Ceļojums pa tūristu iemītām un neiemītām takām Mjanmā - valstī, uz kuru doties patiešām ir pēdējais brīdis

Nosacītā bīstamība

Lai gan mūsu Ārlietu ministrija iesaka izvairīties no Mjanmas lielākās daļas apmeklēšanas un brīdina par augstiem terorisma draudiem, tūrisms Mjanmā attīstās ļoti strauji un pēdējo piecu gadu laikā ir pat seškāršojies. Tendence ir nepārprotama – ja gribi pagūt redzēt īsto Mjanmu, nevis tūristu iebristās takas, tad ir pēdējais brīdis sākt plānot ceļojumu.

Taču kādēļ Mjanma skaitās bīstama valsts? Kad astoņdesmito gadu beigās Mjanmā notika apvērsums, tika grozīta valsts konstitūcija un varu būtībā pārņēma hunta. Deviņdesmito sākumā Nacionālās demokrātijas līgas līdere un visas valsts demokrātiskuma simbols Auna San Su Či aicināja pasauli boikotēt Mjanmas tūrisma sektoru un uz šo valsti nebraukt, jo visa tūrisma ienestā nauda tāpat nonāca militāristu rokās, kuri to izmantoja, lai apspiestu citādi domājošos. Turklāt tolaik valstī patiešām bija bīstami. Nu jau divi gadu desmiti apkārt, Auna ir izlaista no apcietinājuma, uzvarējusi vēlēšanās, un valsts pamazām sāk sakārtoties, tāpēc demokrātu nostāja mainījusies – tūrisms Mjanmā vispār esot atbalstāms, taču ceļot vajag ar prātu un atbildīgi. Ar “atbildīgi” domāta savas naudas tērēšana prātīgi, lai tā nenonāktu to tūrisma kompāniju rokās, kas vēl joprojām atbalsta huntu. Tāpēc tiek ieteikta individuāla ceļošana un līdzekļu izdalīšana pa reģioniem, ciemiem, ģimenēm. Protams, diez vai vajadzētu braukt uz tiem reģioniem, kur konfliktē militāristi un rohindžu musulmaņi, kuru nesaskaņas pēdējā gada laikā tik ļoti saasinajās, ka pievērsa pat pasaules lielvaru uzmanību un, iespējams, mazināja jau tā visai vārgo, tomēr konstanti pieaugošo tūristu strūklu. 

Starp citu, ceļojot ar personīgo transporta līdzekli, Mjanmā nemaz nevar legāli iebraukt, neizmantojot kādu no aģentūrām, kuras par tādu pakalpojumu noplēš vismaz simt dolāru dienā. Pat ienākot Mjanmā kājām no Indijas, jāsaņem īpaša Aizsardzības ministrijas atļauja, jo reģions ir militarizēts, un nav ko visādiem nepiederīgajiem tur vazāties.

Robežas sētnieks

Pārgājuši pār Indijas-Mjanmas draudzības tiltu, kas reizē arī kalpo par abu valstu oficiālo robežu, abi ar sievu Karīnu nesaprašanā skatāmies apkārt un ar acīm meklējam, kam uzrādīt savu supersvarīgo pierobežas reģiona šķērsošanas atļauju. Šā dokumenta izgatavošana prasīja 20 darbdienas un 80 dolārus katram, tāpēc noteikti gribas to kādam uzrādīt, turklāt šķērsot valsts robežu, nesaņemot šo faktu apstiprinošu zīmogu pasē, parasti nav prāta darbs.

Ceļa malā viena vienīga paplukusi ēka, tās pagalmu ar zaru slotu slauka tikpat paplucis kungs, tērpies Birmas tradicionālajā longji – ap vidukli aplocītā auduma loksnē. Pamanījis mūsu apjukumu, vīrs lauzītā angļu valodā draudzīgi mūs uzrunā: “I've been waiting for you long time!” Izrādās, šodien neviens cits robežu nav šķērsojis, tāpēc robežsargs-sētnieks visu dienu gaidījis tieši mūsu ierašanos.

