Ar vēzi slimai krievu aktrisei pārmeta, ka viņa pārāk labi izskatās. Un tad viņa nomira...

Nāvējoša diagnoze 28 gadu vecumā

Par savu diagnozi – akūtu limfoblastisko leikēmiju – Stella Baranovska uzzināja pirms pusotra gada, kad viņa bija tikai 28 gadus veca. Aktrise tolaik audzināja četrus gadus vecu dēlu Danilu un gatavojās kāzām ar amerikāņu līgavaini.

Stellas dzīvesstāsts, ar viņas priekiem un mocībām, joprojām ir lasāms sociālās saziņas vietnē „Instagram”.

2013. gadā skaista un veselīga jauna sieviete pozē fotogrāfijām pilsētas parkos, pludmalēs, Sarkanajā laukumā, automašīnā, kopā ar vecmāmiņu... Gadu vēlāk Baranovska apceļo teju pusi pasaules. Viņa paviesojas Barselonā, Ņujorkā, Losandželosā, Sanfrancisko, Lasvegasā, Teksasā, Maiami un citās vietās. Bet pēc tam nāk liktens trieciens: 2016. gada 4. janvāris, kas neatgriezeniski izmainīja jaunās sievietes dzīvi.

28 gadus vecajai Stellai diagnosticēja akūtu limfoblastisko leikēmiju ar 97% vēža šūnu kaulu smadzenēs. Stella devās uz Amsterdamu, uz Gruziju, pēc tam sekoja mēnesi ilgs klusuma periods bez neviena ieraksta sociālajos tīklos. Vēlāk viņa pastāstīja, kā klājies ķīmijterapijas laikā. „Man veica biopsiju,” atklāja Stella. „Man nozīmēja ķīmijterapiju un pateica, ka ir lielas izredzes izārstēties, jo man vēl nav 30 gadu.”

Atteikšanās no ķīmijterapijas

Aktrises draudzenes ļoti vēlējās palīdzēt, tāpēc organizēja akciju, kuras laikā vāca naudu Stellas ārstēšanās vajadzībām. Draudzenēm izdevās savākt visnotaļ iespaidīgu summu – aptuveni 175 000 eiro. Kad Baranovska pieņēma lēmumu atteikties no visa ķīmiskā, to skaitā no medicīniskajām procedūrām, kas ietver ķīmiju, daudzi bija izbrīnīti un sāka Stellu dēvēt par krāpnieci.

„Pēc pēdējās ķīmijterapijas, es tik tikko spēju atgūties, tāpēc pieņēmu lēmumu turpmāk uz kādu laiku attiekties no medikamentiem,” rakstīja Baranovska.

„Pārdzīvojusi neiedomājamas fiziskas sāpes, es visbeidzot atkal sāku sajust savu ķermeni. Mēs gaidām atbildi no klīnikas Izraēlā. Mūsu plāni ir sekojoši: mēs gatavojam manas asinis transportēšanai, un ar lūgšanām un ticību lidosim pāri okeānam. Ārstniecību esam nolēmuši turpināt Izraēlā, tāpēc, ka ķīmijterapija viena pati man nav pieņemama. Būtībā es 28 gadus esmu dzīvojusi bez medikamentiem, ļoti reti kaut ko lietojot, un mans organisma ir pieradis pie dabiskiem medikamentiem. Es tiem ļoti ticu.”

Beigu beigās Stella uz Izraēlu neaizlidoja. Viņa palika Amerikā, kur turpināja attīrīt organismu no ķīmijas un centās atgūt enerģiju. Baranovskai šķita, ka viņa ir uz pareizā ceļa, un atzina, ka ik rītu pamostoties laimīga, jo izjūt neizmērojamu mīlestību no apkārtējiem cilvēkiem.

Taču bija arī ne mazums ļaužu, kas Stellas lēmumu kritizēja un nesaprata, kā var labprātīgi atteikties no ķīmijterapijas un citām procedūrām, bez kā izārstēšanās no vēža viņuprāt nav iespējama. Stellai vajadzēja simtiem reižu paskaidrot, ka viņai pietika ar vienu vienīgu ķīmijterapijas kursu, apstarošanu, bipopsiju un kaulu smadzeņu punkciju, lai saprastu – ka šīs ārstēšanās metodes nav domātas viņai.

