Latvijas kriminālā vēsture. Taksometra šoferu pēdējais brauciens...

Motīvs absolūti lielākajā daļā gadījumu bija iegūt vai nu automašīnu, vai naudu. Ļoti reti gadījās, ka uzbrucēju vēlme aprobežojās vienīgi ar kārtīgu pavizināšanos, kam, protams, bija vajadzīga mašīna. Latvijas kriminālistikas vēsturē zināmas arī šādas epizodes, taču tās ir milzīgs retums.

Naktīs pat atteica izsaukumus

1989. gada aprīlī pāris diennakšu laikā tika nožņaugti vairāki taksometru vadītāji, kuru līķus noziedznieki Miervaldis Osis, Modris Krēsliņš un Edmunds Jirgensons pameta slepkavības vietā vai iemeta upē. Tiesa Osim piesprieda tolaik augstāko soda mēru – nāvessodu nošaujot, Krēsliņam un Jirgensonam ilgus gadus cietumā. Šo noziedznieku dēļ 80. gadu nogalē daudzi Rīgas taksisti nakts stundās atteicās izbraukt uz izsaukumu. Labāk bez naudas, toties dzīvs – tāds bija viņu arguments.

Ilggadējā Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūras Sevišķi svarīgu noziegumu izmeklēšanas pārvaldes priekšniece, sevišķi svarīgu lietu izmeklētāja ar 35 gadu darba stāžu un Valsts prezidenta kancelejas Apžēlošanas dienesta vadītāja ar 12 gadu darba pieredzi Rita Aksenoka norāda, ka iepriekš minētā krimināllieta, kaut arī viena no visskaļākajām un vairākkārt izklāstīta preses izdevumos, 80. gadu nogalē nebija vienīgā, kas saistīta ar taksometru šoferu slepkavībām, kuru tolaik izmeklētājiem vajadzēja atšķetināt. Gan pirms, gan pēc tās bija vēl citas. Šoreiz aplūkosim vienu no tām.

Uzmanības centrā būs divi noziegumi, kas bija pastrādāti 1988. gada naktī no 24. uz 25. maiju. Vienā naktī vardarbības rezultātā dzīvību zaudēja divi taksometru šoferi – Aleksandrs Jermilovs un Viktors Nerlo. Ņemot vērā abu noziegumu smagumu, tā bija lieta, kuras numurs ir rakstāms ar astoņu ciparu skaitli. Proti, krimināllieta Nr. 04206688.

Prasa aizvest uz zonu

Pirmā slepkavība notika 24. maija vakarā, precīzāk, īsi pirms pusnakts, kad 1953. gadā dzimušais Jermilovs automašīnā “VAZ-2108” Rīgas Centrālajā stacijā uzņēma trīs pasažierus – jaunus puišus, kuri vēlējās, lai aizved uz Jelgavu. Vispirms pie šofera pienācis viens puisis un krieviski jautājis, vai ar kvartu (25 rubļu naudas zīme) pietikšot. Kad Jermilovs teicis, ka pietiks, pienākuši vēl divi, un brauciens, kas šoferim beidzās traģiski, varēja sākties.

Strādājot pie nozieguma izmeklēšanas un atklāšanas, sevišķi svarīgu lietu izmeklētāji noskaidroja, ka jau 24. maijā dienā kāds jauns vīrietis citam galvaspilsētas taksometra šoferim prasījis, lai tas viņu aizved Jelgavā “uz zonu”, taču vadītājs potenciālajam klientam atteicis.

Jermilovu naksnīgā brauciena laikā nogalināja ar vairākiem sitieniem pa galvu. Sists bija tik stipri, ka vēlāk nozieguma ieroča nospiedumus eksperti atrada automašīnas jumtā – tā iekšpusē; vietā, kur sēdējis mašīnas vadītājs. Šie nospiedumi radās, slepkavam atvēzējoties pirms sitiena, kā arī sitienu laikā.

