Vai mūsdienu zinātne apliecina Dieva esamību? Saruna ar fiziķi Vjačeslavu Kaščejevu 147

Viedokļi
2015. gada 7. februārī 07:40 2015. gada 7. februārī 07:40
Viens no lielākajiem pagājušā gada ieguvumiem mums bijis fiziķa Vjačeslava Kaščejeva publiskā parādīšanās. Šī temperamentīgā, azartiskā personība ir būtiski paātrinājusi sabiedrības asinsriti. Arī šajā sarunā daudz piparu – par kvantu ezoteriku, pareizajiem kristiešiem, pazemības trūkumu... Slava apgalvo – dabiski esam monstri. Par cilvēkiem mūs dara vienīgi mēģinājumi stāties tam pretī.

Ikdienā viņu var sastapt Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātes Teorētiskās fizikas katedrā. Arī pēc mūsu sarunas viņš dodas uz auditoriju, lai fotogrāfa klātbūtnē izrisinātu kādu ideju, ko bija iecerējis, – par to, ka melnie caurumi kosmosā, atdodot enerģiju, šausmīgi uzkarst un sprāgst. Tik daudz sapratu no steigā un sajūsmā izteiktā. Nesen par pētījumiem kvantu nanoelektronikā Vjačeslavs saņēma balvu Pasaules ekonomikas forumā, bet tepat Latvijā viņu pamanīja fonds Viegli, piešķirot vienu no balvām Laiks Ziedonim.

Rožains vainadziņš ap kvantu fizikas galvu

– Tev ir daudz fanu.

– Jā, kāds pulciņš ir. Par savu parādīšanos medijos jāatbild. Man gan nav tādas profesijas, bet, jāatzīst, esmu pļāpīgs cilvēks, patīk būt uzmanības centrā, gudri izteikties. Šī ir interesanta pieredze, kas raisa ironiju. Runāties, fočēties – tie ir modes atribūti, bet pārejoši, un es nepretojos. Punkts uz i ir Podnieka studija, kas par mani uzņem filmu, viņi savukārt jūtas, ka viņiem nozaga Vjačeslavu.

– Saprotu, tu esi teorētiķis – tas ir viens no posmiem ceļā uz ko taustāmu?

– Ja gribi, varu iezīmēt vienkāršā stāsta pamatelementus – каждый год, 31-го декабря, мы с друзьями ходим в баню... Fizikā ir teorētiķi un eksperimentētāji – mēs izzinām dabu divos savstarpēji papildinošos veidos. Kāda daļa manu pētījumu ir tuvāk praktiskajam galam, kur rodas ierīces. Latvijā tās sauc par kvantu sūkņiem.

– Aha, izklausās pēc zinātniskās fantastikas.

– Jebkas, ko teikšu, izklausīsies pēc zinātniskās fantastikas! Tas ir paradokss – vara manās rokās. Es varu tādas pasaciņas piestāstīt!

– Vai esi dzirdējis, ka Nils Bors ir teicis, ka kvantu fizikas galējās robežas ir dzeja?

– Nē. Nils Bors bija ļoti dziļš zinātnieks, bet nezinu, vai varu viennozīmīgi piekrist. Varbūt nevajag kvantu fiziku tā...

–  ... romantizēt?

– Vo, tieši to arī gribēju teikt! To reizēm pat dievina. Nu, savā ziņā tas varbūt ir pozitīvi, pats bieži to daru, bet ļoti jāuzmanās, jo nākamie pāris soļi...

–  ... un iekāpjam mistikā?

– ... par kvantu sākam saukt jebko, lai tikai izklausītos mistiskāk, un tad kļūstu ļoti dusmīgs. Redz, cilvēku ļoti fascinē tehnoloģijas, zinātnes sasniegumi, un tie patiesi iedvesmo – uz dzeju, dziļākām pārdomām, iespējams, citādu attieksmi pret dzīvi. Visās valstīs, ieskaitot mūsējo, daļa studentu, kas nāk studēt fiziku, grib zināt, vai ir Dievs.

– Viņi caur eksakto ceļu mēģina saprast, ir vai nav?

