Par spīti kaprīzajai ziemai, Dobelē turpinās sniegavīru parāde. REPORTĀŽA

Vēl pirms dažām nedēļām lauki abpus ceļam bija pārklāti ar mirdzoši baltu, pūkainu sniega kārtu, bet koki izskatījās kā izmērcēti pūdercukurā. Dīķis pārvilcies ar zilganzaļu spožu ledu, izraibinātu baltām slidu rētām. Lielupe ir kā nosēta ar biezās drēbju kārtās ievīstītiem sēdošiem cilvēciņiem. Tā beidzot ir klāt – īsta, sniegota ziema, par ko sirdis līksmo zemledus makšķerniekiem un bērniem. Sals iekrāso vaigos sārtumu, padrebina un mudina lustēties. “Kā vaigā zied tvīksme! Kāds prieks, kāda līksme!” Ir pienācis laiks uz dibena nošļūkt no kalna, pikoties, iekrist kupenā un, protams, uzcelt sniegavīru. Lai tos skatītu vaigā, dodamies uz Dobeli, kas jau sesto gadu ir sārtdeguņu satikšanās vieta. Ar katru gadu sniegavīru saime pilsētas laukumos un parkos kļūst aizvien plašāka un dažādāka, tomēr Dobeles sniegavīriem ir kāds noslēpums. Tie nav radīti no sniega, bet gan no mūsdienīga putuplasta materiāla tenapora, ko ražo vietējais uzņēmums SIA Tenax, tāpēc Zemgales sniegavīriem nav bail ne no aukstuma, ne lietus, un tos neietekmē mūsu ziemas kaprīzie apstākļi. Pirmo balto trolli privātmājas lielumā pamanām, kad vēl tikai tuvojamies pilsētai.

Ar sniegavīru pret ļaunajiem gariem

Sniegam krakšķot zem zābaku zolēm, prātoju, kāpēc mums tā patīk sniegavīri. Varbūt tāpēc, ka sniegavīrs ir viens no kolektīvās zemapziņas arhetipiskajiem tēliem, ko pazīst ne viena vien paaudze. Sniega figūra simboliska cilvēciņa formā saistīta ar mūsu mitoloģisko pasaules uztveri. Tā nozīmē brīnīšanos, pārsteigumu, radīšanas prieku, zaudējuma izjūtu, cerības un sapņošanu. Sniegavīra tēlā ir kaut kas no pirmatnējas zīmes, žesta vai skatiena, kas izsaka vairāk nekā vesels vārdu klājums.

Vai esat pamanījuši, ka sniegavīrs ļoti līdzinās smaidiņam – emociju ikonai, ko lietojam virtuālajā vidē? Divi punkti, komatiņš, kopā iznāk cilvēciņš. Sniega aplis, no kā tiek veidots sniegavīrs, ir visa sākums, bezgalība un nebeidzams, koncentrēts kopums, Saule, Mēness un arī zemeslode. Daudzās senajās kultūrās aplis simbolizē garīgo enerģiju un to lieto par aizsardzības zīmi. Savelt apli savā ziņā nozīmē radīt savu mazo kosmosu. Sasalušais sniegs ir viena no pamata stihijām, kas ir dzīvības pamatā. Sniegavīrs ir veltījums, pateicība un slavas dziesma ūdenim. Un kurš gan labāk par sniegavīru pazīst sniegu un visas tā īpašības! Turklāt sniegavīra bumbas atgādina astotnieku – bezgalības un atdzimšanas simbolu. Senākie kristīšanas akmeņi un torņi esot bijuši astoņstūru. Astotnieks ir riska veiksmes skaitlis, un tajā ietverts karmas likums: ko sēsi, to pļausi.

Sniegavīru vēsture sniedzas tālā senatnē un aptver visus pasaules nostūrus, kuros ir kaut nedaudz sniega. 13. gadsimtā dzīvojušais mūks un dzejnieks Asīzes Francisks sniegavīru celšanu uzskatīja par savdabīgu metodi cīņā ar ļaunajiem gariem un elles spēkiem. Pēc kādas kristiešu leģendas, sniegavīri ir eņģeļu līdzinieki, jo sniegs taču ir debesu dāvana. Sniegavīrs ir vēstnesis, kas Dievam nodod cilvēku lūgumus. Tāpēc senos laikos sniegavīrus lipināja no tikko uzsniguša sniega, klusu čukstot slēptākās vēlmes. Ļaudis ticēja: līdzko sniegavīrs izkusīs, viņu lūgšanas sasniegs debesis un drīz vien piepildīsies. Ziemeļzemēs pirmie sniegavīri tika attēloti kā sniega monstri un bija visai iespaidīga lieluma. Nu gluži kā mūsdienīgie dobelnieki, tikai drūmāka skata.