Baranovskai nu vajadzēja ne tikai cīnīties ar ļauno slimību, bet arī dziedēt savu ķermeni un iekšējos orgānus, kas agresīvās ārstēšanas rezultātā bija saindēti.

Slimība – blefs?

Jaunā sieviete turpināja saņemt negatīvus komentārus. Līdz ar slimnīcas palātā uzņemtajiem kadriem, Stella publiskoja arī skaistas un krāšņas Amerikā uzņemtas sevis fotogrāfijas – okeāna piekrastē, līdzās palmām vai ar iespaidīgu skatu no kāda debesskrāpja augšējiem stāviem. Skeptiski noskaņotie bloga lasītāji nespēja tam noticēt, ka fotogrāfijās redzamā glītā sieviete vispār ir slima. Cilvēki visiem spēkiem centās atmaskot Baranovsku, meklēja nesakritības un pierādījumus tam, ka Stella ar apmānu izvilinājusi no cilvēkiem naudu, lai pēc tam varētu ceļot pa pasauli, nopirkt dzīvokli un baudīt greznu dzīvi.

Stella centās ignorēt nenovīdīgos komentārus un turpināja savā mikroblogā publiskot iedvesmojošas piezīmes.

2016. gada 22. martā Baranovska ar prieku pavēstīja, ka šajā dienā ir uzvarējusi cīņā ar ļauno slimību – viņai konstatēta remisija. Stella nodevās rehabilitācijai un spēku atgūšanai. Viņa pat palielījās ar to, ka ārstējošais ārsts nav spējis noticēt šai brīnumainajai atlabšanai: pašā sākumā viņš prognozējis, ka pacientei atlikušas tikai septiņas dienas, ko dzīvot. Savukārt pēc tam, kad Stella atteicās no turpmākas ķīmijterapijas un vēlējās ārstēties tikai ar dabiskām metodēm, ārsta prognozējis, ka viņa dzīvos vienu mēnesi. „Es sev dāvāto iespēju sargāšu kā acuraugu,” apsolījās Stella. Viņa tā arī darīja – apmeklēja ballītes un dzimšanas dienas, satikās ar draugiem. 2016. gadā Stella kopā ar savu labāko draudzeni Anfisu Čehovu pat atbrauca ekskursijā uz Rīgu un atzinās mīlestībā Latvijas galvaspilsētai: „Šī pilsēta tagad noteikti ir manu iemīļotāko skaitā. Te ir mana enerģētika! Visas šīs ieliņas, šīs mājas, šie ļaudis...”

2016. gada jūnijā, jau Maskavā, Stella no jauna nodeva analīzes, kas atkārtoti apliecināja remisju! Baranovska jutās kā septītajās debesīs no laimes un apgalvoja, ka citu variantu turpmākajiem 88 gadiem pat nesaskata.

„Protams, mēdz būt ļoti grūti! Visādi mēdz būt... Ir dažādas situācijas un brīži, bet es neesmu gatava tik viegli padoties! Pat tajās reizēs, kad ir ļoti grūti un šķiet, ka viss beidzies un vairs nespēju tā turpināt. Nē! Es spēju! Un kā vēl spēju! Šīs dienas, maigi izskatoties, bija kodoltermiskas... Maniem tuviniekiem neklājās viegli, taču mēs to paveicām atkal un atkal!” – rakstīja sieviete, kurai šķita, ka pats ļaunākais visbeidzot palicis pagātnē.

Un atkal sekoja daudz skaistu fotogrāfiju no Amerikas, pateicības pilni ieraksti mikroblogā, vārdi par mīlestību, brīvību, ticību Dievam, ģimenei, nākotnei, laimei un dzīvei. Taču tas viss tikai vēl vairāk „pielēja eļļu ugunij” – runas par Baranovskas viltus slimību nerimās. Ļaudis nespēja saprast, kāpēc cilvēks ar tik smagu diagnozi dzīvo tik laimīgu dzīvi, tik labi izskatās un apceļo Ameriku. Skeptiķiem šķita, ka viņi tikai lieku reizi guvuši pierādījumus tam, ka „slimniece” Stella visu šo laiku tikai muļķojusi tautu, vazājusi to aiz deguna un izlikusies, ka ir slima.

