Latīņamerikas cietumi ir kļuvuši par drošu patvērumu vietu bandām; likumsargi tos vairs nekontrolē
Latīņamerikas cietumi, kas paredzēti noziedzības apkarošanai, ir kļuvuši par drošu patvērumu vietu bandām, tādejādi ne tikai veicinot vardarbības pieaugumu valstī, bet arī kļūstot arī par noziedzinieku vervēšanas centriem.
Militārpersonām Ekvadorā pagājušajā mēnesī tika dots uzdevums pārņemt kontroli pār valsts cietumiem pēc tam, kad divi lielākie bandu līderi izbēga no cietuma, un viņu noziedzīgie grupējumi izraisīja valsts mēroga sacelšanos, vēsta laikraksts “The New York Times”.
Pagājušajā nedēļā Brazīlijā divi ieslodzītie, kas bija saistīti ar lielas bandas darbību, kļuva par pirmajiem, kas izbēguši no viena valstī esošo piecu stingrās drošības federālajiem cietumiem, ziņo amatpersonas.
Valsts amatpersonas arī Kolumbijā izsludinājušas ārkārtas situāciju tās cietumos pēc tam, kad tika nogalināti vairāki cilvēki, tai skaitā divi apsargi, noziedzīgo grupu sacelšanās rezultātā, kura sarīkota, lai protestētu pret represijām ieslodzītajiem.
Cietumos visā Latīņamerikā noziedzīgās grupas īsteno neapšaubāmu varu pār ieslodzītajiem, izspiežot no viņiem naudu, lai iegādātos pirmās nepieciešamības preces, piemēram, pārtiku un nodrošinātu sev papildus aizsardzību.
Cietumi darbojas arī kā drošs patvērums ieslodzītajiem noziedzīgajiem vadītājiem, lai attālināti vadītu savas noziedzīgās darbības ārpus cietuma, pasūtot slepkavības, organizējot narkotiku kontrabandu uz ASV un Eiropu un vadot vietējo uzņēmumu darbību.
Brīžos, kad amatpersonas mēģina ierobežot noziedzīgo grupējumu varu, to vadītāji bieži, lai kontrolētu situāciju, organizē to līdzdalībnieku dažādas protesta darbības ārpus ieslodzījuma vietām.
Pēdējo divdesmit gadu laikā Latīņamerikas ieslodzīto skaits ir strauji pieaudzis, ko veicinājuši stingrāki noziedzības apkarošanas pasākumi, piemēram, biežāki pirmstiesas apcietinājumi, taču valdība nav izvērtējusi cietumu kapacitāti, tādejādi nododot kontroli ieslodzītajiem, secina eksperti.
Tiem, kas tiek nosūtīti uz cietumu, bieži vien paliek viena izvēle: pievienoties bandai vai stāties pretī viņu dusmām. Rezultātā cietumi ir kļuvuši par Latīņamerikas lielāko un vardarbīgāko karteļu un bandu vervēšanas centriem.
Ieslodzījuma vietu amatpersonas, kurām ir nepietiekams finansējums, kuru skaits ir mazāks, pārslogots, bieži vien apmaiņā pret mieru ir piekāpušies bandu līderiem un nodrošina viņiem visu nepieciešamo.
Pēc ekspertu domām, noziedzīgie grupējumi pilnībā vai daļēji kontrolē vairāk nekā pusi no 285 Meksikas cietumiem.
Arī Ekvadorā eksperti apstiprina, ka lielākā daļa valsts 36 cietumu zināmā mērā ir pakļauti bandu kontrolei.
Saskaņā ar Amerikas Attīstības bankas datiem Latīņamerikas ieslodzīto skaits no 2010. līdz 2020. gadam pieaudzis par 76 procentiem, ievērojami pārsniedzot reģiona iedzīvotāju skaita pieaugumu šajā pašā laika posmā.
Brazīlija un Meksika, Latīņamerikas lielākās valstis ar reģionā lielāko ieslodzīto skaitu, cietumos iegulda salīdzinoši maz līdzekļu: Brazīlijas valdība tērē aptuveni 14 dolāru uz vienu ieslodzīto dienā, savukārt Meksika tērē apmēram 20 dolāru denā. Amerikas Savienotās Valstis 2022. gadā tērēja aptuveni 117 dolāru uz vienu ieslodzīto dienā.
Riodežaneiro štats, kurā atrodas daži no Brazīlijas bēdīgi slavenākajiem cietumiem, savā paziņojumā ir norādījis, ka gadu desmitiem ir centušies nošķirt ieslodzītos pēc bandu piederības, "lai nodrošinātu ieslodzīto fizisko drošību", un šāda prakse ir atļauta saskaņā ar Brazīlijas tiesību aktiem.
Uzsverot cietumu bandu spēku, daži noziedzīgo grupējumu līderiem aiz restēm dzīvo salīdzinoši ērti: vada lielveikalus, gaiļu kaujas un naktsklubus, reizēm pat kontrabandas ceļā ieved savas ģimenes, lai tās varētu dzīvot kopā ar viņiem.
