Daži pamanīja, cik viegli bija šie bada nomocītie līķi, kad tie tika uzlikti uz kamanām un vilkti pa ielu kā atkritumu maisi uz masu savākšanas punktiem. Izsalkušajiem kapa racējiem nebija spēka uzlauzt sasalstošo ziemas zemi, tāpēc mehāniskie ekskavatori raka milzīgas bedres – apbedījuma vietas tūkstošiem anonīmu līķu, raksta "DailyMail".

Dažu nedēļu laikā visā pilsētā bija tik daudz nāves gadījumu, ka mirušajiem bija jāgaida rindā, lai tiktu apbedīti - viņu ķermeņi tika sakrauti kā malkas bluķi. Viens no šiem ķermeņiem bija skaista, aptuveni trīsdesmit gadus veca sieviete. Tika pieņemts, ka viņa, tāpat kā daudzi citi, mirusi no bada.

Viņas vārds bija Marija Ivanovna Šelomova Putina - Vladimira Putina māte.

Tomēr - saskaņā ar kādu liecību - šajā klusajā ielā, kur slejās 19. gadsimta daudzdzīvokļu nami, kaimiņi no mirušo vidus dzirdējuši klusu vaidienu. No nekustīgo ķermeņu kaudzes ārā rēgojās apavu pāris, kas viegli sarāvās. Brīnumainā kārtā, pēc vairāku mēnešu izdzīvošanas no niecīgām ēdiena devām, Putina māte izrādījās dzīva, un kaimiņi viņu izvilka no pārējo līķu vidus.

Cik izturīga var būt cilvēce

Marija Putina bija viena no laimīgajām. Tiek lēsts, ka apmēram 1,5 miljoni karavīru un civiliedzīvotāju gāja bojā elles mokās, ko pazīst kā Ļeņingradas blokādi - nāvējošāko aplenkumu vēsturē.

Šis Otrā pasaules kara aplenkums, kas ilga aptuveni 900 dienas - no 1941. līdz 1944. gadam -, parādīja, cik izturīga var būt cilvēce, kad tai jāstājas pretī visdrūmākajiem trūkuma un ciešanu apstākļiem.

Patiesi, daudziem pilsētas iedzīvotājiem - tostarp Putinu ģimenei - tas izmainīja pašu izpratni par cilvēka dabu. Un zināmā mērā šīs ciešanas joprojām met savu ēnu pār Krieviju un visu pasauli.

Pietiek tikai palūkoties uz kara šausmām Ukrainā, kur karavīri cīnās līdz nāvei par katru zemes centimetru, un uz to ciešanu apmēru, ko Putins un viņa spēki uzkrāvuši civiliedzīvotājiem. Ļeņingradas ciešanas sākās dažas nedēļas pēc tam, kad 1941. gada vasarā Hitlers uzsāka iebrukumu Padomju Savienībā.

Kad trīs miljoni karavīru, kas bija sapulcēti operācijai "Barbarosa", izpostīja Austrumeiropas stepes - dedzinot, kropļojot un slepkavojot sev ceļu -, simtiem tūkstošu vācu karavīru no Ziemeļu armiju grupas ielenca lepno, skaisto pilsētu, kuru mēs šodien pazīstam kā Sanktpēterburgu.

Šī pilsēta - ar tās krāšņajiem baroka stila pilīm, zeltītajiem baznīcu kupoliem un līkumotajiem kanāliem - bija cara Pētera Lielā vīzijas auglis. Viņš to lika izcirst no aizsalušiem purviem Baltijas jūras krastā 1703. gadā.

Tā tika iecerēta kā Krievijas "logs uz Rietumiem". Sanktpēterburga drīz kļuva starptautiski slavena ar savu baletu, bagāto dzeju un izsmalcināto mūziku. Un tā tas palika arī pēc 1917. gada Krievijas revolūcijas, kad pilsēta tika pārdēvēta par Ļeņingradu.

Un pat Staļina tīrīšanu terora laikā 1930. gados, kad tūkstošiem nevainīgu cilvēku tika naktīs izrauti no savām mājām un nosūtīti uz vergu darba nometnēm vai vienkārši nogalināti - pilsētā, par spīti visam, pastāvēja arī neticami dzīvīga komēdija.

