Lemj par Andreja Upīša pieminekļa Rīgā pārvietošanu
Pārdaugavas “uzvareklis” nav vienīgais piemineklis, kurš rīdziniekiem atgādina par okupāciju, un kuri daudzi vēlētos redzēt noslaucītu no zemes virsas. Tāds ir arī ne tikai viena no raženākā latviešu literatūras klasiķa, bet arī viena no redzamākā latviešu kolaboranta un okupācijas varas atbalstītāja Andreja Upīša (1877-1970) piemineklis Kronvalda parkā. Ja skolasbērni kādreiz viņu lamāja par “Zaļās zemes” neizlasāmo “ķieģeli”, tad Latvijas patriotu acīs viņa lielākais grēks bija braukšana pie Staļina ar lūgumu Latviju uzņemt PSRS sastāvā un darbošanās okupācijas varas spicē.
Par Upīša vārda iemūžināšanu Latvijā diskusijas atsākās pagājušā gada nogalē, kad Aizkraukles novada domes deputāts, bijušais Jaunjelgavas novada mērs Guntis Libeks nāca klajā ar ierosinājumu atņemt latviešu literatūras klasiķa un kolaboranta vārdu Skrīveru ielai, bibliotēkai un vidusskolai, jo neatkarīgajā Latvijā nepieklājas godāt tās kapraci. Par Upīša ielas “piedienīgumu” sāka domāt arī pārējās septiņās Latvijas pilsētās, kur šis nosaukums bija palicis vēl kopš padomju laikiem.
Padomjlaika tribūns
Bet Latvijas galvaspilsētā taču ir pirms 40 gadiem atklātais un pirms 15 gadiem restaurētais Andreja Upīša piemineklis Kronvalda parkā, iepretim Kongresu namam (tēlnieks - Alberts Terpilovskis, arhitekts - Gunārs Asaris). Un šī padomju stilistikā 4,5 metrus augstā bronzas skulptūra ir daudz vairāk pamanāma, nekā kāda šķērsiela provinces miestā!
Pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā aizvien skaļāk dzirdamas prasības atbrīvoties no padomju laika un viņu slavinātāju pieminekļiem. Te arī jāuzsver, ka 1982. gadā atklātā pieminekļa veidols nepārprotami atgādina par okupācijas “krievu laikiem”. Tas izceļas ar raksturīgo padomju revolucionāro darbinieku un tribūnu tēlnieciskajiem portretiem – skarbumu, dinamiski plandošu tērpu, enerģisku žestikulāciju un kustību, kā arī raupju materiāla virsmas apdari, savā darbā par Rīgas pieminekļiem norādījis mākslas vēsturnieks Ojārs Spārītis.
Lai arī 2000. gadā piemineklis jau pārdzīvoja nelielu pārvietošanu - sakarā ar Kongresu nama pārbūvi to pienesa mazliet tuvāk Kongresu namam, to nu daļa Rīgas pilsoņu vēlas redzam aiznesam daudz patālāk – prom no acīm.
Par to tad arī pirms divām nedēļām sprieda Rīgas domes Pieminekļu padomē. Lai kādu monumentu kaut kur uzbūvētu vai nogāztu, galvaspilsētā vienu no izšķirošiem vārdiem saka eksperti – Pieminekļu padome. Protams, pēc tam gan domnieki savā sēdē balso atbalstīt vienu vai otru priekšlikumu vai nē.
Jauns.lv ieskatās šīs sēdes protokolā un aplūko, kas tajā teikts. Uzreiz gan jāteic, ka diviem balsojot “par”, desmit “pret” un trijiem “atturoties”, padome nolēma tomēr neatbalstīt Andreja Upīša pieminekļa pārvietošanu.
Godinām padomju sistēmas balstu
Par Upīša personības godināšanu mūsdienu Latvijā iestājas Publiskās atmiņas centrs. Tās vadītājs, Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktors Dr. hist. Kārlis Kangers saka: “Jautājums par Upīša lomu Latvijas vēsturē parādījās jau tad, kad Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisijā tika vāktas ziņas par čekistiem un viņu aģentiem, vienlaikus tika izteikts viedoklis, ka jānovērtē augstāko partijas, valsts darbinieku un ierēdņu darbība.” Jau pagājušajā vasarā Skrīveros aktualizējās jautājums par Upīša vārda izmantošanu toponīmos.
