Mācītāji tur noslēpumā stāstus par baisiem noziegumiem

Arī Latvijā likums mācītājiem garantē „klusēšanas zvērestu”. Ne policisti, ne izmeklētāji, ne prokurors, ne arī kāds cits nedrīkst garīdzniekam likt atklāt grēksūdzē uzzināto. Savukārt priesterim to atklāt liedz baznīcas dogmas.

Katoļu bīskaps: „Tā ir paša cilvēka atbildība”

Romas katoļu baznīcas Liepājas diecēzes bīskaps Viktors Stulpins skaidroja: „Garīdzniekiem nav pienākums, viņi pat nevienam nedrīkst atklāt grēksūdzes noslēpumu. Un cilvēks, kas nāk uz grēksūdzi nevar saņemt piedošanu, ja viņš izdarīto grēku nenožēlos un neko nedarīs, lai labotos. Pretējā gadījumā viņam ir liegts ceļš uz baznīcu. Viņam jāuzņemas atbildība par izdarīto. Tā ir paša cilvēka atbildība. Ja cilvēks nāk uz grēksūdzi, tad viņš pat gaida, ka viņu atrunās no grēka. Protams, ja viņš nav garīgi slims”.

Jautāts, vai priesteris nevarētu policijai sniegt vismaz kādas norādes par pastrādāto noziegumu, vai, piemēram, likuma sargiem atklāt, ka kādā vietā ielikta bumba, ja tas uzzināts grēksūdzes laikā, neatklājot, kas konkrēti to teica, Stulpins ir kategorisks savā atbildē: „Arī šajā gadījumā tā būtu grēksūdzes noslēpuma atklāšana”. Vienlaikus bīskaps arī atzina, ka jautājums par grēksūdzes noslēpuma glabāšanu ir „mūžveca problēma, strīdīga lieta”, bet baznīcas likumi ir strikti un tie nav pārkāpjami.

Grēksūdzes noslēpumu aizsargā valsts likumi

Jāteic, ka grēksūdzes noslēpums ir noteikts ne tikai baznīcas likumos, bet arī valsts likumos. Latvijas Republikas līgumā ar Svēto Krēslu (Vatikānu), kā arī valsts likumos par Vecticībnieku, Pareizticīgo, Luterāņu baznīcu un kapelānu dienestu ir praktiski identiski panti, kas nosaka, ka „grēksūdzes sakramenta noslēpums tiek atzīts par neaizskaramu”. „Neviens un nekādā gadījumā nedrīkst pratināt priesteri (garīdznieku, mācītāju) jautājumos, kas saistīti ar grēksūdzes noslēpumu pat tad, ja šis priesteris ir liecinieks vai procesa dalībnieks valsts tiesā. Neviens nedrīkst pieprasīt, lai viņš izpauž ziņas, kas iegūtas grēksūdzē”.

Līdzīgas likuma normas pastāv arī citās demokrātiskās valstīs, kur ir deklarēta ticības brīvība. Tā kā problēmas par to, kā likumpaklausīga pilsoņa pienākumi ir savienojami ar reliģiskām dogmām, ir ne tikai Latvijā, bet vispār visā demokrātiskajā pasaulē.

Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes profesors, Dr. Valdis Tēraudkalns atzinis: „No vienas puses, grēksūdze, kurā netiek garantēta jūsu absolūta anonimitāte, zaudē jebkādu jēgu, taču, ņemot vērā to, ka mācītājs var uzzināt ko tādu, kas spētu palīdzēt nozieguma atklāšanā, tiešām jājautā vai šeit ļaunuma nav vairāk kā labuma”. Tādēļ aktīvas diskusijas par grēksūdzes noslēpuma principa savienojamību ar laicīgiem likumiem pašlaik sevišķi aktuālas ir Anglijā un vēl dažās Eiropas Savienības valstīs, atzina Tēraudkalns.

Te jāpiebilst, ka likums citu profesiju cilvēkiem, piemēram, psihologiem un privātdetektīviem, uzliek par pienākumu policijai ziņot, ja viņš no sava klienta sarunas („grēksūdzes”) laikā uzzinājis kādu informāciju par izdarītu vai plānotu noziegumu. Savukārt uz garīdzniekiem šī norma neattiecas.

Garīdznieki slēpj faktus par baisiem noziegumiem

Latvijā ir bijuši gadījumi, kad sabiedrībā ik palaikam uzjundījušas diskusijas, vai garīdznieks rīkojies adekvāti, slēpjot kādu noziedznieku. Tā, piemēram, 1997. gadā notika šausminoša slepkavība – Rīgā, Eksporta ielā, tika noslepkavota 25 gadus veca sieviete un viņas desmit mēnešus vecais bērns. Bērnam pat tika izgriezta sirds. Policija slepkavu atrada tikai pēc pieciem gadiem.

Radās pamatotas aizdomas, ka slepkava par pastrādātām slepkavībām grēksūdzē bija izstāstījis kādam katoļu garīdzniekam, kas to nav atklājis un varmākam ļāvis vairākus gadus nodzīvot brīvībā, pat nodibināt ģimeni. Slepkava grēksūdzē it kā pastāstījis, ka viņam slepkavības likusi pastrādāt „ Dieva balss”, bet izgrieztu bērna sirdi no Akmens tilta iemest Daugavā. Slepkava policistiem slepkavībā atzinās tikai garīdznieka klātbūtnē, kas viņam uz galvas turot rokas piešķīra grēku piedošanu. Tiesa slepkavu atzina par garīgi slimu un viņš joprojām atrodas psihiatriskajā klīnikā.

Savukārt ASV bijis gadījums, kad tiesa, balstoties uz reliģijas brīvības principu, par pierādījumu neatzina kāda cilvēka atzīšanos trīskāršā slepkavībā, ko viņš bija atklājis grēksūdzē, kura tika nofilmēta.

Laicīgās un garīgās varas pretrunas

Krimināltiesību eksperts, Dr. iur. Andrejs Judins par grēksūdzes un laicīgās likumdošanas normu attiecībām saka: „Šai lietā visi ir kompromisu meklējumos. Valstij ir jārespektē cilvēka tiesības uz ticību, viņa privāto dzīvi, to nedrīkst iznīcināt. Šajā gadījumā izvēles priekšā ir arī garīdznieks. Viņam kā pilsonim būtu jāziņo, jārīkojas, ja viņš uzzina, piemēram, kaut ko par slepkavību vai plānotu teroraktu, bet no otras puses šeit ir baznīcas noteikumi. Valsts nedrīkst aicināt neziņot, bet tā arī nedrīkst draudēt ar sodu garīdzniekam, ja viņš neziņos. Šeit abas intereses ir svarīgas, un tās nedrīkst konfrontēt”.

Jāteic, ka laicīgā vara vienmēr vēlējusies no garīdzniekiem izspiest noslēpumus, ko viņiem cilvēki izstāstījuši cilvēkiem. Tā ir jau mūžsena problēma. Tautā klīst anekdotes, kā pirms pāris gadsimtiem par dzimtļaužu nedarbiem baroniem stāstīja mācītāji. Arī zināmi stāsti no nesenās pagātnes, kad padomju varas struktūras no priesteriem lika atklāt grēksūdzēs dzirdēto.