Margo no Kostarikas pameta garlaicīgu darbu un ieradās Rīgā fanot par hokeju. FOTO

Vēl nesen Margo dzīvoja Kostarikas galvaspilsētā Sanhosē un strādāja prestižajā informācijas tehnoloģiju kompānijā „Intel”. Kā programmatūras izstrādātāja Margo bija daudzsološa un priekšnieku lolota, taču karjerai jaunietes plānos nebija vietas – viņa dedzīgi vēlējās apskatīt pasauli.

“Kostarikā ir grūti ar atvaļinājumiem. Mums tie ir divas nedēļas gari, un kompānija neļauj iekrāt papildu dienas. Nopietnai ceļošanai ar divām nedēļām nepietiek, tāpēc man bija jāpieņem diezgan grūts lēmums un darbs jāpamet. Pirms nodoties karjerai un nākotnes plāniem, es vēlos būt laimīga un ceļot,” savu izvēli skaidro Margo.

Kopš aiziešanas no darba Margo dzīve tiešām pārvērtusies tūristu sapnī, taču viņas ceļojuma bildēs neieraudzīsiet Eiropas kultūras dārgumus jeb, viņasprāt, klišejas – Pizas torni, Luvru, Venēcijas kanālus, Kolizeju un pašbildes blakus Eifeļa tornim.

Pirmā „pietura” bijusi Krievija. Margo uzskata, ka šai zemei nepārprotami ir savs skaistums, taču viņai atmiņā iespiedušies cilvēki, kam raksturīga sūkstīšanās: “Apskatot Maskavu, var redzēt, kāda dzīve bija pirms vairākiem gadiem. Es gan nevēlos teikt, ka Krievija ir atpalikusi, mani vienkārši pārsteidza vecās ēkas, pilis un citas būves. Pamanīju, ka cilvēki ļoti bieži atklāti sūdzas par naudu un darbu, taču, manuprāt, tādu netrūkst arī citās valstīs.”

Krievi bijuši gan pieklājīgi, gan izpalīdzīgi, taču sazināties bijis grūti – vietējie nav runājuši angliski pat restorānos un viesnīcās, kur nu vēl Margo dzimtajā spāņu valodā.

Turcijā staigā šortos

Nākamā pieturvieta bija Turcija – tilts starp Eiropu un Āziju. “Robežu starp rietumiem un austrumiem pamanīju uzreiz. Man tā bija samērā dīvaina un reizēm apgrūtinoša pieredze. Karstā laikā bija ieteikts nēsāt ķermeni nosedzošu apģērbu, taču es staigāju šortos, jo ir taču nepanesami karsti! Apkārtējo skatieni bija visai nedraudzīgi. Sajutos tā, it kā būtu slikti, bezgaumīgi saģērbusies. Man arī aizrādīja, ka nedrīkstu apmeklēt dažādas vietas, piemēram, mošejas, jo esmu sieviete.”

Lai arī neplānoti, taču Margo paviesojās arī Albānijā. Šeit viņa redzējusi patiesi skaudru realitāti un to, cik dažādi cilvēkus ietekmējis komunisma sabrukums.

“Albānija ir attīstības valsts vistiešākajā nozīmē. Diktatūras atstātās rētas šeit vērojamas joprojām un uz katra soļa. Man bija izdevība parunāt ar divām sievietēm. Vienai bija samērā labs darbs tūrisma nozarē, otra dzīvoja uz ielas. Pirmā sieviete apliecināja savu gandarījumu par valsts iegūto brīvību un jaunatklātajām izaugsmes iespējām, viņa teica, ka nekādā gadījumā negribētu audzināt bērnus tādā Albānijā, kāda tā bija pirms tam.

Otra sieviete izteica nožēlu. Komunisma laikos viņai darbu deva valsts, savukārt tagad viņa kopā ar dēlu spiesta ubagot, jo viņai nav īpašu prasmju vai izglītības, lai konkurētu darba tirgū. Šī sieviete man acīs pateica, ka apzinās – viņa nomirs uz ielas.”

Latvijā dodas uz hokeju

Ne Kostarikā, ne kopumā Latīņamerikā hokejs nav iecienīts sporta veids, bet Margo ir izņēmums. “Par Latviju zināju arī tad, kad dzīvoju Kostarikā. Par Latvijas hokeju pirmo reizi uzzināju no ziemas olimpiskajām spēlēm Sočos,” stāsta ceļotāja, skatoties mūsējo spēli ar Kanādu.

Latvijas izlase pārsteidza hokeja līdzjutējus, teju 50 minūtes neļaujot Kanādas valstsvienībai izvirzīties vadībā un tikai pašās beigās piekāpjoties hokeja grandiem ar 1:2.

“Devos uz Latviju, jo vēlējos uzzināt vairāk par valstīm, kas kādreiz bija PSRS sastāvā, taču esmu sporta fane un nelaidu garām iespēju apmeklēt hokeja spēli. Tajā dienā spēlēja Rīgas „Dinamo”, un es atceros meiteni, kura visas arēnas priekšā, lielajā ekrānā, novilka kreklu,” smej Margo. “Kostarikā hokeja nav. Mūsu sporta veids ir futbols, taču hokejā, neraugoties uz agresīvo un fizisko spēli, fani ir jaukāki.”

No Margo mutes izskan arī kas tāds, ko sevi cienošs kostarikānis sašutumā nodēvētu par zaimiem: “Manuprāt, hokejs ir labāks par futbolu!”