Godmanis, Slakteris, Rimšēvičs un FKTK jeb - ar ko beigusies "Parex" glābšana par diviem latiem

Pirmās sarunas par palīdzību “Parex” sākās oktobrī. Bankas īpašnieki, Latvijas bagātākie cilvēki Valērijs Kargins un Viktors Krasovickis pieteicās pie tā laikā valdības vadītāja Ivara Godmaņa. Viņš uzreiz viņus pieņemt nevarēja, bet pēc kāda laika tikšanās notika. Abi lūguši valdību noguldīt bankā naudu. 

“Pirmā sarunā beidzās ar “nē”,” atceras Godmanis. Viņš skaidrojis, ka valdībai pat neesot naudas, lai pārfinansētu savas parādzīmes. Turklāt “Parex” īpašnieki apmaiņā pret naudu neko vērīgu nevarēja piedāvāt. Pirmajā sarunā piedalījās ne tikai amatpersonas, bet nosacīti arī cilvēki no malas. Piemēram, ekspremjers Andris Šķēle, kura loma šajā procesā nav skaidra aizvien. Šķēle raidījumam “de facto” īsziņā atbildēja, ka gan toreiz, gan tagad uzskata, ka “ārzemju finansistu alkatība un ņemtais risks, pērkot “Parex” gana ienesīgos vērtspapīrus/obligācijas, nebija jāatmaksā ar publiskiem līdzekļiem”.  

Banku uzraugu Finanšu un kapitāla tirgus komisiju (FKTK), kas tobrīd “Parex” pastiprināti uzmanīja, Ministru kabinets toreiz neesot informējis, ka bankas akcionāri staigā apkārt un prasa naudu.  

“Tā tiešām bija, ka viņi, neinformējot mūs, vērsās Finanšu ministrijā,” saka Jānis Placis, bijušais FKTK uzraudzības departamenta direktors. 

Taču arī valdības vadītājs par šo to bija turēts neziņā. Otrā tikšanās Godmanim ar “Parex” akcionāriem notika pie Latvijas Bankas prezidenta Ilmāra Rimšēviča. “Toreiz bankas prezidents [Rimšēvičs] man nepateica, ka Latvijas Banka jau bija aizdevusi “Parex” pietiekoši daudz pret parādzīmēm. Neinformēja mūs,” saka Godmanis. Pēc viņa teiktā, Rimšēvičs bija tas, kurš ieteica valstij pārņemt banku: “Tā iniciatīva nāca no viņa [Rimšēviča], ka par diviem latiem valdībai ir jāiet iekšā.” 

Tolaik gan finanšu ministrs Atis Slakteris publiski klāstīja, ka “Parex” kontrolpaketes pirkšana par diviem latiem ir viņa ideja. 

Latvijā tobrīd nebija banku pārņemšanas likuma, tādēļ ar akcionāriem bija jāvienojas. Sarunām valdība slēgtā sēdē deleģēja Slakteri. Ministri nosprieda, ka banku neglābt nevar. Rīkoties mudināja Latvijas Bankas prezidents. “Šāda mēroga finanšu tirgus dalībnieka bankrots nenoliedzami atstātu būtisku negatīvu ietekmi,” valdībai rakstīja Rimšēvičs. 

Bankrota gadījumā no budžeta ātri būtu jāatdod noguldītājiem aptuveni 600 miljoni latu un tas nebija viss. Tiešie un netiešie zaudējumi, neglābjot banku, sasniegtu trīs miljardus latu, vēlāk aprēķināja centrālā banka. 

Viens no būtiskajiem jautājumiem, kuros domas dalījās, bija ierobežojumu uzlikšana. Noteikt ierobežojumus lūdza “Parex” akcionāri, to atbalstīja arī FKTK, taču pret bija Rimšēvičs, kurš uzskatījis, ka “tā būtu lielākā aplamība”. Ja reiz valsts pērk banku, tad būtu dīvaini to ierobežot – tāda bija Latvijas Bankas nostāja. Godmanis pauž, ka situācijā, kad FKTK bija viena pozīcija, centrālajai bankai – cita, valdībai bija jāpanāk vienots viedoklis. 