Supersvarīgajā Mjanmas Aizsardzības ministrijas atļaujā norādīts precīzs paredzētais ierašanās datums, neviena diena šurpu vai turpu nav pieļaujama, un robežpostenim ik pa pāris nedēļām tiek nosūtīta lapele ar ceļotāju vārdiem un datumiem, kad viņi ieradīsies. Protams, tas nemaina apstākli, ka praktiski jebkurš var vienkārši iesoļot Mjanmā tāpat, arī bez visas birokrātijas, un gan jau tikpat viegli pēc tam atkal izsoļot atpakaļ ārā. Esam ieradušies pēdējā brīdī, dažas minūtes pirms sešiem, laukā jau krēslo, un “robežpostenī” nav elektrības, tāpēc sveces gaismā, akli uzticēdamies no skata sirsnīgajam birmietim, parakstu visas lapas, ko viņš man dod, saņemu pasē zīmogu, un – Welcome to Myanmar!

Robežas vīrs (par robežsargu saukt negribas, jo kas nu šis par sargātāju) saka, ka esot jau sarunājis mums naktsmītnes un tūdaļ klāt būšot transfērs. Kamēr mēģinām no tā izvairīties (tikko esam ieradušies no Indijas un pieraduši, ka balto cilvēku visi vienmēr mēģina apkrāpt), mopēda mugurā ierodas vēl kāds kungs, jau solītais viesnīcnieks. Šķiet, nevienam, izņemot mūs divus, nerodas jautājums, kā trīs pieauguši cilvēki ar divām lielām mugursomām var sasēsties uz mopēda. Indijas pieredzes vadīti tomēr atsakāmies gan no transporta, gan no viesnīcas – paši esam gudri, iesim kājām, visu paši atradīsim. Pēc 45 minūšu gājiena pa tumšu lauku ceļu tiešām atrodam viesnīcu, un tas pats vīriņš ar mopēdu mūs jau gaida. Joprojām spurojamies pretī, bet laukā jau satumsis, un septiņi eiro par divvietīgu istabiņu šķiet adekvāta cena, tāpēc piekrītam nakšņot tepat. Viesnīcnieks mūs brīdina – pulkstenis ir jau deviņi vakarā, tāpēc jāsteidz lādēt telefonus. Sākumā nesaprotam, par ko ir runa, bet, izrādās, Tamu (ciems Indijas pierobežā) elektrība tiek pieslēgta tikai laikposmā no 17.00 līdz 22.00, tāpēc visas ar strāvu darbināmās lietas jāpagūst izdarbināt šajās piecās stundās. Par internetu, protams, vispār nevar būt ne runas.

Ievads budismā

Nākamajā rītā sakām, ka mums jātiek uz Katu (Katha), jo esam nolēmuši apmeklēt rakstnieka Džordža Orvela vietas šaipusē, uz ko viesnīcnieks atbild, ka tas neesot iespējams. Vienīgais variants, kā tikt no Tamu prom, esot 12 stundu autobusa brauciens līdz Mandalajai. Tādam variantam grūti noticēt, tāpēc pieņemam, ka mūs atkal mēģina apkrāpt. Labāk iesim ceļu meklēt paši! Sagaidām, kad sāks darboties bankomāts (pilsētā tādi ir divi, vienam pazudis savienojums, otrs gaida elektrību), izpētām karti un autoostā mēģinām izrunāt apdzīvotu vietu nosaukumus, kas varētu būt pa ceļam uz iepriekš izraudzīto galamērķi Katu.

Viens puika atsaucas uz mūsu izrunāto “Kalē” – jā, viņš braucot tur, paņemšot mūs līdzi. Puika mūs iesēdina apbrīnojami tīrā un pamatīgi aprīkotā busiņā. Atgādinu, ka tikko esam ieradušies no Indijas, tātad tīrība ir stipri salīdzinoša. Bet ar aprīkojumu domāju krāsu teļļuku un milzu tumbas, kas visu brauciena laiku pilnā skaļumā spēlē birmiešu karaoki, kā arī aizkariņus, paklājiņus, izšuvumus.

