Jauno Rīgas futbolistu posta darbi Katvaros: nolobītās brīvmācītāja Korāļa egles
Limbažu novada Katvaru pagastā noslāpa busiņš, ar kuru mājās no Staiceles futbolskolas sacensībām brauca kādas Rīgas futbolskolas jaunie sportisti. Puišiem un viņu treneriem palīgā steidzās uz līdzās esošā lauka strādājošais zemes saimnieks, arī mācītājs Valters Korālis. Kamēr pieaugušie vīri centās pie dzīvības atdabūt busiņu, puiši ieskrēja mežā un vārda tiešā nozīmē nolobīja pāris Korāļa īpašumā esošās meža egles.
Mācītājs sociālajos tīklos publicējis ierakstu “Nepateicība - pasaules alga”: “13. augusts mūsu sētā bija darbīga diena, kūlām labību. Darba dunai pa vidu lūkojām palīdzēt arī no Staiceles Futbola skolas sacensībām braucošajam noplīsušajam busiņam uzlādēt akumulatoru, nest ūdeni cilvēkiem un visādi citādi tehniski palīdzēt, lai puikas ar pedagogiem tiek uz mājām.
“Žēl, ka tik ātri mirs”
Lūdzām Rīgas futbolkomandas zēniem neuzturēties ceļmalas mežā, jo šajās dienās ir ļoti karsts (ugunsdrošība mežā un tā tālāk). Uz ceļa nevarēja laist, jo ik pa laikam taurēja garām braucošie auto par avārijas situāciju - jaunie cilvēki ar savu klātbūtni noklāja ceļu tik ļoti, ka tas ietekmēja satiksmes drošību. Jo viņi tur darbojās ar un ap kokiem, cīnījās savstarpējos dueļos ar pagalēm, svaidīja tās un garlaikojās. Nu, kā jau sportisti, kuriem nav kur likt enerģiju un dusmas, jo noplīsis autobuss, nespēj tikt uz māju.
Nebija laika visur klāt piestāvēt. Nākamajā rītā pamatīgs pārsteigums bija ieraudzīt postažu (nolobītu egli). Kad rādīju fotogrāfiju kādai meža speciālistei, tad viņa atzinās, ka neko tik šausmīgu no cilvēku rokām mežos vēl nav redzējusi - kā dzīvam, augošam kokam var ko tādu nodarīt!? Pat aļņi mežā mēdz būt saudzīgāki. Šie daži koki diemžēl agrāk vai vēlāk mirs. Daži atcerēsies spāņu režisora Alehandro Kasones lugu ar nosaukumu "Koki mirst stāvus". Jo koki no mums nekur nespēj aizbēgt...
Žēl, ka tik ātri mirs. Pirms 28 gadiem tos visus stādīju ar savām rokām. Pats stādīju! Tie, kas ir ko jel vispār stādījuši un ne tikai cirtuši, zinās, ka redzēt savus kokus mirstam tik priekšlaicīgi ir ļoti sāpīgi.
Vēl kāda dīvainība - tās pašas dienas (13. augusta) pievakarē atvadoties, pie ceļa rādītāja vēl pamanījos pamanīt pilnu maisiņu piestūķētu ar atkritumiem (saplēsta futbola bumba, pārtikas iesaiņojums un tamlīdzīgi), ko visai nekaunīgi bija nolikuši šie viesi. Šo pamanīju uzreiz un visai uzstājīgi teicu, lai ved vien līdzi uz Rīgu, jo laukos par atkritumu izvešanu jāmaksā, tiklab kā pilsētā. Pedagogs, paņemot no manām rokām to ķeseli, pat neatvainojās par atstātajiem atkritumiem un it nemaz nejutās neērti. Diemžēl tādus sportistus un viņu pieskatītājus es iepazinu savā sētā. Un šāds diemžēl man ir priekšstats par Latvijas Futbola federācijas junioru nozari”.
Mācītājas Korālis Jauns.lv pastāstīja, ka, pilnībā nolobot pāris egles, jaunie sportisti viņa mežam nodarījuši zaudējumus 200 eiro vērtībā – ja tās būtu, piemēram, 80 gadus vecas egles, kuras jau sasniegušas ciršanas vecumu, tad skāde gan nebūtu tik liela.