Starp citu, Vladimira Putina mātei un tēvam 1930. gadu beigās patika apmeklēt teātri, lai redzētu pilsētas ļoti iemīļoto komiķi Arkādiju Raikinu - vienīgo cilvēku Padomju Savienībā, kuram, šķiet, bija atļauts izsmiet padomju ierēdniecību.

Taču līdz Otrajam pasaules karam pilsēta bija kļuvusi arī par vienu no Padomju Savienības milzīgās bruņojuma industrijas centriem - tanki un lidmašīnas tika montēti milzīgās ražošanas "katedrālēs".

Sākotnēji Hitlers plānoja ieņemt Ļeņingradu. Taču pēc tam viņš nolēma, ka būtu vēl labāk, ja pilsēta un tās iedzīvotāji vienkārši tiktu iznīcināti.

Vērmahtas okupanti laukos ap pilsētu pārgrieza visus apgādes ceļus, kas kalpoja kā Sanktpēterburgas dzīvības artērijas – ceļus un dzelzceļu – tādējādi pilnībā izolējot to no pārējās Krievijas.

Katru nakti Vērmahtas gaisa spēki veica šausminošus bombardēšanas uzbrukumus, kas izpostīja daudzdzīvokļu ēkas un rūpnīcas, atstājot iedzīvotājus apjukušus un bez miega.

Viens no šādiem bombardēšanas uzbrukumiem 1941. gada septembrī iznīcināja milzīgos noliktavu kompleksus ar koka karkasiem, kuros tika glabātas pilsētas pārtikas rezerves: viss, sākot no makaroniem un lēcām līdz cukuram.

No šī brīža sākās bads. Šis bads ziemā, ko pilsēta un Vladimirs Putins joprojām ik gadu piemin grandiozās ceremonijās, joprojām šķiet gandrīz neaptverams.

Kad 1941. gadā iestājās tumšās decembra dienas, ikdienas devas, ja tādas vispār bija, sastāvēja no melnas maizes: rūpnīcu strādniekiem mazs gabals, citiem vēl mazāk.

Mīlošas ģimenes pārvērtās par nikniem ienaidniekiem

Šīs devas ar katru nedēļu kļuva arvien mazākas - dažiem bija jāsamierinās ar porciju, kas izmēros līdzinājās spēļu kārtij, lai izdzīvotu 24 stundas. Lai iegūtu šo niecīgo dienas devu, iedzīvotājiem nācās sākt stāvēt rindā pie maiznīcām jau četros trīsdesmit no rīta. Rindas jau tad stiepās pa visu ielu.

Laiku pa laikam klīda baumas par zirga gaļu melnajā tirgū - izmisuma pārņemtie cilvēki sacēla masveida kautiņus. Kādreiz mīlošas ģimenes, kas dzīvoja kopā ar citām vienās komunālajās dzīvokļu telpās, pārvērtās par nikniem ienaidniekiem - kliedzieni, lamas, dusmu uzliesmojumi.

Mazie bērni instinktīvi rāpoja pa grīdas dēļiem ar sīkajiem pirkstiņiem, cerībā atrast kādu izburušu rīsu graudiņu. Gan bērni, gan vecāki sāka viens otru apsūdzēt par negodīgu pārtikas devu sadali.

Pieaugušie, ieraudzījuši sevi spogulī, šausmās novērsās

Kad atnāca sniegs un nacisti bija sabombardējuši elektrostacijas, pilsēta iegrima raustīgā tumsā. Cilvēkiem nācās sadauzīt mēbeles un kāpņu margas, lai būtu, ko kurināt.

Neraugoties uz badu, vēderi sāka uzpūsties (tā ir tūska - stāvoklis, kad organisms vairs nespēj izvadīt lieko šķidrumu, kas sāk uzkrāties ap iekšējiem orgāniem). Āda vietām kļuva tumša, it kā pats asinis būtu kļuvušas pārāk gausas, lai kustētos. Daži cilvēki kļuva dzelteni, citi - violeti; daži ieguva pat piparmētru zaļu toni.

