“Tas ir neticami.” Daudzi netic, ka varētu piepildīties negatīvākās prognozes un mūsu dzīve strauji pasliktināties

Portāls Jauns.lv jau vēstīja, ka daļai mūsu skolēnu ir svešas tēmas par aizsargājamām dabas teritorijām un to vērtībām.

Andrušaite novērojusi, ka daļai skolēnu zināšanas šajā jomā nav teicamas un pamatskolēni maz orientējas šajās lietās.

Kas mums, pieaugušajiem, būtu jādara, lai bērni labāk izprastu dabas aizsardzības vērtību? Speciālistei no sarunām ar sastaptajiem skolēniem un pedagogiem radies priekšstats, ka pilnvērtīgai dabasszinību apguvei skolās mazliet pietrūkst laika.

Neticība, ka daudz dabas vērtību varētu arī nebūt

“Iespējams, tas ir tāpēc, ka šķiet – daba pati par sevi tepat vien ir un gan jau mēs to sapratīsim. Tomēr šai lietai ir jāpievērš lielāka uzmanība, lai saprastu, ka dabas daudzveidība ir ļoti, ļoti nozīmīga. Ja tās nebūtu, tad arī mūsu dzīve apstākļi ļoti izmainītos, pasliktinātos.”

Galējā situācijā, ja mums apkārt vairs nebūtu dabas, tad cilvēki vispār nevarētu pastāvēt. “Ja tādu frāzi lieto, tad cilvēki sāk smaidīt un sacīt: “Ko jūs tur stāstāt! Aiz loga taču ir daba!”” Daudz ļaužu netic, ka tā patiešām varētu notikt.

“Tas ir neticami. Arī pieaugušajiem tas ir mazliet neticami, kaut arī viņi saka: “Jā, jā, piekrītam, tieši tā ir!” Bet realitātē man gribas teikt, ka tas ir drusku neticami arī pieaugušajiem.”

Dabaszinībām jāvelta vairāk laika

Lai mūsu bērniem būtu labākas zināšanas par dabu, skolās vajadzētu pievērst lielāku uzmanību dabaszinību mācīšanai, veltot tām vairāk laika. Tāpat skolās būtu vajadzīgi labi uzskates materiāli no dabas, ko skolēni varētu ne tikai aplūkot, bet arī aptaustīt.

Tāpat būtu noderīgi, ja Latvijā būtu plašāks Dabas izglītības centru tīkls un būtu pietiekami plašas dabas centru telpas, lai speciālisti varētu brīvāk darboties ar skolēniem, kuri ierodas uz dažādām nodarbībām. “Šobrīd Dabas izglītības centru skaits un telpas ierobežo mūsu darbošanos.”

Iespēja izmēģināt mikroskopus un citu aprīkojumu

Andrušaite novērojusi, ka liela daļa skolēnu ir ieinteresēti gan nodarbību daļās, kas notiek dabas centru iekštelpās, gan tajās, kas jāpavada laukā.

“Mūsu iekštelpas nav klase ar soliem. Šeit ir mikroskopi un dažādi paraugi no dabas, kas savākti kā kolekcija, ko var demonstrēt, iedot rokās, ar ko var eksperimentēt, veidot u.tml. Arī iekštelpas ir ļoti, ļoti interesantas. Katrā dabas centrā tās ir atšķirīgas, bet visos - interesantas. 

Mācās saskatīt dabas vērtības

Tāpēc arī tā nodarbības daļa, kas ir iekštelpās, šķiet interesanta. Izejot ārā, parasti ir uzdevumi dabā atrast vajadzīgās lietas, atpazīt tās un veidot priekšstatu par to, kas ir katra nacionālā parka dabas vērtības.

Mūsu gadījumā tās ir nogāzes un smilšakmeņi. Pārsvarā iznāk runāt par dabas vērtībām gravu nogāžu mežos, smilšakmeņiem un Gauju, mūsu vērtīgajiem biotopiem.”

Labprāt izpēta un aptausta uzskates materiālus

Vai šie jēdzieni skolēniem ir pazīstami? Vai tomēr viņiem pirms došanās dabā vajadzīga teorētiskā daļa, kur par tiem pastāsta?

“Teorētiskā daļa ir vajadzīga, bet tai ir jābūt ļoti sasaistītai ar praktisko daļu, tieši ar piemēru demonstrēšanu,” speciāliste teica un skaidroja, ka arī iekštelpās pieejamie detalizētie vizuālie un aptaustāmie materiāli ir ļoti noderīgi.

