. Tāpēc es komunicēju ar studentiem, jaunajiem māksliniekiem. Man ar viņiem ir interesanti. Viņi ir patiesi.