– Lūk, ja viņi pareizi iet šo ceļu, tad vienu brīdi saprot, cik nenormāli maz mēs saprotam. Un tajā pašā laikā ir fantastiski intelektuāli sasniegumi. Ja to novērtē, tā dod pienesumu katras personības izaugsmei. Bet, ja cilvēks tā arī nesaprot, ko nozīmē saprast, viņam šķiet, ka viņš, izlasījis metaforas, romantizētus aprakstus par kaut ko, to lietu ir sapratis, tad ir ļoti viegli apmaldīties. Grāmatnīcas ir pilnas ar kvantu ezoteriku – pilnīgi tukša literatūra. Rakstīta vienīgi tādēļ, lai to pirktu. Lai cilvēkam rastos ilūzija par savu uzskatu it kā zinātniskajiem pamatiem. Taču īsta sapratne ir smags darbs, tā ir grūta un ne tuvu tik fascinējoša. Lēta sajūsma – eu, au, jē, viss ar visu ir saistīts, mazās daļiņas no lielās galaktikas, es sēžu, domāju, un man kļūst labi! – arī nav slikti, tikai nedomā, ka esi ko sapratis. Tieši eksaktā nozīmē. Tas attiecas arī uz ļoti praktiskām lietām. Vai mēs bērniem mācām fiziku, matemātiku, ķīmiju, lai tiešām viņi saprastu?

Skumjas un snobisms

– Tu saki, studenti nāk saprast, vai ir Dievs, un tad vienu brīdi apjauš, cik maz zina...

– Visi cilvēki grib atbildi uz šo jautājumu, sevišķi studiju gados, kad ļoti aktīvi meklē savu pasaules pozīciju. Tas ir normāls izglītošanās rezultāts – jo vairāk mācies, jo vairāk saproti, cik daudz nezini. Un tad rodas pazemība, pietāte. Ja šāda veselīga, pazemīga sajūta nepazūd, tad viss ir kārtībā. Krīze jāizdzīvo, un var iet uz priekšu.

– Kurā brīdī tu atradi Dievu? Arī studiju gados?

– Pirmā doma – nevis es Viņu atradu, bet Viņš – mani. Jā, plus mīnus studiju gados. Esi izaudzis no tā, ko uzskati par pašsaprotamu, redzi, ka pasaule ir ļoti plaša, pretrunīga, un meklē, kā savu dzīvi tajā risināt. Tajā ceļā daudzi nonāk līdz atklāsmei, ka ir vajadzības, kurās viņi nav pašpietiekami. Domāju, ka tādam kā es garīga pieredze notiek caur kopienu, kad cilvēkus iepazīstam kādas tradīcijas, kultūras, reliģijas ietvaros. Un draudze, kurā atrodi sev mājvietu, lielā mērā nosaka, vai tu uz tādu aicinājumu atsaucies vai ne. Manā gadījumā tā bija Rīgas Lutera draudze.

– Atradi sev vietu tik tradicionālā konfesijā?

– Tas varbūt ir stereotipiski, kaut luterānisms Latvijā tiešām ir gana konservatīvs. Bet man patīk, ka Rīgas Lutera draudze gan saglabā tradīciju, gan visu laiku cenšas tajā saskatīt, teiksim, jaunu jēgu. Tāpat kā fizika var kļūt par bezjēdzīgu formulu manipulēšanu, arī kulta darbības, reliģiskie rituāli kļūst bezjēdzīgi, nenes atdevi, ja tajos nesaskatām jēgu.

– Ja esi izvēlējies kopienu, kļūsti par tās daļu.

