Rinkēvičs skaidro NATO 5.pantu – kad un vai Latvijai kāds nāks palīgā “X” brīdī
Valsts prezidents Edgars Rinkevičs savā Facebook profilā sniedzis izvērstas pārdomas par “diskusiju par to, cik ilgā laikā un vai vispār sabiedrotie nāks palīgā kādai valstij, ja tai tiek uzbrukts. Dažas piezīmes.” Viņš arī uzsver pašas Latvijas sabiedrības nozīme drošības stiprināšanā apdraudējuma gadījumā.
“1. 1949.gada Vašingtonas līguma 5.pants paredz, ka “puses bruņotu uzbrukumu vienai vai vairākām no tām Eiropā vai Ziemeļamerikā uzskatīs par uzbrukumu visām dalībvalstīm, un tādēļ tās apņemas, ka šāda uzbrukuma gadījumā katra no tām, izmantojot individuālās un kolektīvās pašaizsardzības tiesības, kas paredzētas Apvienoto Nāciju Organizācijas Hartas 51.pantā, sniegs palīdzību Pusei vai Pusēm, kas pakļautas uzbrukumam, individuāli un kopā ar citām Pusēm, veicot pasākumus, kurus tās uzskata par nepieciešamiem, ieskaitot bruņota spēka pielietošanu, lai atjaunotu un saglabātu Ziemeļatlantijas reģiona drošību.” Šo juridisko un politisko apņemšanos pēdējo 75 gadu laikā Alianse īsteno ar NATO militāro struktūru palīdzību (plānošana, apgāde, mācības utt.),” par NATO 5. panta pirmsākumiem vēsta Rinkēvičs.
“2. Pēc 2014. gada Krimas pretlikumīgās okupācijas un, lai 5.pants uzbrukuma gadījumā sāktu uzreiz efektīvi darboties, NATO vairākos samitos lēma par sabiedroto spēku izvietošanu Austrumu flangā, tostarp Latvijā. Mainoties situācijai, tika un tiek precizēti plāni un sabiedroto klātbūtnes apjoms (Latvijā sabiedroto spēkus vada Kanāda),” norāda Rinkēvičs.
“3.Saprotot, ka politiska lēmuma pieņemšana prasa laiku, bet lai aizsardzība būtu efektīva no pirmā brīža, NATO spēku Eiropā virspavēlniekam ir deleģētas vairākas pilnvaras spert nepieciešamos soļus, lai īstenotu reģionālos aizsardzības plānus. Mainoties situācijai, plāni un konkrēti soļi pastāvīgi tiek precizēti, bet detaļas, protams, nav izpaužamas,” pauž Rinkēvičs.
“4. Katras valsts pamatuzdevums ir maksimāli nodrošināt savu drošību un gatavību (NATO līguma 3.pants), tieši tādēļ ir svarīgi, ka mūsu NBS tiek attīstīti un gatavoti, tas pats attiecas uz valsts drošību kopumā. Mums palīdzēs, bet pašiem arī par sevi pastāvīgi jārūpējas,” par Latvijas atbildību savas drošība priekšā norāda Rinkēvičs.
“5. Latvijas Nacionālās drošības likuma 8.pants nosaka atbildību par “5.panta procedūru iedarbināšanu”: “[8.pants] Valsts prezidents: 7) ja noticis militārs uzbrukums, nekavējoties pieprasa Ziemeļatlantijas līguma organizācijas kolektīvās aizsardzības atbalstu un pilnvaro Ziemeļatlantijas līguma organizāciju veikt pasākumus, kurus tā uzskata par nepieciešamiem, ieskaitot bruņota spēka pielietošanu, lai saglabātu un atjaunotu Latvijas Republikas suverenitāti un teritoriālo nedalāmību (1949.gada 4.aprīļa Ziemeļatlantijas līguma 5.panta ietvaros); 8 ) pieņem lēmumu par Latvijas Republikas nostāju, ja cita Ziemeļatlantijas līguma organizācijas dalībvalsts pieprasa izskatīt jautājumu par Ziemeļatlantijas līguma organizācijas kolektīvās aizsardzības atbalstu (1949.gada 4.aprīļa Ziemeļatlantijas līguma 5.panta ietvaros) un, ja Ministru kabinets ir aizkavēts pieņemt šādu lēmumu,” likuma pantus kristiskām situācijām skaidro valsts prezidents.
Viņš arī norāda, ka pašai Latvijai svarīgi sniegt savu artavu “X” situācijas sākumposmā: “Kopš 2014.un 2022.gada Krievijas iebrukuma Ukrainā NATO ir daudz darījis, lai pilnveidotu kolektīvo aizsardzību. Militāra iebrukuma gadījumā pirmos pretsoļus jebkurā gadījumā būs jāsper mūsu bruņotajiem spēkiem, sabiedroto spēkiem, kas jau šeit dislocēti un visai Aliansei kopumā. Protams, ka paralēli notiks arī sabiedroto spēku mobilizācija un pārsviešana uz “5.panta reģionu.” Līdz ar to nav pamata apšaubīt 5.panta garantijas, bet ir prātīgi saprast, ka, ja piepildās sliktākais scenārijs, arī mums ir un būs savi darbi veicami.”