Nav jāienirst Gaujā, lai uzzinātu par zivīm

Skolēniem patīk aplūkot un pašiem ar savām rokām pārliecināties, piemēram, cik ass, stiprs, ciets vai mīksts ir Gaujā dzīvojošas zivs skelets. Viņi interesējas, vai ar to var ieskrāpēt, kāds ir tās izmērs u.tml.

Tās ir lietas, ko skolēni var uzzināt arī dabas centra telpās, nemaz neienirstot Gaujā un neredzot tur dzīvojošās zivis. “Tur būs mazāka iespēja tās redzēt, nekā dabas centrā esošajos piemēros.”

Dabas centros nejūtas tik stīvi kā muzejos

Skolēni novērtē, ka viņiem ļauj aplūkot un aptaustīt, piemēram, zivs skeletu, nevis tikai rāda tā fotogrāfiju. Viņus interesē aptaustīt zivs zobus, žaunas un citas skeleta sastāvdaļas.

Dabas centros skolēniem nerodas sajūta, ka viņi atrastos muzejos, kur nekam nedrīkst pieskarties.

Rodas izpratne par dabas vērtībām

Dabas centros viņi var apskatīt un paņemt rokās arī bebru zobus, zivju galvaskausu, dažādas koksnes klucīšu paraugus. Tur ir arī mikroskopi, dažādu Gaujas zivju un bruņu zivs mulāža, interaktīva smilšu iekārta un citi ļoti interesanti uzskates materiāli.

Tas viss skolēnos rada izpratni par aizsargājamo teritoriju dabas vērtībām. Tieši bērnu un jauniešu izpratnes veidošanās Andrušaites ieskatā ir lielākā vērtība un ieguvums, ko sniedz nodarbības dabas centros.

Jūtama atšķirība starp pilsētu un lauku bērniem

Atbraucot apmeklētājiem, dabas centru speciālisti parasti nojauš, kuri skolēni ir no pilsētām, bet kuri ierodas no lauku reģioniem, jo atšķiras bērnu un jauniešu attieksme pret dabu un izpratne par to. “Jā, to var just.”

To var noprast jau, pirmkārt, runājot par to, ka nodarbība notiek kāda nacionālā parka dabas centrā. Liela daļa mazo bērnu tad uzreiz saka, ka arī dzīvo netālu, pilsētā vai laukos. “Mēs ļoti bieži analizējam, kur tad patiesībā viņi dzīvo – iekš nacionālā parka teritorijas vai ārpus tās.”

Arī daļa pieaugušo nezina, ka dzīvo nacionālajā parkā

Daļa skolēnu, kas ierodas Gaujas Nacionālā parka dabas centrā, dzīvo parka teritorijā. “Ļoti bieži bērni, kas dzīvo nacionālā parka teritorijā, to nemaz nezina.

Arī mēs, pieaugušie, reizēm nezinām, vai mūsu lauku īpašums atrodas nacionālā parka teritorijā vai ārpusē.”

Lauku bērnos jūtams lielāks respekts pret dabu

Andrušaite dalījās savos novērojumos: “Lauku skolēnu attieksmē joprojām ir jūtams daudz lielāks respekts pret dabu un apziņa, ka daba ir svarīga. Pilsētas skolēniem attieksme ir nedaudz tāda, ka daba ir kaut kur tur.

Lauku skolēni dabu savā ikdienā vairāk sajūt kā vērtību. Skolēni saka: “Jā, tas ir baigi forši.”” Lauku skolēnu dzīvē dabai ir cita nozīme, jo viņi paši vairāk dzīvo un aug dabiskā vidē.

Pieejama arī mobilā dabas klase

Noslēgumā Andrušaite piebilda, ka skolām pastāv iespēja ne tikai braukt uz dažādām nodarbībām kādā no pieciem Dabas aizsardzības pārvaldes dabas centriem, bet arī izmantot mobilo dabas klasi.

“Tas ir autobusiņš, kurš pēc pieteikuma braukā uz dažādiem publiskiem pasākumiem un ņem līdzi visu to, kas dabas centros atrodas. Tas ir mobilais dabas centrs. Tā pārstāvji aizbrauc uz pasākumu un novada nodarbību tur ar to, kas ir paņemts līdzi saturam.”

Patlaban Latvijā ir pieejams tikai viens mobilais dabas centra autobuss, bet, tā kā pieprasījums pēc tā ir ļoti liels, tad autobusu skaitu nākotnē varētu palielināt un katrā dabas centrā varētu būt savs autobuss.