Tautā mīlētajai aktrisei Baiba Indriksonei šodien aprit 85 gadi.

Baibai Indriksonei 85! Jubilāres dzīves atziņas, kurās būs prieks ieklausīties 15

Kultūra
22. februārī 05:38 2017. gada 22. februārī 05:38
“Man jābūt tik pateicīgai – liktenim, Dievam, gēniem vai tam, ka mani aizgājēji par mani domā -, lai es vēl baudītu dzīvi, cik varu,” teic izcilā latviešu teātra un kino aktrise Baiba Indriksone, kur šodien, 2017. gada 22. februārī, svin savu 85. dzimšanas dienu.

Baiba Indriksone dzimusi 1932. gadā Rīgā, mācījusies Zālīša 1. pamatskolā, vēlāk Rīgas 3. vidusskolā. 1952. gadā beigusi Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultāti un no 1952. gada darbojas Latvijas Nacionālajā teātrī. Baiba Indriksone filmējusies vairāk nekā 25 filmās. Viņas debija kino bija 1949. gadā ar Ābelītes lomu filmā “Rainis”, bet vislielāko popularitāti guva ar Lēnes lomu filmās “Vella kalpi” un kā Olita “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”. Baiba Indriksone apbalvota ar IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni, bet laulībā ar kinorežisoru Aleksandru Leimani Baiba Indriksonei dzimis dēls Aivars Leimanis - pazīstams baleta mākslinieks, Latvijas Nacionālā baleta mākslinieciskais vadītājs –, bet viņas mazmeita ir baletdejotāja Elza Leimane.

Kasjauns.lv sirsnīgi sveic jubilāri, un piedāvājam iepazīties ar dažām Baibas Indriksones atziņām par dzīvi. Lūk, citāti no aktrises intervijas žurnālam “Patiesā dzīve” pirms dažiem gadiem.

*Olgas Dreģes koncerts. Pirmajā brīdī domāju – es tur neiederos, bet Olga teica – nē, mēs daudz esam bijušas kopā... Tad iedomājos – Dievs tēvs, mēs braukāsim pa Latviju, un daudzi, daudzi tūkstoši uzzinās, ka Indriksone vēl ir dzīva!

*Kādreiz ar teātri vasarās braucām – pat pa 38 izrādēm, izbraukājām mūsu zemi krustu šķērsu, zināju katru pagriezienu, kas būs. Un tagad arī redzēju Latvijas laukus un visas lielās pilsētas – no viena gala līdz otram, visu laiku skatījos pa logu.

*Liela avantūra bija filma “Džimlai rūdi rallallā”. Man režisors prasa – vai paskriet vari? Saku – nu, laikam jau varu. Bet viens ir paskriet tāpat vien – un pavisam kas cits – pa smiltīm, kalniem, ar smagiem zābakiem, formas tērpā, karstumā. Bet tik un tā, tā bija brīnišķīga vasara! Kad jāceļas no rīta, nevari gulšņāt, jāiet uz sapulcēšanās vietu – visi kopā autobusā braucam, runājamies, dziedam, tā atkal ir dzīve.

* Man jābūt tik pateicīgai – liktenim, Dievam, gēniem vai tam, ka mani aizgājēji par mani domā, lai es vēl baudu dzīvi, cik varu, – esmu saņēmusi tik daudz uzmanības, mīlestības.

* Arī tagad varētu sēdēt aizkrāsnē, bet es visu laiku kaut kur eju, daru.

* Filmēties ir viena bauda. Otra – kad satiecies ar dažādiem aktieriem, trešā – ka esi dažādās pilsētās. Tā krājas bagāža.

* Man vienmēr ir bijis jānes ļoti daudz darba un smaguma. Jārūpējas.

Baiba Indriksone un Uldis Dumpis filmā “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”.

*Kas gan es esmu – viena no daudzajām aktrisēm un ne jau tā spožākā, ne tā lielākā zvaigzne. Tāpēc mans pienākums bija radīt apstākļus, lai vīrs varētu pilnvērtīgi strādāt. Domāju, ka tā ir mana... ne nu misija, bet pienākums pret šo cilvēku.

*Leimanis teica – filma paliek, tie ir konservi. Ieliek bleķa bundžā un, kad vajag, attaisa vaļā. Reizēm tas konservs ir sabojājies, bet reizēm – ļoti svaigs, tu skaties, un tā filma ir dzīva. Ar teātra aktieri tomēr ir citādi. Man vecākas dāmas saka – jā, jūs man ļoti patikāt... Bet jaunie nezina, ka tas tomēr ir gaistoši. Kas redzējis, bijis tajā brīdī klāt, var kaut ko atsaukt atmiņā, bet ar vārdiem jau nevar izstāstīt. Var pateikt, ka Veltas Līnes acīs viss bija nolasāms, bet, kā tas īstenībā bija, to zina tikai tie, kas bija klāt un to redzēja.