– Ja reliģija ir kas tāds, kam tu pieslienies, vai tas tevi ierobežo? Ja atvērtais, meklējošais prāts nevar pieslieties, tad sorry – paliksi šaurā sektiņā, kura apspiež cilvēka izaugsmi. Uzskatu, ka jēga ir tad, ja tas palīdz cilvēkam pašam uzdot savus jautājumus, meklēt atbildes, nevis piedāvā gatavu shēmu. Un nav svarīgi, vai tas ir zem šiltītes luterāņi, katoļi vai baptisti, viss atkarīgs no tā, kas pēc būtības notiek. Pieļauju arī, ka pēc daudzu vērtējuma esmu tik bezcerīgi liberāls, ka mani ne tikai nevar pie draudzes pieskaitīt... Tajos gadījumos, kad sākas dalīšana pareizajos un nepareizajos kristiešos, tas ir luteriski vai nav, ir kristīgi vai nav, tas ir ceļš uz bezdibeni. Labākajā gadījumā – strupceļš, sliktākajā vairo ilūzijas par izredzētību. Ja mēģinām pakāpties uz citiem, tā ir antitēze visam kristīgās mācības garam. Diemžēl tā notiek biežāk nekā nenotiek. Bet es izklausos šausmīgs snobs – es nevaru!

– Tā ir vēl viena tēma. Sterotipiski uzskatām, ka, piemēram, 1. ģimnāzijas audzēkņi ir snobiski...

– Tas jā, es pats tādā krāsā biju. Nebeidzu gan 1. ģimnāziju. Cilvēks ir vājš attiecībā pret kārdinājumiem, viņš tajos iekrīt. Tie cilvēkam, kuram ir eksaktā domāšana, liek uzskatīt, ka tās dēļ viņš ir labāks par citiem. Var visu mūžu nodzīvot, uzskatot sevi par bišķīt pārāku par citiem – viņi ir tādi muļķi, nesaprot, ko es, Slava, saprotu. To varu teikt par sevi gan pagātnē, gan tagadnē – nu, bēdīgi skatīties. Tas visu laiku... jāapzinās. Man visu laiku jāpieliek spiediens, lai šim kārdinājumam pretotos. Cilvēks dabiski ir monstrs. Katram savs spektrs. Un tikai tas mūs dara par cilvēkiem – mūsu mēģinājumi stāties tam pretī.

– Zinātnieki bieži izvēlas dzīvesbiedrus no profesionālās jomas. Tu arī, vai ne?

– Neatceros, no kurienes tā ideja nāk, bet ģimenē ir jābūt reliģiskai saderībai. Ne tādā ziņā, ka abi esam kristīti un iesvētīti vienā draudzē, bet tas, ka tu meklē cilvēku, ar kuru savstarpēji varat palīdzēt viens otram augt. Mums ir interesanti iet dzīvesceļu kopā. Manai sievai ir maģistra grāds matemātikā, top otrs – ekonomikā. Viņa strādā savā profesijā, bet tā nav akadēmiskā pētniecība. Ļoti labi sapratām, ka divi akadēmiķi ģimenē ir pārāk liels risks, jo par idejām jācīnās, jāpārliecina citi, ka tās ir tā vērtas, lai par tām maksātu. Bet tas nav prognozējams ienākumu avots. Tāpēc mana sieva strādā finanšu jomā, apdrošināšanā.

– Bet ir taču svarīgi, ka mājās cilvēks saprot, par ko tu runā.

– Protams, ir vienots skatījums uz dzīvi, kopīgas vērtības – tā ir tā reliģiskā saderība. Mēs daudz runājam. Bet ne jau par kvantu sūkņiem (smejas).

Uz dueli ar Buiķi

– Tu gāji krievu skolā?

– 60. vidusskolā. Ģimene runāja krieviski, 9. klasē no galvas kalu „topikus” latviešu valodā. Neko īpašu tas nedeva, vienīgi trenēja pacietību un atmiņu. Tas ir paradokss – ja kaut kas notiek sistēmas ietvaros, ja neatrodam atslēdziņu – ne tikai uz krievu vai latviešu valodu, bet arī fiziku, ķīmiju, literatūru, ja darām ar sakostiem zobiem – uz kaut kādu atcerēšanos, uz – lieciet mani mierā! – nu, raksturu tas, protams, trenē, bet kaut kā žēl...

–        ... laika un enerģijas?

– Tieši tā. Kaut ko fundamentāli neprotam saslēgt. Ja mēs atrisinātu jautājumu par mācīšanos skolā, daudziem dzīvi tas padarītu jēgpilnāku, un būtu forši. Tā ir ārkārtīgi būtiska joma, kam veltu daļu laika un enerģijas.