Baranovska šādu viedokli izskaidroja ar to, ka sabiedrībā lielākoties valda maldīgi stereotipi par to, kā būtu jāizskatās un jājūtas ar vēzi slimam cilvēkam. „Es esmu savā vietā. Es pati izvēlējos dzīvē darīt to, ko mīlu. Es izvēlējos neslimot. Es izvēlējos labi izskatīties, nečīkstēt, nežēloties par dzīvi, pateikties Dievam par visu, kas bijis un ir. Rūpēties par sevi, būt laimīgai, smaidīt. Es pati izvēlējos savus draugus un cilvēkus savā dzīvē. Es pati izvēlējos savu vīrieti. Pati izvēlējos dzīvot tur, kur mana dvēsele jūtas labi. Audzināt savu dēlu, mīlēt un palīdzēt sava ģimenei. Palīdzēt citiem cilvēkiem, kam nepieciešama palīdzība, un kam vēlos palīdzēt. Man ir vieglāk dot otram, nekā ņemt, taču es zinu, ka dzīve māca arī ņemt, jo ir nepieciešama apmaiņa ar enerģijām. Tāpēc arī ņemu ar gandarījumu, un pieņemu to no Dieva. Viss, kas man ir šobrīd – tā ir mana izvēle, darbs pašai ar sevi, kas ir daudz grūtāks nekā fiziskas sāpes, ko tomēr iespējams pieklusināt ar pretsāpju līdzekļiem,” taisnojās aktrise.

Ažiotāža ap Stellu un viņas slimību bija tik liela, ka par to veidoja sižetus vairākās TV programmās. Taču pat tas neieviesa skaidrību, kā viņai brīnumaini izdevies izārstēties. Liela daļa sabiedrības palika pie savām domām, ka jaunā sieviete ir krāpniece.

„Bet varbūt es sapņoju jau 567 dienas?”

Lielāko daļu 2016. gada Stella Baranovska par sevi runāja, kā par cilvēku, kas izārstējies no ļaunās slimības. Taču tā paša gada novembrī viņu piemeklēja jauna nelaime – galvas smadzenēs atklāja vēža metastāzes. Viņai piedāvāja ķīmijterapiju un apstarošanu, bet Stella no tā atteicās... un no jauna saskārās ar prātam neaptveramām fiziskajām sāpēm. „Trīs nedēļas ilgo murgu, kas saistītas ar manu veselību, esmu nolēmusi atstāt pagātnē. Parāpoju sāpēs, paraudāju, uzspēju krist izmisumā, izbīties no nāves, piecelties un atkal iet! Es esmu stipra sieviete un uz vietas nestāvēšu! Vēl jo vairāk – negrasos mirt un padoties! Es tiku galā iepriekš un tikšu arī tagad! Jāprot sarunāties ar savu ķermeni un vienoties ar slimību! Neviena ķīmijterapija jūsu vietā to neizdarīs!” – ar šādu neizmērojamu optimismu Baranovska pārsteidza daudzus.

Pēc daudzajiem negatīvajiem komentāriem, ko viņai nācās uzklausīt, 2017. gadā Stella vairs detalizēti publiski nestāstīja par ārstēšanās gaitu. Taču viņa neslēpa, ka atkal kļuvis slikti un no jauna nākas cīnīties par dzīvību. Pēdējos dzīves mēnešus Baranovska „Instagram” mikroblogā dalījās ar savām pārdomām un dzejas rindām. Viņa arī stāstīja, kā sokas darbs pie grāmatas rakstīšanas, ko bija uzsākusi tikai divus mēnešus pēc tam, kad viņai atklāja vēzi.