*Man arī mājās ir visādi pienākumi. Palīdzu kādreiz kaut ko sagādāt, ar meistariem nodarbojos. Jo mājā jau vienmēr kaut kas plīst, lūst, ir jāmeklē, kas salabo.

*Ar visām mūsu vecajām dāmām man bija ļoti labas attiecības. Mana paaudze laikam bija tāda, kas ar bijību, neteiksim – dievināšanu, bet ļoti labām acīm skatījās uz dāmām, kas visu mūžu bija teātrī nodzīvojušas. Ar Mirdzu Šmitheni grimētavā sēdējām ar mugurām kopā, pēc tam to vietu ieņēma Elza Radziņa. Kad bijām gatavas, salikām krēslus un pļāpājām.

* Tagad es esmu tajā vecumā, kad tas, kas pārdzīvots, laužas laukā. Un to vairs nenoslēpsi. Gribot negribot nāk ārā nodzīvotie gadi, tie diktē tavu uzvešanos, domāšanu – vispār tas ir interesants, interesants periods. Tā ka es nenožēloju savus lielos gadus.

*Filmēšanās “Limuzīnā Jāņu nakts krāsā” bija ārkārtīgi skaists laiks. Parasti jau filmē, kā sanāk – sākuma epizodes, tad beigu, tad pa vidu, tad atkal sākumu, bet, tā kā filmā māja sākumā ir ieaugusi zālēs un pamazām tiek atbrīvota, sakopta, tad mēs filmējām visu pēc kārtas – kā scenārijā. Visi netālu kādās mājās pa nakti gulējām un no rītiem ar mašīnām, suņiem un bērniem braucām uz laukumu. Tad tās spēlītes gāja vaļā, un viss bija tik dabiski. Vispār daba uzliek zīmogu, ka nevari melot, ir jābūt ļoti patiesam. Man liekas, ka tā filma ir ļoti dabiska. Mēs jutāmies kā savās mājās, visas lomas ļoti labi sadalītas, katram der.

*Jaunībā dakteri teica, ka nevarot saprast – zems asinsspiediens, vielmaiņa gausa, sirds slinka – pēc šiem rādītājiem man jābūt kuslai mirlai, bet man iekšā ir... temperaments, spēks. Varbūt no tā, ka visas vasaras laukos pavadīju, mans tēvs nāk no Zemgales, tāpēc esmu bijusi tik izturīga, varoša...

*Vispār jau esmu pinkšķīga – tas pats par sevi. Ja tajā brīdī nebija lomas, kur jāraud, arī mājās varēju papinkšķēt, tad Leimanis teica – nu ja, atkal... Bet laikam man ir tādas dzīves alkas, prieks... Un man ir ziņkāre. Agrāk mani ārkārtīgi interesēja, kā dēls aug, tagad – kas notiek ar mazbērniem Elzu un Gustu.

*Varbūt tas ir neraksturīgi baletdejotājiem, bet dēlam ir ārkārtīgi izteikta loģiskā domāšana, viņš atceras skaitļus, tāpēc var vadīt kolektīvu. Arī Elza ir ļoti mērķtiecīga, beidza horeogrāfijas nodaļu, bija brīnišķīgs diplomdarbs, dabūja desmitnieku. Un cik viņai ir skaista, izkopta valoda, ļoti skaidri izsaka savu domu.

*Aivars man ļoti grūti dzima. Kad pēc narkozes pamodos, savā jaunības stulbumā neprasīju, vai ir vesels, bet vai viņam ir lokaini mati. Jo es it kā redzēju cauri narkozei bērniņu lokainiem matiem, sudraba auras apņemtu. Viņš vispār varēja nepiedzimt, tika sasaukts ārstu konsīlijs, domāja, ko darīt, teica – jauna māte, ir jāglābj. Tā ka paldies Dievam, ka viņš man ir. Tas ir ļoti liels atslogs. Un arī mazdēls ir ļoti gudrs, sakarīgs.

Kasjauns.lv/Foto: Viljams Georgs Hibners, no Izdevniecības Rīgas viļņi arhīva, Evija Trifanova/LETA, Edijs Pālens/LETA

Citi šobrīd lasa

Traģēdija daudzbērnu ģimenē: kamēr māte sēž feisbukā, nomirst 8 mēnešus vecā meitiņa 21
Princis Harijs atklāj: viņš grasījās pamest karalisko ģimeni 11
Cilvēki nofilmē, kā pa Minsku lielā ātrumā traucies tanks "ieskrien" stabā un avarē 3
Skatīt visus komentārus