Tā nu laikā, kad ziemas bija bargas un sniegputeņi necaurredzami, cilvēki baidījās no sniegavīriem, uzskatot tos par ziemas briesmoņiem. Sniega skulptūras nedrīkstēja velt pilnmēness laikā, jo tās varēja iezagties nakts murgos un veicināt vājprātu. Norvēģijā, kur sniegavīrus dēvēja par baltajiem troļļiem, bija ticējums, ka uz sniega radījumiem nedrīkst lūkoties caur logu diennakts tumšajā laikā. Par sliktu zīmi tika uzskatīta naktī nejauši pamanīta sniega figūra. Senos laikos sniegavīrus cēla no divām bumbām, kā to līdz šai dienai dara Krievijas austrumos un Ķīnā. Zināms, ka ap 1493. gadu itāļu skulptors, arhitekts un dzejnieks Mikelandželo Buonarroti viens no pirmajiem izveidoja vizuāli iespaidīgu sniega figūru, ko aplūkoja tā laika sabiedrība. Pirmās rakstiskās liecības, kurās pieminēts sniegavīrs, atrodamas 18. gadsimta grāmatā, kurā stāstīts par skaistu gigantisku izmēru sniegavīru. Zīmēts sniegavīrs pirmo reizi parādījās kādā Leipcigā izdotā bērnu dzejoļu grāmatiņā.

Vienmēr bijis vīrietis

Tikai 19. gadsimtā sniegotais radījums ieguva mīlīgāku izskatu un drīz vien kļuva par Ziemassvētku un Jaunā gada atribūtu. Smaidošs sniegavīrs ar sarkanu burkāna degunu, melnām pogām un spaini galvā tika uznests popularitātes virsotnē, no kuras nav noripojis līdz pat šai dienai. Sniegavīrs pamazām apauga ar dažādiem atribūtiem – ietinās šallē, turklāt vienmēr strīpainā, paņēma rokā slotu un kļuva par klasiku. Eiropā sniegavīrus vienmēr cēla blakus mājām, un ap tiem parasti priecīgi lēkāja rokās sadevušies bērni. Sniegavīru ietērpšanas manierē bija jaušama mistikas pieskaņa. Burkāns simbolizēja labu ražu, spainis sniegavīra galvā – pārticību. Rumānijā sniegavīru izrotāja ar ķiploku krellēm, kas sargāja mājiniekus no slimībām un tumšajiem spēkiem.

Dzirdēts, ka spainis sniegavīra galvā nozīmē dzīvā ūdens zināšanu saņemšanu. Tātad sniegavīra galva nav nekāds tālu skanošs, tukšs ķobis, bet simbolizē izzinošu cilvēku. Tomēr Rietumu sniegavīrs bieži vien mēdz nēsāt melnu platmali un mākslinieciski nevērīgi apmestu šalli. Zīmīgi, ka Eiropā sniegavīrs vienmēr ir bijis vīrietis, nevis sieviete. Angļu valodā sniega cilvēku raksturo tikai viens vārds snowman. Tomēr vārds schneeman sākotnēji radās vācu valodā.

Sniegbaltīte un sniega sievas ir dzimušas Krievzemē, jo krievi uzskatīja, ka ziemas dabas parādības – miglu, sniegu, puteni – pārvalda sieviešu kārtas gari. Turklāt senos laikos Krievijā viss dzīves cikls noritēja izteikti sievišķās zīmēs, bet tas jau ir cits stāsts. Krievijā sniegavīriem piedēvēja ziemas garu īpašības un pret tiem izturējās līdzīgi kā pret Sala veci – ar cieņu un uzmanību, lūdzot apžēloties un nesūtīt pārāk bargu salu. Janvāri senos laikos Krievijā dēvēja sniegavīra vārdā – снеговик. Stāsta, ka savā ziemas rezidencē sniegavīrus cēlis pats cars Pēteris I. Laika gaitā dzīvespriecīgais un skumjām metamorfozēm nolemtais sniegavīra tēls aizvien biežāk parādījās gleznās un daiļliteratūrā.