– Cilvēka faktoram ir liela nozīme – kādas personības jaunais cilvēks sastop.

– Jā, tāpēc iespēju robežās atbalstu tādas iniciatīvas. Fakultātē ir Jauno fiziķu skola, ļoti svētīga ir Iespējamā misija, lai skolotāju spējas, enerģija un degsme matemātikas un fizikas jomā nenoplaktu. Lielākais izaicinājums Latvijai ir savākt visus resursus, cilvēkus, kas spēj piepildīt ar jēgu mācīšanos skolā. Jāatrod pareizs spēku pielikšanas punkts – īstajiem cilvēkiem īstajā veidā ir jāsaslēdzas.

– Sabiedrībai patīk, bet profesionālā vide atgrūž baltos zvirbuļus, kādi ir Andris Buiķis, Pēteris Kļava...

– Sabiedrībai patīk. Atgrūž vai neatgrūž... nu, ja gribi būt par ākstu – uz priekšu! Runāties ir labi, bet, ja atļaujies vilkt līdzi zinātnieka vārdu, nožēlojami. Ir vairākas lielas lietas, par ko ļoti cienu akadēmiķi Buiķi. Viņa lekcijas personīgi man, zaļknābim, deva būtisku grūdienu personības attīstībā. Bet viņam ir ļoti daudz bezatbildīgu izteikumu, kas noved pie sabiedrības prāta musināšanas. Es saprotu – skatuve, zārks nevar palikt tukšs, vienmēr atradīsies kāds – wow! – pravietis. Un sabiedrībai patīk. Of course. Akadēmiskā vide atgrūž? Ir kauns! Un ar to nav jēgas cīnīties. Es labprāt ar Buiķa kungu apspriestu mūsu principiāli atšķirīgās nostājas.

– Publiskā diskusijā?

– Nu, ja viņš piekristu. Bet es neuzņemos uzspiest, izaicināt. Taču tas būtu svarīgi. Varbūt arī plašākai sabiedrībai taptu skaidrs, kāpēc brīžiem ļoti asi izsakos. Iespējams, es mācītos – varbūt kaut kur kļūdos. Bet varu teikt – cilvēks grib dzirdēt lielākoties to, kas ir patīkams, ne patiess. Tas ir noteikts domāšanas veids. Jā, cilvēkā dzīvo dziļas lietas, bet uz tām jāskatās, balstoties patiesībā, ne sacerējumos – kā vējš pūš. Bet tāds domāšanas veids pastāvēs, tikai varbūt pret to ir vērts jauniešus imunizēt. Ļoti labs jēdziens – kritiskā domāšana. Tas nenozīmē negatīvismu, īdēšanu, bet rūpīgi izvērtēt. Ja cilvēkam ir vispārīgas domāšanas iemaņas, daudz grūtāk viņam galvā ielikt visādu... drūmāko sviestu.

Ir kas svarīgāks par zinātni

– Kā tava pazemība iet kopā ar zinātnieka ambīcijām – pa milimetram izzināt arvien vairāk un vairāk?

– Lai ambīcijas pa īstam realizētu, tām jābalstās patiesībā. Un tu esi spējīgs uzklausīt, ja esi pietiekami pazemīgs. Tikai apzinoties savas patiesās robežas, tu vari tās virzīt plašākas. Jo ambīcijas bez pazemības ir tukša lielīšanās, pašapmāns, augstprātība. Un pazemība nenozīmē mazvērtību vai atteikšanos no lieliem mērķiem. Gan ambīcijas, gan pazemību var pagriezt grāvī, un tad tās būs ļoti destruktīvas. Tie ir divi neatņemami – gan zinātnē, gan plašākā nozīmē – personības izaugsmes komponenti. Arī es jaunības maksimālismā visus uzskatīju par idiotiem, arī baznīcu – kā var būt tik stulbi?! Ļoti aktīvi centos aiznest gaismas staru. Tas ir pazemības trūkuma piemērs.

