Latvijas noslēpumi: kas bija Augusts Bīlenšteins?
Īsi raksturojot Augusta Bīlenšteina darbību, lielākoties tiek teikts: valodnieks. Taču ar to ir krietni par maz. Šis vīrs plašākā nozīmē bija kultūrvēsturnieks, arī mācītājs un teologs; līdzās ķīmiķim Vilhelmam Ostvaldam viens no pirmajiem starptautiski atzītajiem vācbaltu zinātniekiem.
Mācījies Hallē, Vācijā, vēlāk studēja Tērbatas universitātē, kur ieguva teoloģijas doktora grādu. Pēc tēva nāves strādāja par mācītāju viņa latviešu draudzē Jaunaucē, kopš 1867. gada – vācu draudzē Dobelē. Paralēli mācītāja pienākumiem pievērsies tolaik Eiropas inteliģencē populārajai lingvistikai, nododoties ne tikai latviešu, bet arī lietuviešu un senprūšu valodas pētījumiem, folklorai un kultūrvēsturei. Jau pirmajos darbības gados viņš sarakstīja Latviešu gramatiku, kurā balstījās uz Vecā Stendera un dažu citu priekšgājēju darbiem. Publikācijas par latviešu gramatiku, folkloru, dialektiem Bīlenšteins rakstīja vācu valodā, bet Latviešu draugu biedrībā runas teica un latviešu draudzē sprediķoja latviski. Savus darbus viņš sūtīja uz respektablām zinātniskām iestādēm. Piemēram, Die lettische Sprache jeb Latviešu valodu divos sējumos iesniedza Sanktpēterburgā, Krievijas Ķeizariskajā Zinātņu akadēmijā, par ko saņēma prestižo Demidova prēmiju un līdzekļus darba izdošanai. Jau drīz pēc tam Eiropas zinātnieki, kuri interesējās par indoeiropiešu valodām, savos darbos atsaucās uz Bīlenšteina materiāliem. Arī latviešu valodniecības autoritāte Jānis Endzelīns atsaucies uz viņa pētījumiem.
Bīlenšteins uzskatīja – mātes valoda ir nācijai īpaša vērtība, tā ir mākslas darbs un tautas gara izpausme. Saistībā ar skaņu modifikāciju viņš rakstīja par valodas ķīmiju, vārdu formas atzīstot par valodas anatomiju, vārdu darināšanu – par valodas fizioloģiju. Uzbūves ziņā latviešu valodu Bīlenšteins atzina par struktūrā bagātīgu un līdzvērtīgu visu laiku galvenajām kultūrvalodām, bet tās literatūru un vēsturi tik augstu nevērtēja.
Kad vien bija iespējams, Bīlenšteins apbraukāja latviešu un lībiešu apdzīvotās teritorijas, Vitebskas guberņu, un vāca tur ne tikai materiālus par valodniecību, bet arī par pilskalniem, koka celtnēm, tautas amatniecību. Viņš ir savācis aptuveni 40 000 vietvārdu un ļoti precīzi izteicis latviešu tautasdziesmu būtību, pasakot: “.. šo īpatnējo dzejolīšu jēga ir vispirms jāuzmin”, saprotot tajās ietvertās metaforas. Vēl viens interesants Bīlenšteina atzinums: latviešu mīklas spēj atminēt tikai latvieši paši, un tulkojumā tās zaudē jebkādu jēgu.
Par Bīlenšteina nozīmīgāko darbu valodnieki uzskata 1892. gadā Sanktpēterburgā iznākušo Latviešu tautas un valodas robežas tagadnē un XIII gadsimtā, kas vēlāk, dibinot Latvijas valsti, tika izmantots tās robežu nospraušanā pēc etniskā principa. Materiālus, pētot kuras tautas apdzīvojušas Baltijas zemes, šim darbam Bīlenšteins vāca 30 gadus.
1870. gadā viņš sarīkoja latviešu dziedāšanas svētkus Dobelē, sāka veidot latviešu garamantu (vietvārdu, folkloras, izlokšņu) krātuvi, aktīvi darbojās X arheoloģiskā kongresa un Latviešu etnogrāfiskās izstādes sagatavošanā Rīgā 1896. gadā. Vairāk nekā 30 gadus Bīlenšteins bija visilgāk (1822–1915) latviešu valodā izdotā preses izdevuma – Latviešu Avīzes – izdevējs un redaktors. Trīsdesmit vienu gadu Bīlenšteins bija Latviešu literārās biedrības (arī Latviešu draugu biedrības) priekšsēdētājs.
Tomēr – lai gan Bīlenšteina devums latviešu kultūrā ir iespaidīgs, viņš uzskatīja, ka latviešu tauta ir pārāk maza, lai būtu patstāvīga; latviešiem esot iespējama tikai izvēle “pieslieties krievu tautībai valodā un tikumos... vai pāriet vācu tautībā”. Savās publikācijās un runās Bīlenšteins aicināja latviešus uz izglītību, taču bija pret mācībām latviešu valodā ģimnāzijās, jo tad skolu beidzēji nespēšot iestāties augstskolās.
