VARAM parlamentārais sekretārs Jānis Eglītis: „Mēs esam pietiekami zaļi!”

Eglīša rūpe ir arī par aizbraukušo tautiešu atgriešanos tēvzemē. Par to arī Jauns.lv saruna ar pašvaldību un reģionālo lietu ekspertu – par pašvaldību sadrumstalotību un problēmām, ko tā rada, par godīgu pārvaldes sistēmu pašvaldībās, par stabilu saimniekošanu lauku reģionos – gan lielām, gan mazām saimniecībām, par zaļo domāšanu.

„Pašvaldība nav tiesīga lemt par to, ko likums tai neļauj”

Esat Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas parlamentārais sekretārs, kā skaidrojams tas, ka pēdējā laikā ir saasinājušās attiecības starp ministriju un atsevišķām pašvaldībām, piemēram, Rīgu, Salaspili, Ķekavu?

Ministrija ir iestāde, kas pārrauga pašvaldību darbību atbilstoši likumam – to pieņemto lēmumu tiesiskumu. Pašlaik pievēršam pastiprinātu uzmanību tiesiskumam, kam, iespējams, iepriekš bija pieiets diezgan vaļīgi. Piemēram, ministra Edmunda Sprūdža laikā tika apstiprināts Rēzeknes pašvaldības nolikums, kurš saturēja vairākas ierobežojošas normas, kas par katru domes sēdē izskatāmo jautājumu pēc ziņojuma katram deputātam deva tiesības uzdot ziņotājam ne vairāk kā trīs jautājumus pēc būtības.

Pieļauju, ka šī situācija izveidojusies divu faktoru dēļ: iepriekšējie ministri nepievērsa tik stingru uzmanību pašvaldību darbībai un šobrīd sākušas mainīties pašvaldību vadības. Apmēram 30% gadījumos pēc vēlēšanām pašvaldību vadībā nonāk jauni cilvēki, kuriem, iespējams, trūkst pieredzes. Ir ļoti liela vēlme strādāt, bet pieredze un likumu izpratne ir dažāda.

Kādu paredzat risinājumu katrā no konkrētajiem gadījumiem?

Rīga šobrīd strādā pie nolikuma izmaiņām, meklē iespējas ar opozīciju pieņemt tādus noteikumus, kuri būtu pieņemami visiem. Ķekava veiks grozījumus nolikumā, savukārt Salaspils gadījumu risinās Satversmes tiesā un tā tad arī pateiks, vai ministrs ir tiesīgs apturēt nelikumīgu lēmumu, vai šajā gadījumā pašvaldību autonomija ir pāri likumam.

Kādi ir šie pašvaldību pārkāpumi, ko tās nav ievērojušas?

Vienā teikumā pavisam īsi - tās ir pārprastas pašvaldības tiesības, ka pašvaldība ir tiesīga lemt par to, ko likums tai nav devis. Piemēram, Salaspils mērs Raimonds Čudars teicis: ja 15 deputāti kaut ko nolemj, tad tas uzreiz iegūst leģitīmu raksturu, kaut gan VARAM ieskatā tam jāatbilst likumam.

Pašvaldības allaž ir uzstājušas uz savu autonomiju, uz demokrātijas principiem, kas neparedz varas centralizāciju un lēmumu pieņemšanu „no augšas”. Kāds ir tas vēlamais balanss starp ministriju un vietējo varu?

Ministrijai patiesībā interesē tikai viens – lai tiktu ievērots likums, lai katrs domes lēmums būtu atbilstošs likumam. Ja manām, ka īsti šī atbilstība nav, kā Ķekavas gadījumā, kad deputāti tika izmesti no komisijām, jo viņi vairāk nebija koalīcijā un viņu vietā tika paņemti jaunie koalīcijas partneri, tad tas ir likumam neatbilstoši un tā nedrīkst darīt. Pat darba devējs nedrīkst atbrīvot darba ņēmēju tikai tāpēc, ka viņš viņam nepatīk.

Likumam neatbilst 57 no 119 Latvijas pašvaldībām

Kas notiek ar teritoriālo reformu? Vai tā ir apturēta vismaz līdz vēlēšanām? Kas notiks ar ideju par apriņķu veidošanu?