– Tavā pasaules uzskatā lielajām dzīves mistērijām ir neizskaidrojamā loma, vai tu domās tās dali kvantos?

– Redz, uzdodot jautājumu, visu var uzlikt uz neauglīgām sliedēm: zinātne saka – nāve – atomu čupa, beigts un viss, ķīmiskās reakcijas... Tādiem izteikumiem patiesībā ir maz sakara ar zinātni, bet vairāk ar noteiktu attieksmi, pozīciju. Nesaprotamā ir ļoti daudz. Tikai maza daļa esamības, realitātes, pieredzes, kurai cilvēki iet cauri, ir izzināma ar zinātnes metodēm un formulējama tās valodā. To ir svarīgi apzināties.

– Tas ir tavs zinātnieka lauciņš, bet cilvēka...

– Man negribas dalīt. Es taču nevaru Teorētiskās fizikas katedrā būt viens cilvēks, bet restorānā vai baznīcā – cits.

– Jautājums tieši par to, vai tu ar savu fiziķa prātu skaties uz šīm lietām mazliet citādi? Vai, piemēram, mīlestību vajag izskaidrot ar ķīmiskiem procesiem?

– Ir kategorijas, kuras cilvēka dzīvē ir vitāli svarīgas, un tās ir būtiskākas par jebkādām mūsu spējām tās izskaidrot ar racionālu gudrību. Jā, cilvēkam ir bail, viņš varbūt neuzticas. Arī es kaut kādā ziņā neuzticos – vai mīlestība, kuru alkstu piedzīvot, ir patiesa, vai lietas, kurām uzticos, vispār ir uzticības vērtas. Vienkāršāk – ņemsim piemēru no jomas, kur zinām abus galus. Amēbai, ko pēta biologs, ir noteikta vielmaiņa, tā patērē skābekli, olbaltumvielas tiek sintezētas – simt un viens apsvērums. Primāri ir saprast, kas tā amēba ir kā dzīvs organisms. Esam diezgan droši, ka bioloģiskais līmenis realizējas ķīmijā, un tad sanāk, ka amēba ir viens punkts, pļeka, kurā notiek tikai bezgala daudz ķīmisko reakciju. Nekādas dzīvības. Pieslēdzas kvantu fiziķis un saka – he, ķīmiskas reakcijas? Tā ir elektronu pārkārtošanās, precīzi zinām Šrēdingera vienādojumu – tehniska lieta. Varam no fizikas nosimulēt – ķīmija ir tikai ilūzija. Nu, un? Vai man no tā kļūs vieglāk? Vai tāpēc amēba ir mazāk fascinējoša un vairāk izprotama radība? Verdikts – pārspīlēta redukcionisma vilkšana tajās dzīves situācijās un jautājumos, kurās tas nenes nekādu labumu, tikai atklāj pazemības trūkumu un aroganci. Man tas nesimpatizē, jo tā pazaudējam svarīgāko. Nevajag bāzt zinātni visur. Tā ir tikai viena forša daļa mūsu pieredzes. Bet, jā, ir lielais kārdinājums, ka, sapratušam kaut ko, tev šķiet, ka esi sapratis visu. Vai vismaz krietni vairāk nekā patiesībā. Tam nedrīkst padoties.

– Un tomēr – kas tavā izpratnē ir nāve?

– Es nezinu. Tik intīmā saskarē ar to vēl neesmu bijis, lai kaut cik jēgpilni spriestu. Tas ir viens no lielajiem jautājumiem, un būtu ļoti naivi ticēt, ka tādas vienkāršas un galīgumā satveramas atbildes uz to ir pieejamas.

– Vai arī enerģijas nezūdamības likums ir metafora?

– Simprocentīga!

 

Ar zinātnes taureņiem vēderā

– Pirms gada ieguvi Ziedoņa balvu nominācijā Taureņu uzbrukums – vai domāji, kā šis nosaukums saistās ar zinātni?