Viņa kolēģis, vēsturnieks Arturs Žvinklis uzsver: “Upīts no 1940. līdz 1947. gadam ieņēma Latvijas PSR Augstākās Padomes prezidija priekšsēdētāja vietnieka amatu. Viņa darbību padomju režīms novērtēja ļoti augstu, piešķirot piecus augstākos apbalvojumus - Ļeņina ordeņus, kā arī citus apbalvojumus.
Upīša literārais mantojums ir vērā ņemams un par to netiek diskutēts, bet attiecībā uz viņa darbību padomju iestādēs viennozīmīgi jāteic - viņš ir bijis sistēmas sastāvdaļa un balsts, nevis tikai aicināts kolaborants. Tāpat jāņem vērā, ka 1920.gadā viņš atradās cietumā par komunistisko darbību un tika atbrīvots tikai uz Satversmes sapulces deputātu lūguma pamata.”
Labs piemineklis izcilā vietā
Bet ne visi iestājas par to, ka Upīša tēlam Kronvalda parkā nav vietas. Mākslinieks Ivars Drulle teic: “No mākslinieciskā un tēlnieciskā viedokļa Kongresu nama un pieminekļa kompozīcija un telpas risinājums ir izcils, gan ar mērogu, gan telpisko kompozīciju un fonu. Ja piemineklis tiktu pārvietots kaut kur citur, šī saderība tiktu izjaukta. Citur novietots, piemineklis būs nepareizā izmērā, milzis, kas neiederēsies vidē. Protams, ka mēs nezinām, kāds būs Kongresu nams pēc tā rekonstrukcijas, bet principiāli kopējais apjoms nemainīsies. Ja tiek sekots pieminekļu demontāžas vilnim, tad mēs varam skatīties arī uz Viļa Lāča pieminekli Meža kapos, kas ir izcils un ļoti labi eksponējas tajā vietā. Vai arī to mēs rausim nost?”
Rīgas domes deputāts, eksmērs Oļegs Burovs (“Gods lapot Rīgai”) piebilst: “Piekrītu Drulles kungam. No birokrātiskā viedokļa skatoties, mums nav teritorijas, uz kurieni šo pieminekli varētu pārvietot. Ja noņem visas emocijas, ko izraisījusi karadarbība Ukrainā, tad mums nav sarunas priekšmeta.”
Arhitektūras vēstures un teorijas eksperts, arhitekts, Rīgas Tehniskās Universitātes Arhitektūras fakultātes profesors Jānis Krastiņš rezumē: “Piemineklis kopā ar Kongresu nama ēku veido absolūti nevainojamu ansambli. Nav nekāda iemesla, lai šeit kaut ko transformētu. Viļa Lāča piemineklis, atšķirībā no Andreja Upīša pieminekļa, telpiski ir totāli nevietā, jo ielikts alejā šķērsām tikai ar vienu nolūku - aizsegt Jāņa Čakstes pieminekli. Nav nekāda iemesla, lai pārvietotu Upīša pieminekli uz kaut kādu nezināmu vietu.”
Latvijas Mākslas akadēmijas lektore, mākslas zinātniece Inese Baranovska ir pārliecināta: “Piemineklim ir jāpaliek tur, kur tas ir. Kongresu nama un pieminekļa kompozīcija ir ļoti pārliecinoša. Ceru, ka nenotiks mega plāns par koncertzāles veidošanu Kongresu namā, jo tas nav labākais risinājums. Ja tiek izsludināts pārveides konkurss, tad tā nolikumā jābūt atrunātam, ka laukuma un pieminekļa konceptu nedrīkst mainīt, un arhitektiem ar to jārēķinās, nevis jānojauc.”
Diskusija “Savējais starp svešiem, svešais starp savējiem – Andrejs Upīts”:
