Ārzemniekus spiedīs integrēties par viņu pašu naudu

Sabiedrības integrācijas fonds šos plānus pagaidām komentē izvairīgi. Kultūras ministrija, kurai arī dots vārds imigrācijas politikas veidošanā, uzstāj, ka iebraucējiem ar ilgtermiņa plāniem ir jāprot valsts valoda. Kritiski izsakās tie, kuri jau integrējušies vai mēģina to darīt.

Integrācijas un valodas apgūšanas pasākumu programmu sagatavotu valsts, taču par kursiem būtu jāmaksā pašiem. Tos iecerēts noteikt kā obligātu prasību personām, kas ieceļo ģimenes apvienošanas nolūkā vai ar mērķi strādāt, ja termiņš ir ilgāks par vienu gadu. Tāpat šāda prasība attiektos uz Komercreģistrā iekļautajām amatpersonām un investoriem, kā arī ārzemniekiem, kas pieprasa pastāvīgās uzturēšanās atļauju.
Uzturēšanās atļauja ir dokuments, kas ārvalstniekam dod tiesības uzturēties Latvijā noteiktu laiku. Ir divu veidu uzturēšanās atļaujas – termiņuzturēšanās (sākotnēji tiek izsniegtas uz vienu gadu, pagarināma uz četriem gadiem) un pastāvīgās uzturēšanās atļaujas.

Saskaņā ar Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes informāciju 1. janvārī Latvijā pastāvīgās uzturēšanās atļaujas bija izsniegtas 52 593 personām. Kopumā pārstāvētas 104 valstis, 4616 ārzemnieki ir no Eiropas Savienības vai Eiropas Ekonomiskās zonas valstīm, lielākā daļa – 47 977 personas – no trešajām valstīm.

Grozījumi var beigties tiesā

Lai ieviestu izmaiņas, Iekšlietu ministrijai līdz 2019. gada 31. martam valdības uzdevumā jāsagatavo jauna Imigrācijas likuma redakcija. Pērn maijā Saeima jau pieņēma likumu, kas pieprasa ārzemniekiem, kuri pērk lauksaimniecības zemi Latvijā, prast valsts valodu vismaz B līmeņa 2. pakāpē – spēt sarunāties par sadzīves un profesionāliem jautājumiem, lasīt un saprast dažāda satura tekstus, uzrakstīt darbam nepieciešamos dokumentus un izvērstu tekstu par sadzīves un profesionālām tēmām.

Bažas par šādām izmaiņām likumdošanā jau pauduši Eiropas Komisijas dienesti, netieši norādot, ka tas var beigties arī ar lietu Eiropas Savienības Tiesā. “Šādas prasības regulāri tiek atzītas par diskriminējošām, jo attiecīgās valsts pilsoņiem tās rada izdevīgākus apstākļus salīdzinājumā ar ārzemniekiem,” norāda Eiropas Komisijas pārstāvniecībā.

Integrācijas politika esot Latvijas darīšana

Iekšlietu ministrija jautājumus par iecerētajām izmaiņām likumdošanā novirzīja Kultūras ministrijai, kur skaidrojumu un atbildes sniedza valsts sekretāra vietniece starptautisko lietu, sabiedrības integrācijas un mediju jautājumos Inita Pauloviča.
Viņa skaidro, ka integrācijas politika Latvijā tiek veidota ar mērķi nosargāt vietējo kultūru un veicināt latviešu valodas apguvi.
“Kultūras ministrija atbalsta redzējumu, ka ārvalstu personām, kuras plāno ilgstoši uzturēties Latvijā, ir jāprot valsts valoda. Nīderlandē un Vācijā šādos gadījumos valodas kursus apmaksā paši, taču Latvijas situācijā maksas kursi ir tikai viens no izskatāmajiem variantiem,” saka Pauloviča.

Viņa arī norāda, ka viens no iespējamiem risinājumiem varētu būt uzturēšanās atļauju saņēmēju iedalīšana grupās. Maksātspējīgām personām, kuras imigrē kā potenciālie investori, valodas apguve būtu jāapmaksā pašiem, kamēr, piemēram, personām ar bēgļa statusu pienāktos valsts atbalsts.
15. februārī Ministru kabinetā pieņemtajā konceptuālajā ziņojumā par iespējamajām izmaiņām, imigrācijas politikā ieviešot obligātos valodas un integrācijas kursus, piedāvāti divi varianti – pirmajā valsts nenodrošinātu finansējumu, bet tikai piekļuvi standartizētai mācību programmai.

Otrais variants paredz, ka valsts nodrošina pasākumu finansējumu un piekļuvi standartizētai mācību programmai, nosakot daļēju imigranta līdzmaksājumu vai citu atbildību.
Saskaņā ar ziņojumu pirmais variants nozīmētu izdevumus Iekšlietu ministrijai no valsts budžeta 53 520 eiro apmērā (ieviešot papildu drošības pasākumus personu identificēšanai), otrais – Kultūras ministrijai 492 800 eiro apmērā, jo būtu jānodrošina daļa no integrācijas kursu finansējuma.
Komentējot Eiropas Komisijas dienestu bažas, Kultūras ministrijas pārstāve uzsver, ka integrācijas politika tomēr ir Eiropas Savienības dalībvalstu kompetencē. Pēc ministrijas datiem, Latvijā valsts valodu protot ap 94% iedzīvotāju, taču aptuveni ceturtā daļa to ikdienā nelieto.