– Tas, manuprāt, ir ļoti trāpīgs. Viens cilvēka stāvoklis, kad viņam taureņi pa vēderu plivinās, ir, kad viņš ir iemīlējies, un līdzīgs, es teiktu, dziļākajā būtībā identisks piedzīvojums, kad ir ideja, pie kuras ilgi esi strādājis, un beidzot redzi – jā, sanāk! Tā ir fantastiska sajūta un tiešām līdzinās taureņu uzbrukumam.

– Vai var teikt, ka zinātnieki ar to kompensē nepieciešamību iemīlēties?

– (Sirsnīgi smejas.) Ja mīlestība ir vērtīga un ilgtspējīga, ar to daloties, tās kļūst vairāk. Tāpēc domāju, ka viens otru neizslēdz, un, ja vienā jomā bijusi paliekoša, piepildoša pieredze, tas noteikti atstāj ietekmi arī uz citām. Protams, ikviens cilvēks ir unikāla pasaule, un iemīlēšanās un radoša darbība katrā personībā ir vienreizīgā kombinācijā.

– Vai zini, pēc kādiem kritērijiem izvēlēsies nominantus šogad?

– Es kā māceklis esmu iekļauts šīs nominācijas vizionāru grupā, vēl tikai raugu pieslēgties šai radošo cilvēku kopienai. Svarīgākais, kas jāsaprot ar Taureņu uzbrukumu – tā nav balva par sasniegumiem zinātnē tradicionālā nozīmē. Tā ir par radošumu, drosmi izaicināt pasauli. Un to nav tik viegli izmērīt. Grūti paredzēt, kādus pieteikumus ieraudzīsim, bet noteikti skatīsimies, kāda ir zinātnieka personība, kāda bijusi tās ietekme uz vidi, cilvēkiem, nozari.

– Vai tu humanitārās zinātnes uzskati par līdzvērtīgām eksaktajām? Ja pieteikumi būs uz pusi – vilksi uz savējo?

– Protams, ieraudzīt personību, kas darbojas man tuvā jomā, ir vieglāk, bet tāpēc mums ir daudzveidīga vizionāru komanda un kopējais uzstādījums – nešķirot rāmjos vai kvotās.

– Bet kā ir ikdienā?

– Zinātnieki ir cilvēki ar visām vājībām. Viņi neizbēgami sadalās klubiņos, kuros ir tendence savējos uzskatīt par labākiem. Bet mums jālauž standartizēti dalīšanas stereotipi un jāskatās uz vienojošo. Tieši uzsvars uz radošumu ir tas, kā pietrūkst publiskajā telpā, runājot par zinātni. Parasti to uztver kā kaut ko sarežģītu, nesaprotamu, garlaicīgu. Bet dziļākajā avotā, kur tie taureņi mājo, tas ir kas izteikti radošs. Ja tā dzirksts izdziest, darbošanās zaudē jēgu. Ir svarīgi par to runāt, apliecināt, palīdzēt tiem, kas izjūt aicinājumu augt un tajā radošumā dalīties ar citiem.

– Vai ar to azarta gēnu cilvēks piedzimst?

– Par piedzimšanu un iedzimšanu man grūti spriest – es sevi piedzīvoju vienā eksemplārā, bet skaidrs, ka azarts ir lipīgs.

Acis ar vārdu atvērtas

– Vai atceries savu pirmo sastapšanos ar Ziedoni – tas droši vien bija neklātienē, skolā?

– Jā, ir tādas miglainas atmiņas, godīgi sakot, briesmīgas. Ne konkrēti par Ziedoni, bet vispār, ka manas attiecības ar literatūru un valodu bijušas ļoti saspringtas, grūtas.

– Arī ar krievu?

– Jā. Kad man protokolā jāliek atzīmes studentiem, iekavās ir skaidrojums, un retajos gadījumos, kad jāliek 1, izvērstais skaidrojums ir “nav izpratnes par priekšmeta problemātiku”. Un kaut arī, skolu beidzot, man literatūrā un valodā bija 9, kaut kā īsti tā vārda spēka saikne ar cilvēkā iekšā notiekošo man nebija pielēkusi.

– Un tagad ir?

