Kā Latvija veido savu dronu floti
Ukrainas karš ir pierādījis, ka moderna armija bez droniem nav iedomājama, tādēļ loģisks ir jautājums - ko šajā virzienā dara Latvija un vai mums ir sava militārā dronu flote? Varbūt mums visiem vajadzētu steigšus mācīties pilotēt dronus un mest ienaidniekam uz galvas granātas? Par šiem jautājumiem sarunājāmies ar Nacionālo Bruņoto spēku Gaisa spēku Mācību centra komandieri majoru Modri Kairišu.
Par to, ka Latvija ar droniem ir uz "tu", šaubu nav - mums ir uzņēmmi, kas ražo dronus un tiem domāto optiku, turklāt Latvija ir Ukrainas atbalstam izveidotās dronu koalīcijas iniciatore. Šī koalīcija, kurā bez mums ietilpst arī Ukraina, Nīderlande, Lietuva, Igaunija, Zviedrija, Dānija un Vācija, ir apņēmusies sagādāt miljonu dronu Ukrainas vajadzībām, turklāt Latvija dronu attīstībai novirzīs vismaz desmit miljonus eiro. Taču kāds no šiem ambiciozajiem plāniem labums mūsu armijai?
No brigādes līdz nodaļai
Nacionālie bruņotie spēki (NBS) dronus plānveidīgi ievieš izmanto jau vairākus gadus, taču attīstības modelis atšķiras no tā, ko redzam Ukrainā, kur frontē dominē mazie komerciālie droni.
"Latvijā mēs sākām no otra gala. Ja Ukrainā mēs pārsvarā redzam komerciālo dronu izmantošanu, tad Nacionālie bruņotie spēki ir sākuši no sarežģītākā gala - ar militārām sistēmām, kas lido nevis desmit kilometrus, bet krietni tālāk un gaisā spēj turēties stundām ilgi. Tās ir brigādes un bataljona sistēmas, kurām pilotu apmācība prasa vairākus mēnešus, jo tās ir diezgan sarežģītas," skaidro Modris Kairišs.
Citiem vārdiem sakot, mums līdz šim prioritēte ir bijuši lielie lidmašīnu tipa droni, ko var efektīvi izmantot, piemēram, pierobežas monitorēšanai, turklāt daļa šo sistēmu ir tapušas tepat Latvijā. Tas gan nenozīmē, ka NBS rīcībā nebūtu mazo tuvās distances dronu - ar tādiem paredzēts apgādāt visas vienības (arī zemessardzes) vadu un nodaļu līmenī, savukārt lielie droni būtu jau bataljona un brigādes līmenī. Zināms riska faktors gan ir tas, ka mazos komerciālos dronus lielākoties ražo Ķīnā, jo te teorētiski var notikt datu noplūde (mazajiem droniem gan šis risks nav būtisks), gan arī atklāts paliek jautājums, vai kādā brīdī nevar sākties piegāžu traucējumi no Ķīnas. Apzinoties šos riskus, komerciālo dronu ražotnes attīstās arī Eiropā un ASV, taču pagaidām cenas ziņā tām ir grūti konkurēt ar ķīniešiem. "Latvijā ir kompānijas, kas ražo kaut ko līdzvērtīgu, taču cenas pagaidām ir augstākas nekā Ķīnas droniem. NBS parasti cenšas izmēģināt nacionālo ražotāju produktus un, ja vien tas ir iespējams, tad tos arī ieviešam."
Varētu likties, ka dronus saražot taču nav nekas īpašs, jo neko daudz jau tam nevajag - plastmasas korpusu, motoru, propellerus, kameru un programmatūru. Taču tieši ar diviem pēdējiem punktiem ir vislielākās problēmas. Pasaulē ir ļoti daudz startapu, kas piedāvā dronus, taču bieži vien ilgākā ekspluatācijā tam parādās dažādi trūkumi. Proti, startaps var uztaisīt drona prototipu, taču tam ir ļoti grūti konkurēt ar lielajām kompānijām, kas īpaši piedomā pie sērijveida produkcijas kvalitātes kontroles. Īpaši tas attiecas uz programmatūru, kas startapu droniem mēdz "uzkārties". Tas pats attiecas uz vienkāršākajiem lidmašīnas tipa droniem - tādiem kā Krievijas armijas izmantotie Irānā ražotie "Shahed". No tehniskās viedokļa tur nav nekā sarežģīta un tādus masveidā varētu būvēt arī Latvijā, taču ir viens "bet" - kā nodrošināt droniem navigācijas sistēmu. Ir viegli uzbūvēt dronu civilām vajadzībām, jo tad tiek izmantotas komerciālās tehnoloģijas un GPS. Taču kara apstākļos abas puses cenšas GPS signālus slāpēt, tādēļ nākas izmantot alternatīvas navigācijas sistēmas, bet tās ir dārgas - pat vairākkārt dārgākas par pašu dronu.
