Augšdaugavas novada Sociālais dienests rudeni gaida ar milzu bažām

Vai var teikt, ka saistībā ar administratīvi teritoriālo reformu jau esat paveikuši visu un esat salāgojuši saistošos noteikumus sociālajā jomā?

Mēs esam salaulāti kopā – bijušais Ilūkstes novads un bijušais Daugavpils novads -, un tagad saucamies Augšdaugavas novads. Visi saistošie noteikumi ir salāgoti, pielāgoti, ņemta vērā pieredze gan no mūsu bijušā Daugavpils novada, gan no Ilūkstes novada iestādēm. Saistošie noteikumi apvienoti kopā un ir izstrādāti tā, lai būtu lielāks labums mūsu iedzīvotājiem un lai mēs varētu vairāk palīdzēt, nekā tad, kad bijām atsevišķi. Un tas, protams, ir ieguvums. Ieguvums ir arī tas, ka mūsu kādreizējais draudzīgais kolektīvs atgriezās iepriekšējās sliedēs. Gandrīz lielākā daļa no Sociālā dienesta darbiniekiem ir ar diezgan lielu pieredzi, vairāk nekā 20 gadi, un tas ir milzīgs pluss.

Minējāt, ka, izstrādājot saistošos noteikumus, mēģinājāt iedzīvotājiem piedāvāt lielāko labumu un atbalstu. Vai visur izdevies piedāvāt lielākus pabalstus, lielāko atbalstu, kas iepriekš bija vienā vai otrā pašvaldībā?

Vienmēr būs kaut kas jauns, kas nebūs iekļauts saistošajos noteikumos. Bet to mēs katru gadu pārskatām un iekļaujam, kas ir nepieciešams. Bet tajā pašā laikā ir pabalsti, kas nav bijuši Daugavpils novadā vai nav bijuši Ilūkstes novadā, bet tagad mēs viņus apvienojam un mūsu cilvēki var tos saņemt. Piemēram, varam runāt par onkoloģisko pacientu pabalstu, hemodialīzes pabalstu, politiski represēto pabalstu, barikāžu dalībnieku pabalstu.

Dienesta darbinieki seko situācijai, katru gadu veicot piezīmes, kas izteiktas no mūsu iedzīvotāju puses, kas būtu nepieciešams un papildināms. Arī sociālie darbinieki ir pieraduši pie tā, ka, piemēram, runājot, konsultējot, sniedzot kādu no palīdzības veidiem vai pakalpojumiem, vienmēr tiek pajautāts, kas ir vajadzīgs, un to mēs ņemam vērā, un katru gadu gada beigās tiek savilkts rezumē, un tad mēs saprotam, kas mums ir nepieciešams.

Ņemot vērā, ka teritorija ir paplašinājusies, kādu redzat sociālo pakalpojumu, sociālās aprūpes iestāžu tīklu?

Tas ir īpašs stāsts. Pēdējos gados mēs saskaramies ar to, ka paliek arvien vairāk vientuļu cilvēku. Turklāt, jo tālāk, jo vairāk. Un tas, protams, saistīts ar mūsu tautas novecošanos. Mums kļūst vairāk vientuļu vecu cilvēku, kuriem nav bērnu, apgādnieku, labu kaimiņu, kas viņus aprūpē, un ir nepieciešamas vietas tieši ilgstošas aprūpes iestādēs.

Mums Ilūkstes pusē ir lieliska iestāde SIA „Dižkoks”, kas tiešām sniedz kvalitatīvu sociālās aprūpes un rehabilitācijas pakalpojumu, kas pēdējā gadā ir diezgan augusi, un klienti ir ļoti pateicīgi par šo pakalpojumu. Mums ir Subates „Miera nams”, Višķu aprūpes centrs, mums ir labi attīstīts pakalpojums „aprūpe mājās”.

Es neteikšu, ka mums ir milzīgas rindas uz šiem pakalpojumiem, bet, ejot uz priekšu, tomēr ir jādomā par attīstību. Gadiem ejot uz priekšu, vairāk vecu cilvēku saņemam, kuri paši sevi aprūpēt nevar.