Veiksmīgi nokļuvuši Kalē, ātri vien saprotam, ka neviens mūs tomēr nemēģināja apčakarēt (šī Indijā iegūtā paranoja saglabājās pirmo nedēļu, un tikai tad sapratām, ka Mjanmā visi cilvēki nav blēži), jo no Kalē sabiedriskais transports kursē tikai uz diviem galamērķiem – Tamu un Mandalaju. Samierināmies ar likteni un kāpjam autobusā, kas solās 12 stundu laikā aizvest līdz Mandalajai.

Divpadsmit stundu brauciens, protams, izvēršas 18 stundu braucienā, un Mandalajā ierodamies reizē ar saules lēktu. Liela, putekļaina pilsēta. Esam izlaisti apmēram centrā un mēģinām ceļvedī atrast kādu lētu naktsmītni. Kamēr lasām ielu nosaukumus, blāvajā rīta gaismā dziedādamas mums garām paiet rozā mantijās tērpušās mazas meitenītes. Vēlāk uzzināsim, ka tā vis nav dziedāšana, bet gan mantru skaitīšana un ka mazās meitenītes ir pavisam īsti budistu mūki. Un rīta gājiens šiem mazajiem mūkiem nozīmē ziedojumu vākšanu, paši mazākie tiek izsūtīti apgaitā pa “rīta ēstuvēm”, kur savos toverīšos ievāc ēdienu; ziedošana ir absolūti labprātīga un absolūti brīva izvēle. Katrs toverītī ieber to, kas šorīt pagatavots; pārsvarā tie tomēr ir rīsi. Kad apgaita pabeigta, bērneļi dodas atpakaļ uz templi, kur ar ievākto pabaro arī pieaugušos mūkus.

Mandalajā pavadījām vairākas dienas, kuru laikā uzzinājām daudz jauna par Mjanmu un budismu. Piemēram, kāpjot Mandalajas kalnā vērot saulrietu, teju vienmēr var sastapt dažus jaunus mūkus, kas labprāt sāks sarunu angļu valodas treniņa nolūkā. Ieguvēji ir visi: mūkiem iespēja patrenēties, mums – iespēja uzzināt šo to par mūku dzīvi. Es, piemēram, nezināju, ka Mjanmā (arī Taizemē un citur) būt par mūku ir kaut kas līdzīgs militārajam dienestam – katram jaunietim noteikts laiks jāpavada klosterī (divas reizes – viena starp 10 un 20 gadu vecumu un otra pēc 20 gadiem). Daži paliek par mūkiem uz pilnu slodzi – līdzīgi kā armijas ļaudis sāk virsdienestu. Viena lielā un acīmredzamā atšķirība – kamēr militāristiem māca būt spēcīgiem fiziski un pakļauties pavēlēm, šeit ļaudis savā “dienestā” mācās būt spēcīgi garīgi un pakļauties morāles normām. Atšķirībā no citiem Mjanmā satiktajiem ļaudīm mūki nekad neierosina uzņemt kopīgos selfijus, jo viņiem ne telefonu, ne fotoaparātu nav. Mūkiem vispār drīkst piederēt tikai piecas lietas – skuveklis, krūzīte, bļodiņa, lietussargs un filtrs (lai kukaiņi nenonāk dzērienā/ēdienā).

Ciemos pie Orvela

Tālāk ar vilcienu devāmies uz Katu – tas ir mazs miests (12 tūkstoši iedzīvotāju) Iravadi upes krastā, daži tempļi, daži tirdziņi, pāris naktsmītņu un it neviena baltā cilvēka. No vienas puses, tas rada autentisko Birmas sajūtu, no otras – neviens nerunā ne vārda angliski. Kad vaicājam par Orvelu, visi rausta plecus, par tādu, šķiet, nav dzirdējuši. Kādu brīdi sākam apsvērt, vai tiešām esam pareizi atbraukuši, tomēr pēc ilgas un sarežģītas izpētes internetā atrodam, kurā ielā Orvela māja meklējama.

Galu galā vajadzīgo ēku atradām, un jāsaka liels paldies tagadējam policijas komisāram (namā joprojām darbojas policijas iecirknis), kurš ļāva mums izstaigāt visu ēku un izpētīt visus kambarus, kuru grīdas dēļus mīdījušas paša Ērika Blēra kurpju zoles.