Pirms valdības sēdes par “Parex” pārņemšanu bija notikusi Tautas partijas ministru tikšanās, kurā bija neformāla diskusija par “Parex”. Nolēmuši, ka lai kā nerīkoties valdība, nopietni jāieklausās Rimšēviča viedoklī, tajā skaitā par ierobežojumu uzlikšanu bankai. Tā nopratināšanā prokuratūrā liecinājis finanšu ministrs Slakteris.   

Valdība nosprieda ierobežojumus uzreiz nelikt, bet pasekot līdzi, kā naudu ņems ārā. “Tas zināms vidusceļš bija,” skaidro Godmanis, 

8.novembrī Ministru kabinets pārņēma “Parex” valsts kontrolē, iegādājoties par simbolisku maksu 51% akciju. Valdība par to paziņoja publiski. 

Ja līdz valdības lēmumam naudu no bankas pamatā ņēma ārā klienti no Latvijas uz baumu pamata, tad pēc publiska paziņojuma par “Parex” problēmām uzzināja visi. Un banku tukšoja ļoti strauji. 

Finanšu ministrijas valsts sekretārs 2008.gada novembra beigās rakstīja valdībai, ka kopš septembra beigām no bankas aizplūduši 492 miljoni latu, no kuriem lielākā daļa – 395 miljoni latu - aizplūda divās nedēļās un dažās dienās kopš valdības lēmuma iejaukties. 

1.decembrī ierobežojumus tomēr uzlika, tomēr tie paredzēja visai daudz izņēmumu. Rezultātā naudu rāva ārā arī valsts un pašvaldību iestādes un uzņēmumi. “Mēs it kā gājām bankā iekšā ar ideju, lai nostabilizētu, bet uzņēmumu vadītāji teica, ka mums pirmā interese ir mūsu uzņēmumi, un viņi arī to naudu izņēma,” saka Godmanis.  

Ja ierobežojumus noteiktu ātrāk, tad valdība nebūtu spiesta nekavējoties tik lielu naudu bankā ielikt. Taču tas nemazinātu kopējo palīdzības apmēru, domā FKTK pārstāvis Jānis Placis. “Glābšanas modelis  bija tāds, ka visi galu galā visu saņēma,” skaidro Placis. Viņam gan licis aizdomāties tas, ka arī “profesionāli finanšu tirgus spēlētāji, kas privātā bankā ielika līdzekļus, visu dabūja atpakaļ.” 

Latvijas valdībai nācās lūgt starptautisko aizdevēju palīdzību gan valsts budžetam, gan banku sistēmai. Kā izriet no “Wikileaks” noplūdušās ASV diplomātu sarakstes, tieši Starptautiskais Valūtas Fonds uzstājis, ka Karginam un Krasovickim no bankas jāaiziet pavisam. Pirms tam valdība abus bija stājusi gan kā daļējus īpašniekus, gan valdes locekļus, lai iedrošinātu lielākos “Parex”partnerus. 

“Es ļoti skaidri atceros, ka Starptautiskai Valūtas Fonds uzskatīja, ka darījums ar bijušajiem “Parex” īpašniekiem nav godīgs darījums, jo tas deva īpašniekiem iespēju banku izdevīgi atpirkt. Bet Latvijas valdība uzņēmās visu risku un nesaņemtu nekādu atlīdzību,” atceras Čārlzs Larsons, bijušais ASV vēstnieks Rīgā. 

Rīgas Ekonomikas augstskolas ekonomikas nodaļas vadītājs Mortens Hansens ir visai skeptisks par valdības īstenoto “Parex” glābšanu: “Gadu gaitā ir attīstījusies doma nevis glābt bankas, bet likt akcionāriem, īpašniekiem par to maksāt. Latvija rīkojās citādi. Tie bija nedroši laiki, un tam var pilnībā piekrist. Vai tiešām bija pareizi ātri glābt Parex un pēc tam likt nodokļu maksātājiem par to maksāt? Es neesmu drošs, ka tas bija pareizi.” 