Smaganas atkāpās un sāka asiņot. Acis šķita kļūstam lielākas. Un tad nāca "skudras" - biedējoša sajūta, ka zem ādas kustas kukaiņi: trīcoša, mokoša sajūta, kas liecināja, ka ķermenis sāk pats sevi patērēt. Pieaugušie, ieraudzījuši sevi spogulī, šausmās novērsās.

Mātes ar zīdaiņiem piedzīvoja agoniju, nespējot pat ražot pienu: viena sieviete pat pārgrieza sev roku, lai bērns varētu zīst asinis. Dažos gadījumos - kad tēvi bija frontē, bet slimās mātes tika piespiestas strādāt rūpnīcās - varas iestādes atņēma mazos bērnus.

Putina brālis Viktors

Arī Marija Putina bija viena no šīm mātēm - viņas vīrs Vladimirs Spiridonovičs cīnījās Sarkanās armijas rindās pilsētas tuvumā un vēlāk guva smagus kāju ievainojumus no granātas sprādziena. Viņu dēlu paņēma valsts. Toreiz ticēja, ka komunistiskā valsts spēs bērniem speciālās iestādēs nodrošināt regulāras pārtikas devas. Tā nespēja.

1942. gada sākumā Putinu ģimene saņēma traģiskas ziņas - viņu mazais dēls Viktors bija miris no difterijas. Lielākajā daļā citu gadījumu nāves cēlonis bija bads. Mazais Viktors, kurš būtu bijis Vladimira Putina vecākais brālis, bija viens no neskaitāmajiem mazuļiem, kas tika apbedīti masu kapos.

Citviet, kad pilsētā pa kravas lidmašīnām nonāca vien niecīgi pārtikas daudzumi (jo gaisa telpu pilnībā kontrolēja Luftvafe), Ļeņingradas zinātniekiem nācās meklēt veidus, kā papildināt maizes sastāvu ar lopbarību, kas būtu cilvēkam ēdama.

Cilvēki vārīja ādas jostas un portfeļus, pēc tam dzēra novārījumu. Viņi skrāpēja tapetes no sienām, lai izdzertu līmi. Ģimenes sāka raudzīties uz mājdzīvniekiem pavisam citām acīm.

Ģimene noķēra un izcepa savu kaķi

Bērni atgriezās mājās un atklāja, ka mīļie īru seteri - šķirne, kuru savulaik iecienīja pats cars Aleksandrs II - bija nogalināti sautējuma pagatavošanai. Kāda ģimene noķēra un izcepa savu kaķi.

"Tas bija ļoti garšīgs," atzinās viņu mazais dēls. Naktīs vīrieši devās tumsā, salā, lai ķertu žurkas - to asinis bija siltas, un tām bija gaļa. Vislabāk tās garšoja ceptas.

Visizmisušākie bija bēgļi no laukiem, kuri bija metušies uz pilsētu, bēgot no nāvējošā nacistu uzbrukuma, tikai lai atklātu, ka bez pārtikas kartītes viņiem nav pieejama neviena drupača. Tā bija nāves spriedze.

Laiku pa laikam kādi līķi sāka pazust. Daži, kas nozaga mirušos vai nogrieza gaļas gabalus no ielās guļošajiem līķiem, bija mātes, kuru vienīgā vēlme bija noturēt savus bērnus pie dzīvības.

Taču dažos īres namos klīda vēl tumšākas baumas. Slepkavas, kas izsekoja savus upurus sniegā, tos nodūra, sadalīja un apēda. Šādi gadījumi vēlāk tika apzināti noklusēti.

"Dzīvības ceļš"

Tomēr aplenkums atklāja arī citu cilvēka dabas šķautni: apbrīnojamu izgudrotspēju. Pilsēta atrodas netālu no Lādogas ezera - milzīgas saldūdens iekšzemes jūras. Un šīs skarbās ziemas dziļumā ezers tik biezā kārtā aizsala, ka pāri ledum no neokupētajiem austrumiem tika sūtītas kravas automašīnu kolonnas.