Jā, Ēriks Blērs, jo tajā laikā viņš vēl nebija pieņēmis pseidonīmu Džordžs Orvels (Orvels – par godu Orvelas upītei dzimtajā Anglijā – un Džordžs – kāpēc gan ne?) un strādājis šeit par policijas komisāru apmēram gadu. Taču ar to pietika, lai Kata uz visiem laikiem tiktu ierakstīta Mjanmas un varbūt pat pasaules vēsturē kā Orvela pilsēta. Tieši Kata kalpojusi par iedvesmas avotu mazajam birmiešu miestam, kas aprakstīts pirmajā Orvela darbā Toreiz Birmā (2009. gadā izdots arī latviski).

Tas ir stāsts par britu imperiālisma nejēdzībām pakļautajās zemēs, bet, tā kā darbs bijis pārāk nedraudzīgs režīmam un pārāk reālistisks, sākotnēji tas Lielbritānijā bija aizliegts un atzinību ieguva tikai pēc 1984 un Dzīvnieku fermas slavas gājiena. Tolaik retajam pietika dūšas kritizēt režīmu un politiskās spēles, bet Orvels bija liels demokrātijas aizstāvis. Viņa grāmatas daudzviet bija aizliegtas, pats pēc aiziešanas no dienesta viņš dzīvoja nabadzībā.

Orvela nepatika pret britu impēriju sākās jau 1924. gadā, kad viņš ieradās Birmā. Briti to vēl nebija paguvuši līdz galam sabojāt, Birma joprojām bija lielākā rīsa eksportētāja pasaulē (apmēram 50% no kopējā pasaules rīsa eksporta) un visādi citādi reģionā nozīmīgs ekonomisks un politisks spēlētājs, tāpēc viņam bija tā brīnišķīgā iespēja vērot no pirmajām rindām, kā impērija grūst un parauj sev līdzi visu, ko iespējams paraut.

Prāmis birmiešu gaumē

Kad Kata krustu šķērsu izstaigāta, sākam meklēt ceļu atpakaļ uz civilizāciju, un, izrādās, tieši šovakar ap deviņiem paredzēta upes prāmja ierašanās. Samaksājam deviņus dolārus katrs (apmaksa tiešām tiek pieņemta tikai ASV dolāros). Iedomājies, tikai deviņi dolāri par apmēram 48 stundas ilgo braucienu pa Ceļu uz Mandalaju – tā Iravadi upi iesaucis Radjerds Kiplings; jā, arī viņš dzīvojies pa britu Birmu, un tieši viņa ietekmē Mandalaja kļuvusi pazīstama rietumu popkultūrā!

Dodamies uz kartē norādīto ostu, kur atklājas bēdīgs skats: upes līmenis ir pārāk zems, lai prāmis varētu ostā piestāt, tāpēc tas piestāšot kādu gabaliņu uz priekšu. Šo visu noskaidrojam ar zīmju palīdzību, bet ar to arī informācijas iegūšana beidzas. Pēc stundas meklējumiem atrodam vientuļu vīriņu, kas grozās jau satumsušajā upmalā, un vienkāršā valodā cenšos pavaicāt, vai šī ir īstā vieta, kur prāmis piestās. “Yes,” viņš atbild. Uz brīdi nopriecājos par panākumu, bet sirds kaut kā vienalga nemierīga. Galu galā stresam punktu pieliek prāmis, kas tiešām ierodas un tiešām apstājas vietā, kur to gaidām. Izrādās, lielākā kļūda bija meklēšana pēc vietas, kas atbilst mūsu priekšstatam par ostu, jo prāmim pietiek ar vietu, kur izmest enkuru gana tuvu krastam, lai garākais uz kuģa atrodamais dēlis no borta varētu tikt nolaists līdz krastam; tā arī pa dēli uzrāpjamies uz klāja, un ceļojums var sākties!

Mums, kā jau īpašiem viesiem (lasi – baltajiem cilvēkiem), tiek piešķirtas guļvietas lielā kajītē prāmja priekšgalā, tiesa, kajīte reizē kalpo arī par ekipāžas atpūtas telpu, tomēr tas vienalga ir krietni labāk par tiem gulēšanas apstākļiem, ar kādiem jāsamierinās parastiem mirstīgajiem – turpat uz klāja, visvisādu insektu ielenkumā.

