Tālavs Jundzis: "Krievijas militāro pensionāru atstāšana Latvijā bija kļūda!"
“Varbūt tomēr vajadzēja rīkoties daudz striktāk un uzstājīgāk!” – tagad, vairāk nekā 30 gadu pēc Krievijas armijas izvešanas no Latvijas, atzīst bijušais politiķis Tālavs Jundzis.
Viņš tolaik bija Latvijas delegācijā sarunām ar Krievijas Federāciju par tās karaspēka izvešanu. Nupat klājā nākusi Anša Pūpola dokumentālā filma "Krievijas armijas izvešana. Nezināmās lappuses".
Pēc tās noskatīšanās Jundzis žurnālam "Kas Jauns" atzinis: “Protams, ka uzjundīja atmiņas. Uzzināju arī daudz ko jaunu par tiem procesiem, un, skatoties filmu, vairāk tirpiņas skrēja par Rietumu divkosību. Arī Valdis Birkavs filmas noslēgumā atzina, ka “uz Rietumiem ir jāpaļaujas, bet ne vienmēr”. Nu nevajag Rietumiem akli uzticēties, un to laiku notikumiem vajadzētu būt mums ļoti labai mācībai! Tas arī sasaucas ar šā brīža situāciju, kad Latvijā paļaujamies tikai uz NATO. Nē, arī mums pašiem ir par sevi jāpastāv!” uzsver Jundzis.
Kā viņš pats tagad vērtē savu ieguldījumu Krievijas armijas izvešanā? “1992. gada februārī Rīgā ieradās Krievijas Federācijas delegācija. Mūs iemidzināja sarunu sākums, jo viņu solījumi bija tik rožaini, viņi bija tik laipni, bija gatavi armiju izvest! Mēs nevēlējāmies nevienu sakaitināt, faktiski neaktualizējām jautājumu, vai Latvijā esošā Krievijas armija ir okupācijas karaspēks, jo tika uzskatīts, ka tas Latvijā atradās likumīgi. Arī Augstākā Padome nobalsoja par termina “okupācijas karaspēks” nelietošanu, lai arī radikālākais spārns ar Aleksandru Kiršteinu priekšgalā to pieprasīja. Tagad jāatzīst, ka vajadzēja tomēr būt striktākiem.
Lai gan toreiz mums pretī stājās delegācija, kurā bija augsta līmeņa sarunu risināšanas mākslas profesionāļi, diplomāti ar daudzu gadu stāžu.
Mēs, protams, viņiem nebijām līdzvērtīgi partneri, daudzas būtiskas lietas nesapratām, neņēmām vērā, bet tik un tā iznākums uzskatāms par tuvu ideālam. Jā, mums tomēr vajadzēja būt striktākiem. Jo Krievija karaspēku izvestu tik un tā, it sevišķi, ka tas jau Baltijā bija praktiski sabrucis. Piemēram, stratēģiskie kodolieroči jau bija klusībā aizvesti pirms sarunu sākšanās. Bet Latvijā līdz tam atradās vairāk nekā 100 taktisko kodolgalviņu. Tās jau tika aizvāktas 1991. gadā, bet starpkontinentālās ballistiskās raķetes vēl agrāk, jo bija novecojušas. Tāpēc sarunās kodolieročus pat nepieminēja, jo mums arī pat nebija oficiālas informācijas par to esamību Latvijā,” atceras Tālavs Jundzis.
Ko tad vajadzēja izdarīt citādāk? “Godīgi sakot, 22 000 Krievijas pensionēto militārpersonu atstāšana Latvijā bija kļūda. Man grūti spriest, vai šo jautājumu varēja atrisināt Latvijai labvēlīgi, bet tieši šo militāristu palikšanu šobrīd Latvija izjūt visvairāk,” spriež Jundzis, kurš bija pirmais atjaunotās Latvijas aizsardzības ministrs, šo posteni ieņemot no 1991. gada 19. novembra līdz 1993. gada 2. augustam.
Uz jautājumu, ja tagad būtu aizsardzības ministra amatā, kā rīkotos šā brīža situācijā, kad Krievija iebrukusi Ukrainā un arī Latvijai ir liels ārējais apdraudējums, Jundzis atbild: “Kopš 2022. gada februāra, kad sākās karš, pirmo reizi mūžā man ir pārliecība, ka to, ko šajā jomā dara mūsu valdība, es atbalstu! Negribas kaut ko pārmest, es rīkotos tāpat. Protams, varbūt ir dažas niansītes, bet kopā valdības lēmumi ir pareizi. Vienīgi es neieviestu obligāto militāro dienestu, jo, manuprāt, šobrīd tā ir neefektīva naudas iztērēšana. Es šos līdzekļus ieguldītu kaut vai, piemēram, Zemessardzē vai modernas militārās tehnikas iegādē.”
Citas ziņas un notikumus lūkojiet žurnālā "Kas Jauns"!
