Iznākusi “Nemirstības vēsture”, kas atklāj sapņus un mūžības receptes

Veselīga dzīvesveida piekritēji uzzinās, ko labāk ēst, lai ilgāk dzīvotu. Skaistuma kulta apsēstie izzinās jaunības saglabāšanas plastisko operāciju nozīmību. Spoku stāstu mīļotāji izlasīs par zombijiem, vampīriem un miroņu pilsētām. Reliģiozie tuvāk iepazīs Jēzus Kristus brīnumaino dzīvi un varbūt sev par pieņemamu uzskatīs Saldētavas evaņģēliju. Praktiskie reālisti varēs iepazīties ar to, kādi aparāti jābūvē, lai pēc gadu desmitiem vai simtiem atkal pieceltos no miroņiem. Vēsturniekiem un ģeogrāfiem būs interesanti izzināt, kur, kā un kad cilvēce nodarbojas ar nemirstības praksēm. Politikāņus varbūt iedrošinās arī Latvijā dibināt Ilgmūžības partiju. Seksistus, protams, iepriecinās stāsti, kā jānodarbojas ar dievišķo seksu, lai dzīve nekad neaprautos. Filozofi varēs aizdomāties par to, vai kanibālisms un kremācija ir labs vai slikta. Vienvārdsakot, šajā grāmatā ikviens atradīs sev noderīgo un interesējošo, kā arī tā bagātinās intelektuālo pieredzi un ļaus šo to piesavināties arī praktiskai dzīvei.

Grāmata par mūsu sapņiem un receptēm to piepildīšanai

Sen nav lasīta tik aizraujoša grāmata par tik visaptverošu un nopietnu problēmu, jo īstenībā mēs katrs – cits lielākā, cits mazākā mērā - kaut kad esam aizdomājušies par nemirstību, paši vēloties kļūt par mūžīgām būtnēm vai pārdomājot, kā ir tādām būt. Iespējams, skaļi un publiski mēs to bieži vien nepaužam, bet klusībā gan teju visi par to ir sapņojuši. Tātad iznāk, ka šī grāmata ir par to, vai ir lemts piepildīties visu mūsu sapnim un kā tas realizējas mūsu ikdienas dzīvē, un receptēm, kā šo sapni piepildīja vai piepilda citi. Par nemirstību kā reālu lietu vieni domā, skatoties kulta seriālu “Kalnietis”, bet citi atkal studējot Bībeli. Un to arī saviem bērniem stāstam vakara pasaciņās, tās noslēdzot ar vārdiem “…un viss beidzās laimīgi, un viņi mūžu mūžos dzīvoja laimē un saticībā”. Nemirstība nav nekas tālu esošs un nesasniedzams, tā ir mums blakus, mums līdzās, mums iekšā. Bet kāpēc mēs to nevaram satvert? Meklējiet atbildes “Nemirstības vēsturē”…

Dāgs Eisteins Ennšē savā “Nemirstības vēsture” pievēršas tēmai, kas vienmēr bijusi aktuāla cilvēces vēsturē – nāves un mūžīgās dzīvības jautājumam.