Augsta līmeņa popārts

“Šodien gan varens aukstums, man visas miesas brakšķ!” sacīja sniegavīrs. “Un kas par brašu vēju – tas ikvienam var iedvest dzīvību kaulos!” Tā sākas Hansa Kristiāna Andersena pasaka Sniegavīrs. Pasakā sniegavīram acu vietā ir trīsstūraini dakstiņa gabaliņi, mutē – vecs grābeklis. Andersena sniegavīrs piedzima, zēniem skaļi gavilējot, apsveikts ar kamanu zvārguļu šķindām un pātagu plīkšķiem. Dobeles sniegavīri ir dzimuši lielā angārā pilsētas nomalē. No neizteiksmīgiem putuplasta klučiem tos izlobījušas tēlnieces Inta Berga un Agnese Rudzīte-Kirillova. Acu, pogu un deguna vietā tiem krāsainas SIA Baltic Candles LTD sveces, sejā ir dzīvīga izteiksme, veidolā – raksturs un dinamika.

Kad uzduros pirmajai sniegavīru grupai, kas aptver veco kinoteātra ēku, brīdi stāvu kā zemē iemieta. Lai nu ko, bet sengrieķu mitoloģisko titānu te sastapt negrasījos. Zeva sodītie Atlanti sniegavīru izskatā, ar ciešanu izteiksmi sejā izslējuši garos, sarkanos degunus, tur nevis debesjumu, bet kinoteātra jumtu. Popārta tēvi var pastāvēt malā. Sengrieķu sniegavīru grupa ir šīsziemas akcents, ko iecerējis Dobeles novada Būvvaldes vadītājs arhitekts Jānis Kukša. Tieši viņš ir visu vareno sniegavīru idejiskais tēvs un patrons. “Tā doma nāca, sēžot pie apaļā galda un prātojot, ko mēs tādu varētu radīt. Garāko puķu paklāju? Ideja nav oriģināla. Lielāko sveci? Nav reāli. Tad es iedomājos, ka tie varētu būt sniegavīri,” Jānis atceras, kā tas viss sākās.

Viņš vairākas reizes uzsver, ka tenapora figūras nav vulgārs popārts, bet gan augsta līmeņa mākslas objekti, ko katru gadu restaurē un jaunrada profesionālas mākslinieces. Agnese Rudzīte-Kirillova ir strādājusi ar ļoti dažādiem materiāliem: bronzu, metālu, ledu, sniegu, smiltīm, koku, stiklšķiedru, putuplastu. Viņa veido arī uguns skulptūru šovus. Māksliniece stāsta, ka tenapors ir viegls materiāls, ko iespējams ātri apstrādāt. Figūra nesver tonnas, tāpēc viņa pati var pagrozīt topošo veidojumu. Inta Berga ir atjaunojusi Kārļa Zemdegas Dobeles atbrīvošanas pieminekli un veidojusi Dobeles pilsdrupās redzamo piemiņas zīmi tur notikušajiem pirmajiem Kurzemes dziesmu svētkiem 1870. gadā. Viņa sniegavīru veidošanu uztvēra kā piedzīvojumu. “Neviena figūra nav statiska, ikvienā ir spriedze, dinamika, attieksme un meklējumi. Ko mēs gribam panākt? Radīt prieku gada tumšākajā laikā. Mēs visu laiku mēģinām mainīties, bet cilvēkus ir tik grūti pārsteigt,” saka Jānis.

Omulīgi un biedējoši

Pie novada domes stāv lādzīga skata putuplasta cilvēciņš ar gleznotāja paleti vienā un otu otrā rokas bumbulī. Tas ir apsnidzis un no attāluma šķiet, it kā būtu savelts no īsta sniega. “Sniegā tie izskatās tik dabiski, ka iebraucēji slēdz derības, vai tie veidoti no sniega vai cita materiāla,” stāsta Jānis. Tālāk viens plikpauris brillēs, uz priekšu izlicis pekas, lasa grāmatu. Tas esot rakstvedis. Dižākajiem milzeņiem es sniedzos līdz pirmajai pogai. Lai šos kārtīgi aplūkotu, galva jāatgāž atpakaļ. Krustojumā gar ēkas sienu plešas divdesmit divus metrus gara un piecus metrus augsta tenapora siena ar improvizētu Dobeles ainavu – telpiskām pilsdrupām, namiņu, kokiem, eglēm un cilvēciņiem priekšplānā. Arī siena esot šīs ziemas jaunums. Nenoturos un aptaustu materiālu – tas ir ļoti mīksts un vārīgs.