2017. gada jūnijā Stellas ieraksti mikroblogā vairs nebija tik iedvesmojoši un priekpilni, kā agrāk... „Jau sen vairs nesaprotu, kā man izdodas nodzīvot katru dienu, ņemot vērā, kam nākas iet cauri. Kad pa vaigiem straumēm tek asaras un zem kājām pat bezdibenis nav redzams. Laikam prāts spēj bloķēt visas šīs fiziskās un iekšējās sāpes, kas nu jau palikušas aiz muguras. Kad es vairs nesaprotu, vai jau lidoju mākoņos vai eju pa zemi. Par spīti visam, es tomēr no rītiem uzsmaidu dzīvei un no raudāšanas uztūkušām lūpām skūpstu savu dēlu. Labrīt, mazulīt. Lūk, arī jauna diena pienākusi. Un mēs aizvien esam kopā. Un mēs atkal ejam. Vai varbūt es jau sapņoju 567 dienas? Un plīvurs, kas guļ pie manas gultas... tikai gaida to stundu, kad pamodīšos, izķemmēšu savus garos matus un uzvilkšu laimes kleitu. Bet šīs rētas... es tās redzu. Katru dienu. Laikam tās aizvien sirgst. Es jūtu to pavedienus caur savu ādu un iekšpusē... Sēžot iepretī logam... Skatos augšā debesīs, mākoņos. Es it kā vēl esmu dzīva. It kā vēl dzīva.”

Mokpilna, smaga nāve...

Divas dienas pirms nāves Stella pavēstīja, ka aizvien neapmeklē ķīmijterapiju, tieši otrādi, cenšas izvairīties no tās izraisītajām sekām.

Viņa jau vairs nevarēja pastaigāt, nevarēja gulēt. Stella tikvien kā spēja kliegt aiz šausmīgajām sāpēm, jo organisms nesaņēma nekādus pretsāpju medikamentus. Baranovskai temperatūra pakāpās virs 40 grādu atzīmes Celsija skalā, un nācās izsaukt ātro neatliekamo palīdzību.

„Mans mīļais organisms tik daudz ko jau pārcietis un turas. Šodien cenšos atgūties, ir ļoti slikti ar sirdi. Rīt mani vedīs pie mana ārsta, kurš mani vada. Viņš jau daudz palīdzējis. Gaidām, kad tas draņķis visbeidzot pametīs visas šūnas, lai atkal varētu sākt mani atgriezt uz kājām. Gribu iet pastaigās ar dēlu, nevis likt viņam klausīties manos sāpju kliedzienos.”

Šie bija pēdējie vārdi, ko Stella uzspēja uzrakstīt...

4. septembrī Baranovskas draudzene Katja Gordone pavēstīja sēru vēsti, ka Stellas vairs nav šajā pasaulē. Mēnesi pēc savas 30. dzimšanas dienas viņa nomira lielās mokās...

6 gadus vecais dēls paliek bez mammas un tēva

Sešus gadus vecais Danila palicis ne tikai bez mammas, bet arī bez tēva, lai gan viņš ir sveiks un vesels. Stellas Baranovskas bērna tēvs ir lietišķu bestselleru autors Makss Kotins, kas nāk no turīgas ģimenes un nekad nav rūpējies par dēlu. Danilas dzimšanas apliecībā ailīte „tēvs” atstāta tukša.

Ļoti sen, kad Stella aizveda dēlu iepazīstināt viņu ar Kotinu ģimeni, vectētiņš palūdza apsardzei nekad vairs neielaist šos cilvēkus. Pagaidām bērnu pieskata Stellas draudzenes.

Ar Katju Gordonu, kas strādā kā juriste savā firmā, Stella iepazinās, pateicoties Anfisai Čehovai, kas bija pie viņas vērsusies ar lūgumu sastādīt Stellas testamentu un izstāstījusi par sarežģīto situāciju ar bērnu. Bija nepieciešams ātri veikt paternitātes testu un noteikt tēvu, jo Stella jau tikpat kā vairs nestaigāja un vienīgais radinieks bija vecvecmāmiņa.

„Stella atzina, ka viņas mamma (Danilas vecmāmiņa) nekad īpaši nav palīdzējusi ārstēšanās laikā. Tāpēc Stella ļoti negribēja, lai dēla aprūpi uzticētu viņai,” paskaidrojusi Katja. „Reiz viņa man zvanīja un izteicās, ka bērns mammai būtu vajadzīgs tikai, lai saņemtu naudas pabalstu. Es reiz pati biju lieciniece tam, ka radinieki saziedoja naudu Stellas ārstēšanai, bet mamma to līdz meitai tā arī nenogādāja. Tieši tāpēc Stella lūdza kādiem nebūt līdzekļiem piekļūt Danilas tēvam.” Gordone jau mēģinājusi sakontaktēties ar Kotinu un viņa mammu, bet viņi ar juristi nav vēlējušies runāt.