Ir dažādi veidi kā rēķināt, cik budžeta naudas, no “Parex” nav atgūts. Rēķinot pēc valsts atbalsta metodes, ieskaitot arī garantijas, kas nav tikušas izmaksātas, Latvija visvairāk līdzekļu “Parex” bija ieguldījusi 2009.gadā – 1,7 miljardus eiro. Šogad valsts ieguldījums vēl palicis 650 miljonu apmērā. Savukārt 350 miljonus valsts saņēmusi no bankas procentu maksājumos. 

Taču rēķinot pēc metodes, cik patiešām naudas bankā iepludināts, atpakaļ nav saņemti apmēram 430 miljoni eiro. 

Aizvien izmeklē bijušo "Parex” akcionāru iespējamos pārkāpumus

Desmit gadu pēc “Parex” bankas pārņemšanas nav bijis pietiekami, lai saprastu, vai pret bijušajiem bankas īpašniekiem Valēriju Karginu un Viktoru Krasovicki būtu ceļamas kādas apsūdzības iespējamos likumpārkāpumos. Par to šovakar ziņo Latvijas Televīzijas raidījums “de facto”.

Šobrīd aizvien izmeklēšanā prokuratūrā ir viena krimināllieta, policijā – viena pārbaudes lieta, bet vēl viena pirms divām nedēļām izbeigta, savukārt tiesās ir aktīvas piecas civillietas, kurās prasību summa pārsniedz divsimt miljonus eiro. 

Drīz pēc “Parex bankas” pārņemšanas prokuratūra veica pārbaudi par tā laika valdības ministru lēmumu likumību un pamatotību. Izmeklēšana ilga aptuveni pusotru gadu un jau 2010.gada augustā krimināllietu izbeidza, secinot, ka ministru rīcībā nozieguma nav.

Tad atsevišķi tika izdalīts kriminālprocess, lai izmeklētu, vai “Parex bankas” valdes locekļi un akcionāri nebija pieļāvuši pretlikumīgas darbības pārņemšanas laikā, kas varētu iespaidot turpmāku bankas darbu. Bet otrs izmeklēšanas virziens šajā lietā bija par  2007. un 2008.gadā bankā ieguldītā subordinētā kapitāla iespējamu nelikumīgu izcelsmi. Ar šādu iesniegumu prokuratūrā vērsās Finanšu un kapitāla tirgus komisija.

Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas virsprokurors Modris Adlers: “Uz patreizējo brīdi lielākoties šie darījumi, kuru rezultātā iegūtie līdzekļi tika iekļauti bankas subordinētā kapitālā - to izcelsme ir pārbaudīta. Bet no atsevišķām ārvalstīm, tai skaitā Šveices, nav saņemti tiesiskās palīdzības lūgumi par šo darījumu apstiprinošiem dokumentiem, pirkuma pārdošanas līgumiem, naudas pārskaitījumiem, naudas kustību.”

Prokuratūrā  izmeklēšana turpinās jau astoņus gadus, taču tālākas virzības lietā tā arī nav. Nav ne aizdomās turēto, ne apsūdzēto. Lieta varētu izkustēties, kad tiks saņemtas atbildes uz visiem tiesiskās palīdzības lūgumiem. Pirmie secinājumi, ko var izdarīt no krimināllietas materiāliem,  neļauj pietuvoties apsūdzību izvirzīšanai. “Uz patreizējo brīdi iegūtās, tai skaitā no bankām iegūtie dokumenti, finanšu un darījumu dokumenti, nedod pamatu uzskatīt, ka šie līdzekļi iegūti nelikumīgā kārtā. Tāpēc arī uz patreizējo brīdi procesā nav neviena persona, kurai ir tiesības uz aizstāvību,” saka Adlers.

Izmeklēšana notiek pēc diviem Krimināllikuma pantiem – pilnvaru ļaunprātīga izmantošana un noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšana. Noilgums šajā lietā var iestāties vēl pēc septiņiem gadiem.