Dobeles sniegavīru vidū valda dzimumu līdztiesība, jo figūras ir abu dzimumu – gan vīri, gan sievas. Tālāk uzduros nelielam, apaļīgam sniegavīram ar atļukušu ausaini galvā, kurš veļ par sevi lielāku sniega bumbu ar Dobeles ģerboni. Bariņš sniegavīru sapulcējušies pilsētas vēsturiskajā centrā – senajā tirgus laukumā, ko aptver 20. gadsimta sākumā celtas divstāvu ēkas, kurās namsaimnieki reiz ierīkoja tirgotavas un viesnīcas. Nesen restaurēto laukumu klāj bruģis, bet tās galvenais akcents ir strūklaka milzu akas veidolā, kas ir lielākā aka Latvijā. Pie laukuma atrodas Dobeles luterāņu baznīca, celta 1495. gadā, kultūras nams un amatu māja. Putuplasta egle laukuma centrā ir tik lakoniska kā īsziņa mobilajā telefonā. Kad satumst, egle izgaismojas un izskatās pavisam citādi, mierina arhitekts.

Milzu sniegavīri spēlē ģitāru, tur rokā puķi, veļ sniega bumbu, bet pavārs, paslējis degunu gaisā, tur zivi. Tomēr, ja liek lietā fantāziju un iztēlojas milzu balto trolli ar melnajām acu pogām nakts melnumā, kļūst mazliet baisi. Pašradīti un mazliet pakusuši, īstie sniegavīri, līdzīgi kā putnubiedēkļi lauku malās, biedē vēl vairāk. Nedzīvajā, nekustīgajā tēlā ir kaut kas no tumšo spēku pasaules. Ne velti sniegavīrs tiek izmantots šausmu kino žanrā un detektīvromānos. Piemēram, norvēģu rakstnieka Jū Nesbē romānā Sniegavīrs tiek izmeklēta sarežģīta krimināllieta, kas sākas ar to, ka jau vairākus gadus naktī, kad uzsnieg pirmais sniegs, noslēpumainos apstākļos pazūd sievietes un pie viņu mājām atrod sniegavīrus.

Galvenais – nepārspīlēt!

“Domājām, kā garo ziemu padarīt dzīvīgāku, un tad Jānim prātā iešāvās forša ideja,” milžu dzīvesstāstu sāk Dobeles novada Tūrisma informācijas centra vadītāja Anita Bandziņa. Nedaudz piesardzīgi, baiļojoties, ka tiks izsvilpti, pirmie divpadsmit sniegavīri Dobeles ielās iznāca pirms sešiem gadiem. Tomēr jocīgie dižvīri no sniega nedzīvā līdzinieka putuplasta dobelniekus un viesus nenobiedēja. Pēc gada kičīgo sniegavīru bariņam piepulcējās jauni tēli, līdz piecu gadu jubilejas ziemā sasniedza skaitli piecdesmit. Tad nu gan pilsētniekiem sāka šķist, ka sniegavīru invāzija jāaptur – kas par daudz, tas par traku. “Galvenais nepārspīlēt,” gandrīz vainīgi nosaka Jānis.

Viņš uztraucas, ka sniegavīru varētu sarasties par daudz un tie sāktu izskatīties bezgaumīgi. Viņam nācies dzirdēt ne tādus vien pārmetumus un zobgalības. Es iebilstu, ka sniegavīri taču nevienam neuzbāžas – tie neskan, nemirgo, un varam būt gandrīz droši, ka naktīs apkārt neklaiņo. Stāv – lieli, komiski un nevarīgi. Viņu būtība ir īslaicīgums un pārsteigums. Pilnīgi noteikti kādam mazajam nākotnē sniegavīri kļūs par spilgtu atmiņu, paņemtu līdzi no bērnības zemes. Tomēr jāpiekrīt: pēdējos gados ziemas pirmie mēneši ar sniegu nelutināja, tāpēc nav brīnums, ka aizpērnajā decembrī, stāvot dubļos līdz ausīm, labi domātie sniegavīri kļuva par asprāšu apsmiekla objektu. “Uz piecu gadu jubileju sagādājām torti ar svecēm un petardēm, bet piecdesmit sniegavīru figūras mirka dubļos,” atceras arhitekts.