Bijušais Daugavpils novads ir viens no pirmajiem, kas ieviesa mobilo aprūpes vienību, kas brauc pie klientiem uz mājām. Vai šis pakalpojums ir pieprasīts un vai kaut kādā veidā arī attīstāt to?

Es varu teikt ar lepnumu, ka tas Augšdaugavas novadā ir ekskluzīvs pakalpojums. Cik es saprotu, arī Latgalē tas ir vienīgais šāda veida pakalpojums. Tas ir tiešām pieprasīts pakalpojums, taču dārgs. Bet tas sevi attaisno, cilvēki ir ļoti pateicīgi, jo tas ir komplekss, mēs varam nodrošināt gan higiēnisko aprūpi, gan mājas sakārtošanu, parunāšanu, konsultēšanu, informēšanu, frizieri, podologu, veļas mazgāšanu.

Vai pakalpojuma nodrošināšanai plānots piesaistīt vēl kādu vienību vai to neļauj paveikt personāla trūkums?

Personāla trūkumu es pagaidām neredzu. Vienībā pašlaik ir četri cilvēki un es saprotu, ka gadījumā, ja man vajadzēs vēl personālu tieši uz šo pakalpojumu, es bez vilcināšanās to atrastu. Protams, būtu ļoti labi, ja būtu otra mašīna, jo novads ir diezgan liels un pakalpojumu pieprasa. Mums ir izstrādāts grafiks, cilvēki gribētu to biežāk, mēs tik bieži to nodrošināt nevaram, jo īpaši ziemas apstākļos ir smagāk. Uz priekšu mēs runāsim par to, lai mums būtu arī otra mašīna, bet tikai ne šogad. Varbūt mēs nedaudz citādāk to pielāgotu, jo vienmēr mācamies, bet otra mašīna būtu ieguvums.

Kā ir ar darbiniekiem citās jomās Sociālajā dienestā, jo jums par darbiniekiem nākas konkurēt arī ar Daugavpili?

Pagaidām es varu teikt, ka dienestā pilnīgi pietiek darbinieku. Protams, pēc gadiem diviem vai trijiem situācija mainīsies. Bet man ļoti patīk, un es esmu ļoti apmierināta un lepna, ka nāk strādāt studenti pēc Baltijas Starptautiskās akadēmijas izlaidumiem. Tie ir sociālie darbinieki, kas iegūst profesionālo augstāko izglītību un nāk strādāt uz novadu. Mūsu specifika, lauku specifika ir ļoti atšķirīga no pilsētas specifikas. Ir atšķirība atalgojumā, attālumā, klientu attieksmē, darba organizācijā. Laukos strādāt var tikai talantīgs, dvēselisks un drosmīgs cilvēks.

Jūsu specifika nav tikai lauki, esat arī pierobežas novads. Kā tas ietekmē sociālo darbinieku ikdienu?

Mums ir arī divas pilsētas – Subate un Ilūkste -, bet pārējie ir lauki. Turklāt mēs esam novads, kurā ir divas lielas iestādes cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem. Taču lielākais izaicinājums pat bija ne Covid-19, par ko visu laiku runāja, bet darbs ar bēgļiem. Mēs esam pierobeža un esam tie, kas tieši saskaras ar situāciju, kas izveidojusies šobrīd.

Jā, bēgļu plūsma ir samazinājusies, un varbūt lielāka plūsma tagad ir Daugavpilī, bet arī pie mums ir Ukrainas civiliedzīvotāji, kuriem mēs esam gatavi jebkurā mirklī sniegt palīdzību un pakalpojumus, un to mēs arī darām. Viņu bija daudz vairāk, bet ir tādi, kas, piemēram, tikai pārnakšņo un brauc tālāk. Ir tādi, kas jau ir atgriezušies Ukrainā, vairāki aizbraukuši uz Rīgu, Daugavpili. Viņiem ir jāpielāgojas - kur darbu atrod, kur paziņas, radi, draugi atrodas. Cilvēks meklē tur, kur viņam ir labāk un izdevīgāk.