Dažādi mīti un priekšstati raksturīgi ne tikai senajām civilizācijām, tie arī šodien ietekmē mūsu domāšanu un ikdienu, tai skaitā priekšstatus par nemirstību. Dāgs Eisteins Ennšē, sākot ar nemirstīgo dvēseli grieķu reliģijā un nemirstīgo ķermeni kristietībā līdz pat vampīriem un zombijiem mūsdienās, iezīmē robežas starp reliģiju, literatūru, zinātni un populāro kultūru, kas atklājas dialogā ar mūsu ikdienišķajiem centieniem dzīvot un būt mūžīgi jauniem – sportošanu, veselīgu uzturu un plastisko ķirurģiju. Vai ir iespējams apturēt ķermeni no novecošanas? Kas notiks tad, ja laiks zaudēs varu pār mums? Un kas patiesībā atšķir Jēzus augšāmcelšanos no zombijiem, ko var vērot neskaitāmos seriālos un par kuriem var lasīt grāmatās? Tie ir jautājumi, kurus autors uzdod grāmatas gaitā.
Dāga Eisteina Ennšē stāsti par nemirstību arī parāda, kā laika gaitā ir mainījusies izpratne par mūžīgas dzīves iegūšanu, sākot ar grēksūdzēm, dievišķiem brīnumiem līdz pat detalizētiem “do-it-yourself” (“dari pats”) aprakstiem. Varam teikt, ka nemirstība ir stāsts par dziedniecību un kanibālismu, saldētavām un pazušanām, seksu ar dieviem un mūžīgām mocībām. Taču vēl vairāk nemirstība ir stāsts par cilvēku cerībām, bailēm no neziņas un nāves un priekšstatiem par to, kāda varētu būt ideālā pasaule.

“Kas vēlas dzīvot mūžīgi?” reiz dziedāja slavenais mūziķis Fredijs Merkūrijs. Šī nemirstīgā jautājuma vadīts, reliģijas vēstures pētnieks Dāgs Eisteins Ennšē grāmatā „Nemirstības vēsture” arī cenšas rast atbildes uz jautājumu par mūžīgās dzīvības esenci.

Arī latvieši pieskaitāmi nemirstību meklējošo nāciju skaitam

"Nemirstības vēsturē” sastopamies ar ikdienišķi mistisko matēriju, un nākas nonākt pie atziņas, ka arī latviešu ne ar ko īpaši neatšķiras no citiem “homo sapiens”. Mēs tāpat kā visi esam “pārņemti” ar nemirstību. Mēs vienmēr esam ne tikai ticējuši, bet arī pielūguši nemirstību. Atliek vien palūkoties mūsu senākā vai nesenākā pagātnē, vai mūsdienu priekšstatos un gūt tam neapgāžamu pierādījumu. Arheologi no uzietajiem senajiem latvju un līvu kapulaukiem cēla un ceļ ārā desmitiem kilogramu smagas rotu grēdas. Kāpēc senlatvieši kapos miroņiem pirms kādiem 1000 gadiem līdzi deva rotas un šķēpus? Ne jau tāpēc, lai tie tur satrūdētu, bet gan tādēļ, lai kāds tos izmantotu!

Vēl pirms nieka 200 gadiem desmitiem tūkstošu latviešu (tagad gan tikai daži desmiti ar folkloras tradīcijām apsēsto) rudens vakaros pie māju pakšiem lika putra s bļodas. Un ne jau tāpēc, lai tās notiesātu kaimiņu suņi, bet gan, lai pamielotu veļus, kuri, vairoties no citiem nemirstīgajiem - vilkačiem, gluži vai spēlējot paslēpes slapstījās pa savu senču zemīti. Pēc tam šo tradīciju piesavinājās kristīgie misionāri un sāka rīkot kristiešu kapu svētkus, kas tagad kļuvuši par īpašu nacionālu latvju identitātes zīmi, tāpat kā Dziesmu svētki (“mūžam Dziesmu svētkos nāks meitenes baltās zeķēs”). Pirmie kapu svētki notikuši 1831. gadā Krimuldas kapsētā – tai pusē, no kurienes nācis senais lībiešu vadonis Kaupo, pirmais mūszemes vietējais kristiešu varonis, kurš sācis tā pa īstam pielūgt nemirstīgo un mūžam jauno Jēzu Kristu.