– He, tas būtu skaļš, spēcīgs apgalvojums. Pateicoties pēdējā laika notikumiem, es arvien vairāk ar šo pasauli saskaros. Nu, kāda pamatbilde saslēdzās jau ātrāk, kad doktorantūrā pienāca laiks ne tikai savā nozarē mācīties, bet arī citādi attīstīt savu personību.

– Ko lasīji?

– Šķiet, acis man atvēra Noziegums un sods. Jādomā, cik daudz no tā, ko mums skolā cenšas iemācīt, arī izdodas. Mēs bieži fokusējamies uz to, ka tik vairāk aptvert, ka tik ko neaizmirst, bet neparādām, kur tas iesakņojas. Un, mēģinot iekrāmēt vairāk, nesaglabājam neko.

– Tagad esi izglītības un zinātnes ministres ārštata padomnieks.

– Jā, zinātnes un augstākās izglītības jautājumos. Jebkuras izaugsmes priekšnoteikums ir trūkumus apzināties, nenoliegt, un lielākais izaicinājums, visšaurākā vieta ir konkrētie soļi, ko esošajā situācijā var spert.

– Tu ministrei dod arī konkrētus padomus vai tikai vispārīgus?

– Gan, gan. Mana primārā funkcija ir nodrošināt komunikāciju ar nozari. Es turpinu būt zinātnieks, augstskolas mācībspēks, esmu daļa no kopienas, un man ir svarīgi saskaņot redzējumu, kāds par notiekošo ir zinātnē, augstākajā izglītībā no ārpuses, ar to, kāds ir ministrijai no iekšpuses. Mans uzdevums ir šo pretrunu enerģiju spiest pēc iespējas konstruktīvākā virzienā.

Zinātnieks un sirdsapziņa

– Vai tev ir domas par progresa ēnas pusēm – kad zinātnes atklājumi vēršas pret cilvēci?

– Tas ir tikai apstiprinājums fundamentālajām cilvēka ēnas pusēm. Zinātne pati par sevi nav nedz laba, nedz slikta, virzienu, kādā tā tiek pagriezta, piešķir cilvēki. Ir tādas jūtīgas nozares, kurās potenciāls uz ļaunu ir liels, tad jo svarīgāka ir zinātnieka personīgā nostāja.

– Personīgais ētikas kodekss?

– Tieši tā. Cilvēki ir spējīgi uz ļoti bīstamām, ļaunām lietām, tas, protams, attiecas arī uz progresu. Dzīve ir vienots organisms, un zinātne – tikai viens no civilizācijas orgāniem, kas savienots ar pārējiem un savstarpēji ietekmējas. Bet es neesmu tāds bruņinieks – zinātnes kā absolūtā labuma aizstāvis. Ir ļoti skaidri jāapzinās, ka tās ir atšķirīgas dimensijas, domēni.

– Vai esi kādreiz domājis, kas būtu tas atklājums, kas šo dzīvi uz Zemes padarītu labāku?

– Man to bieži jautā, un ja vien es zinātu... Godīgi sakot, neticu tādiem viegliem brīnuma veida atklājumiem. Sapņot par tiem var tikai pasaku līmenī. Svarīgāk ir visā, ko darām, nezaudēt cilvēcību un vienmēr paturēt prātā, kādēļ kaut ko darām. Vai no tā, ko daru, kādam kļūst labāk. Man patīk tādā – katra personīgās atbildības – līmenī  sapņot, bet ne par pasauli mainošu izgudrojumu. Interesantākais, ka nākamais atklājums, kas būtiski mainīs pasauli (es ceru un ticu, ka uz labo), ir pilnīgi neparedzams. Mēs nenojaušam, kas tas būs.

– Un tieši tas ir skaisti?

– Jā, tas ir skaistākais atklāšanas procesā – ka nekad nezini, kas ir aiz debess malas. Tas vienmēr liek virzīties uz priekšu, un tu tiešām nenojaut, ko ieraudzīsi, kad migla izklīdīs.

– Cilvēki grib zināt, vai tiešām viss ir enerģija, kā tagad mēdz teikt?