Pirmais mirklis kajītē gan izrādījās visai neveikls, jo pamanījuši mūs ienākam istabā, no grīdas pielēca kādi 5–6 mazītiņi birmiešu vīrieši un skriešus pameta telpu.

Palikušie divi ātri savāca kāršu kaudzi, ko tikko bija spēlējuši, un paši paslēpās aiz durvīm. Paslēpās tādā izpratnē, ka viņi nav redzami no kajītes ārpuses, bet pavisam noteikti palika mūsu redzeslokā. Kas par lietu, mēs tā arī nesapratām, jo neviens, protams, nerunā ne vārda angliski.

Tūristu atnākšana

Tālāk izbraucam ierasto Mjanmas Zelta trijstūri – Mandalaja–Bagana–Inle. Protams, tas viss ir bezgala iespaidīgi – Baganas teju 3000 tempļu saullēkta laikā un Inles ezera ļaudis, kuri ne tikai dzīvo uz ūdens būvētās mājās, lūdzas uz mākslīgām salām celtos tempļos, bet arī iekopj peldošus dārzus.

Taču šajos objektos tūrisms ir jau pamanījies ienākt ar visām tam piederošajām lietām – starptautiskām ēdināšanas ķēdēm, viesnīcām ar zvaigznītēm un suvenīru bodēm. Un līdz ar tūrismu zūd arī birmiešiem raksturīgais – ierindas tūrists priekšroku dod komfortam, nevis autentiskumam.

Turklāt par šiem nu jau tūrisma galamērķiem jāmaksā nevis pie paša objekta, bet gan pie iebraukšanas konkrētajā pilsētā – kaut kāda vietējā kultūras pārvalde ir uzcēlusi savu būdiņu, kur visiem ārzemniekiem jāmaksā 5–20 dolāri jeb 5000–20000 kjatu (visneizdevīgākais kurss pasaulē!).

Nākamais būtiskais pieturas punkts ir H’paana (nav ne mazākās nojausmas, kā šo pareizi latviskot). Pats par sevi nelielais miests nav nekas īpašs – aizputējušas ielas, vairāki tempļi, viena otra ēstuve, mošeja un pulksteņa tornis, tomēr visas pavisam nedaudzās rietumniekam pieņemamās naktsmītnes ir pilnas, jo pārdesmit kilometru rādiusā ap H’paanu ir vairākas ievērības cienīgas vietas.

Izvēlamies uz vietējiem ceļojošajiem tirgotājiem mērķējošu “viesnīcnieku”, kura ūķis izskatās pēc kaut kā no astoņdesmito gadu Holivudas filmām par Vjetnamas karu vai sarkano khmeru režīmu. Logu vietā restes, kas no ārpuses aizsistas ar finiera vai plastmasas gabaliem, pa nedaudzajām šķirbām iekšā spīd saules stari, viesnīcnieks nomet uz galda atslēgu, kas piesieta pie liela bambusa gabala, un caur zobiem, kuros iespiesta kūpoša cigarete, nikni vaicā: “One night?” Paņemam atslēgu, meklējam attiecīgo istabu, bet gaitenī ēkas aizmugurē, slotu apķēris, uz grīdas guļ aizmidzis 8–10 gadus vecs puika, acīmredzot apkopējs.

Viss pārējais personāls arī izskatās ne vecāks par 12 un ļoti sabijies. Gaidīju, ka vakarā vestibilā vajadzētu sākties ballītei ar zaldātiem un prostitūtām, kas ļoti labi iederētos kopējā gaisotnē, bet nekas tāds diemžēl (vai par laimi) nenotika.

Nākamajā dienā sarunājam kādu vietējo, kurš iemet mūs savā kravas kastē un par pārdesmit eirikiem ir gatavs visu dienu mūs vadāt no vietas uz vietu, parādot visu, kas apkārtnē redzams. Angliski, protams, veselu teikumu viņam salikt nesanāk, bet visādi citādi vīrs ir sagatavojies – līdzi ir lapas, izskatās pēc apmēram divdesmitās kopijas no metodiskā materiāla, ko kaut kad deviņdesmitajos sagatavojis vienīgais latīņu burtiem rakstīt protošais ciema iedzīvotājs.