Pirms kādiem simts gadiem jaunas meitas ar puišiem līda muižu un pils koridoru tumšākajos stūros, lai ne tikai bučotos un viens ap otru knakstītos, bet arī lai sastaptu visa veida un kalibra Labos bruņiniekus (Jaunpils pils), Zaļās dāmas (Ēdoles pils) un vīriešus hūtē ar suņiem (Mālpils muiža). Pēc Otrā pasaules karā nemirstības pielūgsme mūsu tautā turpinājās: kamēr vieni svēti ticēja, ka Kārlis Ulmanis nav noslaktēts kaut kur Krievijas impērijas plašumos, bet gan ar visu miesu un asinīm, strādājot par agronomu, sviedrus lej kādā Ukrainas kolhozā, citi, kā, piemēram, Imants Kalniņš komponēja dziesmas ar tekstiem, ka svētvietā iebalzamētais un sastingušais Ļeņina līķis tomēr esot dzīvāks par dzīvu.

Nemaz nerunājot par to, ka Konstantīns Raudive jau pirms daudziem gadu desmitiem ar tāldzirdes tehnoloģijām ierakstīja mirušo cilvēku balsis. Par to, ka visi ir dzīvi, mūžības un nemirstības mantinieki, piemēram, vārsmoja arī Aleksandrs Čaks – gan mūžības skartajiem streļķiem, gan Volhovas purvos cīnījušamies leģionāriem, gan par Sauli “turošo” Staļinu. Protams, neaizmirsīsim arī to, ka Antiņš jāja Stikla kalnā ne jau amizierēties ar Saulcerīti, bet gan sastapties un piedzīvot nemirstību (tāpat kā tagad to bauda Stikla kalna jeb Gaismas pils autori – Jānis Rainis un Gunārs Birkerts).
Arī šodien tūkstošiem latviešu svēti tic (un piedzīvo?) nemirstībai, savācot jehoviešu brošūriņas pie Brīvības pieminekļa, dodoties uz mormoņu saieta namiem – Rīgā, Lāčplēša ielā (netālu no Avotielas mošejvietas) vai Liepājā (starp gaismas tempļiem - 10. un 12. vidusskolu), vai meklējot mūžīgo Nirvānu klausoties Krišnas mantrās, vai pielūdzot Dalailamas gudrības.

“…un tam, kas šeit mirstīgs, jātērpjas nemirstībā,” teikts Svētajos Rakstos (1. Kor. 15,53).

Aicinājums uz sarunu par mūžību un nemirstību 

Grāmata “Nemirstības vēsture” norvēģiski izdota 2016. gadā un paguvusi izpelnīties plašu sabiedrības uzmanību. Līdz šim latviski izdoto darbu vidū nav pētījumu, kas specifiski pievērstos nemirstības jēdziena izpētei, līdz ar to šis ir pirmais nemirstībai veltītais izdevums latviešu valodā.

Dāgs Eistens Ennšē ir reliģiju pētnieks un cilvēktiesību aktīvists, profesors Oslo Universitātē, viens no visvairāk tulkotajiem norvēģu akadēmiskajiem pētniekiem pasaulē. Pazīstams ar pētījumiem par augšāmcelšanās tēmu grieķu un kristiešu reliģiskajos uzskatos un fizisko nemirstību. Viņš publicējis arī rakstus par reliģiju un cilvēktiesībām, reliģiju un popkultūru, reliģiju un seksu, kā arī telpas izpratni kultūras kontekstā.

Grāmatu no norvēģu valodas tulkojusi Jolanta Pētersone. Viņa tulko lielākoties no norvēģu un zviedru valodas. Viņas pirmais tulkojums tika izdots 2001. gadā, un kopš tā laika ir iznākusi virkne grāmatu viņas tulkojumā, tostarp norvēģu pasaku krājums, Ērlenna Lū darbi “Mulejs” un “Kurts četrās grāmatās”, biogrāfisks romāns par Henriku Ibsenu un citi.

Grāmatu jau var iegādāties grāmatnīcās, bet “Nemirstības vēstures” atvēršanas svētki un diskusija par nemirstību ar paša autora piedalīšanos vēl tikai gaidāma - 13. novembra vakarā  izdevniecības "u.c." Valodu mājā Rīgā, Avotu 33. Uz to tiek laipni gaidīts ikviens interesents.