Kas ir grūtākais darbā ar bēgļiem no Ukrainas?

Lielākais izaicinājums sociālajiem darbiniekiem un dienestam vispār ir paša termina „bēglis” izprašana, jo tas mums ir jauns. Mēs pirms vairākiem gadiem bijām pieredzes apmaiņā Nīderlandē, un viens no pieredzes objektiem bija darbs ar bēgļiem, patvērums, dienas centrs. Un mums tajā laikā tas bija jaunums. Mēs visi droši korī teicām, ka mūs tas neskar.

Un pēkšņi mēs saskārāmies ar šo jautājumu. Katrs cilvēks nāk ar savu stāstu, nāk ar savu sāpi. Katrs tev jāuzklausa, jāsavāc informācija, kas cilvēkam ir nepieciešams. Un pašam psiholoģiski grūti ir uztvert to, kas ir noticis ar šo cilvēku, jāsameklē īstie vārdi, jābūt diezgan lielai pieredzei un iejūtībai, lai tu saprastu, par ko ir runa un kā cilvēkam var palīdzēt. Tāpēc tie sociālie darbinieki, kas strādā astoņās pagastu pārvaldēs, kur izvietoti Ukrainas civiliedzīvotāji, iegūst pieredzi, kas dzīvē vēl nav bijusi.

Arī pašā domē ir izveidota darba grupa, kurā ir sadalīti pienākumi, kas par ko atbild.

Vai, jūsuprāt, atbalsts un informācija no valsts saistībā ar ukraiņu bēgļiem bija pietiekami koordinēta?

Varu teikt, ka esmu piedalījusies praktiski visos informatīvajos pasākumos, kas tika piedāvāti. Varu ar pateicību un uzslavēšanu runāt par Labklājības ministriju. Mēs tiekam informēti par situāciju, cik ir civiliedzīvotāju no Ukrainas, kādi palīdzības veidi ir sniegti, kādas summas izmaksātas, kā notiek aizbildniecības noformēšana bērniem. Kolēģi dalās ar savu pieredzi un, ja, piemēram, mēs nevaram atrast atbildi, tad visi kopā mēs mēģinām risināt situāciju. Un tas ir ļoti vērtīgi, jo brīžiem tiešām nezini, ko lai dara tālāk.

Labklājības ministrija piesaista gan Ekonomikas ministriju, gan nevalstiskās organizācijas, Nodarbinātības valsts aģentūru, gan pārējos speciālistus, kas strādā ar šo sociālo problēmu. Un tu dzirdi atbildi, kas tev jādara. Tad jūtams mūsu lielās sociālo dienestu vadītāju saimes atbalsta plecs.

Vēl ļoti palīdz arī mūsu iekšējā darba grupa, kurā visi darbinieki, kam ir sadalīti pienākumi, dalās ar savu pieredzi un vaicā, vai es pareizi daru, vai man pareizi viss izdarīts.

Saistībā ar Latgali bieži vien medijos izskan negatīva informācija par attieksmi pret bēgļiem, Krievijas vai Baltkrievijas politikas atbalstīšanu. Vai jūtat, ka ir saspringums, un vai nav bijis konfliktu starp vietējiem un bēgļiem?

Es varu droši teikt, ka mums nav bijis neviena konflikta. Mēs neesam dzirdējuši, ka kāds kaut kur būtu jāšķir, jāskatās un jāskaidro. Ja iedzīvotājiem ir laikus iedota informācija un paskaidrots tas, kas it kā viņus satrauc, tālāk neveidojas ne konflikti, ne pārmetumi, absolūti nekas. Es varu droši teikt, ka mēs ar to neesam saskārušies, bet runāt kopumā par Latgali es nevaru.

Kādā veidā pašvaldība plāno atbalstīt vietējos iedzīvotājus, sākoties jaunai jaunajai apkures sezonai?