Savukārt policijā, pēc “Parex bankas” slikto aktīvu pārņēmējas “Revertas” iesnieguma, pērn uzsāka divas pārbaudes saistībā ar iespējamiem fiktīviem darījumiem – akciju pārdošanu un kreditēšanu “Parex bankā” - laikā no 2004.līdz 2008.gadam. Viens no darījumiem noticis vēl pāris mēnešu pirms Ieguldījuma līguma noslēgšanas ar valsti.

“Aizdomas bija par to, ka šie kredīti, kas tika izsniegti šajā laika periodā, varētu būt vai nu viltoti, vai nu savstarpējas vienošanās ceļā un bankas darbinieki, īpašnieki saņēma kaut kādu labumu sev, nevis bankai,” iesniegumu būtību pārstāsta Ekonomisko noziegumu apkarošanas pārvaldes priekšnieka vietniece Ilze Sokolovska.

Policija pēc iegūtajiem pierādījumiem šādus secinājumus nevarēja izdarīt un nupat, 19.oktobrī, pieņemts lēmums par atteikumu uzsākt kriminālprocesu vienā pārbaudes lietā. Otra pārbaude pagaidām turpinās. 

Spraigākas cīņas notiek tiesu zālēs, kur tiek skatītas gan valsts puses prasības (“Privatizācijas aģentūra” un “Revertas” personā) pret bijušajiem “Parex bankas” akcionāriem, gan viņu un viņu ģimenes locekļu pretprasības. Pavisam bijušas 17 tiesvedības, šobrīd aktuāli ir pieci procesi.

Līdz ar Ieguldījumu līgumu par gandrīz 56 miljoniem eiro apķīlāts viens Karginam piederošs īpašums Jūrmalā, kā arī bijušo “Parex bankas” akcionāru nauda, akcijas un kapitāldaļas. “Privatizācijas aģentūra” un “Reverta” pirms vairākiem gadiem vērsās tiesā, uzskatot, ka banka tās pārņemšanas laikā bija sliktākā stāvoklī, nekā tika apliecināts. Kopumā prasību summa ir ap 230 miljoniem eiro.

“Privatizācijas aģentūras” valdes priekšsēdētājs Vladimirs Loginovs: “tur bija jābūt lielākiem uzkrājumiem (..)  līdz ar to vairāk naudas bija nepieciešams, lai banka kapitālu atjaunotu. Un ja būtu zinājuši, cik tās naudas vajag, tad iespējams, mēs attiecīgi prasītu kaut kādus citus mehānismus.”

Prasītāji atzīst – šīs ir ļoti sarežģītas lietas. Bijušo “Parex bankas”  akcionāru pārstāvis, zvērināts advokāts Uģis Grūbe uzsver, ka pārņemšanas laikā bankā nekas nenotika bez Finanšu kapitāla tirgus komisijas ziņas. Advokāts saka - viņi iesniegtās prasības noraida pilnībā.  “Ar šodienas zināšanām, redzot oficiālo informāciju un tiesā iesniegtos dokumentus par izmaksām, es diezgan droši varu apgalvot, ka tās ir pašmērķīgas, lai šai aizsegā, kad šķietami divi ienaidnieki atrasti - lai tā aizsegā paši ievērojamas naudas pelnītu gadiem ilgi,” saka advokāts Uģis Grūbe. Viņa ieskatā, rezultāts būs varbūt 1- 2% no visa tā, kas iekļauts prasībās. Tai pašā laikā gan tiesāšanās izdevumi jau pārsniedz miljonu.

“Privatizācijas aģentūras” vadītājs apgalvo, ka viņi advokātu pakalpojumiem astoņos gados samaksājuši 380 tūkstošus, tostarp izmaksas arī atzinumu gatavošanai. Savukārt 142 miljonu eiro prasībā pret bijušajiem “Parex bankas” akcionāriem, “Privatizācijas aģentūra” un “Reverta” tiesai valsts nodevā samaksājuši 853 602 eiro. Jāteic, ka vienā no prasībām, kas tika skatīta pirms pieciem gadiem, Kargins un Krasovickis lūdza viņus atbrīvot no tiesas nodevas – gandrīz četrarpus tūkstoš eiro, kā iemeslu minot viņu zemos ienākumus.