Aksenoka spiesta noaut kurpes

Pēc tam Jelgavas–Elejas šosejas septītajā kilometrā auto smagi avarēja – tas kūleņojis, pat lidojis pa gaisu. Piruešu laikā no bagāžnieka izkrita Jermilova līķis. Pēc tā arī izmeklētāji konstatēja, ka vadītājs noslepkavots vēl pirms avārijas. No mašīnas nozagti 100 rubļi, pulkstenis un audiokasetes.

“Šo lietu atcerēšos divu iemeslu dēļ. Avārija bija ļoti smaga, sadragātā mašīna atradās aptuveni 100 metru no šosejas, nokritusi uz acīm, tas ir, ar riteņiem augšā. Lai tiktu tai klāt, mums kādu gabalu vajadzēja iet pa staignu vietu, līdzīgu purvam. Izbraucot uz notikuma vietu, nebiju paspējusi pāraut apavus, tāpēc tur ierados ar kurpēm, kam 11 centimetru augsts papēdis. Ko darīt? Lai tiktu pie sadauzītās mašīnas, noāvu savas augstpapēžu kurpes un gāju zeķbiksēs,” atceras Rita Aksenoka.

Slepkavas iestieg ar žiguli

Otra slepkavība notika tajā pašā naktī. Upuris bija 1954. gadā dzimušais Viktors Nerlo – arī taksometra šoferis, kuram piederēja sarkans žigulis. Noziegums notika starp Salu tiltu un Zaķusalas televīzijas torni.

Lai to pēc iespējas ātrāk atklātu, Aksenoka kopā ar Rīgas pilsētas prokuratūras vecāko izmeklētāju Gaļinu Utjužu īsi pēc slepkavības izdarīšanas sniedza interviju žurnālistei Elitai Veidemanei, lūdzot sabiedrības palīdzību. Utjuža intervijā pauda: “Ūdenslīdēji upē atrada Viktora Nerlo līķi. Viņš bija dabūjis deviņus sitienus pa galvu, taču bija pietiekami spēcīgs un no tiem nenomira, tikai zaudēja samaņu. Noziedznieki ielika Nerlo līķi mašīnas bagāžniekā, lai aizvestu līdz upei. Domādami, ka Nerlo ir miris, viņi to iemeta ūdenī. Nerlo noslīka.” (Avots: Veidemane E. Naktī no 24. maija uz 25. maiju.//”Padomju Jaunatne”; Nr. 111; 09.06.1988.)

Pēc atbrīvošanās no līķa notika kas neplānots – mašīna iestiga, tāpēc noziedznieki nevarēja turpināt ceļu, kā bija domāts. Nekas cits neatlika kā balsot garāmbraucošos auto, lai žiguli palīdzētu izvilkt. Taču arī tas nekādi neizdevās, līdz atradās izpalīdzīgi cilvēki, kuri, neko nenojaušot, noziedzniekus uzņēma savā mašīnā un aizveda. Vēlāk tās pašas intervijas laikā Aksenoka publiski lūdza, lai šie cilvēki piesakās prokuratūrā, jo viņu liecības palīdzētu atklāt noziegumu.

Māte strādā milicijā, dēls – aiz restēm

Drīz pēc notikušā – 1988. gada 23. jūnijā – izmeklēšanas izolatorā Nr. 1 kā apsūdzētais Nerlo slepkavības lietā nokļuva jau agrāk divreiz sodītais 1967. gadā dzimušais Germans Golubevs. Aizturēti tika arī Jugāns, Ozols, Jakovenko un Ivaņenko.

“Bez nežēlīgās slepkavības šajā lietā bija vēl viens traģisks apstāklis. Aizdomās turamais Golubevs bija milicijas izmeklētājas Golubevas vienīgais dēls. Viņai jau iepriekš ar Germanu bija radušās problēmas, dēls likumu jau vairākas reizes bija paspējis pārkāpt, pirms notika šīs slepkavības,” teic Aksenoka. Apsūdzētā māte bija Rīgas Ļeņina rajona (tagad – Zemgales priekšpilsēta) iekšlietu nodaļas izmeklētāja.