“Bet ne jau visi puiši komandā ir slikti, tur ir visādi. Palīdzēju čaļiem, bet viņiem tik un tā nācās saukt evakuatoru, jo busiņu neizdevās atdzīvināt. Par notikušo nekur tālāk, piemēram, policijai neziņoju. Visi tie papīri un izziņas ir baigais čakars”.
“Divkājaino zvēru bars izklaidējies”
Sociālajos tīklos – gan “Facebook”, gan draugiem.lv šo jauno futbolistu varas darbu pret eglēm komentējuši teju trīs simti interneta lietotāju. Lūk, daži komentāri:
Pēteris Jaudzems: “Tā jau diemžēl ir. Manā bērnībā pavasaros, kad jau skola gāja uz beigām, mūs salika autobusā un veda uz mežu stādīt eglītes. Un, manuprāt, nevienam pēc tāda darbiņa neienāktu prātā tādā veidā kā šie to paveica, nonāvēt koku”.
Daina Sirlaka: “Izlaisti, izlutināti, ar visatļautības sindromu un absolūtu audzināšanas trūkumu... diemžēl. Vecāki arī nesaprot, ka tas viss vērsīsies pret viņiem... skumji”.
Marianna Bērziņa: “Tādu treneri vajadzētu atlaist no komandas trenēšanas. Nebija jau akls, ja neredzēja ko dara viņa audzēkņi. Varbūt pats vēl piepalīdzēja rīkot tādu vandalismu?”
Sandra Prave: “Mežoņu bars, kam savi likumi”.
Gita Grinberga: “Kam tādi “sportisti” vajadzīgi, ja cilvēcību neviens nav iemācījis?”
Griscuka Larisa: “Prātam neaptverami, vai tas ir iespējams, kas ir viņu vecāki, ja tā var nosaukt tos, kas viņus audzina!? Un kur skatās pedagogs? Vajadzētu par to nest atbildību, visus prom uz placi stādīt mežus, lai zina, kā tie aug! Cik tam vajadzīgi gadi, lai izaugtu un koks ir dzīvs. Kā būtu, ja pāri nodarītājam novilktu ādiņu!?”
Ieva Bērziņa: “Tik ļoti sāp sirds to redzot”.
Maija Dobelniece: “Zinot, kā Valters kopj un saudzē savu mežu, viņa attieksmi pret dabu vispār, man gribētos šiem dižajiem sportistiem nosloksnēt pēcpusi. Kokam sāp, sāp sirds saimniekam. Tikai šie jaunieši nekad nebūs labi sportisti, jo viņi ir nežēlīgi un neaudzināti”.
Iveta Jaunzema: “Ja futbola kluba jaunieši, tad tie ir rīdzinieki, kuri dabā nav vesti, kuru prioritāte ir sportiskie panākumi un viņi patiešām nesaprot, ko dara. Citas pamatvērtības. Kādam bija nazis un miza tik labi lobās... Jāprasa atlīdzināt zaudējumi, lai puišiem rodas apjēga par citām lietām bez futbola”.
Agnis Bisters: “Pavisam vienkārši. Tos pašus varoņus busā iekšā un uz kādu izcirtumu sastādīt teiksim vienu hektāru kociņu. Ar visiem knišļiem, dunduriem, odzēm, ērcēm un citiem meža jaukumiem. Un, protams, pēc darba nokontrolēt paveikto... Jo varu derēt ka būs varoņi kas paši gudrākie!”
Mirdza Ernstsone: “Ak, Dievs, kādi mežoņi! Asaras skrien acīs skatoties vien, kur vēl tev, Valterīt, skatīties uz paša mīļajiem kokiem. Žēl, ka tādā veidā jaunieši “pateicas” cilvēkiem par atbalstu un palīdzību. Un ceru, ka šis raksts nonāks līdz viņu priekšniekiem... Pirmajā brīdī, ieraugot to bildi, domāju, ka mežs dedzis, bet izrādās - divkājaino zvēru bars izklaidējies!”