Dronu operatoru sagatavošana
Skatoties, kādus zaudējumus abām pusēm frontē Ukrainā nodara mazie komerciālie droni, kam piestiprinātas sprāgstvielas, var rasties doma - varbūt arī Latvijai vajadzētu gatavoties šāda te veida karošanai? Sapērkamies labi daudz dronu, dažādu sprāgstvielu un granātu, jau skolā aizsardzības mācības stundās jauniešiem iemācam pilotēt dronus - un lieta darīta!
Izrādās, tik vienkārši tas tomēr nav. Vismaz ne miera apstākļos. Sagatavot komerciālā drona operatoru patiešām nav sarežģīti: lidot var iemācīties pāris dienu laikā, jo nekāda augstākā pilotāža tur nav vajadzīga. Taču papildus vēl jāmācās arī maskēties un saprast, ko tieši tu no gaisa redzi. Jāprot atpazīt bruņutehniku un paskaidrot komandierim, kādu informāciju drons piegādā, kā arī vadīt artilērijas uguni. Tieši šī apmācība prasa visvairāk laika - apmēram mēnesi.
Tātad pa mēnesi mēs varam jau tagad masveidā sagatavot dronu operatorus, kas X stundā agresoram parādīs velnu? Īsti tomēr nē, jo armijai ir sava specifika. "Militārā drona, lai arī mazā, operatoram ir jāzina daudzas lietas, ko armija īpaši nekāro nodot plašai atklātībai, piemēram, sakaru sistēmu izmantošana, mērķu atpazīšana un artilērijas uguns koriģēšana. Šīs zināšanas ir kā džins, ko armija labprātāk patur savā iekšējā pudelē," skaidro majors Kairišs.
Tātad skolās tomēr dronu pilotēšanu militārām vajadzībām nemācīsim, taču tas nenozīmē, ka vispār nekāda mazo dronu pilotu apmācība nenotiktu - uzsvars tiks likts uz zemessardzi, kur katrā vadā būs drona operators. Jau tagad daļa obligātajā dienestā iesaukto karavīru pēc pamatapmācības kursa beigšanas tālāk mācīsies par dronu operatoriem, apgūstot vairākus dronu tipus, bet pēc atgriešanās civilajā dzīvē viņu kļūs par rezerves dronu operatoriem.
Šādi sagatavoti speciālisti spēs vadīt dronus lauka apstākļos, gan arī urbānajā vidē, jo, kā redzam Ukrainā, aktīvākā karadarbība norisinās tieši apdzīvotās vietās, kur arī droniem ir liela nozīme - kaut vai lai izlūkotu, kas notiek blakus ielā: "Ļoti izplatīts ir mazo vienību atbalsts ar droniem. Vienībai ir tiešie sakari ar drona operatoru, kurš ļoti operatīvi var sniegt informāciju par to, kas notiek aiz nākamā stūra vai ierakumā 100 metrus tālāk. Vairs nevajag pašam gāzt galvu ārā no aizsega, lai paskatītos, kas notiek aiz stūra. Šim nolūkam mazie komerciālie droni ir ļoti efektīvi."
Kara laika noteikumi un miera laika noteikumi
Bet kā tad ar granātu karināšanu pie droniem, lai uzmestu ienaidniekam uz galvas? Patiesībā šāds risinājums ir tīrā improvizācija, ko var atļauties tikai kara laikā, un arī tad tā var maksāt ļoti dārgi.
"Ir jāsaprot, ka miera laikā mēs ne vienmēr varam rīkoties tā, kā tagad dara Ukrainā. Visi jau "Youtube" redz tos veiksmīgos gadījumus, kad ukraiņi kādam no drona uzmet granātu, taču patiesībā aiz tā visa ir daudz nelaimes gadījumu. Patlaban lielākā ukraiņu problēma ir droniem domātās speciālās munīcijas trūkums, tādēļ viņiem nākas improvizēt un pašiem kaut ko taisīt. Un tieši šīs munīcijas modificēšanas laikā tad arī notiek daudz nelaimes gadījumu. Ja kara laikā tas ir saprotams, tad miera laikā armija nevar ļaut karavīram uz savu galvu eksperimentēt ar munīciju," saka Kairišs. Loģiski un saprotami - kurš atbildēs, ja karavīrs mācību laikā karinot granātu pie drona, pats sevi sakropļos vai nogalinās? Kara apstākļos to vienkārši norakstītu pie kopējiem zaudējumiem, taču miera laikā nekas tāds nav pieļaujams.
Tas pats attiecas uz munīciju - lai nebūtu jāeksperimentē ar sprāgstvielu pielāgošanu, NBS strādā pie tā, lai būtu pieejama tieši droniem domāta munīcija un nevajadzētu improvizēt. Taču munīcijas un arī dronu glabāšanai ir ļoti stingras prasības - mitrumam, drošībai, temperatūrai un tā tālāk, kas gan visu sadārdzina, taču arī ignorēt šīs prasības nevar, jo tas nav novest pie ļoti bēdīgām sekām.
