Marija Naumova atminas savu triumfu Eirovīzijā: "Sāku lūgties, lai tikai mēs neuzvaram"
Marija Naumova, atceroties savu triumfu Eirovīzijā pirms 22 gadiem, vienlaikus stāsta, kāpēc Latvijai ir svarīgi piedalīties Eirovīzijā un ar kādiem izaicinājumiem jārēķinās šī konkursa uzvarētājiem. Viņa atklāj, ka savulaik it nemaz nebija gatava uzvarēt Eirovīzijā un pat lūgusi Dievu, lai tikai nesasniegtu šo triumfu. Tomēr mums ir svarīgi piedalīties Eirovīzijā, jo tā ir cerība, kas “paņem cilvēkus”.
Latvija Eirovīzijas iekarošanu sāka apņēmīgi! 2000. gadā šajā dziesmu konkursā debitējām un mūs pārstāvēja “Prāta vētra”, kura no Zviedrijas atgriezās ar trešo izcīnīto vietu. Divus gadus vēlāk Latviju pārstāvēja Marija Naumova jeb Marie N, kas izcīnīja uzvaru un Eirovīziju atveda uz Rīgu. Pagāja trīs gadi un Valters un Kaža tika novērtēti ar piekto vietu. Likās, ka Eiropa mūs saprot, tomēr, lai nākamo reizi ielauztos desmitniekā, nācās gaidīt desmit gadus, kad to izdarīja Aminata.
Bet pēdējos sešus gadus nemaz neesam tikuši pie iespējas dziedāt finālā. Katram ir savs viedoklis par to, kurš bija un ir pelnījis Latviju pārstāvēt Eirovīzijā, uzvarēt “Supernovas” atlasē un par mūsu valsts piedalīšanos šajā dziesmu konkursā. Tādēļ vienmēr aktuāls jautājums: “Kāpēc Latvijai Eirovīzija ir svarīga?” To Jauns.lv vaicāja Marijai Naumovai, kura ar dziesmu “I Wanna” uzvarēja 2002. gada Eirovīzijā.
Par Eirovīzijas varenumu viņa saka: “Mums pašiem tik maz kaut kas notiek... Mums nav tik kvalitatīvu produktu televīzijā, kāda ir Eirovīzijā, kādi ir pasaulē. Domāju, ka piedalīties tajos ir svarīgi gan mums pašiem, gan arī, lai arī cilvēkiem aiznestu to kvalitāti (ko varam sasniegt). Tā ir arī cerība, kas ir tāda lieta, kura paņem cilvēkus. Cilvēki piedalās loterijās tāpēc, ka viņi cer uz kaut ko. Cerība tā ir ļoti skaista emocija.”
Pašai Marijai Naumovai uzvara Eirovīzijā bija kaut kas ļoti, ļoti negaidīts, kam viņa nebija gatava: “Togad man nebija ne laika, ne īsti vēlmes piedalīties Eirovīzijā, jo bija tik daudz cita ko darīt. Pēdējā brīdī tomēr izdomāju, ka piedalīšos, kad tikām nacionālajā atlasē, tad arī izdomājām, ka vajadzētu vienkārši kaut kā pajokot, lai pašiem būtu interesanti. Nu, pajokojām!
Godīgi atzīšos, ka neviens no mūsu komandas nedomāja, ka brauksim uz lielo Eirovīziju. Tad, kad sapratām, ka braucam, tad vienīgais mērķis bija tikt desmitniekā, par to arī bija tā lūgšana. Jo toreiz tikt desmitniekā nozīmēja, ka nākamgad Latvija piedalīsies Eirovīzijā (tolaik bija savādāki Eirovīzijas noteikumi). Tāpēc, ka uzvara bija tik negaidīta, es tam nebiju sagatavota, mana dzīve tiešām sadalījās pirms un pēc (uzvaras Eirovīzijā).”
Kad 2002. gada Eirovīzijas pusceļā Marija Naumova apjauta, ka spīd uzvara, viņa vienkārši sāka lūgties, “lai tikai mēs neuzvaram”, viņai palika bail no lielā triumfa.