Pārvietošanos pa šo bezorientācijas ainavu iespējamu padarīja jaunas sievietes, kas stāvēja uz ledus regulāros attālumos, rokās turot sarkanus karodziņus, lai norādītu ceļu.

Kravas kolonnas pārvadāja pārtikas un medicīniskās piegādes pāri garam ledus ceļam un atpakaļceļā veda līdzi evakuētos iedzīvotājus. Nav brīnums, ka šo ceļu sāka dēvēt par "Dzīvības ceļu". Kad pienāca pavasaris, Sarkanās armijas pretuzbrukumi atguva daļu no pilsētas apgādes līnijām.

Neskatoties uz to, ka nežēlīgā Vērmahta bombardēšana un apšaudes turpinājās, tūkstošiem visneaizsargātāko iedzīvotāju tika evakuēti, un tiem, kas palika, pārtikas devas tika atjaunotas līdz līmenim, kas ļāva izdzīvot.

Līdz 1942. gada vasarai pilsētas Filharmonijas orķestris bija gatavs pārsteigt pasauli ar visapbrīnojamāko nepakļaušanās izpausmi. Sanktpēterburgas komponists Dmitrijs Šostakovičs bija sacerējis savu Septīto simfoniju tieši aplenktajai pilsētai. Mūziķi bija pārcietuši ziemu bada un noguruma mocīti, bet spēlēja tā, it kā no tā būtu atkarīga viņu dzīvība.

Kā gan izdzīvojušie spēja jebkad atrast kādu mieru?

Simfonija tika pārraidīta pa radio visā pasaulē, un to dzirdēja pat Vērmahta karavīri, kas bija ierakušies ap pilsētu. Vēlāk, jau pēc daudziem gadiem, divi no viņiem - tagad jau Austrumvācijas pilsoņi - diriģentam Kārlim Elijasbergam atzina, ka nevarējuši noticēt, ka tik sagrauta pilsēta spēj radīt tādu skaistumu.

Aplenkums turpinājās vēl 18 mēnešus, taču kara gaita jau bija mainījusies. 1944. gada janvārī Sarkanā armija beidzot piespieda Vērmahtu atkāpties. Ar miljonu bojāgājušo civiliedzīvotāju Ļeņingradā, kā gan izdzīvojušie spēja jebkad atrast kādu mieru?

1952. gadā Marija Šelomova Putina, 41 gada vecumā, un viņas vīrs Vladimirs, kurš tajā laikā strādāja dzelzceļā, sagaidīja pasaulē savu otro bērnu. Vladimirs Putins jaunākais piedzima pilsētā, kurā bija tūkstošiem masu kapu, un viņš nekad neuzzināja, kur tika apbedīts viņa vecākais brālis.

Kādā piemiņas pasākumā Sanktpēterburgas kapsētā pirms dažiem gadiem Putins teica: "Es nezinu, kur ir apbedīts mans brālis, kuru nekad neredzēju, nekad nepazinu." Viņš stāstīja, kā viņa māte bijusi "nolikta kopā ar līķiem".

Mēs nevaram izdarīt viennozīmīgus pieņēmumus par to, kā veidojās viņa izpratne par pasauli un karu, lai gan ir grūti par to nedomāt. Tāpat mums jāatceras, ka miljoniem viņa līdzpilsoņu Sanktpēterburgā neizauga par despotiskiem kara uzsācējiem.

Faktiski dažos vēlākos psiholoģiskajos pētījumos tika secināts, ka aplenkuma pārdzīvojušajiem blokādes upuriem bija neparasti augsts empātijas līmenis. Taču aplenkums Vladimira Putina pasaules un vēstures izpratnē iedzina dziļu paranojas elementu.

Un tomēr mīkla paliek: kā cilvēks ar tik ciešu saskari ar to, ko Pirmā pasaules kara dzejnieks Vilfreds Ouens sauca par "kara žēlumu", varēja vēlāk uzvelt šādu murgu tik daudzām sievietēm un bērniem Ukrainā?

Pēc izņirgšanas skolā pašnāvību izdara 9 gadus vecs zēns, kurš uzskatīja, ka ir gejs