Interese apgūt valodu pārsniedz piedāvājumu

Sabiedrības integrācijas fonds rakstiskā atbildē atsakās komentēt iespējamos grozījumus Imigrācijas likumā, jo tie vēl nav apspriesti, taču pauž atbalstu uzskatam, ka ikvienai Latvijā pastāvīgi dzīvojošai personai ir jābūt iespējai apgūt latviešu valodu.

“Latviešu valodas kursu pieejamība gan nevar būt kampaņveidīga – tai ir jābūt pastāvīgai valsts politikai. Sabiedrības integrācijas fondam ir vairāk nekā 10 gadu pieredze valsts valodas kursu nodrošināšanā pilsoņiem, nepilsoņiem un trešo valstu pilsoņiem. Mērķa grupām interese par kursiem vienmēr ir pārsniegusi piedāvājumu, kas liecina par jautājuma aktualitāti,” saka fonda sabiedrisko attiecību speciāliste Dace Zariņa-Zviedre.

“Mūsuprāt, izmaiņu ieviešanas modeļi var būt dažādi – gan bezmaksas kursi, gan paredzot līdzfinansējumu, izvērtējot konkrētās mērķa grupas finanšu iespējas un prasmju līmeni. Piemēram, līdz A2 līmenim varētu būt valsts apmaksāti valodu kursi 2 x 120 mācību stundas, nākamie līmeņi jau varētu būt ar zināmu līdzfinansējumu,” piebilst Zariņa-Zviedre. Papildu informāciju par latviešu valodas kursiem, kurus šobrīd trešo valstu pilsoņiem nodrošina Latviešu valodas aģentūra, var iegūt mājaslapā: maciunmacies.valoda.lv.

Trīs viedokļi no ārzemniekiem, kuri Latvijā dzīvo

Motivēt bez piespiešanas

Aleksandrs Bondarevs aptuveni pirms gada pārcēlās uz Rīgu no Sanktpēterburgas, nespējot vairs izturēt Putina režīmu un sadzīves īpatnības Krievijā.

“Kad pārvācos, es pats maksimāli ātri pieteicos bezmaksas latviešu valodas kursiem. Ministrijas nodomi ir skaidri, taču, manuprāt, uzspiest mācīties valodu cilvēkiem, kuru palikšana valstī tāpat nav garantēta, ir nepareizi. Ja šīs mācības ir jāapmaksā pašam, tad tas vispār sāk izskatīties kā papildu nodoklis. Uzskatu, ka motivēt iebraucējus apgūt valodu ir iespējams arī bez piespiešanas; vadoties pēc savas līdzšinējās pieredzes, gribētu teikt, ka daudz lietderīgāk būtu domāt par to, kā vairot un popularizēt jau pašreiz pieejamās valsts valodas apgūšanas iespējas.”

Anglis no Vidzemes laukiem

Endrū Eliss Doksejs uz Latviju, Limbažu pagastu, mierīgākas dzīves meklējumos pārvācās no Londonas, kur strādāja par skolotāju. Latviešu valodu viņš šobrīd apgūst paša spēkiem un atzīst – viegli nav:

“Šāda iniciatīva ir mulsinoša. Man īsti nav skaidrs, kādu labumu no tā gūs Latvijas iedzīvotāji, taču saprotams, ka investorus un augsti kvalificētu darbaspēku šāda pieeja pavisam noteikti atbaidīs. Vietā ir arī jautājums, vai šāds likums nebūtu pretrunā ar Eiropas Savienības direktīvām. Ja šis ir mēģinājums pasargāt valsts valodu un kultūru, tad, manuprāt, tas izrādīsies neveiksmīgs. Latviešu valodu un kultūru apdraud emigrācija, nevis imigrācija. Mans ieteikums būtu paplašināt iespējas apgūt valsts valodu. Man pašam šis process norit ļoti lēnu, taču esmu apņēmies to turpināt. Domāju, ka arī citi mācītos, ja vien būtu vairāk iespēju.”

Integrējies brīvprātīgi

Spāņu kultūras centra "Séneca" vadītājs Francisko Havjērs Fernandess Kruss, pārvācoties uz Latviju, pats aktīvi meklēja iespējas integrēties. Šobrīd viņš tekoši runā latviski, taču ministrijas iniciatīvu piespiedu kārtā likt apgūt valodu neatbalsta:

“Diemžēl patlaban Latvijā ir iespējams dzīvot, protot tikai krievu vai angļu valodu, taču, manuprāt, uzdot apgūt latviešu valodu piespiedu kārtā ir nepareizi. Tā vietā būtu jāpaskaidro iebraucējiem priekšrocības, ko dod vietējās valodas apguve, un jāvairo iespējas mācīties bez maksas. Vismaz tā tas notiek Spānijā un arī citviet, cik man zināms. Es integrējos pēc paša vēlmes, taču, ja man to spiestu darīt, es droši vien būtu zināmā mērā pretojies.”