Svētdien, 2002. gada 26. maijā, viņa ar triumfu atgriezās no 47. Eirovīzijas dziesmu konkursa Tallinā, viņu sagaidīja tūkstošiem atbalstītāju, bet jau pirmdien, 27. maijā, viņa sēdēja ofisā pie mūzikas biznesmeņa Arvīda Mūrnieka, ar kuru toreiz sadarbojās, un raudāja laikā, kad nāca kilometriem gari faksi (toreiz vēl bija faksi – izdrukāti teksti, ko varēja saņemt pa fiksētā telefona līniju), e-pasti un neskaitāmi telefona zvani ar apsveikumiem:
“Jo man nebija nekā – ne menedžeris (kāds 2002. gadā gan varēja būt menedžeris!), ne programmas, nekas man nav sagatavots. Un pirmām kārtām mēs Latvijā tolaik nezinājām, kas ir Eirovīzija. Mēs necerējām uzvarēt, mēs tam nebijām gatavi. Es to dienu ļoti labi atceros – mēs uzkāpām Everestā un tad no tā nokritu. Nezināju, ko ar to visu darīt.
Pēc tam bija tie stadioni un cilvēki, kas krita uz mašīnas. Bet, nu ja cilvēkiem patīk, tad ļoti labi...”
Viņa teic, ka tiem, kuri uzvar Eirovīzijā piedāvājumi par uzstāšanos nāk no visām pusēm. Marijas Naumovas gadījumā ne tikai no Eiropas, bet arī no Krievijas, kā arī no Latvijas politiķiem: “Tādi ļoti, ļoti patīkami piedāvājumi no visām pusēm.” Un tajā brīdī dziedātājai vajadzēja atbildēt uz jautājumu: “Ko es gribu darīt?”
“Es ļoti daudz no kā atteicos, jo sapratu, ka šovbizness nav mana īstā vietā. Gribu darīt to, kas man pašai patīk. Es noteikti negribu iet deju mūzikas virzienā, negribu kāpt uz skatuves ar fonogrammām; gribu, lai man blakus ir vismaz viens muzikants, lai tas ir “dzīvais process”,” saka Marija Naumova.
Tiem, kuri uzvarēs Eirovīzijā viennozīmīgi jārēķinās ar to, ka nākamais dzīves posms tiešām būs sarežģīts, saka Marie N. Viņai pēc uzvaras pusotru gadu bija uzstāšanās maratons ar apmēram 20 aviopārlidojumiem katru mēnesi. Un tam ir jābūt gatavam gan fiziski un emocionāli, gan arī psiholoģiski un galvenais – “zināt, ko tu gribi un ko tu esi gatavs upurēt”.
Par slaveno Eirovīzijas uzvarētājdziesmas “I Wanna” šovu ar pārģērbšanos viņa saka, ka tas nāca, kā joks: “Tad, kad ar dziesmu tikām nacionālajā atlasē, sapratu, ka vajag izdarīt kaut ko jautru. Un tad mēs pajokojām. Tas šovs bija tāds viens joks – teātris. Gribējās izdarīt kaut ko tādu, kas iepriecinātu cilvēkus un lai pašiem būtu interesanti. Man visvairāk patīk, kad ir jautri, cilvēkiem ir interesanti... Mēs nebijām pirmie, kas uz skatuves taisa šovu, bet tā sanāca...”
Marijai Naumovai nemaz nešķiet, ka kopš uzvaras Eirovīzijā jau ir pagājuši 22 gadi: “Ik pa laikam kāds pasaka kādu vārdiņu, kāds piemin, un tas ir ļoti patīkami. Tas nav aizmirsts, un ir aicinājumi un piedāvājumi (uzstāties) joprojām.”
Ko par Eirovīzijas nozīmību saka Marija Naumova, skatieties Jauns.lv video.
Visas Lielā jautājuma diskusijas skaties šeit.