Pēc Anitas domām, sniegavīru kičīgais šovs pilsētas vēsturisko centru netraumē – kardināli atšķirīgais sadzīvo, vēstot, ka viss plūst un mainās, katrs laikmets nāk ar savām zīmēm. Sniegavīri rada dažādību, pievērš uzmanību, smīdina un izjoko, it kā sakot, ka nav vērts būt tik nopietniem. Tomēr, kad uzsnieg, sniegavīru noskaņojums uzlabojas – stāvi atdzīvojas un izslejas. Noklāti baltām sniega pūkām, tie kļūst par vareniem brašuļiem, atgādinot vācu rakstnieces Mendijas Fogeles pasakas Brūnā sniegavīra sapnis šokolādes sniegavīru, kurš sapņoja kļūt balts. Un tad sākas... Katrs otrais grib iesēsties sniegavīram klēpī, nedaudz pakāpties uz tā zefīram līdzīgā sāna vai vismaz cieši pieglausties, lai nobildētos. Ziemas vidū sociālie tīkli ir pilni ar selfijiem putuplasta sniegavīru skavās. “Katra iestāde vai uzņēmums pasūta savu sniegavīru, līdz ar to mums ir dakteris, sētnieks, santehniķis, arborists,” turpina Anita. “Mūsu dižvīri ātri nolietojas, vecākie jau devušies pensijā,” viņa nopūšas.

Tenapora skulptūras spēj pārciest trīs četras ziemas, ne ilgāk. Katru gadu jau agrā rudenī mākslinieku komanda tīra, mazgā un atjauno sniegavīrus un papildina saimi, radot jaunas skulptūras. “Nākotnē domājam par sniegavīru muzeja izveidi, jo savu laiku nokalpojušie nav pelnījuši, ka tos izmet.” Ir domāts par figūru mūža paildzināšanu, pēc restaurēšanas apstrādājot ar akmens masu.

Dobele nav vienkārši plakana

Ieminos, ka Dobele ir pilnīgi līdzena – zeme bez gala un malas. Tai raksturīgi plaši laukumi un parki, kuros lieliski iederas apjomīgi vides objekti. “Dobele nav vienkārši plakana, tā atrodas meteorīta krāterī. Pirms kādiem trīssimt miljoniem gadu te nokrita meteorīts, radot postījumus četrarpus kilometru rādiusā. Ir ticams, ka Dobeles nosaukums cēlies no vārda iedobe. Es dzīvoju mājas piektajā stāvā upes krastā un pa logu skatiena līmenī tālumā redzu laukus. Tas nozīmē, ka Dobele atrodas tādā kā padziļinājumā. Tūrisma sezonas kulminācija Dobelē ir pavasarī, kad zied ceriņi, jo esam ceriņu, ķiršu un nu arī sniegavīru pilsēta. Mums ir tik daudz titulu, ka varam tos mainīt ik pēc pāris mēnešiem,” smejas Anita un piebilst, ka Dobele reiz tikusi arī pie makaronu galvaspilsētas titula, kas iedots par Dobeles dzirnavniekā ražoto pastu.

Sniegavīru ienākšana Dobelē ap sevi radījusi pamatīgu kņadu – konkursus, ekskursantus, suvenīrus. “Pasaulē nekā tāda nav,” par tenapora skulptūrām lepni saka Tūrisma informācijas centra vadītāja. “Sniegavīri palīdz pārciest drūmo ziemu un pagarina tūrisma sezonu, jo to dēļ cilvēki atgriežas Dobelē. Daži mēģina saskaitīt sniegavīrus, citi pēta detaļas.”

Dobeles milži ir ievērības vērti, tomēr sniegavīru celšanas sacensības un parādes notiek arī citviet pasaulē. Piemēram, Milānā uz vienas no cilvēku pārpildītajām ielām tika novietoti polistirola sniegavīri, ko apgleznoja un ietērpa bērni. 1999. gadā Amerikā ļaudis uzcēla trīsdesmit piecus metrus augstu un četrus tūkstošus tonnu smagu sniegavīru, to nodēvējot toreizējā Menas štata gubernatora Angusa Kinga vārdā. Ginesa rekorda grāmatā iekļuva 2008. gadā ASV tapusī sniega sieva Olimpija, ko ilgāk nekā mēnesi cēla Betelas pilsētiņas iedzīvotāji. Olimpijas augstums bija 37,21 metrs. Acu vietā tai bija riepas, skropstas tika izveidotas no vecām slēpēm. Vēl viens sniegavīrs milzis slejas Ķīnas dienvidu provincē, Fošaņas pilsētā. Tā cepures diametrs ir seši metri, deguna garums – pusotra metra. Mazākais sniegavīrs ir nanotehnoloģiju brīnums, radīts no alvas bumbiņām. Tā deguns ir no platīna, acis un mute iezīmēti, izmantojot jonizējošu starojumu. Sniegavīrs, ko radījuši Londonas Nacionālās fizikas laboratorijas kvantu nodaļas zinātnieki, ir piecas reizes plānāks par cilvēka matu, tā bumbu diametrs ir mazāks par 0,01 milimetru.