Šobrīd mēs nerunājam par reformu, bet gan par sadarbības teritoriju izveidi, kurās mēs skaidri redzam, ka pašvaldības sniegtais pakalpojums iedzīvotājam varētu būt gan kvalitatīvāks, gan efektīvāks.

Ja runājam par pašvaldību skaitu, tad šobrīd likumam neatbilst 57 pašvaldības gan iedzīvotāju skaita ziņā, kas likumā noteikts 4000 (mums mazākajā pašvaldībā ir ap tūkstoti), gan tajā, ka novada centrā jābūt 2000 iedzīvotājiem, kas arī nav lielā daļā pašvaldību. Šobrīd pieejamie resursi būtu jāvirza efektīvi, lai cilvēki varētu saņemt labu pakalpojumu, lai tas adekvāti maksātu. Lai tas nemaksā kā vienas pašvaldības gadījumā - 83 eiro viens klienta centra apmeklējums.

Šobrīd VARAM veiktais pētījums rāda, ka mums ir 29 centri, uz kurieni cilvēki brauc pēc darba, pakalpojumiem, izglītības. Tas skaidri iezīmē virzību. Likumprojektu par sadarbības teritorijām esam iesnieguši Ministru kabinetam, kurš to ir atbalstījis un plāno tālāk virzīt uz Saeimu.

Tas nozīmē, ka teritoriālā reforma faktiski turpināsies. Vai paliks pašreiz esošās 119 pašvaldības?

VARAM, strādājot pie administratīvi teritoriālā iedalījuma, 2015. gadā saviem sadarbības partneriem piedāvāja divus variantus – viens bija reforma, kas ļautu izveidot apmēram 55-60 pašvaldības; otrs bija šīs te sadarbības teritorijas. Toreiz darba grupā starp koalīcijas partijām tika nolemts virzīties uz sadarbības teritorijām. Tāpēc šobrīd par reformu mēs īsti runāt nevaram.

Ja runājam par ietvaru, tad no vienas puses 2008. gadā, veicot reformas pirmo kārtu, samazinājām pašvaldību skaitu no 596 uz 119, kas ir ievērojams samazinājums. Tajā pašā laikā mēs no 26 rajoniem funkcijas pārdalījām uz 119 pašvaldībām. Respektīvi, ko agrāk darīja 26 rajoni, to tagad dara 119 pašvaldības. Un liela daļa no pašvaldībām ar šiem uzdevumiem diemžēl galā netiek. Tikai desmit gadījumos pašvaldības ir dibinājušas kopīgu iestādi. Lielākajā daļā gadījumu mazāka pašvaldības savas funkcijas vienkārši uztic citai. Un te ir jautājums – ja šīs jau funkcijas nodrošina blakus esošais novads, tad kāds ir attaisnojums tam, ka pašvaldība, kas savas funkcijas deleģē citai, saņem tādu pašu atalgojumu, gan visu pārējo kā otra pašvaldība, kas veic reālo funkciju.

Vai tādā gadījumā doma par apriņķiem ir vēsture?

Nē. Šobrīd apriņķa jēdziens likumā ir saglabājies, un domāju, ka kaut kādā brīdī mēs uz tiem aiziesim kā uz otrā līmeņa pašvaldībām.

Vai ieplānotās reģionālās izmaiņas skartu pašu būtiskāko problēmu - Rīgas un pārējās Latvijas neproporcionālo attīstību?

Izveidojot sadarbības teritorijas, viennozīmīgi panākam to, ka pašvaldības iegūst vairāk resursu novirzīšanai uz turieni, kur tas ir visvairāk nepieciešams. Tas nozīmē, ka pašvaldību kapacitāte tiks stiprināta, pretēji tam, kā runā, ka tā tiks vājināta, jo resursi tiks virzīti lietās, kur tas var nest vislielāko labumu. Un vislielāko labumu mēs saskatām jaunu darba vietu radīšanā, uzņēmējdarbības, vides un apkārtējās infrastruktūras sakārtošanā, tā lai uzņēmējs var iet un strādāt. Varu minēt konkrētu piemērus. Engurē bija nopietns uzņēmējs, kurš tur vēlējas attīstīt ražotni, taču ceļš uz ražotni gāja caur Tukuma novadu. Jautājums: kāpēc Tukumam jāiegulda līdzekļi tur, kur cits novads gūst labumu?