Šobrīd šis jautājums laikam ir vissāpīgākais ne tikai Sociālajam dienestam, bet arī visai pašvaldībai kopumā, jo, cik mēs saprotam, rudeni mēs sagaidīsim diezgan sāpīgi. Bet nebūsim pesimisti, būsim optimisti, jo Sociālais dienests ir veidojums, kurš individuāli pieiet katrai ģimenei un ikvienam, kurš vēršas ar kaut kādu problēmu vai situāciju, kas ir jārisina.

Pirmkārt mums būs jādomā par apkuri, jo mēs redzam, ka cenas augs, augs gan apkures materiāliem, gan visam pārējam. Bet cenas kāpj arī pārtikai.

Viss, kas paredzēts saistošajos noteikumos, noteikti tiks ievērots. Katrs gadījums ir individuāls, un, protams, mums ir iespēja palīdzēt krīzes situācijās. Šis termins daudz ko pieļauj, tāpēc būs darbs ne tikai Sociālajam dienestam, bet arī pašvaldībai. Jebkurā gadījumā bēdās nevienu neatstāsim un mēģināsim risināt situācijas.

Vai paredzat, ka rudens atnesīs līdzi arī jaunas sociālās grupas, kas lūgs palīdzību?

Protams. Ja vēl „pieslēgsies” Covid-19, tad kopā ar sadārdzinājumu apkurei, elektrībai, pārtikai un pakalpojumiem situācija risināsies diezgan dramatiski. Bet esmu optimiste. Ir jārisina, nevis jāsēž.

Domāju, ka mērķa grupas paplašināsies. Ja būs Covid-19 atkal, būs noteikti samazinātas darba vietas, būs dažu uzņēmumu likvidācija. Tas nozīmē, ka paplašināsies to cilvēku loks, kas stāsies uzskaitē Nodarbinātības valsts aģentūrā kā darba meklētāji, bezdarbnieki. Tie ir klienti, kas varēs vērsties Sociālajā dienestā pēc palīdzības.

Publiski ir izskanējis, ka ir pašvaldības, kurām var nepietikt naudas, lai izmaksātu pabalstus un arī sniegtu cita veida palīdzību. Vai dienestam būs nepieciešami papildu līdzekļi šiem mērķiem?

Gada sākumā mēs bijām plānojuši naudas līdzekļus, ko izmantosim pabalstos. Protams, naudas līdzekļu būs daudz vairāk vajadzīgs. Piemēram, runājot par mājokļa pabalstu, pirmajā pusgadā mēs esam izmaksājuši 99 500 eiro. Tikpat mums vajadzīgs arī uz otro pusgadu. Protams, līdzekļu trūks un esam arī brīdinājuši vadību, ka mums vajadzīgi papildu līdzekļi, lai apmierinātu pamatvajadzības mūsu iedzīvotājiem, jo nāks klāt tādi gadījumi, kas tiešām prasīs naudas līdzekļus, nevis sociālos pakalpojumus.

Domāju, ka mani kolēģi, vienalga, kurā novadā, 2021.gada beigās nevarēja paredzēt situāciju, kāda mums izveidosies 2022.gada beigās. Bet jādomā ne tikai pašvaldībās, jādomā arī valstij un valstij jāsper arī soļi, kas nāk pretī mūsu iedzīvotājiem.

Vienai otrai pašvaldībai šo slogu būs ļoti grūti pavilkt. Arī Augšdaugavas novadam būs jāmeklē resursi, jo pašvaldības tagad ir uzņēmušās vislielāko slogu.

Vai ir iespējams arī pašai iestādei kaut kādā veidā taupīt līdzekļus?

Augšdaugavas novada vadība ļoti detalizēti pārskatīja budžetu. Ir lietas, ko mēs arī paši pārskatījām. Es kā Sociālā dienesta vadītāja atteicos no komandējuma naudas, no pieredzes braucieniem, atteicāmies no vairākiem pasākumiem. Tā kā mēs esam lauki, sociālie darbinieki bieži izmanto velosipēdus, lai neizmantotu degvielu lieku reizi, vairāk izmantojam komunikāciju pa telefonu, internetā. Mūsu psihologi strādā, nevis braucot, piemēram, uz mājām, dzīvesvietā sniedzot pakalpojumus, bet izmanto citus saziņas kanālus. Ekonomējot, mēs varam vairāk attīstīt un palīdzēt.