– Lai tie, kam patīk teikt, tā saka, bet tam nav praktiski nekāda sakara ar to, kā vārds enerģija tiek lietots tehniskā, fizikālā nozīmē. Tā ir ļoti spēcīga, no fizikas aizgūta metafora, kuru katrs sliecas lietot, kā tīk. Tas ir tikai vārds, kuram nav sakara ar to zinātni, ar ko es nodarbojos. Tik brutāli sanāk...

– Vai kvantu fizika kaut kādā veidā attiecas arī uz mūsu domām?

– Tikai tā, ka tā mūs iedvesmo domāt kādos virzienos. Bet mehāniskā ziņā – esmu pārliecināts – tas, ko fiziķi zina kā kvantu fiziku, ir pilnīgi neatkarīgs no tā, ko zinām par to, kā mēs domājam. Tas arī ir tikai metaforu un filosofijas līmenī – to var darīt, tikai jāapzinās, ka arī tam nav nekāda sakara ar fiziku (smejas). Par to runāju „Skepticafe „ prezentācijā „Kvantu fizika bez mītiem” – sāku ar analoģiju par enerģiju, pāreju uz kvantiem, lai paskaidrotu, ka tas, no kurienes tie vārdi nāk, ir pilnīgi atrauts no tā, kā plašākā sabiedrībā ir pieņemts tos lietot.

Atrast eņģeli

– Kādēļ cilvēks vispār meklē Dievu? Lai nebūtu jādomā, ka esam staigājošas Mendeļejeva tabulas?

– Jā, cilvēku var pārņemt eksistenciālas bailes – a kas, ja neesmu nekas vairāk kā staigājoša, mehāniska, fizikāla būtne? Tā ir normāla cilvēka izaugsmes situācija, eksistenciālas šausmas pārņem fizikas studentus un ne tikai. No tā nav jābaidās. Kad eņģelis Gabriēls Marijai atnes ziņu, ka viņa būs Dieva māte, viņš saka – nebīsties! Lūk, ja ir šādas bailes, tad varbūt nākamais solis ir atrast eņģeli, ļoti vispārīgā nozīmē, kas palīdzētu tās remdēt, parādītu ceļu tālāk.

– Kāpēc zinātniekam runāt par Dievu nav īsti akadēmiski?

– Nu, zinātniekam runāt par Dievu ir akadēmiski korekti, ja viņš ir teologs, tā ir nozare ar savu metodiku, vēsturi, skaidrām un ne tik skaidrām atziņām. Man kā zinātniekam kompetence un tiesības runāt ar auditoriju ir ļoti ierobežotas – par lietām, kuras varu pamatot. To ļoti izjūtu – zvana visādi forši cilvēki, uzdod interesantus jautājumus, par kuriem nebūtu slikti patērzēt, bet tas nenozīmē, ka tas, ko runāju, ir kaut cik patiesi vērtīgs. Tā var aptaujāt jebkuru. Tas, ka esmu zinātnieks, man neapšaubāmi piešķir autoritāti, tāpēc jābūt ļoti atbildīgam. Ja sāku klāstīt savus personīgos spriedumus par Dievu, dzeju vai lazanjas gatavošanu kā zinātnieks, profesors, tas ir tas, ko es saucu par nelietīgu zinātnes vārda valkāšanu.

– Ko esi apņēmies šajā gadā?

– Rast jaunu līdzsvaru starp dažādām radošām aktivitātēm. Jo ir ļoti ierobežots lietu skaits, ko var izdarīt patiešām labi. Tās, pirmkārt, jādara, otrkārt, jāprot atšķirt no mazāk svarīgām un stingri ierobežot vilinošo virzienu skaitu, kurā iesaistīties. Jo nekas nav tik iznīcinošs kā paviršība.

Sandra Landorfa, žurnāls „Patiesā Dzīve”/ Foto: Georgs Viljams Hibneris

Citi šobrīd lasa

Kas tā permakultūra tāda ir? Izrādās - labi aizmirsts vecais! 10
Viņš bija pirmais, kurš saņēma atjaunotās Latvijas pasi. Leģendārais Ēvalds Valters 14
Piecgadīgu puisēnu Kurzemē notriec auto 12
Skatīt visus komentārus