Skaidrs, ka reģionālās atšķirības vienmēr ir pastāvējušas un pastāvēs, arī Eiropā tās pastāv. Mūsu uzdevums ir pēc iespējas vairāk tās izlīdzināt.

Ik pa brīdim Rīga paziņo, ka tā grib lielāku teritoriju. Kā uz to raugāties?

Jautājums par Pierīgu jāskata atsevišķi no visas pārējās Latvijas, jo visas Pierīgas pašvaldības praktiski ir iemaksātājas pašvaldību izlīdzināšanas fondā. Tas nozīmē, ka tās pašas par sevi ir patstāvīgas un tām pietrūkst naudas tieši attīstībai. Piemēram, Ādaži katru gadu iemaksā aptuveni miljonu izlīdzināšanas fondā, tātad katru gadu viņi sev noņem nost jaunu bērnudārzu vai jaunu skolu. Tas būtiski ietekmē viņu attīstības iespējas. Bet, ja runājam par Rīgas izplešanos, tad jāsaka, ka pēdējais Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) pētījums skaidri parādīja, ka attieksme pret uzņēmējiem no Rīgas puses, teiksim tā, ir nelabvēlīga. Tas nozīmē, ka būtu jāsaglabā šīs strikti iezīmētās robežas, lai arī uzņēmējiem ir kur veiksmīgi attīstīt savu uzņēmējdarbību.

Par tautiešu atgriešanos un pret lēto darba spēku

Bet lauki acīmredzami izmirst. Vai tos piepildīsim ar imigrantiem? Kā laukus atdzīvināt, kādas ir to attīstības prognozes?

Šajā gadījumā aicinātu skatīt jautājumu no uzņēmējdarbības puses – vai šajos novados vai laukos ir uzņēmēji, kas var attīstīt darba vietas un uzņēmējdarbību, nodrošinot gan dzīvi, gan iztikas līdzekļus apkārtējiem cilvēkiem? Ja šīs darba vietas nav, tad skaidrs, ka cilvēks tur nepaliks, kaut vai tā iemesla dēļ, ka cilvēkam ir tāds netikums kā ēst, viņš citādāk nevar.

Tāpēc jāskatās uz mazo pašvaldību iespējām palīdzēt uzņēmējam attīstīt savus jau esošos uzņēmumus, aicināt jaunus uzņēmumus. Katrā vietā, katrā plānošanas reģionā mums ir sava specifika, ar ko varam būt interesanti uzņēmējiem un tas ir jāattīsta.

Ja runājam par imigrantiem – tad, protams, nē. Šobrīd VARAM īsteno reemigrācijas pilotprojektu. Tas nav jauns plāns. Tas ir pilotprojekts, jo iepriekšējā plāna laikā mēs manījām, ka ir saskarsmes trūkums starp cilvēku ārzemēs un pašvaldību, darba iespējām Latvijā. Tāpēc VARAM pēc Demogrāfijas lietu centra priekšlikuma izveidoja reemigrācijas koordinatoru, kurš ir kā aģents cilvēkam un cilvēka nākamajai darba un dzīves vietai.

Vēl būtiski par šo projektu minēt: nav tā cilvēks atgriežas un tai brīdī, koordinators par viņu aizmirst. Šī saikne tiek uzturēta, un gadījumā, ja viņam rodas problēmas ar darba vai dzīves vietu, koordinators viņam palīdz jautājumu risināt.

Vai ir zināms, cik daudz pēdējos gados cilvēki ir atgriezušies uz pastāvīgu dzīvi atpakaļ Latvijā? Un kāda ir bijusi galvenā motivācija?

Tā kā Eiropas Savienībā robežas ir atvērtas cilvēki gan brauc projām, gan atgriežas. Zinu vairākus gadījumus, kad cilvēki ir atgriezušies, uzsākuši veiksmīgu uzņēmējdarbību, piemēram, Latgalē tomātu audzētava „Mežvidi”. Cilvēki izmanto pieredzi, ko ir guvuši ārzemēs, viņi arī palīdz atgriezties arī cietiem, jo tā pieredze jau ir. Migrācija Eiropas ietvaros ir bijusi un būs – kāds brauks pie mums, kāds brauks citur. Mūsu uzdevums ir pēc iespējas vairāk tautiešiem palīdzēt atgriezties Latvijā, lai nebūtu vajadzīga imigrācija un lētā darba spēka ievešana.