Kādā stadijā novadā ir deinstitucionalizācijas projekts un kādas izmaiņas tas ir ieviesis pie jums?

No 2015.gada, kad sākās deinstitucionalizācijas projekts, sabiedrība uz to skatījās ļoti kritiski, mēs kā profesionāļi šaubījāmies, vai mums viss sanāks, bet sapratām, ka tā ir iespēja cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem dzīvot sabiedrībā. Domāju, ka esam vienīgais novads no Latgales reģiona, kas izmanto visus projektā pieteiktos pakalpojumus.

Ar projektu bija dažādi. Sākumā diezgan smagi gāja. Smagi gāja gan no pašu klientu puses, gan no aprūpes iestādēm, arī no vadības puses dažādi skatījās uz to. Bet tagad mēs saprotam, ka mēs varam sniegt pakalpojumus, kas tiešām sabiedrībā ir ļoti vajadzīgi.

Pašlaik mēs strādājam pie specializēto darbnīcu un grupu dzīvokļu nodošanas ekspluatācijā Nīcgalē un domājam, ka 1.septembrī sāksim strādāt, gatavojot telpas klientu uzņemšanai.

Strādā Višķu dienas aprūpes centrs, kur šobrīd ir 20 klienti. Ja paskatās uz viņu ikdienu, tad viņi ir aizņemti - gan mācās, gan ir nodarbināti, gan komunicē komandā, gan jūt atbildību savā starpā. Strādā grupu dzīvokļi Pašulienē un specializētās darbnīcas Ilūkstē.

Tiek strādāts pie tā, lai atvērtu otru dienas aprūpes centru Skrudalienā. Pašlaik jau tiek izvērtēti klienti - pieaugušie ar garīga rakstura traucējumiem - un izstrādāti individuālie plāni. Domāju, ka uz rudeni mēs arī šo dienas centru atvērsim. Tiek nodrošināts pakalpojums „aprūpe mājās”, tiek nodrošināti asistenti, psihologu konsultācijas, atbalsta grupas, speciālistu individuālās konsultācijas. Tiek izmantoti tādi ekskluzīvi pakalpojumi kā ABA terapija, reiterterapija, kanisterapija, fizioterapeits, audiologopēds.

Arī sabiedrības attieksmi pret cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem izdevies mainīt?

Noteikti. To es redzu, piemēram, Nīcgales pagastā. Tur būs divi pakalpojumi, kas izveidoti uz bijušās skolas bāzes. Tas ir praktiski ciemata centrs, kur ir daudzdzīvokļu mājas. Sākumā attieksme bija dažāda –, kāds skatījās ļoti pesimistiski, noraidoši, kritiski. Bet tagad viņi saprot, ka veidosies darba vietas, būs aizņemti cilvēki, būs ģimenēm ienākumi, un būs tādi paši cilvēki, kā viņi paši, lai arī nedaudz ar citu skatījumu.

Kas ir darbs, kas, jūsuprāt, jāpaveic nākamajai Saeimai jūsu pārstāvētajā jomā? Un kas ir paveikts šajā Saeimā?

Tas ir ļoti jutīgs un svarīgs jautājums. Es domāju, ka šīs vēlēšanas nebūs īpaši apmeklētas, tam ir ļoti daudz iemeslu.

Jaunajai Saeimai es novēlu, lai prioritāte ir sociālā joma un izglītība. Manas kolēģes vienmēr izskata katras partijas iesniegtās programmas. Un tad, kad mēs tiekamies kopā, vienmēr tiek apspriests, kas mums patīk, kas nepatīk, kas mums vispār nav pieņemams. Novēlu, lai sociālais darbs, sociālie pakalpojumi, sociālā palīdzība attīstās. Attīstās par labu mūsu iedzīvotājiem, jo viņi to ir pelnījuši. Lai veiksme tiem, kas balotējas!