Golubevs sevi par vainīgu atzina daļēji. Sitienus Nerlo pa galvu ar Golubeva pistoles “Walther P-38” spalu un pēc tam ar ķieģeli izdarījis Jugāns, bet viņš, Germans, tikai palīdzējis upuri iecelt auto bagāžniekā un pēc tam aiznest līdz upes krastam. Golubevs atzina, ka viņa vienīgā vaina esot, ka viņš no taksometra salona nozadzis 46 rubļus. Vismaz tā Golubevs klāstīja izmeklētājiem.

Saplīsa spogulītis...

Tā kā tika konstatēts, ka aizturētajam varētu būt vilkme pastrādāt ko neprātīgu, tas ir, izdarīt pašnāvību vai izplānot bēgšanu vai uzbrukumu apsardzei, Golubevu pārvietoja uz atsevišķu kameru, kur bez viņa atradās tikai 1962. gadā dzimušais Lučenko.

Trauksme, ka noticis kas neplānots, izolatorā tika sacelta 1988. gada 30. decembrī pulksten 22.15. Jau pēc pāris minūtēm kamera, kurā atradās Golubevs, bija atslēgta un tajā rosījās cietuma mediķi, kuri viņam veica reanimēšanu. Taču bija par vēlu, Golubevs jau bija miris. Viņš pakārās auklā kameras stūrī.

“To dienu es nekad neaizmirsīšu. Biju atnākusi uz darbu, izvilku no sava rakstāmgalda atvilktnes spogulīti, lai varētu saķemmēt matus un uzkrāsot lūpas, taču tas man izkrita no rokām un saplīsa,” saka Rita Aksenoka. “Un pavisam drīz kabinetā ienāk mans vietnieks Guntis Grūtups un saka šādi: “Mums ir nepatikšanas. Golubevs pakāries savā kamerā.” Tādi brīnumi man gadījās pirmo un līdz šim vienīgo reizi mūžā. Tici vai netici tautas gudrībai!”

Gana daudz pierādījumu 

Veicot tiesu medicīnisko ekspertīzi Jermilova un Nerlo līķiem, eksperti konstatēja daudz līdzību. Gan viens, gan otrs nogalināts ar trulu priekšmetu, kas atbilst pistoles “Walther P-38” spalam, upurim sitot deviņas līdz desmit reizes pa galvu. Par to, ka Golubevs varēja būt saistīts arī ar Jermilova slepkavību, liecināja miesas bojājumi uz aizturētā ķermeņa, kas bija iegūti auto avārijas laikā.

Arī pārbaudot Golubeva apģērbu, kas viņam noziegumu izdarīšanas brīdī bija mugurā, uz tā atrada asinsgrupas I/0, kas saskanēja ar Nerlo asinsgrupu, pēdas, kā arī asinsgrupas IY/AB, kas saskanēja ar Jermilova asinsgrupu, pēdas.

“Tolaik DNS izmeklēšanā diemžēl vēl neizmantoja. Ekspertu rīcībā bija tikai asinsgrupas, kuras varēja izmantot kā vainas pierādījumus,” skaidro Aksenoka. Pats Golubevs izmeklētājam nespēja paskaidrot, kāpēc uz viņa apģērba ir asins pleķi. Bez šiem pierādījumiem bija arī citi, kas liecināja par aizturētā vainu abās slepkavībās.

Golubevu nopratināja sevišķi svarīgu lietu izmeklētājs Ilgvars Samiņš iepriekšējā dienā, pirms aizdomās turamais izdarīja pašnāvību. Golubevs izturējies ļoti izaicinoši, taču neko nav spējis paskaidrot saistībā ar pierādījumiem, kas liecināja par viņa līdzdalību abos smagajos noziegumos. Vien noteicis, ka būs spiests noslēgt rēķinus ar dzīvi.

Aksenoka tagad, pēc daudziem gadiem, precīzi apgalvot nevar, taču atceras, ka līdz ar Golubeva nāvi vairs nebija iespējams savākt pietiekamus pierādījumus pārējo apsūdzēto līdzdalībai šajās slepkavībās, lai lietu virzītu uz tiesu.