„Virzāmies uz zaļākās valsts titulu”

Nesen publiskajā telpā parādījās informācija, ka Latvija ir starp valstīm ar viszemāko ražību lauku saimniecībās. Ko vajadzētu attīstīt laukos – lielās intensīvās saimniecības vai mazās piemājas bioloģiskās saimniecības?

Mums ir vajadzīgas gan lielās, gan mazās saimniecības. Mēs nevaram pateikt, ka viens ir slikts, bet otrs labs. Mums ir jārada produkts ar lielāku pievienoto vērtību, tas cels gan ražīgumu, gan arī lauku spēju sevi atražot.

Ja runājam par lielajām saimniecībām, tad tomēr kaut kāds ierobežojums būtu vajadzīgs, jo daudz kur redzam, ka zeme tiek izmantota neefektīvi un, piemēram, graudu audzētājs savu peļņu var palielināt nevis meklējot jaunu produktu, bet bieži vien tikai palielinot apjomu, kas Latvijas gadījumā nav izdevīgi, jo mums jānodrošina darbs ļoti daudz ģimenēm.

Tāpēc labākais risinājums būtu kaut kur pa vidu – gan lielie hektāru apsaimniekotāji, gan arī mazie, bet tādi, kas rada produktu ar augstu pievienoto vērtību. Piemēram, Vācijā bioloģiskās preces Vācijas tirgū ļoti labi kotējas.

Kā saimnieciskā attīstība iet kopā ar saukli par Latviju kā zaļāko valsti pasaulē? Vai ideja par Latviju  kā zaļāko valsti  joprojām ir aktuāla un kādi ir praktiskie soļi tā īstenošanā? Vai ir pamats apgalvot, ka paliekam videi draudzīgāki gan ikdienā, gan domāšanā? Un paredzat, ka tāda tendence saglabāsies?

Attīstot bioloģiskās saimniecības mēs varam virzīties uz mērķi par zaļāko valsti pasaulē. Jāsaka, ka definīcija par zaļāko valsti pasaulē nepārtraukti mainās. Tāpēc mēs nevaram pateikt, vai mēs esam viena no vai viszaļākām valstīm pasaulē. Bet mēs esam pietiekami zaļi. Ja mēs atbildīgi rīkosimies pret vidi, tai skaitā arī ieviesīsim depozītu sistēmu, uz priekšu virzīsimies atbildīgi pret sevi un nākamajām paaudzēm, tad mēs šo mērķi sasniegsim.

Protams, mēs virzāmies uz zaļākās valsts titulu. Nozīmīgs solis šajā ceļā ir sagatavotais likumprojekts par depozītu sistēmas ieviešanu. Tas būtu ļoti nozīmīgs gan mūsu virzībai uz ES izvirzīto mērķu sasniegšanu atkritumu jomā, gan arī kopumā palīdzētu cilvēkam kopumā rīkoties daudz atbildīgāk gan attiecībā pret sevi, gan vidi, gan apkārtējiem cilvēkiem.

Protams, ka mēs paliekam draudzīgāki videi gan ikdienā, gan domāšanā. Paredzu, ka šāda tendence nākotnē saglabāsies. Ļoti nozīmīga gan ir tas, kā rīkojas valdība, kādi lēmumi tiek pieņemti, kā cilvēki tiek motivēti rīkoties un domāt zaļi. Nesen biju uz vienu Pierīgas mežu, kopā ar Cūkmenu apsekojām mežus un jāsaka, ka ir pietiekami daudz neliešu, kas izmet savus atkritumus, domājot, ka kādam citam ir pienākums tos savākt. Tāpēc vispareizākais būtu arī palielināt sodus par šādu pārkāpumu izdarīšanu.

Taču virzība uz zaļo domāšanu saglabājas, par ko liecina arī tagad uzsāktā parakstu vākšana par to, ka Satversmē būtu nepieciešams ierakstīt par zaļo ilgtspējību. Tas jau ir cits jautājums, vai Satversmē tas būtu jāieraksta, bet pozitīvā ziņa ir tā, ka cilvēki par to domā un cilvēkus tas uztrauc.