Uz atvadām H’paanas pasta nodaļā iemetam padsmit pastkartes, kuras ceļos uz Latviju, bet galamērķi tā arī nekad nesasniegs, un dodamies stopēt uz Taizemi. Valsts pamešana paiet līdzīgā garā kā ierašanās – robežpunkta būdiņā šoreiz gan ir divi kungi, viņi nav formastērpā, abi aizrautīgi seko šova Myanmars Got Talent finālam, ko tieši tobrīd rāda stūrī nomestajā vecajā televizorā.

Svarīgākais no abiem paskaidro, ka šodien ir pārāk karsti, lai staigātu formastērpā, bet, ja gribam nobildēties, tad viņš žaketīti ar visiem uzplečiem varot uzmest mugurā. Pasakām paldies par labo uzņemšanu, samaksājam sodu par overstaying – Mjanma neizsniedz par 28 dienām garākas vīzas, un arī pagarināt tās nav iespējams, bet mums ar to bija par īsu, un dodamies tālāk Taizemē.

Ēstuves

Mjanmā ir īpašas pop-up tipa ēstuves, kas darbojas no sešiem rītā līdz apmēram deviņiem desmitiem, citas funkcionē no pusdienlaika līdz agrai pēcpusdienai, un tad vēl ir trešās, kas tiek vērtas vaļā ap sešiem septiņiem un strādā līdz pat vēlai naktij. Turklāt nakts ēstuvēs gandrīz vienmēr ir no kaut kurienes atnests lielais teļļuks, kas rāda Anglijas premjerlīgas spēles.

Lepnākās ēstuvēs ir divi teļļuki, vienā vīri skatās futeni, otrā – sievas un bērni seko ziepju operām. Katrā diennakts laikā ēstuves jāmeklē pavisam citās vietās, turklāt ārpus ēstuves darba laika konkrētā vieta var tikt izmantota pavisam citiem mērķiem, piemēram, velosipēdu darbnīcai. Rīta ēstuvēs bļodiņu nūdeļu ar piedevām, buljonzupu un tēju var dabūt par apmēram 40 centiem.

Pusdienu/vakariņu ēdnīcā par ēdienu, visticamāk, būs jāmaksā 0,50–1,50 eiro. Jau dažu pirmo dienu laikā novēroju likumsakarību – ēstuvēs, kurās galdi un krēsli ir plastmasas, par tādas pašas kvalitātes/apjoma ēdienu būs jāmaksā līdz pat divreiz mazāk nekā ēstuvēs, kur sēžamie ir no koka/metāla.

Birma vai Mjanma

Kā to pareizi saukt? Oficiālais nosaukums jau kopš 1989. gada ir Mjanmas Savienības Republika, tātad – Mjanma. Pirms tam – Birmas Savienība. Oficiālais nosaukuma maiņas iemesls – tikai 68 procenti no 50 miljoniem Mjanmas iedzīvotāju ir birmiešu, tātad gandrīz trešdaļa ir citas tautas, un būtu godīgi, ja viņi drīkstētu dzīvot valstī, kas nesaucas par godu tikai vienai no tautām.

Arguments gan neiztur kritiku, jo vēsturiski (un birmiešu valodā arī fonētiski, starp citu) termins Mjanma nozīmē aptuveni to pašu, ko Birma/Bamar. Visticamāk, valsts nosaukuma maiņa bija politisks gājiens – lai atkratītos no britu virskundzības mantojuma, jo britu laikā valsti sauca tikai un vienīgi par Birmu. Reizē ar valsts nosaukuma maiņu tika mainīti arī lielāko pilsētu nosaukumi, piemēram, tā laika galvaspilsēta Rangūna kļuva par Jangonu. Indija nesen izdarīja tāpat ar Bombeju/Mumbaju, Kalkutu/Kolkatu, Madrasu/Čennaju utt.