Sniegavīri iet uz laukiem

“Tā bija grandioza uzdrīkstēšanās,” par sniegavīriem saka Dobeles novadpētniecības muzeja gide Antra Kārkla. Viņa vada ekskursijas pa sniegavīru takām. “Nu jau mūsu ideja ir apliecinājusi savu dzīvotspēju, kaut kas līdzīgs parādās, piemēram, Liepājā, bet toreiz, pirms sešiem gadiem, tas bija izaicinājums.”

Antra stāsta, ka tad, kad sniegs kļūst mitrs un lipīgs, starp lielajiem vīriem uzrodas kāds mazāks un šķībāks jaunpienācējs, ko joka pēc savēluši dobelnieki. Amizants skats paveras, kad, šūpojoties no viena sāna uz otru, sniegavīri traktora piekabē dodas vasaras guļā uz lielo angāru pilsētas nomalē. “Sākuma bija jūtama pretestība, kā jau pret visu jauno, bet nu dobelnieki pieņēmuši lielos putuplasta vīrus kā savējos.”

“Es nevaru saprast, vai mūsdienu bērni tiešām meklē ogles, lai izdekorētu sniegavīru, vai arī tas ir stereotips, kas saglabājies no seniem laikiem,” saka Antra. Lai gan zināms, ka jaunā paaudze daudz laika pavada gadžetu kompānijā, labā ziņa ir tā, ka Antra nav sastapusi nevienu, kas kaut reizi nebūtu uzcēlis sniegavīru. Turklāt visi zina, ka atkusnis ir labākais laiks, kad velt sniegavīru. Izrādās, ka savādā trīs bumbu savelšana un cilvēciņa radīšana savā varā pārņem pat zvērinātus dīvānā zvilnētājus. Kaut kas tajā visā tomēr ir! Lielākā daļa stāstot, ka sniegavīru veidojuši  kopā ar draugiem. Nu ko, sniegavīrs ir labs sākums skaistai draudzībai.

“Sniegavīri iet ārā no pilsētas,” savu dižo sniegavīru staigāšanas ideju popularizē Jānis. Šogad omulīgie apalīši pirmo reizi ziemo vairākos Dobeles novada pagastos. Sākumā pašvaldība bažījās, ka vides elementus nopostīs, jo atšķirībā no pilsētas laukos nav novērošanas kameru, tomēr ziemas viesi uzņemti atplestām rokām.

“Dobelnieki ir kulturāli,” saka Jānis. Tā tas ir – līdzīgi kā citām vēsturiskajām mazpilsētām, arī Dobelei piemīt atturīga inteliģence. Šķiet, ka sniegavīri tiek saudzēti – neviens neizskatās cietis no vandaļu uzbrukumiem. Arī paši mazākie dobelnieki zina, ka ar sniegavīriem jādraudzējas saudzīgi – uz skulptūrām nedrīkst kāpt, jo to ārējais brašums slēpj trauslu būtību.

Mājot atvadas Dobeles dižajiem sniegavīriem, prātoju, kur gan meklējama sniegavīra dvēsele. Varbūt burkāna degunā, slotā vai krāsns kruķī, kas dīdījās Andersena pasakas sniegavīrā? Visticamāk, tā slēpjas sniegavīra radītāja sirdī.

Sniegavīru galvaspilsēta. Apaļīgie tenapora sniegavīri jau sesto gadu Dobeles ziemu padara gaišāku.

Radošā komanda. Sniegavīrus veido tēlnieces Inta Berga un Agnese Rudzīte- Kirillova. Viņām palīdz Jānis Bergs un Anatolijs Kirillovs. Komandas darbu organizē pašvaldības arhitekts Jānis Kukša.

Evija Hauka, žurnāls “Patiesā Dzīve” / Foto: Aigars Hibneris